— Lūk, kāpēc vienmēr bijusi literatūra

 

Ujams Blekers (Uilleam Blacker, 1980) ir ukraiņu literatūras tulkotājs un to māca studentiem Londonas Universitātes koledžā – vienā no divām Lielbritānijas augstskolām, kur to iespējams apgūt (otra ir Kembridža). Ujams ir visīstākais ukraiņu kultūras vēstnieks anglofonajās valstīs: viņš par to neatlaidīgi raksta un stāsta, vienmēr ar izcilu smalkjūtību ļaudams skanēt ukraiņu autoru balsīm. Viņa tulkojumā iznākuši Oleha Sencova stāsti, Irinas Šuvalovas  un citu dzejnieku dzeja, kuru katru brīdī būtu jānāk klajā arī Maika Johansena Mācītā doktora Leonardo ceļojumam.

Halina Kruka (Галина Крук, 1974) ir ukraiņu dzejniece. Viņai iznākuši pieci dzejoļu krājumi, sesto, A Crash Course in Molotov Cocktails (2023) Halina apzināti rakstījusi atdzejošanai angļu valodā, meklējot vienkāršu, konkrētu, nepārprotamu valodu kara dokumentēšanai: valodu, kas nenovērstu uzmanību – “jo vārda atbildība un svars tagad ir lielāks”. Daudzu literāru balvu laureāte Halina pērn saņēma medaļu Par palīdzēšanu Ukrainas Bruņotajiem spēkiem.

Tulkotāja

 

2023. gada oktobrī, kad notika festivāls Book Forum, Ļvivas Pulvertornī izdzirdēju, kā Halina Kruka lasa savu karalaika dzejoli, un mani satrieca gan pats teksts, gan iespaids, kuru tas atstāja uz klausītājiem un klausītājām. Literatūras festivāls ir rosīga, trokšņaina norise: kāds ienāk zālē pasākuma laikā, kāds diskusijas vidū iet ārā; draugi un kolēģi satikušies sačukstas auditorijas dziļumā, smejas vai kaktiņā raud. Taču, kad Halina lasīja savu dzejoli, telpā valdīja pilnīgs klusums. Likās, uzmanīgi klausās pat senie mūri.

Pirmajā brīdī es īsti nesapratu, kas tas par tekstu. Dzejolis, runa – vai varbūt sprediķis? Halina Kruka ir pieredzējusi dzejniece, viņas pantmērs, ritms un vārdu spēles vienmēr sajūsmina. Šeit tā visa bija mazāk. Autore mūs uzrunāja, neakcentējot formu; un koncentrēšanās uz vēstījumu notika ar skaidru nolūku.

Dzejoļa mērķis bija izraut mūs no pasīvas pašapmierinātības stāvokļa, no ērtām literārām pasaulēm. Literatūrā, un jo īpaši dzejā, valoda sasniedz sava spēka virsotnes, taču ar to pašu tā kļūst par lielas atbildības telpu. Šāda atbildība rada diskomfortu. Daudzi to uztver kā smagu nastu.

Mēs, viesi no Rietumiem, bijām bažīgi, ieinteresēti, priecīgi par to, ka esam festivālā. Mums literatūra pirmām kārtām ir māksla, izklaidēšanās, intelektuāla un garīga izaugsme. Literatūra mums nav izdzīvošanas veids vārda vistiešākajā nozīmē, instruments, kas ļauj dzīvot ar cita cilvēka pirmsnāves kliedzienu ausīs. Literatūrai nav jābūt nastai.

Ukraiņus un ukrainietes zālē nebija vajadzības vilkt ārā no pasīvas pašapmierinātības stāvokļa. Protams, būtu smieklīgi apgalvot, ka ukraiņi literatūru uzlūko tikai un vienīgi kā terapijas paņēmienu vai kara ieroci un ir aizmirsuši, ka tā spēj arī izklaidēt, novērst uzmanību, bagātināt. Kara laikā ukraiņi un ukrainietes gan lasa un glābjas ar lasīšanu, gan arī skatās filmas, dejo, dzied, iepērkas un nodarbojas ar mīlestību. Taču katrā no šīm darbībām prieku, atvieglojumu, katarsi iekrāso – vai varbūt pastiprina? – kara šausmas, bailes no gaisa trauksmēm, bombardēšanas, uztraukšanās par tuviem cilvēkiem, kas ir frontē vai bezvēsts pazuduši, ilgas pēc mājām, no kurām nācies doties prom, kuras, iespējams, ir neglābjami nopostītas, – un mirušo nemitīgā klātbūtne pat visgaišākajos brīžos. Vismaz tā man no malas izskatās.

Manuprāt, Halina Kruka saka: literatūras jēga nav tas, ka tu vari atļauties aizbēgt no realitātes vai šo realitāti mīkstināt. Literatūra sniedz iespēju uztvert īstenību visā tās skaudrumā un pēc tam iemācīties dzīvot ar ieraudzīto. Tieši to mums māca ukraiņu karalaika literatūra. Tai nav nekā kopīga ar klišeju “no jauna atklājam ukraiņu identitāti” – šī identitāte ir tikpat stipra un elastīga kā jebkura. Un runa pat nav par patriotismu (lai gan tā netrūkst). Te stāsts nav par varoņiem, pulkvežiem vai armiju. Stāsts ir par cilvēkiem, kas paliek pēc tam, kad karaspēks aizgājis. Par to, kā šiem cilvēkiem tagad dzīvot, kā tiem, kas karu nav pieredzējuši, saprast, runāt, palīdzēt tiem, kuri pieredzēja.

