— Gaza jautā: kad tas pāries?

Refaats Alarīrs (Refaat Alareer) ir palestīniešu rakstnieks, dzejnieks, pasniedzējs Gazas Islāmiskajā universitātē, daudzu literatūras projektu un norišu virzītājs, jauno palestīniešu autoru skolotājs, sešu bērnu tēvs, kurš 2023. gada 6. decembrī tika nogalināts Izraēlas uzlidojuma laikā. Alarīrs asi kritizēja Izraēlas veiktos noziegumus Gazā un mudināja arī citus palestīniešus rakstīt par savu pieredzi. Šo eseju Alarīrs uzrakstīja dažus gadus pirms nāves un tajā nerimtīgi atkārto – tas pāries. Kad nogalina viņa skolasbiedru, kad nogalina viņa ģimenes locekļus, kad iznīcina kabinetu, kurā viņš glabā studentu tekstus, viņš saka – tas pāries. Bet esejā laiks plūst uz priekšu un viņa atkārtotie vārdi no viedu sieviešu izteikta mierinājuma pārtop nodeldētā mantrā, kura reizēm nespēj pārliecināt arī viņu pašu.

Šī eseja ir liecība par parastu dzīvi Gazā, un es tajā atpazīstu sevi – viņa valodā, viņa atsaucēs uz Rietumu literatūras klasiķiem, karjeras izvēlē, attiecībās ar bērniem un vēlmē būt daļai no pasaules, kura domā, runā, raksta un dzīvo brīvi. Bet daudz kas no viņa rakstītā atkal un atkal pārbauda manas empātijas robežas, liek cerēt, ka viņš melo, liek cerēt, ka viņi, tie cilvēki, ar kuriem tas notiek, nav tādi kā es. Jo tas nozīmētu – viņiem sāp tāpat kā man.

Alarīrs esejā cilvēcisko vienu no vairāk nekā 33 tūkstošiem nogalināto pēdējo sešu mēnešu laikā Gazā. Viņš raksta, lai pretotos dehumanizācijai, kas arī Latvijas publiskajā telpā ir ierasta prakse, domājot un rakstot par cilvēkiem, kas dzīvo uz dienvidiem no Eiropas. Alarīra rakstītais atgādina – mēs neesam skaitļi.

Eseju kopā ar Katrīnu Rudzīti un Ingu Gaili nolasījām 7. martā Kaņepes Kultūras centrā Palestīnas atbalstam veltītajā pasākumā Sabiedrībai droši atdzejas lasījumi.

Tulkotāja

 

1985. gadā, kad mācījos pirmajā klasē, kādu vakaru mani pamodināja trokšņi no lejasstāva. Bija tumšs. Es dzirdēju, kā mana mamma raud. Viņu mierināja citas sievietes. Es nekad iepriekš nebiju dzirdējis mammu raudam. Tas mani vajā arvien.

Es nolavījos lejā, lai saprastu, kas notiek, un ieraudzīju, ka mana tēta vecajai, tumši sarkanajai Peugeot 404 ir sasists priekšējais stikls un sānu stikli, blakussēdētāja durvis ir līdz galam atvērtas un mašīnā it visur ir asinis. (Vai ar to izskaidrojamas manas bailes sēdēt blakussēdētāja vietā, kad braucam mašīnā?)

Tētis tovakar brauca mājās no darba, un šoreiz pie stūres bija viņa darījumu partneris. Kad viņi šķērsoja Nahal Ozas militāro robežpunktu no Izraēlas uz Gazu, pēkšņi no nekurienes viņu mašīnu sāka apšaudīt. Tā vakara sarunās es pirmoreiz dzirdēju vārdus “armija”, “Izraēla”, “ebreji”, “apšaude”. Es bērnībā gandrīz nekad nespēlējos ar rotaļu pistolēm.

Vai miegainā karavīra pirksts paslīdēja un nospieda mēlīti? Mēs nezinājām. Vai viņš izšāva uz mašīnu joka pēc? Mēs nezinājām. Izmeklēšana nenotika. Un neviens netika saukts pie atbildības.

Manu tēti apšaudē ievainoja, viņa plecā ietriecās atlecošas lodes šķemba. Gadiem ilgi, it īpaši aukstā laikā, viņš piedzīvoja ko līdzīgu fantoma sāpēm. Visa mana ģimene dzīvoja ar traumu, kas cēlās no apziņas, ka mūsu tēti, mūsu ģimenes apgādātāju gandrīz nogalināja. Tā ir trauma, kuras ēnā mēs joprojām dzīvojam. Es joprojām eju pārliecināties, ka manai ģimenei viss ir kārtībā, ikreiz, kad ārā dzirdu šāvienus. Ikreiz, kad es no jauna izdzīvoju tā vakara notikumus, es atceros mierinājuma vārdus, kurus izteica sievietes manās mājās: “Tas pāries.”

Izpostīta bērnība. Traumas atminēšanās. Sāpes. Zaudējums. Un tas nav viss.

 

Češīriskie smaidi

Četrus gadus vēlāk es biju skolas pagalmā un neko īpašu nedarīju (tikai kaitināju kādu klasesbiedru), kad prāvs akmens nošvīkstēja un trāpīja man pa galvu. Es atceros, ka uz laiku zaudēju samaņu. No manas galvas tecēja asinis, es piespiedu tai kreiso roku, lai apturētu asiņošanu. Ap mani saskrēja mazākie bērni, un visi ar pirkstiem rādīja uz četrstāvīgo māju blakus skolai, uz kuras jumta Izraēlas karavīri bija izveidojuši militāro posteni.

Izraēliešu karavīrs, kas iemeta man ar akmeni, smaidīja līdz ausīm. Tas bija smaids, kas atgādināja Češīras kaķi no Alises brīnumzemē. Ārsts, kurš pārsēja manu pušumu, mani mierināja: “Nekas. Tas pāries.”

Vien divus gadus vēlāk es atkal sastapu kādu karavīru, kurš smaidīja līdz ausīm. Viņš raidīja gumijā apvilktu metāla ložu krusu man tieši krūtīs un augšdelmā, kamēr es ar akmeņiem apmētāju militāros džipus, kas iebruka Šadžaījas apkaimē.

“Tas pāries,” teica mana vecmāmiņa, lejot man uz krūtīm un rokām vēsu ūdeni. Viņa apsolīja neatklāt manam tētim, ka mani sašāva, bet apsolīja arī nekad mani nenorāt par to, ka esmu viens no Intifadas akmeņu metējiem.

Jau agrā bērnībā es iemācījos ko ļoti svarīgu par izraēliešu okupāciju: pareizā rīcība, ieraugot Izraēlas karavīru, vienalga, vai esi metis ar akmeni vai ne, ir bēgt, jo viņi savu mērķi lielākoties izvēlas pēc nejaušības principa. Pat ja tu pavisam mierīgi dzīvo savu dzīvi un nodarbojies ar savām lietām – ja karavīri tevi noķer, viņi piekauj tevi vai, vēl ļaunāk, apcietina. Tāpēc Izraēla ir nogalinājusi daudz vairāk civiliedzīvotāju nekā brīvības cīnītāju.

Viņi mani tā arī nekad nenoķēra. Trīs reizes viņi ir šāvuši uz mani ar metāla lodēm, kas apvilktas ar gumiju, un piekāvuši mani tikai tad, kad ielauzās mūsu mājās. Viņi desmitiem reižu pļaukāja mani, manus brāļus un brālēnus, jo, pārbaudot, kā sitas mūsu sirdis, viņi atklāja, ka tās pukst pārāk strauji, un tā bija zīme, ka mēs esot skrējuši un, iespējams, metuši akmeņus. Mēs bijām astoņus līdz vienpadsmit gadus veci. Mūsu sirdis vienmēr sitās pārāk strauji.

Kad divpadsmit gadu vecumā es biju izaudzis par lepnu akmeņu metēju, visvairāk mani biedēja mana tēta dusmas. Viņš bija strādnieks Izraēlā, un, ja viņš mani pieķertu metam akmeņus, es saņemtu pamatīgu rājienu. Mans tētis nebija ļauns vai vardarbīgs. Viņš vienkārši zināja, ka, ja Izraēlas spēki mani noķertu, viņam atņemtu darba atļauju. Es izdzīvoju Pirmajā Intifadā (1987–1993), kurā Izraēla nogalināja vairāk nekā 1600 un ievainoja tūkstošiem palestīniešu. Man paveicās, ka izvairījos no Izraēlas lodēm un Ichaka Rabina “lauzto kaulu” politikas.

Bet mans draugs Leva Bakrūns no tā neizvairījās. Levam bija 13 gadu, kad izraēļu apmetņu kolonists nošāva viņu no dažu soļu attāluma klasesbiedru priekšā. Izraēļu kolonists nevēlējās Levu sodīt par to, ka viņš ir metis akmeņus, jo Leva nemeta akmeņus. Nogalinot bērnu, kolonists vēlējās iebiedēt tos, kuri akmeņus meta. Tā, lai to redzētu mazi, pārbijušies bērni, kuri gāja mājās no skolas. Dažus metrus no Levas mājām. Es joprojām dzirdu viņa mātes kliedzienus.

Rakstot šo tekstu, es piezvanīju savam bērnības draugam, Levas brālēnam un dvēseles radiniekam Fadijam, lai pārliecinātos, kurā datumā Levu noslepkavoja. Fadijs bija Šifas slimnīcā. Viņš teica, ka Hanjai, Levas mammai, ir vēzis un Izraēlas blokādes dēļ viņa nevar izbraukt no Gazas, lai saņemtu ārstēšanu.

“Tas pāries,” es mierināju Fadiju.

“Tas pāries,” viņš atkārtoja bez pārliecības.

 

Otrā Intifada

1997. gadā studēju bakalaura programmā un izlēmu apgūt angļu literatūru. Man bija daudz stāstu, ko vēlējos pavēstīt plašākam lasītāju lokam angļu valodā. Kamēr plosījās Otrā Intifada un Izraēla jau atkal slepkavoja palestīniešus, es arvien vairāk uzzināju par Palestīnu un militāro okupāciju. Es gribēju likt lietā savas angļu valodas zināšanas un pieredzi, būdams dzimis un uzaudzis Izraēlas okupācijas režīmā. Es atceros, kad pirmoreiz izdzirdēju jautājumu: “Cik daudz palestīniešu jānogalina, lai pasaulei rūpētu mūsu dzīvības?” Es naivi ticēju, ka, atkārtojot šo jautājumu, cilvēki mainīsies. Tas liks viņiem domāt un pārskatīt savus viedokļus. Es šo jautājumu publicēju visos forumos, kuros tolaik biju aktīvs. Bet Izraēla turpināja mūs slepkavot. Un Izraēla turpināja iznīcināt mūsu dzīves. Un cik kļūdaini gan bija mani pieņēmumi par pasaules reakciju!

2001. gadā Izraēlas okupācijas spēki atklāja uguni uz palestīniešu zemniekiem Šujaijas apkaimē Gazas pilsētā. Viņi nogalināja attālu brālēnu Tajsīru Alarīru, kamēr viņš strādāja uz lauka. Tajsīru nošāva Izraēlas karavīri Nahal Ozā, kibucā, kurā ir militārais novērošanas tornis. Tas bija tas pats militārais postenis, kurā aptuveni pirms 25 gadiem tika sašauts mans tēvs.

Tajsīrs bija zemnieks. Viņš nebija cīnītājs. Viņš nebija akmeņu metējs. Viņš bija tieši tik vienkāršs, cik vien zemnieks, kas dara savu darbu, var būt. Bet tas viņu nepasargāja no Izraēlas lodēm. Ironiski, ka izraēļu karavīri mēdza piestāt Tajsīra saimniecībā, lai palūgtu viņam aunazirņus vai kukurūzas vālīti. Vai karavīrs, kurš nošāva Tajsīru, bija viens no tiem, kuri laiku pa laikam baudīja par velti iegūtos aunazirņus un kukurūzu? Mēs nezinājām. Jo Tajsīra dzīvībai nebija nozīmes, un tāpēc viņa slepkavību neizmeklēja.

Pēc nāves Tajsīrs atstāja trīs mazus bērnus, pārbijušos atraitni un zemnieku saimniecību bez zemnieka. Viņa bērēs cilvēki mierināja viņa bērnus, kas vēl neko nesaprata. Visi teica: “Tas pāries. Tas pāries.”

Otrajai Intifadai pieņemoties spēkā, Izraēla nogalināja arvien vairāk un vairāk palestīniešu, viņu vidū manus radiniekus, draugus un kaimiņus.

 

Gazas stāsti

Pēc Izraēlas veiktās operācijas Lietais svins (2008–2009), kurā 23 dienu laikā tika nonāvēti vairāk nekā 1400 palestīnieši, dzīve Gazā kļuva nepanesama. Izraēla vēl ciešāk sažņaudza cilpu ap Gazas kaklu. Izraēla pavisam burtiski skaitīja kalorijas, kas nonāca Gazā. Viņi bija nolēmuši turēt palestīniešus badā, bet ne nomērdēt pavisam. Tika aizliegti pasta sūtījumi, grāmatas, kokmateriāli, šokolāde un lielākā daļa ražošanas izejvielu. Desmitiem tūkstošu cilvēku karā zaudēja mājas.

