— Provinces dzejnieces himnas

Provinces dzejnieces himnas

I
novembra vakarā viņa iet cauri bankrotējušas pilsētas parkam reta spuldze izkliedz gaismu pie sociālās mājas piebrauc policija pēc mēneša tur karāsies led virtenes viņa vairs neredz jēgu viņa vairs neredz sudraba gaismu

viņa viena iet uz veikalu viena nāk atpakaļ viena dzīvo viena gatavo ēst un ēd viena iet gulēt un viena mostas viena raksta un viena labo savas kļūdas viena sarunājas un viena pati sev atbild viena skumst un viena priecājas viena iziet pastaigāties un viena nāk atpakaļ viņa ir viena bez ballītēm viena bez draugiem un reizēm šķiet ka arī bez rītdienas

viņa ir viena

kā tumšais drūmais novembris
kā Solveiga ar kallu ziediem rokās uz grants ceļa
kā mīlestība kas aizkavējusies kā neatmuitots sūtījums

II

tu esi mana saldenā latgaliete
viņš teica aplaizīdams savas lūpas
mēs stāvējām starp režicu¹ un biržiem²
trīs dienas pirms vasarsvētkiem
un pēdējais grāfs borhs³ iemērca savas ūsas cukurūdenī
tās bija cietas un asas kā zivs asakas
ar ko caurdūra manus plecus

starp sievietes gurniem plūst aiviekste
kā bezgalīga lielvārdes josta tā sasien pēdējos
pretošanās kustības dalībniekus
un aiznes pa straumei uz dzīlēm
viņa iemērc savas rokas lubāna mitrājā
izmazgā palagus pēļus paslīd kāja
aiz niedres galviņas aizķeras tukšums
viņas lūpas ir asas kā lielsalas purvs⁴
starp tām kā slūžām izlaužas noslāpušas zivis

III

atsvešinātas sievietes meklē savus risinājumus
rudeņos viņas lasa tonnām sēņu lai tās apvārītu un nodotu pārtikas pārstrādei
purvā iet dzērvenēs tur viņas izgaist kā meža rubeņu mātītes
sasaukdamās otrpus klajumam meit esi uzmanīga starp kājām izskries odze
visu ziemu krādamas naudu sīpolpuķu stādiem viņas notriec
pēdējo pacietības drusku stāvot rindās pēc lētākām precēm
labāk brīva nekā sāpināta labāk viena nekā nesaprasta viņas klusi murmina
pēc tam nāk kapusvētki un mirušo atceres dienas kad sieviešu augumi
klanās mūžības skarto priekšā
kārtīgai sievietei vajag savu dzīvojamo telpu mazu ūķīti ar četrām sienām
tā vēlēja mana māte tā meit tev vēlu es te ir tavs dzīvoklis ej dzīvo
viņa paņem rokās savas zilās rožancas⁵ piespiež pie krūtīm un skaita
vienu pēc otras vienu pēc otras
virs gultas ikona piemiedz ar aci kā omulīgas gudras sievas piespiežas saviem vīriem
viena pēc otras viena pēc otras
mēs šķērsojam bīstamās melleņu izrakumu līnijas te ir zona te ir stopzīme te ir žogs
mums no jums neko nevajag
jums no mums neko nevajag

IV

aiz loga snieg
viņa stāv uz stalažām
istabas vidū
un murmina

ak cik neveikli
man tomēr bija

jāpārguļ ar Ietekmīgo Cilvēku
jāsadraudzējas ar Citiem Māksliniekiem
jāpiedalās mazā pasākumā pilsētā X
jāpiekrīt mazam honorāram
un jāļauj viņam ne tikai sevi skūpstīt
jātēlo aizrautība un jābūt
draudzīgai ne iedomīgai
pat ja man nepatīk
pat ja mums nav nekā kopīga
jābūt visos galvaspilsētas pasākumos
jāsmaida jāsmejas jādzied līdzi
jāpiedzeras kopā ar Īstajiem Dzejniekiem
jāļauj sev pabāzt roka zem krekliņa
jāpierāda sevi kā skaistu perspektīvu
un vēlams ļoti naivu
jauno dzejnieci no laukiem
kuru gultā varētu ievilkt visi
kam nav slinkums

ak cik neveikli
man tomēr bija
jāpiedzimst par vīrieti

V

visu mīlētāju dienā
viņa skaita
mirušo ofīciju
psalmus saļmys saļmis

izlieku publiskai apskatei savu mīlestību
pāri palikušos artefaktus kā mocekļu relikvijas
vakarā iedegšu sveces ieslēgšu savas sēras
kā naktslampiņu uz skapīša pieraušos pie sienas
un visiem nelaimīgajiem kas manī iemīlējušies
uzrakstīšu lūdzot piedošanu ka tā es negribēju
lai tas viss beidzas paldies par žāvētiem augļiem un reeliem
vīna glāzē ieliešu pienu jo tas labi izskatās
atstāšu atvadu zīmīti ar lūgumu mani nemeklēt
un par pēdējo naudu nopirkšu biļeti uz gvadalahāru
nevajag sapņot par mani ne beirūtā ne kailu
ja neesat redzējuši tuvplānā manu izmisušo skatienu
nervozo nagu nospiedumus ornamentus substantīvus
uz sava kakla vai muguras