Tas ir svarīgi, un to jāmācās ne tikai literatūras festivālu apmeklētājiem un apmeklētājām, bet arī visiem, kas ieņem augstus amatus valdībās un starptautiskās organizācijās, visiem, kuru politiskie lēmumi ietekmē, vai cilvēki dzīvos vai mirs, un kāda dzīve gaida tos, kuri būs izdzīvojuši.

Spraigas pūles saprast, kā tas ir – būt cilvēkam līdzās citiem cilvēkiem kara laikā, kā ir būt parastam cilvēkam, kurš raud un asiņo, taču vienlaikus arī smejas un dejo: lūk, ko es atklāju šajos divos gados, lasot ukraiņu jauno karalaika dzeju. Tā ir mani aizkustinājusi, metusi man izaicinājumu, sasildījusi un satriekusi tā, kā nevienai citai dzejai līdz šim nebija izdevies. Lasiet to šeit – un meklējiet to citur, lasiet Irinu Šuvalovu, Iju Kivu, Jūliju Musakovsku, Ostapu Slivinski, Serhiju Žadanu, Katerinu Kalitko… viņu ir tik daudz, ka visus nosaukt nav iespējams.

Taču Halinas Krukas dzejolis vienlaikus ir brīdinājums. Mēs šeit, Rietumos, sēžam ērti un droši, jo mūs sargā mūsu valstis, mūsu robežas, mūsu armijas, un mums ir brīv ticēt, ka literatūra nav dzīvības un nāves jautājums, neapzinoties, ka izmantojam tikai mazu daļu no tās potenciāla, nesam pavisam nenozīmīgu daļu no tās atbildības nastas. Mums, atšķirībā no ukraiņiem, nav vajadzības novākt kustības ierobežojumus no ceļa, kas ved ārā no šīs statiskās literatūras teritorijas. Mums nav jādodas dzīvot kara izpostītā ainavā. Mēs nezinām, kā ir justies neaizsargātam. Kā lasītāji un lasītājas, kā rakstnieki un rakstnieces mēs esam un paliekam pasīvas pašapmierinātības stāvokļa ierobežoti. Ukraiņu karalaika dzejai ir spēks atbrīvot mūs no šī stāvokļa: tas ir ērts tiem, kas atrodas iekšpusē, taču nāvējošs – pārējiem.

 

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

 

Halina Kruka

 

***

Vai es spēšu spert vēl divus soļus vai piestāšu šeit
virs nedabiskās pozās izsvaidītiem līķiem
virs nodegušā auto vraka, kas atvāzis lādiņu izrautos robus,
lādiņu, kas par lielu vienam vienīgam konkrētam cilvēkam.
Māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pārbagātība, pasaule nenoticēs.
Loģiska motīva trūkums, paskaidro man, tu saki,
kāpēc viņi mūs nogalina, jābūt taču kaut kādai motivācijai,
kādam iemeslam. Sižetus grāmatām taču tā neviens neveido.
Skatoties no attāluma, allaž ir iespēja apstāties laikus,
neiet par tuvu, kur acij ieraugāms pārlieku daudz –
neglīti nolūzis nags skaistai, koptai sievietes rokai,
bērna kurpīte, iejaukta visu citu mājas detaļu murskulī.
Literatūra, varētu likties, ir tāpēc, lai pārliecinātu,
ka nomukusi bērna kurpe un kāja ir divas dažādas lietas,
ka nolauzts nags – tā nu gan nav nekāda dižā problēma.
Ja vien tu apstāsies laikus, nespersi tuvāk ne soli, neieskatīsies.
Glābjošs attālums, barjera, līdz kurai aizvien vēl ir iespējams
banāls, sadomāts sižets, katastrofiskas iztēles aizliegtais
šķituma auglis.
Literatūra vairs nav nekāds glābšanās ceļš, drīzāk rezerves sliedes,
pa kurām neviens nekur nedodas.
Iekāp vilcienā un saproti – viņš tev nepalīdzēs, saproti?
Reiz jūs atjaunosiet satiksmi pa šīm sliedēm ārkārtas apstākļos,
nocelsiet barjeru agrāk slēgtajam maršrutam, ļausiet sev ieraudzīt.
Pasaulē, kurā literatūra nav tāpēc, lai nogalinātu,
nav tāpēc, lai atriebtos,
un nav tāpēc, lai atmodinātu,
un nav tāpēc, lai atcerētos visu līdz pēdējam sīkumam,
kad tu negribi redzēt to visu
zem drupu kaudzes, ko rāda ziņās un fiksē fotogrāfijās.

Nekam neder tāda literatūra, zini.

Bērna kurpīte, kas aizlidojusi no bērna,
kad viņus sajauca kopā ar lauskām un betona gabaliem,
nolauzts sievietes nags rokai, kas vīd no gruvešiem,
neaizmiglots kadrs ar to, kas palicis no līķa,
bērnu grāmata, kam tu piekal skatienu,
lai neredzētu visu pārējo,
lai neiedomātu visu pārējo,
kas bija starp šo grāmatu un roku,
starp ģimenisku sestdienas rītu un nākamo kadru.
Pieej pārāk tuvu – un tevi caururbj
saspiesta pirmsnāves kliedziena armatūra:
“es negribu mirt”.

Literatūra ir tāpēc, lai varētu dzīvot ar šo kliedzienu ausīs,
ar šo roku un ar šo kurpīti,
zinot, KAS ar viņiem notika pikseļu neaizklātajā realitātes versijā,
ko nemīkstina mākslīgais intelekts.

Lūk, kāpēc vienmēr bijusi literatūra.

 

No ukraiņu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode