— Pamosties un palūkoties sarežģītībā

Kirana Milvuda Hārgreiva (Kiran Millwood Hargrave) ir britu rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Viņa ir 12 grāmatu autore un lielākoties raksta prozu bērniem. Saņēmusi neskaitāmas balvas gan bērnu literatūrā, gan par romānu pieaugušajiem; rakstnieces darbi tulkoti vairāk nekā 30 valodās. Par romānu Džūlija un haizivs (Jāņa Rozes apgāds, 2023) Kirana Milvuda Hārgreiva un grāmatas tulkotāja Renāte Punka saņēmusi šī gada starptautisko Jāņa Baltvilka balvu.

Romānā stāstīts par 10 gadus vecu meiteni, kuras mamma ir aizrautīga jūras bioloģe. Taču viņas aizrautība palēnām kļūst arvien līdzīgāka apsēstībai. Džūlija piedzīvo, kā viņas mīlošā, ģeniālā un neparastā mamma pieredz bipolāro traucējumu saasinājumu, bet viņa nesaprot, kas notiek, un jūtas atbildīga par mammas stāvokli. Romānā meistarīgi attēlota bērna neierobežotā iztēles spēja, kas piepilda tukšumu, kas rodas, vecākiem noklusējot sarežģītas, taču svarīgas pieredzes.

Intervijā autore stāsta par Džūlijas balsi, kas negaidot ieradās pie viņas, par savu pieredzi ar zaudējumu un garīgās veselības traucējumiem, par aizrautību, sastopoties ar brīnumaino dabā.

                Linda Mence

 

Grāmata ir rakstīta desmitgadīgās Džūlijas balsī. Kā jūs iepazināt Džūlijas balsi?

Parasti mani varoņi veidojas no ainavas, no vides. Ar Džūliju bija pavisam citādi – es biju savā birojā, un viņa vienkārši ieradās un pateica: “Okeānā ir vairāk noslēpumu, nekā debesīs,” kas kļuva par pirmo teikumu grāmatā. Un viņa vienkārši norunāja visu pirmo lapu. Es ko tādu esmu pieredzējusi tikai divas reizes. Es daudz esmu par to domājusi, un man šķiet, ka viņa bija pirmais tēls, kurš man ļāva būt sev pašai, viņā ir manas domas un emocijas. Es šo grāmatu rakstīju pēc lielas personiskas krīzes. Gan Džūlija, gan viņas mamma esmu arī es. No vienas puses, es rakstīju atpakaļ laikā – sev bērnībā. No otras puses, es rakstīju arī uz priekšu laikā, cerot kļūt par māti. Un es gribēju sev pateikt: tu vari būt vecāks ar garīgās veselības grūtībām, un tavam bērnam viss būs labi. Tā ka, ja es cenšos to analizēt, domāju, ka Džūlija atnāca no turienes, un tāpēc viņa bija tik pārliecinoša.

 

Viens no centrālajiem motīviem grāmatā ir vaina, kuru izjūt bērns, atbildības uzņemšanās par sava vecāka stāvokli. Un arī vaina, ko izjūt vecāks, nespējot nodrošināt stabilitāti savam bērnam. Vai vainas sajūta jums ir bijusi nozīmīgs motīvs, rakstot grāmatu?