VI

nenoliedzami
dzejniece sporta tērpā rožukroni ap kaklu
spilgti sarkanām lūpām pirkdama kapu sveces
izskatās aizdomīgi
iespējams tā sieviete ir ragana kas veic savādus rituālus
paredzami ka viņa ir sātaniste kas ēd vārītas vīriešu sirsniņas
visticamāk visas viņas dienas paiet bezglutēna diētas zīmē
un ar garīgiem treniņiem telekinēzē
(un lāstiem pār vīriešiem protams kur tad bez tā)
es taču jums teicu čūska čūska čūsku mātīte
kāds iekliegsies pie doremifasolasido
mēs neko nedzirdām mēs neko nezinām
lasies lasies lasies lasies lasies
zalkši zem kājām meža vidū pašķirsies tie savīsies ap viņas gultu kā baldahīns

dzejniece zīmju valodā sarunājas ar putniem
pie zilo viļņu mūžības horizonta apstājušies tikai šļaksti un vīteri
un zem soļu smaguma viegli noliekusies zāle
sen te nav pļauts nez vai šogad vēl pļaus viņa nodomā
gurdeni nospiežot podziņu atmiņu VHS kasetēs pārtinot lentas
viņa būtu gribējusi lai viņš ir teicis ka tās zilās šļahtas asinis ir savāda lieta un tas skaistums ir asiņu pretišķība rēzus negatīvs pārtop par rēzus pozitīvu tāpat kā asinis pārvēršas vīnā
un viņa pati kā jēzuliņš tagad staigā pa ūdens virsu malu nomali
sudrabotas gaismas oreols sudobrs⁶ kā caurviju motīvs ieskanēsies viņas matos
par ko lai mīl par ko lai gan mīlētu
tādām lielām acīm kā kapu sveces
pēc 21 dienas viņai paliks 32
un viņi nav runājuši jau 11 gadus

VII

es tev pagājušajās lieldienās nosūtīju vēstuli
kurā detalizēti izklāstīju ko domā un jūt
no sociālām represijām cietusi sieviete:
ka viņa netic vārdiem solījumiem un zīmēm
ka viņa netic ka uz kādu izņemot sevi var paļauties
ka viņa nojauš ka vārdos skaļš ir tikai Pērs Gints
ka viņa zina ko nozīmē zaudēt pat ja ļoti gribas iegūt

tu mulsti un skaties man acīs it kā tavs mulsums
nozīmētu kaut ko vairāk par apstiprinātu reglamentu
vai kārtējo apstiprināto likumprojektu ar atsaucēm
uz patiesā labuma guvēju ko mēs nedrīkstam skaļi
saukt vārdā jo tas nozīmētu parkāpt nerakstītas vienošanās
mūsu starpā par teritoriālu neaizskaramību un līdzāspastāvēšanas
brīvības deklarācijām kas kā gaistošas ilūzijas mani sacērt uz pusēm
es naktīs sūtu vārdus kas iespējams citiem neko daudz nenozīmē bet manā
trauslajā pasaulē vārdiem ir likuma spēks kura priekšā es esmu vāja un maiga
meitene ar zilām acīm kā debesu vizma zvaigznes ap mani mirdz sniegs atkala sarma

VIII

viņa iet gar piekrasti rietumu vēji purina sudrabu viņas matos kā siļķes kā ķilavas tukšo pudeļu korķīšos atspīd pārspīlēts vājums karacirvis nolikts kimono salocīts sieviete vāc klusumu ap sevi viņa ieskatās acīs un pārcērt tumsas loku ap sevi
neuztraucies
pēc gada mēs atkal tiksimies citos motīvos un telpās
man mugurā kā parasti būs garš mētelis pelēka šalle
rokā dafnes di morjē romāns par stikla pūtējiem
pirkstā uzmaukts gredzens kā apgredzenotai kaijai
man šķietami atkal viss būs apnicis tik garlaicīgi tik nepārprotami
mēs aiziesim uz pludmali kur pastaigājas suņi un veci cilvēki un es
stāstīšu ka gribu aizbēgt lai sāktu jaunu dzīvi viss ir pārāk labi tu smīkņāsi
un ironiski jautāsi cik ilgi es vēl tā bēguļošu un kura tad būs mana pēdējā pietura
es pārspīlējot pavēstīšu mana gala stacija ir vienpatība tā ir inde afrodiziaks
es biju viena es esmu viena es vienmēr esmu viena
vienmēr aizņemta nekad brīva
iestāsies pauze apstāsies viļņi nodunēs vārdi
BET SIEVIETE
TU NEESI VIENA

kā gaišais smalkais aprīļa rīts ceļā uz maiju
kā Spartas Helēna ceļā uz Troju pie Parisa
kā mīlestība kas aizkavējusies kā neatmuitots sūtījums

1. Rēzekne, no poļu Rzeżyca.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Madonas muižas teritorija, zviedru laikos saukta par Biržiem.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Vācbaltu muižnieku dzimta, kurai 18.–19. gs. piederēja muižas Atašienē, Varakļānos, Preiļos u.c.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Dabas liegums Austrumlatvijas zemienes Lubāna līdzenumā, Madonas novada Barkavas pagastā, valsts aizsardzībā kopš 1977. g., aizsargājamā platība – 204 ha, dzērvenāji aizņem ~190 ha, to segums 40-70%.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Lūgšanu krelles; rožukronis.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sudrabs.  (atpakaļ uz rakstu)