— Karš iekļuva dzemdē

 

Tuvojas nakts uz divdesmit ceturto februāri, sieva aiziet gulēt, bet vīrs paliek virtuves kodīgajās gaismās gaidīt karu. Pārakmeņojies kopā ar pārējo pasauli gaida, kad un ko runās Putins. Uzlicis austiņas, brīžiem paklabina klaviatūru. Guļamistabā ir tumšs un kluss, bet sievai aizmigt nesanāk. Dzemde savilkusies cieta, it kā būtu no kaula. Viņa pirmo reizi tik skaidri apjauš tās formu. Jāatslābinās, jāatslābinās. Nekas nesanāk. Orgāns, kura klātbūtni ķermenī lielāko mūža daļu nejūt, kļūst tik skaidri jaušams un savu dzīvi dzīvojošs, kad tajā parādās dzīvība. Viņa svaidās pa pustukšo gultu, mostas ik pa stundai, lai uzzinātu tikai to, ka joprojām tiek gaidīts karš. Pulksten piecos vīrs to sagaida un ziņu portālā izziņo vēl gulošajai Latvijai. Pēc tam ienāk guļamistabā: “Krievi pa Ukrainu dod ar raķetēm.” Dzemde pulsē tik spēji, ka sieva nobīstas, vai tā nav sadomājusi izgrūst no sevis pirms astoņām nedēļām radušos dzīvību.

“Ir sācies karš. Eiropā ir sācies karš,” nākamajā rītā atkal un atkal var dzirdēt ziņās un lasīt Facebook sienās. Viņu mājā, tāpat kā daudzās citās, frontes ziņas nu sāk mutuļot dienu un nakti. Pa vidu ir ēst gatavošana, rūpes par trīsgadnieku un kaķi, kaut kādi sadzīviski nieki, bet tas ir kļuvis par fonu karam. Pirmo reizi satikt kādu ārpus mājas sieva iziet pēc divām nedēļām. Tikšanās sarunāta mazā Vecrīgas kafejnīcā, kas nosaukta Vilhelma Ķuzes vārdā. Interjers tur ir ieturēts pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu stilā, viss pilns ar pamatīgām Art Deco mēbelēm, kas nav diez ko ērtas, bet tas nav svarīgi. Fonā skan kaut kāds džezs. Šķiet, ka laiks te ir apstājies vai drīzāk pārlēcis pāri tam, kas notika pēc 1940. gada. Visi te ēd savas kūkas, it kā Ķuze joprojām būtu saldumu karalis, it kā viņš nemaz nebūtu miris gulagā 1941. gadā. Sieva apkampjas ar tikko satikto draudzeni, tad satver misiņa krāsas rokturi un stumj vaļā kafejnīcas durvis. Nosalušajā sejā iesitas siltuma vilnis. Iekšā vispirms nosmaržo kafija, tad seko visādu saldumu aromāti. Sieva priecājas, ka ir jau pēcpusdiena. Ja tikšanās ar draudzeni būtu sarunāta no rīta, no šīm smaržām būtu jāskrien vemt uz Art Deco stila tualeti, bet dzīvība dzemdē vēl ir par trauslu, lai par to pastāstītu draudzenei. Viņa nopērk kārtainās mīklas maizīti ar spinātiem un pāris riekstiņus ar kondensēto pienu, klāt kafija ar baltām putiņām. Ar draudzeni, protams, runā par karu. Par šo neticamo karu Eiropas vidū 21. gadsimtā. Par to, cik neaptverams tas ir, cik asiņains tas ir, cik baiss. Viņas spriež par to, vai karš var atnākt šurp un vai ir labi tā sēdēt un ēst kūkas, kamēr Ukrainā lido raķetes. “Jāēd kūkas, kamēr var,” draudzene izlemj.