Tik daudz bērnu uzaug ar vecāku, kuram ir garīgās veselības traucējumi, un ir tik daudz bērnu, kuri paši pieredz vai pieredzēs garīgu nestabilitāti. Tā ir bieži sastopama pieredze, un, paldies dievam, par to runā arvien vairāk un atklātāk. Bet es zinu, ka joprojām daudziem ir grūti par to runāt ar bērniem. Maniem vecākiem nav bijušas garīgas saslimšanas, viņi ir ļoti mīloši un joprojām ir kopā, bet viņi mēdza strīdēties. Un, pat ja man ar to nebija nekāda sakara, es jutos atbildīga par to, kā viņi jūtas. Kad viņi sastrīdējās un iegāja katrs savā istabā, es kļuvu par ziņnesi. Es gāju pie mammas, paņēmusi viņas mīļāko rokassprādzi, un teicu: “Tētis gribēja, lai es tev to iedodu, lai atgādinātu tev, cik ļoti viņš tevi mīl.” Un es gāju pie tēta ar tējas krūzi un teicu: “Mamma tev uztaisīja tēju, jo viņa tevi mīl.” Kā bērns tu nesaproti visu, kas notiek, bet tu to jūti. Ir ļoti viegli pienācīgi nenovērtēt bērnu spējas. Bet viņi jūt emocionālo gaisotni. Kad ir lietas, kuras netiek izpaustas, kas tiek noklusētas, ir ļoti baismīgi. Un bieži vien bērni jūtas, ka ir izdarījuši ko nepareizu, ka viņi it kā nav pelnījuši zināt, kas notiek, jo viņiem neuzticas. Džūlija izjūt milzīgu atbildības un vainas sajūtu par savas mammas pašsajūtu. Viņa jūt, ka traucē mammai darīt viņas darbu. Viņa zina, ka pirmoreiz, kad mamma pieredzēja slimības veselības saasinājumu, tas bija, gaidot Džūlijas piedzimšanu. Viņa atrod fotogrāfiju, kurā mamma ir stāvoklī, un otrā pusē tai ir rakstīts: “Nekad vairs.” Džūlija domā, ka viņas mamma ar to domā savu grūtniecību, ka viņa nekad vairs nevēlētos bērnus. Bet patiesībā mammas domas bija par to, cik ļoti viņa mīl savu bērnu un nekad vairs nevēlas atgriezties tajā tumsā. Lielā mērā grāmata ir par to, cik svarīgi ir runāt. Un ka mēs nedrīkstam bērnus vērtēt par zemu, mums jāatrod piemēroti veidi, kā ar bērniem runāt par smagām tēmām. Jo viņi zina, ka kaut kas nav kārtībā. Viņi tikai nezina, kas tieši, un var iztēloties neiedomājamas lietas, kas ir daudz biedējošākas par to, kas notiek patiesībā.

 

Tētis Džūliju cenšas pasargāt no patiesības, bet tas nepalīdz. Var saprast viņa vēlmi saudzēt Džūliju, turklāt bieži vien krīzēs ir grūti atrast pareizo valodu, kādā runāt. Kā jūs redzat šo procesu, kurā mēs vēlamies pasargāt bērnus, bet vēlamies arī būt atklāti?

Man šķiet, tieši tāpēc grāmatas ir tik lieliskas. Tās var parādīt ļoti sarežģītas situācijas un ļaut bērnam piekļūt to radītajām emocijām drošā vidē. Ikvienam, kurš mīl grāmatas, iespējams netieši pieredzēt sēras, bailes, visas lielās emocijas, par kurām mēs ceram, ka mūsu bērni tās nekad nepiedzīvos, bet viņi noteikti tās piedzīvos, un tāpēc mums jārūpējas, lai viņiem būtu mazliet vairāk emocionālās noturības, lai viņi spētu tikt galā. Ir jāļauj bērniem pieredzēt tumsu, kurā rodama arī drošība.

Mana mamma ir daudz strādājusi medijpratības jomā laikā, kad tikai parādījās internets. Viņa saskārās ar to, ka bērni redzēja viņiem nepiemērotu informāciju. Bet mūsu datoriem nekad nebija bērnu bloķēšanas sistēmas, tā vietā viņa radīja atmosfēru, kurā valdīja atvērtība. Nebija nekā, par ko man bija kauns ar viņu runāt. Viņa jau laikus sāka runāt, piemēram, par pornogrāfiju, sakot, ka ir cilvēki, kuri skatās šīs lietas, bet tas nav īsts sekss, īstā seksā ir mīlestība un cieņa. Mums bija šīs diezgan intensīvās un sarežģītās sarunas, kad man bija desmit vienpadsmit gadu. Kad visi mani draugi gāja ciemos cits pie cita un skatījās tās lietas, man tas nešķita aizraujoši. Man ir ļoti paveicies, ka mamma runāja ar mani, un tāpēc es jūtos brīvi runāt par sarežģītām tēmām. Ne katrs vecāks un bērns uztur šādas attiecības. Bet es ticu, ka nerunājot lietas samilzt un kļūst arvien varenākas, un runāšana palīdz šo varenību mazināt, tā dod bērniem instrumentus, lai viņi justu, ka spēj pieredzēt grūtības un nenobīties.

 

Džūlijas mammai ir tā lielā vilkme doties jūrā vienai pašai, un tā ir pazīstama sajūta – būt atrautam no zemes dzīves, vienatnē doties plašumos. Bet viņa vienmēr atgriežas pie savējiem. Džūlijai ir draugs Kins. Angļu valodā kin ir saime, savējie. Grāmatā šķiet, ka Džūlijas saime ir tas, kas viņu tur. Kā jūs izjūtat nepieciešamību just saikni, būt saistītai ar saimi, ar cilvēkiem?

Man ļoti patīk strādāt ar cilvēku vārdiem un to nozīmēm. Kad es izdzirdēju vārdu Kinčuks, kas ir indiešu vārds, man patika tas, ka tā nozīme ir puķe, un kin nozīmē draudzību, saimi. Un ir tāda skotu frāze kith and kin, kas nozīmē “draugi un radinieki”, tie, kurus tu mīli. Un es gribēju, lai viņa vārdā ir šīs nozīmes. Kinam ir ļoti cieša saikne ar cilvēkiem, pret kuriem viņš vienlaikus jūt tādu kā aizvainojumu, jo viņi padara viņu atšķirīgu. Un nav tā, ka viņš vienkārši pretojas tam, jo viņš arī priecājas par savu izcelsmi. Viņš ir no Šetlendas, bet viņš ir indiešu izcelsmes. Un bērnībā tu vienkārši gribi iekļauties, gribi, lai viss ir vienkārši. Mana mamma būtībā bija imigrante, viņa pārcēlās uz Lielbritāniju no Indijas, kad viņai bija 16 gadu. Un vienmēr ir tādas divējādas sajūtas, dzīvojot starp kultūrām. Tu vēlies saglabāt attiecības ar savu kultūru, bet vēlies arī asimilēties. Un es domāju, ka Kina ģimene ir gan viņa saknes, gan arī iemesls, kāpēc viņš nespēj iekļauties. Arī Džūlija to nespēj, viņa runā par vali, kura skaņas frekvenci nespēj dzirdēt pārējie vaļi, tāpēc viņš peld vienatnē un neviens viņu nedzird – joprojām, par to runājot, man lūzt sirds. Bērnībā, pirms tu atrodi savus cilvēkus un tava skola ir visa tava pasaule, ir ļoti viegli justies tā, ka tu nekad neatradīsi savus vaļus. Džūlija ir tieši tajā vecumā, kurā viņa to apjauš. Bet tad viņa atrod Kinu, kurš arī ir piedzīvojis grūtības rast saikni ar cilvēkiem. Viņš ir tik svarīgs Džūlijas pieaugšanā un tajā, ka Džūlija ierauga pasaules dažādību, visus dažādos vārdus, kādos nosauktas zvaigznes. Vārdi var mainīties, bet patiesība, uz kuriem tie norāda, paliek tā pati. Daba Džūlijai kļūst par piesaistes punktu. Tajā ir galīgā patiesība. Zvaigzne ir zvaigzne, vienalga, kā tu to sauc. Viņa tajā rod lielu mierinājumu. Un savā ziņā viņas mamma ir viņas mamma, vienalga, kādā stāvoklī viņa ir, vienalga, kādos vārdos tas nosaukts, arī slimībā viņa ir Džūlijas mamma.

 

Grenlandes haizivs, kuru meklē Džūlijas mamma, dzīvo pavisam citā laika tempā, tā palēnina laiku. Vai jums ir svarīgi piedzīvot to, kā laiks palēninās?

Grenlandes haizivs ir neiedomājama. Kad es par to izlasīju, man uzmetās zosāda. Piemēram, tas, ka zinātnieki nosaka haizivs vecumu, mērot gaismu tās acu kristālos, – tā ir dzeja, to nav iespējams izdomāt! Grenlandes haizivis pēta, lai palēninātu demences procesu. Bet es domāju, ka bērnam ideja par laika palēnināšanu ir arī nedaudz baismīga, jo bērns neko nevēlas tik ļoti kā pieaugt, iegūt kontroli pār savu dzīvi. Savukārt pieaugušajiem laiks rit pārāk ātri, īpaši vecākiem – man liekas, es gandrīz katru dienu raudu, apzinoties, ka mans bērns aug. (Smejas.) Ko es, protams, vēlos. Kā rakstniece es ieeju tajā neticamajā plūdumā, es vienkārši esmu stāstā, un tas ir tik maģiski, tā ir meditācija. Un tad pēkšņi, kad tu esi bijusi tajā četras stundas, tavs bērns atgriežas mājās no bērnudārza un tavs laiks vairs nepieder tev pašai. Es rakstīju šo grāmatu, pirms man piedzima meita, laikā, kad zaudēju pirmo grūtniecību, un grāmata ir veltījums mūsu dvīnēm, kuras nepiedzima. Tas bija savāds laiks, es nevarēju sagaidīt, kad mēs varēsim mēģināt atkal, bet es vēlējos arī palikt tajā laikā, kurā bija mūsu dārgie bērni, kurus mēs tik ļoti gaidījām un mīlējām. Es rakstīju par neiespējamo, kas patiesībā ir īsts, kā Grenlandes haizivs. Tas bija dziedinoši. Dažiem cilvēkiem šķiet biedējoši, ka mēs esam vien mazi pleķīši uz klints gabala vienā no miljardiem galaktiku, – man tas dod mierinājumu, tas noņem spiedienu. Un, ejot cauri zaudējumam (un mēs piedzīvojām vēl vairākus pēc tam), tas ļāva man apjaust, kāds brīnums patiešām ir dzīvība. Un viss, kas šķiet neiespējams, dabā ir iespējams. Kā haizivs. Olšūna, kas pārtop cilvēkā, kurš kādam ir pats svarīgākais pasaulē. Visu lietu trauslums. Ikviens cilvēks man ir brīnums – tā ir tāda klišeja, bet tā ir. Bet es gribu atzīmēt, ka nesaku to tādā izpratnē, ka es neatbalstītu reproduktīvās tiesības. Vienkārši man ir liela brīnuma sajūta par dzīvību.

 

Džūlijā un haizivī ir daudz zinātnisku faktu, Džūlijai ir klade, kurā viņa pieraksta svarīgus faktus par jūru. Vai jūras bioloģija jūs interesēja jau pirms grāmatas rakstīšanas?  

Mani vienmēr fascinējusi jūra, bet ne tik ļoti zinātniskā puse. Mans tētis ir ģeologs, un es uzaugu, domājot, ka viss, kas ir apkārt, ir tik interesants! Viņš mēdza apturēt mašīnu ceļmalā, paķert kādu akmeni un teikt – iedomājieties, šis akmens ir 48 miljonus gadu sens! (Smejas.) Reizēm vienkārši ir jāatmostas un jāparaugās apkārt, lai apjaustu, cik interesants viss ir. Man vienmēr paticis peldēt un just, kā ūdens mani apņem. Bet mana saikne ar jūru ir bijusi ļoti antropocentriska, tikai pēdējos 10 gadus es esmu sākusi novērtēt dabu pašu par sevi, kā tādu, kurā cilvēki var piedalīties, to nepakļaujot.

 

Grāmatā ir atsauces uz Virdžīnijas Vulfas Uz bāku, tajā ir arī akmeņi kabatās – tas veido dialogu starp bērnu un pieaugušo literatūru. Reizēm šķiet, ka tās ir ļoti nodalītas un dialogs neveidojas, lai gan pastāv uzskats, ka tieši bērnu literatūra, Lūiss Kerols un nonsense žanrs atstāja lielu iespaidu uz modernismu. Tieši bērnu literatūra ir vieta eksperimentiem.  Kā jūs izjūtat saikni starp abām literatūrām?

