— Rītdienas pienāca

 

Lindas Šternas eseja veidota kā tekstuāls pamats izstādei Rītdienas pienāks, kurā autore sadarbojas ar mākslinieci Lindu Vilku. Izstāde skatāma M/Darbnīcā līdz 25.maijam

 

Atzīšanās & mīlestības vēstule

Lindai 8, 13, 16, 23 & 24 gados, kura sagaidīja rītdienu;

savām ģimenes sievietēm;

savas tautas sievietēm;

& dzīvei, kurā ir pavasaris un narcises.

 

Šis ir apcerējums par to, kā jebkuras attiecības, kuras mēs veidojam, – romantiskas, sociālas, profesionālas, labuma, varas vai citu jūtu vadītas – veido sabiedrību mums apkārt. Es esmu sabiedrība, un sabiedrība ir es. Lielākā vai mazākā mērā. Kā mūsu individuālās attiecību veidošanas iestrādnes formē mūsu personīgo attīstību, mūsu partnera attīstību un mūsu pēcnācēju korelāciju ar pasauli? To, cik liela nozīme ir strādāšanai pie sevis paralēli strādāšanai pie attiecībām, un to, kā jebkurš līdzcilvēks var ietekmēt tevi kā personu, es sapratu, tikai pati pieredzot, ko nozīmē veidot romantiskas attiecības. Pēdējo pusgadu, esot savās pirmajās “nopietnajās” romantiskajās attiecībās, un pusgadu pēc šķiršanās bieži šķita, ka rītdiena nepienāks. “Tas jau normāli pēc šķiršanās. Pāries.”

Rītdiena pienāca. Saule uzlēca austrumos un iespīdēja manā virtuvē, tieši kā ierasts – nedaudz pāri 20 minūtēm, starp desmitiem un vienpadsmitiem. Bija augusts. Viss bija tāpat, izņemot to, ka nekas nebija tāpat. Viņa dāvinātās narcises uz galda novītušas. Jūras sāļā pēcgarša mutē. Tas notika vakar.

Man iet tā aina uz riņķi. Trieciens. Šoks. Dusmu zvilnējošās acis. Un atkal tinu atpakaļ. Trieciens man pa seju ar Viņa smago roku. Mans šoks un manas asaras. Pēc sitiena man tika aizspiesta mute, lai es neraudātu.

Es: “Kā var tā sāpināt kāds, kuram esmu devusi savu uzticību?”

Viņš: “Nu, vairs tad neesmu tava uzticības persona.”

Sēžu virtuvē, slāpēdama panikas lēkmi. Policists man prasa, vai viss ir labi, vai man nevajag palīdzību. Kaimiņi izsaukuši policiju, sadzirdējuši plīstošu trauku skaņu. Vairāki lidoja manā virzienā. Es saku, ka ne, jo tas taču ir cilvēks, kuru tik labi zinu, un es viņam uzticējos, ka nekad taču nesāpināšot. Meloju, ka nav sitis, kaut seja pulsēja, ūdensnoturīgā skropstu tuša notecējusi pār vaigiem, un dzirdu no blakus istabas, kurā ir Viņš un otrs policists:

“Es zinu, ka tā nav labi darīt. Šī bija pirmā reize.”

Kaut kāda muļķes padarīšana tā uzticēšanās. Pašai to negribējās atzīt, jo, grozies kā gribi, nepateiksi, ka mans partneris, zinādams manas lielākās bailes un traumas, atkārtoja tās vēlreiz. Atzīt, ka tas patiesi ir noticis, bija lielākais kauns, kādu biju izjutusi savas dzīves laikā. Pāris nedēļas likās, ka tas bija tikai murgs. Mans realitātes kniebiens plecā bija saņemtie zvani gan no policijas, gan no sociālā dienesta, vaicājot, vai es jūtos labi. Es nezinu, kā es toreiz jutos, noteikti ne labi, bet teicu, ka viss ir labi.” Dienasgrāmatas ieraksta pauze.

Aiziet prom no šīs vietas un cilvēka likās smagāk nekā jebkad, bet arī visnepieciešamāk nekā jebkad. Neviens man nevarēja pateikt priekšā, kā izdarīt tā, lai sāp mazāk, jo sāpēja jebkurš iedomātais variants. Nezināju, kam to teikt. Nezināju, vai to teikt. Nezināju, kam to teikt tā, lai saņemtu nepieciešamo atbalstu. Nezināju, vai man ticēs. Vieglāk bija kādu laiku neteikt, lai nebūtu jāklausās, cik visiem žēl, kaut neviens nenojauta, ko patiesībā slēpa vārds “izšķīrāmies”. Tagad, atskatoties uz to laika periodu, vairs nevainoju sevi, ka tik ļoti no sāpēm vairījos un baidījos. Viss jaunais taču biedē.