Tāpat viņas sēdēja kafejnīcā un runāja par karu arī pirms astoņiem gadiem, kad toreiz vēl kautrīgi tika paņemta Krima. Sieva, kura tolaik nebija sieva, stāstīja, ka Preses nama lietoto mēbeļu veikalā ieraudzījusi izcilu spoguļgaldiņu par četrsimts eiro, laikam no Skandināvijas. Baltu ar mazām atvilktnītēm, viscaur apgleznotu smalkām rozā rozītēm. Starp atvilktnēm bija vieta, kur ērti nolikt kājas, kamēr sēž uz polsterēta krēsla un spoguļojas. Netipiski sev, viņa gandrīz bija gatava spontānam pirkumam. Mierināja sevi, ka latos, kas pirms dažiem mēnešiem vēl bija spēkā, tas maksātu vien nepilnus trīs simtus. Taču bailes no Krievijas pēdējā mirklī atturēja no pirkuma – ja zaļie vīriņi atnāktu šurp, tad varbūt izdotos par četrsimt eiro kaut kur aizbēgt, nevis sēdēt un vērot savu pārakmeņojušos seju spoguļgaldiņa atspulgā.

“Normāla tēma, par ko Eiropas austrumos runā divdesmit piecus gadus vecas sievietes,” draudzene atceras sarunu no 2014. gada. Sieva domīga nokož pusi riekstiņa un izlaiza kondensēto pienu. Kamēr viņa ar mēli cenšas saldo lipekli dabūt nost no aukslējām, prātā iešaujas, vai tik šis nav padomju deserts? Kāpēc tad uz tām alumīnija riekstiņu formītēm ir iespiesta cena kirilicā? Tik un tik kapeikas? Riekstiņš ir garšīgs, bet otru viņa spītīgi pamet uz šķīvja.

Pēc nedēļas draudzenes sarunā satikties Mākslas muzejā, kur viena izstāde tajās brīvdienās skatāma pēdējo reizi. No redzētā sievai prātā nekas nepaliek, jo visu domu telpu joprojām aizņem karš. Atpakaļceļā abas izstaigā dažus veikalus un nopērk trūkstošās lietas 72 stundu somai. Fix Price ir parocīgs kabatas lukturītis. Gaisma nav pārāk spoža, bet, ja būtu jābakstās pa tumsu, tad būtu labi diezgan. Sieva ierauga arī zaļu plastmasas bļodiņu kaķim un vecrozā pirkstaiņus ar lācīti savai pirmdzimtajai. Paņems arī tos, jo dzīve jau vēl turpinās. Kaķim reiz jābeidz ēst no cilvēku bļodas un meitai iepriekšējā pavasara pirkstaiņi pazuduši. Mājās sieva krāmē ārā pirkumus uz virtuves galda, bērns pirkstaiņus uzreiz grib piemērīt. Ar cimdiem rokās skraida pa māju un vecākiem midžina acīs jauno lukturīti. “Bet Fix Price taču pieder krieviem,” saka vīrs. Bet vairs nekas nav maināms, nauda no konta jau ceļo uz fronti.

Ārā spīd spoža marta saule, kad sieva lasa pirmās ziņas par okupantu izvarotajām ukrainietēm. Viņa skatās telefonā, ejot pa granti un smiltīm nokaisītu parka celiņu. Tas ir pārpalikums no ziemas, kad parka celiņus klāja sniegs un bija vēl kaut kāda cerība, ka tas tomēr nebūs karš. Mugursomā ir papīrā ievīstīta hiacinte no Depo. Vakarā sieva padzirda zilganzaļo pumpuru, izskatās, ka uzziedēs violets. Viņa vienmēr izvēlas veikalā mazākos stādus, lai ilgāk var priecāties par augšanu. “Kā tu domā, hiacinte paspēs uzziedēt pirms Krievija iebruks,” sieva mēģina jokot ar vīru, cenšoties aizgaiņāt domas par piesmietajām ukrainietēm.

Nākamais iedomu attēls, kas sievai vakaros neļauj aizmigt, ir dzemdības tumšā pagrabā bez elektrības. Pa dienu viņa ir ilgi skatījusies uz ziņu aģentūras bildi, kur grūtnieci asinīm notraipītās drēbēs vairāki vīri nes uz nestuvēm, fonā ir sašautas, pussabrukušas daudzstāvenes. Tagad prātā ir jautājums, vai pagūs piedzemdēt, pirms iebruks Krievija. Par šo viņa nejoko. Par šo viņa vispār neuzdrošinās nevienam stāstīt. Tas taču izklausās histēriski. Jānomierinās, jānomierinās. Jāizbeidz šitas. Mēs esam NATO, Krievija ar saviem blitzkrieg plāniem ir izgāzusies un kaut kādas pārbijušās baltietes viņiem bijušas, nebijušas.