Es tolaik biju jauns pētnieks, tikko ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrā Londonas Universitātes koledžā, un pasniedzu pasaules literatūru un radošo rakstīšanu Gazas Islāmiskajā universitātē (GIU). Es atceros, kā 23 uzbrukuma dienas es pavadīju kopā ar saviem bērniem Šimu, Omāru un Ahmedu, stāstot viņiem stāstus, lai novērstu viņu uzmanību no notiekošā. Tie bija stāsti, kurus man bērnībā stāstīja mamma, un viņas stāstu variācijas, kurās par varoņiem un glābējiem nereti kļuva mani bērni. Lai gan fonā bija dzirdami sprādzieni un raķetes, mani bērni klausījās stāstos ar tādu aizrautību kā vēl nekad. Lielāko daļu laika es pavadīju, cenšoties stāstīšanai atrast istabu, kura būtu vislabāk pasargāta no Izraēlas raķetēm. Būdams palestīnietis, es uzaugu, klausoties stāstus. Paturēt stāstu pie sevis ir savtība un nodevība – stāsti ir paredzēti, lai tos stāstītu un pārstāstītu. Ja es stāstu paturētu pie sevis, es nodotu savu mantojumu, savu māti, savu vecmāmiņu, savu dzimto zemi.

Stāstu stāstīšana man bija gan mērķis, gan līdzeklis mērķa sasniegšanai. Stāstot saviem bērniem stāstus, lai novērstu viņu uzmanību, lai viņus nomierinātu un izglītotu, es sajutu lielu tuvību ar savu māti un vecvecākiem. Stāsti bija durvis, pa kurām varēju ielūkoties mātes pagātnē, manā pagātnē, izdzīvodams ik minūti, kuru viņa bija pavadījusi slēptuvē, ko viņu mājās ierīkoja vectēvs, vēl pirms Izraēla pirmoreiz iebruka Gazā. Un es atcerējos, kā mana sirds salēcās ikreiz, kad viņa stāstīja par kādu no noskaitāmajām reizēm, kad viņa un viņas ģimene teju neizdzīvoja. Jau pati doma, ka mana māte bija tik tuvu nāvei tikai tāpēc, ka eksistēja, mani joprojām stindzina.

Vienreiz mamma mums pastāstīja, kā viņa gāja uz skolu, kad dažus metrus no viņas uzsprāga lādiņš. Viņa turpināja iet un todien apmeklēja visas stundas. Nākošajā rītā viņa pamodās un devās uz skolu, it kā nekas nebūtu noticis, it kā viņa būtu atteikusies pakļauties lādiņu diktētajiem noteikumiem. (Atskatoties uz savu bērnību, man šķiet, tas ir iemesls, kāpēc es gandrīz nekad nebastoju stundas.) Bet mana mamma un viņas stāsti ir izdzīvojuši Izraēlas nežēlīgajā iebrukumā. Kad 2008.–2009. gadā Izraēla uzbruka Gazai, katram lādiņam, ko Izraēla detonēja, es atbildēju ar jauniem un jauniem stāstiem. Kad sprādzieni lika pārtraukt stāstīšanu, es mierināju savus bērnus: “Tas pāries,” – es meloju.

Stāstu stāstīšana bija pretošanās. Tas bija vienīgais, ko varēju darīt. Un toreiz es izlēmu – ja izdzīvošu, es veltīšu lielu daļu savas dzīves, lai izstāstītu Palestīnas stāstus, lai stiprinātu palestīniešu naratīvus un rūpētos par jaunajām balsīm.

Mēs centāmies atgūties no akūtajām sāpēm un ciešanām, ko bija nodarījusi Izraēlas operācija Lietais svins, un Gazā viss atgriezās ierastajā ritējumā. Tikai šoreiz bija atkal jaunas līķu kaudzes, mājas, bāreņi, drupas un stāsti, kurus izstāstīt. Es atgriezos auditorijās pie studentiem Gazas Islāmiskās universitātes Angļu literatūras nodaļā, uz kuras jaunāko, moderni aprīkoto laboratorijas ēku Izraēla bija raidījusi lādiņus. Rētas it visur. Ikviens cilvēks Gazā sēroja par kādu tuvinieku. Es aicināju draugus un studentus rakstīt par to, ko viņi pārdzīvojuši, un liecināt par Izraēlas radītajām ciešanām.

“Rakstīt nozīmē liecināt, saglabāt atmiņas, kas izdzīvos ilgāk nekā cilvēku pieredzētais, tas ir mūsu pienākums – runāt ar sevi un pasauli. Mūsu dzīvei ir iemels – stāstīt par zaudējumu, izdzīvošanu un cerību.” Tā es teicu saviem studentiem. Un tā aizsākās projekts Gaza atbild (Gaza Writes Back). Es mācīju un uzdevu saviem studentiem rakstīt īsos stāstus, balstoties viņu pašu, viņu ģimeņu un draugu pieredzētajā. Gaza atbild ir īso stāstu grāmata angļu valodā, ko sarakstījuši jauni palestīnieši no Gazas. 2014. gadā grāmata izdota ASV, tajā ir 23 stāsti, kas atbilst 23 Izraēlas terora dienām 2008. un 2009. gadā. Grāmata ir tulkota septiņās valodās. Kad uzstājāmies pasākumos un runājām par grāmatu tūres laikā ASV un citviet pasaulē, solidaritāte, atbalsts un aktīvisms šķita teju fiziski sataustāms. Mēs jutāmies tik labi, kad cilvēki ieklausījās, pauda līdzjūtību un atbalstu.

