— Klusā pilsēta

 

Lasot amerikāņu-ukraiņu dzejnieces Oksanas Maksimčukas (1982) tekstus, sākotnēji biju pārsteigts un nedaudz satricināts. Viņas pirmajā angļu valodas krājumā Klusā pilsēta (Still City, 2024) vērojamā distance, objektivitāte, naivais, dažkārt pat rotaļīgais tonis šķietami nesaskan ar aprakstītajām parādībām, kas Ukrainā līdz ar Krievijas iebrukumu ir kļuvušas par ikdienu.

Taču tieši šī nesaskanība ir spilgta Maksimčukas tekstu kvalitāte, kas piedalās valodas un uztveres atjaunošanā. Šaušalīgas kara pieredzes autore apraksta veidā, kuru, sekojot psihoanalītiķei Avgi Saketopulu, varētu dēvēt par traumatofilu: te darīšana ir ne tik ļoti ar traumas “pārvarēšanu”, kas nereti tiek tā vai citādi pieprasīta no ārpuses, liedzot cilvēkam iet pašam savu ceļu, bet drīzāk radošu rekonfigurāciju, pārstatīšanu, traumatiskās enerģijas atbrīvošanu, kas izceļ vardarbības cietēja spējas un izdomu. Tāpēc Maksimčukas tekstus pavisam noteikti nevar dēvēt par upura naratīvu.

Šādu tekstu sarakstīšanai vajag ne tikai lielu drosmi un talantu, bet arī distanci. Klusās pilsētas priekšvārda autorei Sašai Dagdeilai dzejniece atklāj, ka pakāpties atstatus no aprakstītajiem notikumiem palīdzējusi rakstīšana angļu valodā. Protams, valodas izvēlei ir arī citi iemesli: Maksimčuka kopš 1997. gada mitinās gan Eiropā, gan ASV, tāpēc pārslēgšanās starp valodām un kultūrām autorei kļuvusi par ierastu lietu.

Pašlaik Maksimčuka dala laiku starp ASV, vairākām Eiropas valstīm un dzimto Ļvivu. Viņa ir ieguvusi filosofijas doktora grādu Nortvesternas Universitātē Čikāgā. Ukraiņu valodā sarakstījusi dzejas krājumus Xenia (Ксенії, 2005) un Lovi (Лови, 2008).

Atdzejotājs

 

Intīmas attiecības

Es nopirku
mākslīgās ūdeļādas cepuri
ko nēsāt karā

Cepuri galvā
sēžu pagrabā
gaidīdama

Ienaidnieks kavējas
Lasu telefonā
viņa īsziņas

paukšķinot vaļā
gar pagraba sienām sarindotās
zemeņu ievārījuma burkas

Gluži kā mīlētājs
mans ienaidnieks sūta
ziedus, emoji, līdzjūtības

apliecinājumus
žēlus lūgumus, sagrozītus
skrīnšotus, necenzētus foto

 

Mainīti savienojumi

Māsīca raksta
ka sēž pagrabā
ar savu viengadnieci
un vīrs mobilizēts

Bērniņam kādreiz bijis bail
no sprādzieniem –
tagad tie ieaijā
viņu miegā

Viņa atsūta video ko uzņēma
kad bija izlavījusies ārā
pasmelt ūdeni
no akas

Kaut kur tālumā – atvēršanās
mirklīga atbrīvošanās no
kārtības un gravitācijas
tad krišana, nosēšanās

Jā, varbūt mūsu pilsēta nu izskatās
pēc gruvešu kaudzes
taču tā sastāv no tās pašas vielas –
mainījies tikai veidols

Es izlasu telefonā viņas īsziņas
un iečurāju pudelē
kuru nolieku pati savas
bumbu patvertnes stūrī

 

Trusis-pīle

lauks, izkaltušas niedres
ledus pleķītis

bērns uz zemes –
tintes traips

spilgti sarkans uz balta
izstieptas rokas

nošauta
vai taisa sniega eņģeli?

 

Kaķa odiseja

Sakrāmējuši krīzes koferi
mēs apsveram kaķi
kas vēro mūs no istabas otra gala

Vai jāatstāj viņa šeit?
Vai jāpārstiepj pār robežu?

Internetā pētu reklāmas mugursomām
ar dzidru izvirzītu burbuļa

logu – kaķa seja iekšpusē
sīciņa un izbrīnīta

gluži kā astronauta seja
dodoties

izplatījumā

 

Nostatot tēmekļus

Cik dzīve ir dīka
Un cerība nežēlīga
Gijoms Apolinērs

Dzejnieks nākotnē saredzēja
lēnprātību, padevību – tomēr tā viņu izspļāva
nevis sprāgstot šrapnelim bet gan
kā sērga kas uzšķīla

salūtu viņa plaušās:
Skat, mans mīļais, cik tas košs
turklāt atstāj zilumus –
kā skūpsts!

Plēsdams veidus no iekšpuses
laiks jau atkal atsakās
tikt savaldīts, pieprasa
izpausmi kas piedien tā nežēlībai

Dzejolis stāv, izslējies, bikls
kā briedis, klausās sprādzienos kas atskan
tik tālu ka tie līdzinās atmiņai
halucinācijai

No mākslas distances mēs pūlamies
definēt sava laikmeta
iezīmes, un nākotne atmet mūsu labojumu
ietiepīgi, galīgi

 

Raķete istabā

tas kas kopīgs raķetei
ar bērniem pilnu istabu
ir šībrīža atrašanās vieta

kādam likās ka raķete
iederas istabā ar bērniem
un te nu tā ir

ar laiku
atnāks kāds cits
un savāks

raķetes un bērnu gabalus
raudot un kliedzot apvainojumus
pret debesīm

taču pašlaik
šī raķete un šie bērni
ir neapgūta viela

mīkla
kas gaida atminējumu

 

Memento

Es piemēru aizmiršanu
kā jaunu kurpju pāri

Spogulī, gaismām
viegli trīsuļojot –
izskatās
gandrīz ciešami

Taču kad gaismas nodziest
tā kniešas un grauž
dursta un saēd –
čurkstoša skābe

Dusmas no zolēm
sakāpj rīklē
kā putojošs tvaiks

Es izkliedzu
vienu kliedzienu pēc otra

Man asiņo pēdas
un arī zobi

 

Mazticami portāli

Kad mīļš cilvēks ir iesprostots
vietā kas ir pārāk briesmīga
lai tajā ieietu

Es tāpat eju iekšā
bet aizveru aiz sevis
durvis

 

No angļu valodas atdzejojis Lauris Veips