Kad es rakstīju tikai bērniem, man vairākkārt jautāja, kad beidzot es uzrakstīšu īstu grāmatu. Un tas ir vissliktākais, ko var pajautāt, – ikviens, kurš lasa bērnu grāmatas, zina, cik muļķīgs ir šāds priekšstats. Tas atbalso to, cik zemu sabiedrība vērtē bērnus. Viņi domā, ka bērni ir negatavi pieaugušie, un nenovērtē bērnos to, kas viņi tiešām ir. Es vienmēr intelektuāli esmu to zinājusi, bet tagad es to redzu savā meitā – viņa ne tikai kļūst par kādu, bet viņa jau ir kāds. Viņa ik brīdi jau ir pabeigta būtne. Jā, viņa veidojas par pieaugušo, taču pirms pieaugšanas viņa jau ir viņa pati. Tas, kas viņai rūp, viņai rūp pilnīgi. Mums var šķist, ka tas, ka viņa bēdājas, jo vēlas vēl vienu kūciņu, ir smieklīgi, bet viņai tas ir saistīts ar kontroli, ar to, vai viņa spēj vadīt savu ķermeni, vai viņa spēj apmierināt savas vajadzības un vēlmes, un to, ka tas viņai tiek liegts. Mēs zaudējam daudz no emocijām, kuras piedzīvo bērni un pusaudži, jo tās ir pārāk spēcīgas. Un, protams, daļa no tā ir pieres daivas nobriešana. Bet bieži vien mēs tomēr nevēlamies saprast, cik grūti ir būt bērnam. Tāpat – un es to saku kā cilvēks, kurš ēd gaļu, – mēs nevēlamies saprast dzīvnieku ciešanas. Jo tas ir pārāk šausmīgi, tāpēc mēs veicam tādu kā prāta akrobātiku, ļaujot sev neņemt bērnus par pilnu vai turpinot ēst gaļu. Jo tā ir vieglāk. Lielbritānijā runā par to, ka mēs esam trešajā bērnu literatūras zelta laikmetā, pieaug cieņa un prestižs, kā arī ievērojami pieaug grāmatu pārdošana – puse no Lielbritānijā pārdotajām grāmatām ir bērnu literatūra. Bet to neatbalso mediju uzmanība, reprezentācija literatūras prēmijās un balvās. Tāpēc man šķiet, ka tā ir pieaugušo kļūda – neuztvert to, kas rūp bērniem, nopietni. Man šķiet, Mārtins Eimiss ir teicis, ka viņš rakstītu bērniem tikai tad, ja viņš piedzīvotu smadzeņu traumu. (Smejas.) Tas ir vienkārši garlaicīgi – tīši sagrozīt to, ko patiesībā paveic bērnu literatūra, nemitīgi radot jaunas izteiksmes formas, izceļot pašus svarīgākos jautājumus, piemēram, šobrīd tā ir ekoloģiskā krīze. Bērnu literatūra veic sarežģītas sarunas. Un cilvēki, kuri domā, ka bērni ir muļķi, – arī viņi reiz bija bērni. Man žēl, ka viņi piedzīvojuši tādu nicinājumu, ka jutuši kaunu par to, ka ir bērni. Ir tas teiciens: “Es atmetu to, kas bērnišķīgs.” Bet es domāju – nē, mums tas ir vajadzīgs, tā ir daļa no mums, materiāls, no kā esam veidoti. Mums vienkārši jāvelta tam vairāk cieņas.

 

Vai tas, kā jūs rakstot lietojat valodu, mainās atkarībā no vecuma posma, kuram paredzēta grāmata?

Man patīk lietot diezgan poētisku valodu, un es noteikti necenšos vienkāršot. Ja es jūtu, ka ir kāds vārds, kas vislabāk ietver manu domu, es to lietoju, pat ja tas ir nedaudz sarežģīts, jo es pati ieguvu savu vārdu krājumu, lasot grāmatas. Es domāju, ka mans dabiskais valodas reģistrs ir vairāk piemērots pieaugušo literatūrai, jo man patīk apraksti. Bet bērniem tas neder, viņi vēlas ķerties pie lietas, pie notikumiem. To var paveikt skaisti, bet ir jābūt virzībai. Varonis sevi parāda nevis caur aprakstu, bet gan darbību. Tu nevari bērnu ievest situācijā, kurā divi cilvēki sēž istabā un skatās viens uz otru. Viņiem ir jārunā. Man tas ļoti patīk. Lai gan man reizēm šķiet, ka rakstīt pieaugušajiem man ir dabiskāk, atgriezties bērnu literatūrā ir tik veldzējoši. Es nedrīkstu iestrēgt savā gudrībā. (Smejas.) Es nesaku, ka es rakstu gudri, bet jebkurā gadījumā tam nav laika, man ir jāraksta stāsts.

 

Laikā, kad nebija interneta, daudzi no mums meklēja liecības par garīgās veselības grūtībām un nesaprotamiem stāvokļiem grāmatās, un tās ne vienmēr palīdzēja, bet vismaz ļāva sajust, ka tas nav paša izdomājums, ka tas ir kas īsts. Kādas grāmatas jums ir palīdzējušas atrast valodu, kurā runāt par garīgās veselības grūtībām?