Un es ticēju, ka Gaza atbild kaut ko mainīs. Tā varētu palīdzēt mainīt sabiedrības viedokli. Varētu palīdzēt mazināt sāpes un ciešanas, kas ir kļuvušas par palestīniešu ikdienu Gazā, Rietumkrastā un Jeruzalemē. Bet vai stāsts vai dzejolis var izmainīt okupantu prātus un sirdis? Vai grāmata var ko mainīt? Vai šī nelaime, šī okupācija, šis aparteīds pāries? Šķiet, ka ne. Dažus mēnešus vēlāk, 2014. gada jūlijā, Izraēla uzsāka pēdējo desmitgažu laikā necilvēciskāko terora un iznīcības kampaņu, 51 dienas laikā nogalinot vairāk nekā 2400 palestīniešu un iznīcinot vairāk nekā 20 000 māju.

 

2014. gada karš

2014. gada karā Izraēla ar raķetēm apšaudīja Gazas Islāmiskās universitātes administrācijas ēku. Raķetes iznīcināja Angļu literatūras nodaļas birojus, arī manu biroju, kurā biju sakrājis tik daudz stāstu, studentu eseju un eksāmenu atbilžu, kuras varētu iekļaut nākamajās grāmatās.

Kad kļuvu par pasniedzēju GIU, es satiku jaunos studentus, no kuriem lielākā daļa nekad nebija bijusi ārpus Gazas, kuri bija piedzīvojuši milzīgas ciešanas Izraēlas okupācijas režīma dēļ. Viņu ciešanas kļuva vēl lielākas, kad 2006. gadā Izraēla nostiprināja blokādi. Daudzi no maniem studentiem nevarēja apciemot savas ģimenes Rietumkrastā vai doties uz Jeruzalemi, lai piedalītos reliģiskos rituālos; viņi nevarēja aizbraukt uz ASV vai Lielbritāniju ne kā pētnieki, ne kā vienkārši tūristi. Tāpat kā tūkstošiem citu preču, arī grāmatu ievešana Gazā lielākoties nebija atļauta. Pasaulei jāzina, ka jaunās paaudzes turēšanai tumsā ir daudz nopietnākas sekas, nekā mēs varētu iedomāties.

Sākumā maniem studentiem droši vien bija grūti lasīt Jehudu Amihaju (jo viņš ir Izraēlas ebrejs!) vai pieņemt manus “progresīvos” uzskatus par Šekspīra Šeiloku vai Dikensa Feiginu. Daudzi Feiginu uzskatīja par ļaunā avotu, velna iemiesojumu, kas iznīcina sabiedrību, nogalinot – vismaz metaforiski – tās nākotni, padarot bērnus par zagļiem un slepkavām.

Tikai vēlāk mani studenti ieraudzīja, ka Feiginu bija radījusi sabiedrība, kas ienīst tos, kuri atšķiras, kuriem ir tumšāka ādas krāsa, atšķirīga rases piederība vai atšķirīgi stāsti. Ar laiku studenti saprata, ka Feigins bija labāks nekā pati baznīca. Viņi redzēja, kā Feigins dod patvērumu bezpajumtniekiem un kaut uz brīdi dod prieku un cerību Oliveram un citiem viņam līdzīgajiem. Ebrejs Feigins vairs nebija ebrejs. Viņš bija cilvēks – tāpat kā ikviens no mums. Feigina lēmumā nemodināt Oliveru, lai liktu viņam ielauzties mājā, un viņa teiktajā “Vēl ne. Rīt. Rīt” viņi vairs nedzirdēja ironiju, bet gan pierādījumu tam, ka šim cilvēkam ir sirds. Visgrūtākais jautājums, ko uzdevu, bija “Ko jūs darītu Feigina vietā?” – jautājums, kas aicināja studentus domāt par rasi un reliģiju un saskatīt ko vairāk – cilvēcību un vienojošas intereses.

Bet pasniegt Šekspīra Venēcijas tirgotāju bija sarežģītāk. Daudziem šķita, ka Šeiloks ir nelabojams. Pat Šeiloka meita ienīda viņu! Tomēr, saglabājot atvērtu prātu, veidojot dialogu, paužot cieņu pret visām kultūrām un reliģijām, kas pārstāvētas GIU, un veidojot ciešu sadarbību ar studentiem, es strādāju, lai uzveiktu aizspriedumus, kad vērtējam citus, vai vismaz tad, kad analizējam literārus tekstus.

