literatūra

— Ņujorkas zvirbuļi

Astra Filipsone

28/03/2024

Varbūt cilvēks ir kaķis, kuram vienmēr vajag nokļūt otrpus durvīm?

Ir tādas laimīgās dienas, kad dzīvesbiedrs mājās pārnes baltā salvetē ievīstītas Ķelmēnu rupjmaizes šķēlītes. “Es tev kaut ko atnesu,” viņš parasti saka, izvelkot tās no somas, un es kā tāds Cibiņš satveru sūtījumu, pasmaržoju maizes rikas un ar patīkamu kņudoņu pakrūtē dodos ledusskapja virzienā, lai sameklētu, ar ko šajā reizē papildināt Ņujorkā tik reti pieejamo gardumu. Tad es ar savu ekskluzīvo šķīvja saturu apsēžos pie galda, uz kura krīt blāva gaisma no restu klātā loga, iekožos maizē un, ar vienu aci vērodama garām slīdošos ņujorkiešus, aizceļoju gastronomiskā ceļojumā uz Latviju.

Reiz kāds profesors Nīderlandē man teica, ka, atbraucot studēt vai strādāt uz ārzemēm, tu neiemācies tik daudz par zemi, uz kuru esi atbraucis, kā par zemi, no kuras esi nācis, jo nepārtraukti mēģini salīdzināt jauno realitāti ar iepriekšējo. Lai gan sākumā tas izklausījās kaut kā greizi, ar laiku sapratu, ka viņam ir taisnība. Jo ilgāk esmu uzturējusies kādā jaunā mītnes zemē, jo vairāk esmu pielāgojusies jaunajiem apstākļiem, un tad jau salīdzināšana notiek pretējā virzienā – atgriežoties mājās, gribas visu laiku teikt “bet tur, ārzemēs, dara tā…”.

Kad pirms divarpus gadiem nokļuvu Ņujorkā, manā salīdzināšanas vēlmē kaut kas sašķobījās. Atšķirības starp ikdienu Rīgas mikrorajonā un dzīvi Manhetenā reizēm bija tik lielas, ka ātri aptrūkās spēka salīdzināt. Tu, cilvēks, esi pieradis pie padzīvojušām koka mājelēm Dzegužkalna pakājē, rindiņās izkārtotām hruščovkām un pazemīgiem lietuviešu projektiem. Iļģuciemā viss ir novilkts horizontālās līnijās, rudens-ziemas sezonā dominē pelēka vadmalas deķa toņi un rajona mieru ik pa laikam iztramda tikai iedzērušu veču vai kaiju smiekli. Un tad ir Ņujorka – astoņu miljonu pilsēta. Trakulīgs murskulis, kurā nevienu ne ar ko nevar pārsteigt. Pilsēta, kurā ir ļoti daudz vertikālo dimensiju. Latvieša acis un smadzenes nav pieradušas pie “skata uz augšu”, un pastaigu laikā mans žoklis vēl aizvien nereti atrodas pusvirus stāvoklī. Ņujorkā ir ļoti daudz saules, un arī šis faktors latvieša acīm un smadzenēm ir tik neierasts, ka iestājas manāms apstulbums, jo atkrīt viens žēlošanās iemesls. Turklāt bieži sanāk atrasties starp divām vai vairākām saulēm, kuras savstarpēji atstarojas augsto ēku logos.

Pa radiatoriem šeit neplūst ūdens, bet gan karsts tvaiks. Kad nesen internetos ieliku bildi, kur izskatās, ka man no galvas nāk ārā dūmi, saņēmu satraucošu vaicājumu, vai mums mājās nav izcēlies ugunsgrēks. Nē, vienkārši šī pilsēta ir tvaiku ieskauta. Tvaiks rit tai dzīslās, un ik pa laikam tiek novadīts oranži baltos tornīšos vai patvaļīgi izplūst cauri asfalta šķirbām. Volstrītā virs šādas karstā tvaika izplūdes vietas vienmēr guļ kāda dāma. Rīta saules caurstrāvoto kustīgo dūmu ielenkumā viņas guļošais ķermenis izskatās tik mākslinieciski skaists, ka vairākas reizes esmu gribējusi viņu iemūžināt, bet vienmēr sakautrējos. Sievietes mati tvaika ietekmē ir ieguvuši dīvaini iebalzamētu, viļņainu struktūru, un varu saderēt, ka viņas ķermenis bauda dažādas tvaika pirts sniegtās priekšrocības.

ASV pat tualetes podi ir būvēti citādi, un tu nevari veikalā nopirkt rāmi savam A3 plakātam, jo tādu izmēru šeit neviens nepazīst. Karstums ir jāmēra grūti aptveramajos fārenheitos, augstums – pēdās, bet ārsta kabinetā jau paspēj sabīties, ieraugot uz svariem trīsciparu skaitli, bet tad atviegloti nopūties, atcerējusies par veco labo mārciņu eksistenci.

Tad vēl tāda sen aizmirsta lieta kā tarakāni. Ja Latvijas dzīvē tā bija blāva atmiņa no deviņdesmitajiem, tad šeit tarakāni ir kļuvuši par sava veida pilsētas vizītkarti – tie ne tikai pārsteidz tevi dušā, virtuves skapīšos un apģērbu kumodēs, bet arī lepni staigā pa Metropoles mākslas muzeja sarkano paklāju, izrādot savu tērpu Met Gala pasākuma viesiem. Par laimi, pēdējā laikā mūsu mitekli iemīļojuši mazāka izmēra modeļi jeb German cockroach, bet visnepatīkamāk ir sastapt vismaz trīsreiz lielāko American cockroach, kas parasti pie mums nonāk, izlienot no kāda sūtījuma iepakojuma.  

Par Ņujorkas žurkām un pelēm varētu uzrakstīt veselu doktora disertāciju. Kamēr mūsu dzīvokli no grauzēju klātbūtnes paglābj kāda četrkājaina kundze, citiem tik labi neveicas. Zinām gadījumu, kad garaste bija iekortelējusies koridorā pakarinātā šallē, un brīdī, kad šalles īpašniecei bija jādodas uz darbu, viņa iegrābās tieši peles siltajā pavēderē.

Un, protams, tā viltvārža sajūta, kad nāc mājās pa Madisona avēniju savās iemīļotajās humpalu štātēs, no matiem ārā šķetinādama pa nakti sabirušās ķieģeļu sienas atlūzas, un pēkšņi apjaut, ka teju katras garāmgājējas kaklu rotā īstu pērļu virtene. Ja kāds zaglis nočieptu manu maku vai telefonu, viņu visdrīzāk pārņemtu žēlums un neizpratne. Šis ir burbulis, kuram es nepiederu un nemaz negribu piederēt, tomēr nejauši esmu nokļuvusi tieši tā ģeogrāfiskajā centrā.

Lai gan Ņujorka jau no pirmā skata apbūra mani ar diženu skaistumu un spilgtu daudzveidību, pie šīm dīvainībām bija jāpierod. Sākumā pieķēru sevi pie domas, ka neviļus meklēju mierinājumu un māju sajūtu dažādās sīkās lietās. Vispirms es to atradu zvirbuļos. Zvirbuļi pie Vecrīgas kanāla un zvirbuļi Centrālparka krūmos izskatās uz mata tādi paši. Tiem ir tāda pati ēdienkarte, tie peras tādās pašās gaišās smiltīs un diedelē ēdiena drumslas tikpat uzmācīgi. Apziņa par to, ka tepat blakus dzīvo zvirbuļi, man atgādināja, ka šī nav cita pasaule, tikai cits kontinents.

Pamazām izrādījās, ka zvirbuļi nav vienīgie. Arī baloži Ņujorkā uzvedas tāpat kā Latvijā, tikai šeit viņi biežāk mielojas ar vistas nagetu un picu atlikumiem. Vestsaidā reiz redzēju balodi stāvam pie Pepsi bundžas, bet tas šķita tik nepareizi, ka nepatikā aizgriezos. Rudenī Centrālparka biezokņos uzdūros apburošai putnu sievai, kura nudien izskatījās pēc latviešu sirmmāmuļas vai vismaz Viens pats mājās II baložu sievas prototipa. Viņa ar graudiem un maizes drupačām baroja putnus, vāveres un žurkas čalojoša strautiņa pavadībā. Šī savādā “virtuve” aizņēma visu celiņu, tāpēc es klusi pagriezos un turpināju savas gaitas citā virzienā. Uz galdiem taču cilvēki nekāpj.