“Ar ceļu vien nepietiek, lai zinātu, kur iet,” tā reiz dziedāja Mārtiņš Freimanis. 

It īpaši, ja ceļš jāsāk vienai. Tumsā.

Romantiskas attiecības ir kā spogulis indivīda attiecībām ar ģimeni un audzināšanas principiem. Kamēr katrs individuāli nesāk risināt savas problēmas terapijā, tikmēr partnerim ir jāsaskaras ne vien ar savu, bet arī ar otra bagāžu. Es savā dzīvē esmu saskārusies ar narcistiskiem un dažādos veidos vardarbīgiem, autoritāriem cilvēkiem, kuras tobrīd par tādiem nesaucu, jo vienkārši nezināju, kas tie tādi “narcisi” ir, kā viņus atšķirt un kā saprast viņu rīcību moduļus. Ko vispār nozīmē narcistisks cilvēks? Narcistisks raksturs hiperkompensācijā ir pārliecināts par savu grandiozitāti un unikalitāti, partneri vai kolektīvu izmanto sava pašvērtējuma uzturēšanai vai celšanai. Nereti ir manipulatīvs un ekspluatējošs, ekstrēmākos gadījumos pat emocionāli un fiziski vardarbīgs. Kur ir robežas vardarbībai? Kā atpazīt? Kāda ir problēma ar mūsdienu cilvēka toleranci pret vardarbību? Kāpēc tik bieži vardarbīgas rīcības tiek attaisnotas? Kāpēc dažiem to ir tik viegli ignorēt, bet citiem – grūti? Vai notikušais mani definē uz mūžu? Kāpēc man nepatīk būt pozicionētai kā upurim? Kāpēc man otra cilvēka reputācija rūp vairāk nekā pašas sāpes, ar kurām cenšos sadzīvot un klusībā nesu līdzi ikdienas gaitās?

Jautājumu ir vairāk. Uz visiem atbildi ir grūti rast, bet tos ir vērts paravēt, citādi nezāles var tā savairoties, ka vieglāk ir samierināties. Daļa no atbildes ir meklējama tajā, kā valstī notikušās vardarbīgās situācijas tiek apspriestas interneta vidē. Tiek ieņemtas puses un visbiežāk izteikti spriedumi par ļaunu sievietei. Tā tas turpinās… Klusums ir ērts. Klusums ļauj šim turpināties. Kā man nepatīk vārds “samierināšanās”! Tas iekļauj savu vērtību neapzināšanos un neatzīšanu, savu standartu samazināšanu otra ērtumam, atkārtotu piekāpšanos, gan sevis maldināšanu, gan sevis pietiekamu necienīšanu, nespēju noticēt un atzīt, ka var būt labāk, un tā tālāk. Es nerādu ar pirkstu, jo pati samierinājos un pati par savām “mācībām” maksāju un izdaru secinājumus. Taču es ticu, ka ar iepriekšējām zināšanām vai teorētisko bāzi būtu spējusi sevi pasargāt vai vismaz samazināt notikumu intensitāti, pirms esmu punktā, kurā saprotu, ka neesmu redzējusi, dzirdējusi un sapratusi tik daudz, kas šī brīža acīm, ausīm un prātam ir skaidrāk atpazīstams. Ar tādu “samierināšanās” mentalitāti uzaugu.    

Stingri ieaugušās pārliecību saknes nācās ravēt laukā ar psiholoģes palīdzību. Liels izaicinājums bija censties iemācīties veidot no jauna attiecības vispirms ar sevi, lai pēc tam arī apkārtējās attiecības raisītos saturīgākas un funkcionējošākas. Kad tad īsti pienāk brīdis, kad mēs sākam dzīvot savu dzīvi, nevis mazgājamies mūsu senču un viņu senču savārītajās ziepēs?

Devu laiku dusmām par notikušo būt un pāriet. Apmetu pāris kūleņus savā esamībā un apasiņoju domas. Pārdomāju, cik daudzas no tām ir manas. Pat nesen, pavasara saulei iespīdot virtuvē, es sāku iztīrīt ziemas putekļus un uzdūros vecām stikla lauskām.

“Tik skaisti plīst trauki, kamēr tu esi tepat,” kā dzied apvienība Instrumenti.

Pāris lauskas ik pa laikam dur vēl joprojām. Trauki taču plīstot uz laimi. Vai arī trauki plīsa ar kvēlu vēlmi pēc laimes. Domāju, vai pienāks kāda diena, kad istaba būs tīra.