Tāpēc Šeiloks no vienkāršotas idejas par ebreju, kurš vēlējās mārciņu miesas, lai apmierinātu primitīvas kanibālistiskas atriebes alkas, pārtapa pavisam citā cilvēkā. Šeiloks bija tāds pats kā mēs, palestīnieši, kurus nemitīgi apdraud ne tikai Izraēlas agresija, postīšana un rasisms, bet arī Izraēlas kara mašinērija, kas izmanto viltus informāciju un nomelnošanu. Šeilokam bija jāpārvar tik daudz reliģisko un garīgo šķēršļu, kurus uzcēlusi sabiedrība, kurā valda aparteīds. Šeilokam bija jāizvēlas starp pilnīgu pakļaušanos un pazemojumu, dzīvi kā būtnei, kas zemāka par cilvēku, un pretošanos, izmantojot viņam pieejamos līdzekļus. Viņš izvēlējās pretoties, tāpat kā šodien palestīnieši.

Šeiloka runa, kas sākas ar vārdiem “Bet vai tad žīdam nav acu?”, vairs nebija nožēlojami centieni attaisnot slepkavību, bet drīzāk gadiem ilgo ciešanu un netaisnību internalizēšana. Es nebiju pārsteigs, kad viena no maniem studentiem ievēroja līdzību starp mums un Šeiloku, un pārveidoja viņa runu: “Bet vai tad palestīnietim nav acu, nav roku un citu locekļu, vai palestīnietim nav prāta, jūtu, mīlestības un kaislību? Vai tad viņu nebaro tas pats ēdiens, neievaino tie paši ieroči, neapdraud tās pašas likstas, nedziedē tās pašas zāles, un vai tad viņu nesilda un nesaldē tā pati ziema un vasara, kas kristīgo? Ja jūs ievainojat mūs – vai tad mums neplūst asinis? Ja jūs kutināt mūs – vai tad mēs nesmejamies? Ja jūs indējat mūs – vai tad mēs nemirstam? Un, ja jūs apvainojat mūs, vai tad mēs lai neatriebjam?”¹

Iespējams, aizkustinošākais brīdis manā sešu gadu pieredzē kā pasniedzējam GIU Angļu literatūras nodaļā bija reize, kad saviem studentiem jautāju, ar kuru no varoņiem viņi vairāk identificējas – ar Otello, kuram ir arābu izcelsme, vai Šeiloku, ebreju. Lielākā daļa studentu teica, ka izjūt lielāku līdzību ar Šeiloku un viņam jūt līdzi vairāk nekā Otello. Tikai tad es sapratu, ka esmu palīdzējis studentiem augt un atbrīvoties no aizspriedumiem, ar kuriem viņi uzauguši okupācijas un blokādes dēļ. Ar skumjām jāsaka, ka viņu rakstītās eksāmena esejas sadega manā kabinetā, atbalsojot to, kā tika atņemta Šeilokam piederošā nauda un dārgumi. Es būtu vēlējies viņu rakstīto apkopot grāmatā.

 

Pa jokam

Drīz pēc tam, kad Izraēla bija iznīcinājusi administrācijas ēku, Izraēlas armijas runasvīrs tviterī paziņoja, ka viņi esot iznīcinājuši “ieroču izstrādes centru” Islāmiskajā universitātē. Taču pēc dažām stundām Izraēlas aizsardzības ministrs izsūtīja preses relīzi, minot atšķirīgu iemeslu tam, kāpēc Izraēla ar raķetēm apšaudījusi GIU: “GIU tika izstrādātas ķīmiskās vielas, lai tās izmantotu pret mums.” Protams, viņa apgalvotajam nebija nekādu pierādījumu. Mums vienkārši jāpieņem par pašsaprotamu, ka Izraēla nekad, nekad nemelo. Mums pat jāpiever acis uz spilgtajām nesakritībām tajā, kā viņu aizbildinājumi izaug no nieka ieroču izstrādes centra uz centu, kurā tiek izstrādātas “ķīmiskas vielas”.