Virpuļojot caur mazākām un lielākām baiļu cilpām, sieva sevī iznēsā dzīvību. Viņa tiek iesūkta zīdaiņa pasaulē, kur uzmanību no kara arvien biežāk pārvirza uz neatliekamiem sadzīviskiem jautājumiem un pirmdzimtās greizsirdības mierināšanu. Kad šajā starptelpā ir pagājis gads, sieva, zīdot mazuli, dzird ziņas par rudens dubļos grimstošiem vīriem frontē un saprot, ka viņa to klausās jau otro gadu pēc kārtas. Karš Ukrainā rit divdesmito mēnesi. Tikmēr vecākās meitas bērnudārzā pošas Mārtiņdienas tirdziņam, uz kuru bērni sarūpēs dažādus kārumus, precīzāk sakot, to darīs vecāki, pārsvarā mammas. Arī sieva naktī uz 10. novembri virtuvē taisa keikpopus – ar ķīmiskiem, krāsainiem spīguļiem nobārstītas bumbas uz bambusa irbulīša. Apkārt ir baltā šokolāde un vidū Selgas cepumi ar sviestu un dažādiem citiem treknumiem. Uz tirdziņu sieva keikpopus nes saliktus divās IKEA glāzēs, lai spīguļi nenobirst. Pa ceļam sāk līt, sievu tas satrauc, jo viņa baidās, ka lietus sabojās keikpopus. Viņa beidzot sasniedz bērnudārza durvis, uz kurām joprojām ir pielīmētas papīra rociņas Ukrainas karoga krāsās, dažām atlipis pa pirkstiņam. Lietus piles uz keikpopiem bērnudārza nevienam netraucē. Mazās rokas grābj krāsainās bumbas no glāzēm, vecākiem neatliek nekas cits, kā maksāt. Tirdziņā diezgan labi sokas visai grupiņai, galdus ātri iztirgo tukšus. Pītajā groziņā, kur vecāki metuši naudu par saldumiem, neveikli, bet mīļi izveidotām rotaslietām, saskaita 247 eiro un 16 centus. Bērnudārza vadītāja vēl pirms tirdziņa aicinājusi naudiņu ziedot Ukrainas bērniem. Sākumā dažām, bet vēlāk daudzām mammām tas nepatīk. Ukraiņiem jau esot ziedots tik daudz, vajag arī mūsējiem kaut ko, bērni čakli strādājuši. Viens tētis mēģina pamatot, kāpēc Ukrainai joprojām vajag ziedot, arī sešsimt divdesmit ceturtajā dienā pēc kara sākuma. Mammas paliek nelokāmas. Atbalstu gūst ierosinājums nopirkt kaut ko lietošanai grupiņā. Garās diskusijās neizdodas vienoties par to, kas tas būtu. Beigās nolemj, ka nauda tiks ziedota bērnudārzam. Kādai nenoskārstai vajadzībai.

Apmēram trīs mēnešus pēc Mārtiņdienas sieva pie Brīvības pieminekļa kara otrajā gadadienā necenšas valdīt asaras, skatoties video fragmentus no Ukrainas. Pulsējošajā dzemdē izaugusī dzīvība ir kļuvusi par pusotrgadnieci. Zem mierīgām debesīm tikmēr ir radušās daudzas citas dzīvības, kuras vairs nav briedušas kara bailēs tik ļoti savilktās dzemdēs. Un viņu vecāki uzreiz pēc piedzimšanas nav steiguši jaunajiem cilvēkiem nokārtot pases. Bailes tagad daudziem nomainījis kara nogurums, 72 stundu somas krājumi jau sen izēsti.

Kamēr pusotrgadniece mājās ar omi guļ diendusu, pirmdzimtā pie Brīvības pieminekļa stāv blakus ar rozā mikipeļu lietussargu. Cilvēku ir krietni mazāk nekā pirmajā kara gadadienā, ārā nav smuks laiks, līst un pūš ass vējš. Uz skatuves, uzrunāt klātesošos, ir kāpis kāds alpīnists. Uz brīdi runa pārtrūkst, jo lietus izbiedētie cilvēki, kuru šeit nav, ir aizlauzuši alpīnista balsi.