“Tev tik padot, ko plēst un vienalga vai dzīst,” kā dzied Gaujarts.

Es nopirku jaunus traukus.

Dzīšanas process bija un ir daudzslāņains. Kā jebkura nāve, arī ilūzijas nāve prasīja ilgas sēras. Ilūzija par mīlestību, uzticību, ģimeni un drošību. Pirmajās dienās likās, ka iestājies izlīgums un mūsu karš ir beidzies. Tad tukšums kļuva smags. Dusmīgās acis es aizmirst nespēju. Mamma mierināja, ka viss pāriet un atmiņas reiz izbāl. Vakaros izvēmu savu dvēseli pie jūras. Lūdzu spēku zvaigznēm, bet tām bija par smagu, un tās krita, jo bija augusts, un tā augustā notiek. Braucu ar riteni ilgi un minos, cik spēka dziļāk tumsā. Lūzu un savācos. Man bija grūti darīt visparastākās lietas. Dzīve neapstājās. Saule turpināja lēkt. Pat ja priekšā bija mākoņi. Mani draugi man teica, ka nekad nav mani tādu redzējuši. Nezināju vairs sevi un nepazinu to bālo personu atspulgā. Raudāju bārā. Raudāju dušā. Gribējās, lai tas norītais kamols ātrāk izšķīst manā kuņģa sulā, gribējās, lai mana pagātne nav es, lai no manis šīs sajūtas vienkārši izgaist. Daudz sevi žēloju un daudz dusmojos. Gribēju steidzināt atlabšanas procesu. Ilgi pretojos, līdz sapratu, ka šo procesu steidzināt nevar. Tik daudz savas dzīves laika biju klusējusi citu ērtumam un ādas paglābšanai, ka man bija visas tiesības dusmoties par netaisnību.

“Bet viņš taču ir tik foršs!”

“Harismātisks gan viņš ir!”

Te ir runa par kaut ko citu. Pārsteidzošākais ir tas, ka skaists, harismātisks un foršs cilvēks ir spējīgs nodarīt pāri un turpināt sabiedrībā sevi parādīt vēl harismātiskāku, lai kompensētu notikušo.

Pienāca laiks sevi pieņemt. Lai tiktu otrā pusē, man bija jāiet cauri ar visu, kas es biju. Atvasaras gaiss bija smags un tveicīgs, un tādi bija arī prāta stāvokļi.

Es: “Rītdiena tāpat pienāks, un dzīve turpināsies ar vai bez manis.”

Viņš: “Tava rītdiena arī pienāks bez manis.”

Es tajā brīdī nenojautu, ka tās būs manas mīļākās rītdienas – klusas un mierīgas. Necīnoties par vietu pašai zem savas saules.

Pienāca ļoti daudz rītdienu. Manas panikas lēkmes bija pārgājušas. Vakari palika mazāk iznīcinoši. Jutos bezgala vientuļi, līdz izvēlējos tā nejusties. Atradu jaunus veidus, kā ilgoties. Atradu jaunus veidus, kā aizmirsties. Kā izjust, saprast un palaist. Lai kā gribētos to teikt, to nevar aizmirst. Katru nedēļu izdomāju atrunas, lai neietu uz terapiju. Bailes un kauns. Tomēr ne reizi neizlaižu. Tik neērti sevi nostādīt tāda fakta priekšā svešam cilvēkam, kuru pašai negribas pateikt skaļi.

No sirds novērtēju centru Marta, jo laikā, kad man bija bail, neticēju, ka kļūs labāk, un negribēju parādīt, ka esmu salauzta, es sapratu, ka neesmu atstāta viena novārtā.

Intensīvu jūtu izstumšana var būt ļoti adaptīva īstermiņā. Apjaust to, ko nevajag, ir tikpat vērtīgi, kā apjaust, ko vajag. Tikai ir viena atšķirība – saprast to, kā nevajag vai negribas, nozīmē kādu laiku būt apstākļos, kuri var šķist pareizi sākumā. Kā arī nākas tur pabūt kādu laiku, lai apdedzinātos pietiekami stipri, lai saprastu, ka pie sāpēm nav jāpierod. Pietiekami dzirdēta frāze “Kā ir – tā ir jādzīvo”. Tā noteikti neteiktu pienene, kas izlaužas cauri asfaltam, lai tuvotos gaismai – savai gaismai. Un man arī tam gribētos ticēt. Mazs solis tuvāk skaistai ražai.

Ieraksts no dienasgrāmatas: “Jāvelk tās stulbās robežas, un būs jau labi!” Ieraksta beigas.

P. S. Rakstu no auglīgākas augsnes, un man ir labas ziņas – ir labāk!