Manas lekcijas par iecietību un sapratni, boikotu, investīciju pārtraukšanu un sankcijām (BDS, Boycott, Divestment, and Sanctions) un nevardarbīgo pretošanos, un dzeja, un stāsti, un literatūra mums nespēja palīdzēt un nespēja mūs pasargāt no nāves un iznīcības. Mans moto “Arī tas pāries” daudziem sāka izklausīties pēc joka. Manu mantru “Dzejolis ir stiprāks par pistoli” izsmēja. Kad, pateicoties Izraēlas mērķtiecīgajai postīšanai, man vairs nebija sava kabineta, studenti nevarēja vien beigt stāstīt jokus par to, ka es izstrādāju MID, “masu iznīcināšanas dzejoļus”, vai MIT, “masu iznīcināšanas teorijas”. Studenti jokoja, ka vēlas mācīties ne vien alegorisko un naratīvo dzeju, bet arī ķīmisko dzeju. Viņi vēlējās lasīt tuvās darbības stāstus un tālās darbības stāstus, nevis ierastos žanrus kā īsos stāstus un romānus. Un viņi jautāja, vai eksāmena jautājumos būs ietverts ķīmiskais uzbrukums!

Bet kāpēc lai Izraēla ar raķetēm apšaudītu universitāti? Daži domā, ka Izraēla uzbruka GIU vienkārši tāpēc, lai pārmācītu universitātes divdesmit tūkstošus studentu vai lai iedzītu palestīniešus izmisumā. Tas tā varētu būt, bet man šķiet, GIU rada apdraudējumu Izraēlas okupācijai un aparteīda režīma vienīgi tādēļ, ka tā ir pati svarīgākā vieta Gazā, kur studentu prātus attīstīta par neuzvaramiem ieročiem. Izraēlas ļaunākais ienaidnieks ir zināšanas. Ienaidnieks, kuru Izraēla nīst un no kura baidās visvairāk, ir apzināšanās. Tāpēc Izraēla apšauda universitāti: tā vēlas nogalināt atvērtību un apņēmību nepaciest netaisnību un rasismu. Bet kāpēc Izraēla apšauda skolu? Vai slimnīcu? Vai mošeju? Vai divdesmt stāvu augstu dzīvojamo ēku? Vai tas varētu būt, kā teica Šeiloks, “pa jokam”?

 

Personisks zaudējums

Savā New York Times rakstā Mans bērns jautā: vai Izraēla var iznīcināt mūsu mājas, ja nav elektrības?, kas iznāca 2021. gada 13. maijā, es rakstīju, ka es un mana sieva Nusaiba esam pilnīgi normāls palestīniešu pāris – pēdējo divdesmit gadu laikā Izraēla ir nogalinājusi vairāk nekā trīsdesmit mūsu radinieku.

Viens no nežēlīgākajiem Izraēlas uzbrukumiem Gazai 2014. gadā bija slaktiņš Šujaijā, apkaimē Gazas pilsētas austrumos, kam ir robeža ar Izraēlu. Šujaija ir viena no pasaulē visblīvāk apdzīvotajām apkaimēm, kur mazā zemes pleķītī dzīvo vairāk nekā 100 000 cilvēku, lielākoties bērni. Slaktiņa laikā Izraēla desmit stundu garumā bez apstājas ar raķetēm apšaudīja Šujaijas apkaimi. Saullēktā uzlidojumus pārtrauca, atvēlot cilvēkiem brīdi, lai glābos bēgot. Bet tūlīt pat apšaude atsākās. Mūs visu joprojām vajā redzētais – ielās un mājās miruši vecīši, sievietes, bērni un jaunieši.

Viens no cilvēkiem, kurus 2014. gadā nogalināja Izraēla, bija mans brālis Muhameds. Izraēla padarīja viņa sievu par atraitni un viņa bērnus – Ranīmu un Hamzu – par bāreņiem. Izraēla nogalināja vēl četrus no maniem radiniekiem, iznīcināja mūsu ģimenes mājas, manu tēvoču un radinieku mājas. Nusaiba zaudēja brāli, vectēvu un brālēnu. Bet visbriesmīgākajā uzbrukumā Izraēla sagrāva Nusaibas māsas mājas. Izraēla nogalināja Nusaibas māsu, trīs no viņas bērniem un viņas vīru, ievainoja Amālu un Abūdu un padarīja viņus par bāreņiem. Pārējie ģimenes locekļi guva ievainojumus, un viņus nācās izcelt no gruvešiem. Tika sagrautas arī Nusaibas tēva un brāļu mājas.

Izraēlas cirstās brūces palestīniešu sirdīs nav nedziedināmas. Mums nav izvēles, mums ir jāatgūstas, jāpieceļas un jāturpina cīnīties. Padoties okupācijai nozīmētu nodot cilvēci un cīņu par brīvību it visur pasaulē.