Man ļoti patīk Barts. Kad man bija salauzta sirds, viņa Mīlētāja diskurss bija mana Bībele. Tas dod apziņu, ka vēl kāds pirms manis ir to piedzīvojis un izdzīvojis, un skaisti par to uzrakstījis. Man ļoti nozīmīga ir Virdžīnija Vulfa, it īpaši viņas vēstules, tās ir tik spēcīgas – es neesmu piedzīvojusi depresiju vairāk nekā septiņus gadus, bet, lasot viņas vēstules, es joprojām varu to sajust ar ķermeni, jo viņa tik labi rakstīja. Nav tā, ka tas noteikti palīdz, bet tas dod mierinājumu. Saprast, ka tu neesi viens un tavi sabiedrotie ir Virdžīnija Vulfa un Sartrs, ir ļoti jauki. (Smejas.) Un tas, ka ir iespējams piedzīvot lielas ciešanas un tās izturēt. Laikā, kad arvien atklātāk varam runāt par garīgās veselības traucējumiem, vienlaikus uzzēlis arī toksisks pozitīvisms, un tas nepavisam nepalīdz – hei, vienkārši domā pozitīvi! Nu nē, manās smadzenēs ir ķīmisks disbalanss, dievs žēlīgais! (Smejas.) Tāpēc man patīk atgriezties laikā pirms šī pozitīvisma, kad pastāvēja melanholija un Džons Kītss, kurš tik skaisti par to rakstīja. Piedzīvot depresiju un rast tos transcendentālos brīžus mākslā un skaistumā. Tas ir mierinoši. Un, protams, palīdz slīgt depresijā. (Smejas.)

 

Reizēm slimība palīdz pieredzēt pasauli spēcīgāk un dziļāk, reizēm ir arī grūti novilkt robežas starp dažādām diagnozēm un veselo/neveselo. Vai jūs uzskatāt, ka ir robeža starp garīgu slimību un veselību, un vai tā ir viennozīmīga?

Es ticu holistiskai pieejai, domājot par garīgām saslimšanām. Mēs esam sarežģītas būtnes. Bet es neatbalstu naratīvu, ka piedzīvot garīgu saslimšanu ir kaut kas labs, nē, es jebkurā brīdī labāk izvēlētos būt vesela. Bet vienlaikus – ja tu spēj no tā iziet laukā vai arī dzīvot līdztekus slimībai, tas dod neiedomājamu pieeju cilvēciskajām pieredzēm. Un tā pateicība, sajūtot, kā pamazām atgriežas laimes sajūta, tas, cik tā ir vērtīga. Šī pieredze man ir devusi rīkus, ar kuriem palīdzēt citiem, kas piedzīvojuši ko līdzīgu. Tāpat ar zaudētajām grūtniecībām – tas nav klubiņš, kurā tu vēlies būt, bet, kad tu esi tajā, vienīgā labā lieta ir tā, ka tu spēj saprast citu cilvēku ciešanas. Un tas ir ļoti nozīmīgi. Jā. Es nedomāju, ka mani garīgās veselības traucējumi ir svētība, bet es nekad nebūtu tas cilvēks, kas esmu, ja es nebūtu to piedzīvojusi. Un es mīlu to cilvēku, kas es esmu. Es esmu kļuvusi labāks un spējīgāks cilvēks, no tā atgriežoties. Es nespēju atbildēt vienkāršoti, jo tā nav vienkārša lieta. Man šķiet, ka duālisms jebkurā aspektā ir diezgan bīstams. Tas arī ir tas, kāpēc Džūlija dumpojas pret savu tēti, – viņai šķiet, ka viņam piemīt bināra domāšana. Kur ir telpa starp jā un nē, starp melnu un baltu? Mēs visi mītam pelēkajā telpā. Un daudziem tas šķiet baisi. Bet, ja tu esi bijis vietā, kurā nav krāsu, ir diezgan lieliski nokļūt visu to krāsu jūklī, kas ir mūsu dzīve. Es jūtu, ka esmu vairāk pamodusies, jo desmit gadu es biju aizmigusi. (Smejas.)