Arī brokastis mūsu iecienītajā dainerā garšo gandrīz kā bērnībā pie vecmāmiņas. Tikai viņas vēlīgā skatiena vietā parasti saņemam dārdošā un steidzīgā balsī uzdotu jautājumu: “Home fries, French fries, mashed potatoes?” – ko mūsu iemīļotais, ar cietuma uzraugam līdzīgo skatu apveltītais viesmīlis izsaka, sviedru tērcītei traucoties lejup gar caurdurto ausi. Atslābt nav iespējams, Ņujorka nav nekāds kūrorts. Pēdējā dainera vizītē viņš izlikās nemanām mūsu lūgumu nomainīt vienu pasūtījuma detaļu, bet vēlāk atgriezās ar prasīto un noteica, ka viņam ir trīs mazbērni, tāpēc viņš dzird visu. Tā nu tagad ir zināms, ka viņš ir vectēvs, un tas jau ir kaut kas ļoti tuvs vecmāmiņai.

Galu galā arī cilvēkiem šeit ir līdzīgas īpatnības. Arī šeit viņiem patīk burkšķēt par visdažādākajiem sīkumiem, stāvēt rindās uz jaunām cepumu bodēm un fotografēties pie uzplaukušajām tulpēm. Ja pašreizējos Ņujorkas iedzīvotājus aizstātu ar astoņiem miljoniem latviešu, iepriekš noņemot padomju gados uzkrāto uzslāņojumu, manuprāt, mēs iegūtu diezgan līdzīgu ainiņu.

Ik pa laikam sagribas, lai būtu dzīvs mans opaps un es varētu viņam izrādīt šo pilsētu. Viņš bija īsts ASV fans un rādīja uz cilvēkiem ar rādītājpirkstu, aizbildinoties, ka pāri okeānam tā dara. Ja teikšana būtu opapam, viņš būtu nosaucis savu meitu par Džeinu, bet dēlu – par Roju. Katru reizi, kad šeit izdzirdu 60. gadu mūziku, atceros viņa fizikas grāmatām un radioaparātiem nokrauto istabu, kur kopā klausījāmies Periju Komo. Pēdējā laikā esmu pasākusi pirkt halvu. Tas bija manu vecvecāku mīļākais našķis. Viņi to vienmēr ēda, piedzerot klāt pienu. Tad nu arī es reizēm laužu halvu mazos gabaliņos, piedzeru pienu un domās esmu atvedusi papiņu uz Ameriku.

Man pašai gan dzīve Ņujorkā nekad nav bijusi sapnis. Es te vienkārši esmu uz brīdi iegadījusies. Bet tā jau dzīvē notiek – reizēm vislielāko sajūsmu rada lietas un vietas, par kuru nepieciešamību iepriekš nebijām pat nojautuši. Tāpat kā es nebiju nojautusi, ka garša man kļūs par tik nozīmīgu maņu, kas kalpos par tiltu uz mājām.

Rupjmaize aizvien ir mans mīļākais īsceļš uz Latviju. Un, lai gan manā ēdienkartē sāk ielavīties tādi svešvārdi kā beigeļi un skouni, profesora salīdzināšanas/iepazīšanas teorija strādā arī šeit. Ņujorkā esmu gatavojusi tik daudz kāpostu tīteņu, boršča un biezpiena pankūku kā nekad Latvijā. Bet, kad pagājušajā vasarā laivu brauciena laikā Viļānu veikala plauktā ieraudzīju Bruklinas lāgeri, man tas, protams, par visām varītēm bija jānopērk un jādzer pie ugunskura, lai gan Ņujorkā es to gandrīz nekad neiegādājos. Cilvēks ir savāda būtne.

Varbūt cilvēks ir kaķis, kuram vienmēr vajag nokļūt otrpus durvīm?

P. S. Kamēr rakstu pēdējās rindas, garām logam iet sārtsejains pusmūža vīrietis ar divām skolas vecuma meitām, skaļi dziedādams: “Closing time, open all the doors and let you out into the world.” Es pasmaidu, uzlieku Semisonic – Closing Time un saprotu, ka šobrīd esmu pareizajā durvju pusē.