Bet galu galā nekas no tā, ko dara palestīnieši vai Palestīnas atbalstītāji, nebūs pa prātam Izraēlas un cionistu lobijam. Un Izraēlas agresija netraucēti turpināsies. BDS. Bruņotas brīvības cīņas. Miera sarunas. Protesti. Tvīti. Sociālie tīkli. Dzeja. To visu Izraēla raksturo kā teroru. Pat arhibīskapu Desmondu Tutu, kuru lielākā daļa cilvēku uzskata par cīnītāju pret netaisnību ne vien aparteīda laika Dienvidāfrikā, bet gan visur, kur pastāv rasu segregācija, īpaši Palestīnā, nosauca par liekuli un antisemītu. Kad aktrise Emma Votsone uzdrošinājās savā Instagram kontā izteikt atbalstu palestīniešu solidaritātei, viņu apsūdzēja antisemītismā. Un tāpēc nav nekāds pārsteigums, kad Refātam Alarīram vai Alī Abunimam, vai Stīvenam Salaitam, vai Sūzanai Abulhavai, vai Muhamedam vai Munai El-Kurdai, vai Remi Kanazi nepārtraukti uzbrūk cionistu troļļi, kas piesauc antisemītismu, lai mūs nomelnotu. Lai cik maiga būtu pret Izraēlas noziegumiem vērstā kritika vai cik neliels atbalsts palestīniešu tiesībām, cionistu lobijs vienalga liks lietā visus līdzekļus, lai to novērstu. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka Izraēla vēršas ne vien pret bruņotu palestīniešu pretošanās kustību, bet pret palestīniešu esību kā tādu.

Es zinu, ka daudzi palestīnieši jautā, vai iespējams darīt vairāk, vai cilvēki brīvībā var darīt vairāk, lai atturētu Izraēlu no neiedomājamu noziegumu pastrādāšanas pret mums. Vai sabiedrības pretestība vai bruņota cīņa, vai BDS, vai Palestīnas atbalsta grupas kā Ebreju balss mieram (Jewish Voice for Peace), vai Black Lives Matter aktīvisti, vai pirmiedzīvotāju tiesību aktīvisti var darīt vairāk, lai izdarītu spiedienu, novērstu turpmāku Izraēlas agresiju, lai sauktu pie atbildības izraēļu kara noziedzniekus un izbeigtu viņu nesodāmību. Kad reiz tas pāries? Kad būs gana? Cik daudz mirušu palestīniešu ir gana? Cik daudz slaktiņu ir gana?

Es saraujos šausmās un trīcu, to rakstot, – man nav patvēruma, es esmu kails un ievainojams. Viena lieta ir atkal izdzīvot šausmas, kuras Izraēla mums nodarījusi, cita – atklāti runāt par savu dzīvi, par visintīmākajiem baiļu un šausmu brīžiem, izkratīt sirdi. Dažreiz naktīs, kad mani moka bezmiegs, es domāju, vai tam visam ir jēga, vai jebkad pienāks pārmaiņas.

Kad mani uzaicināja rakstīt tekstu šai grāmatai, izskanēja solījumi, ka tā radīs pārmaiņas, uzlabos politiskos lēmumus, it īpaši ASV. Bet būsim godīgi – vai tas tiešām notiks? Vai kaut vienai palestīniešu dzīvībai ir kāda nozīme? Vai ir?

Lasītāj, kamēr tu iedziļinies šajās nodaļās – ko tu spēj darīt, un kā tu rīkosies, zinot, ka tava rīcība var glābt dzīvības un mainīt vēstures gaitu? Lasītāj, vai tu dosi tam nozīmi? 

Gaza nav un tai nebūtu jābūt prioritātei tikai tad, kad Izraēla aumaļām vien izlej palestīniešu asinis. Gaza, palestīniešu Nakbas simbols, nespēj elpot, to nogalina mūsu acu priekšā, nereti tiešajā ēterā TV un sociālajos tīklos.

Es turpinu cerēt, ka tas pāries. Tas pāries, es arvien saku. Dažreiz es tam noticu. Dažreiz ne. Un kamēr Gaza turpina elsot, mēs cīnāmies, lai tas pārietu, mums nav citas izvēles, kā atbildēt uzbrukumam un stāstīt savus stāstus. Palestīnai.

Vidusjūras krastos
Es redzēju cilvēci, sālī slīkstot
Seju pret zemi
Mirušu
Izdobtām acīm,
Rokām uz debesīm lūgšanā
Vai bailēs drebošām.
Nevarēju atšķirt.
Jūra, skarbāka par arāba sirdi,
Dejo,
Mirkdama asinīs.
Vien akmeņi raudāja.
Vien akmeņi.
“Visas Arābijas ožamās zāles”
neizvēdīs puvi,
ko vairo Izraēla.

 

No angļu valodas tulkojusi Linda Mence (Gabarajeva)

1. Teksts no Alfrēda Krūkļa tulkotā Venēcijas tirgotāja. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)