— Rīgas Jūrmala 1930. gadā

Īru rakstnieks Eidrians Dankans, viens no 2024. gada Punctum festivāla viesiem, Rīgā ieradās gandrīz kā svētceļojumā, kura galamērķis bija Jūrmala. Tur medusmēnesi bija pavadījis slavenais īru esejists un ebreju glābējs Hjūberts Batlers (Hubert Butler, 1900–1991), pēc tam šo pieredzi aprakstot savā pirmajā esejā Rīgas Jūrmala 1930. gadā. Sākotnēji viņš bija iecerējis ar sievu doties uz Krieviju, par ko bija interesējies jau gadiem, šai laikā iemācoties arī krievu valodu, taču viņam neizdevās šķērsot robežu, tāpēc medusmēnesis tika pavadīts Rīgā un Jūrmalā (ko tolaik sauca par Rīgas Jūrmalu). Vēlāk Batlers daudz apceļoja un aprakstīja arī Balkānus, bet 1938. gadā devās uz Vīni, lai Starptautiskajā Kvēkeru centrā palīdzētu ebrejiem nokārtot vīzas un pamest Austriju, kopā ar kolēģiem no holokausta izglābdams vairākus tūkstošus cilvēku.

Esejas tulkojumā centos pieturēties pie autora izmantotajiem toponīmiem, kas lielākoties balstīti vācu nosaukumos (piemēram, Lielupi viņš sauc par Aar no vācu Kurländische Aa, Dubultus – par Dubbelin). Tāpat paliku pie apzīmējuma “leti” (Letts), lai gan latviešu valodā tam ir cita nozīme. Tomēr vienlaikus arī nemēģināju pārlieku atdarināt 1930. gada latviešu valodu, jo tas, manuprāt, tikai traucētu pilnvērtīgi izbaudīt šo stāstu, ko Batlera kopoto rakstu redaktors Kriss Eidžī nodēvējis par “vienu no viņa dižākajām esejām, kur ir atmosfēriski sajūtama apbrīnojamā un aizkustinošā nojauta par holokausta tuvumu”.

Vēlos arī pateikties vēsturniekam Mārtiņam Mintauram par redaktora darbu, precizējot vairākas vietas, kur autora zināšanas bija nepilnīgas vai mūsdienu lasītājiem varētu noderēt papildu konteksts.

Tulkotājs

Vasaras mēnešos Rēveles [mūsdienās – Tallina] ostā ik nedēļu piestāj atpūtas tvaikonis un pilsētu uz dažām stundām pārņem sajūsminātu angļu tūristu pūlis, kas piepilda tuvējo pakalnu un omnibusos aizbrauc līdz pat Piritai un Sv. Birgitas klosterim. Rēvele ir piemīlīga vieta; tās skati, baznīcas, šaurās, līkumainās ieliņas ir kompaktas, viegli pieejamas un skaistas, tieši kā tūristiem vajadzīgs. Lai gan atpūtnieki uzreiz brīvi izklīst piecdesmit dažādos virzienos, jau pēc dažām minūtēm visi ar priekpilniem izsaucieniem atkal sastopas vietējās krāmu bodēs un katedrālēs, kur sarunas notiek angliski. Kad grupas vadītājs mudina atgriezties uz kuģa, viņi jau ir redzējuši visu un tomēr nav noguruši.

Ir tikai prātīgi, ka Rīgā šis pats kuģis piestāj reti. Tā ir liela, plaša, no skata moderna pilsēta; tajā ir tīri, kosmopolītiski bulvāri, brīvi pieejami parki un lieli, nogurdinoši muzeji; nedaudzie tūristi izskatās nomocīti, stundām ilgi tvarstījuši tramvajus, mijuši naudu un kaulējušies ar ormaņiem. Tiesa, arī Rīgā ir ļoti daudz angļu, taču tie ir nopietni vietējie, pilnīgs pretstats Rēveles vai Helsingforsas [mūsdienās –Helsinki] apmeklētājiem. Rīgas briti ir neapmierināti uzņēmēji, kas ieradušies uzpirkt koksni un atklājuši, ka leti nevēlas to pārdot, un nu ilgojas pēc mājām; vai arī garlaikoti, bet centīgi karavīri, kas atbraukuši, lai iemācītos krievu valodu, bet ir sapratuši, ka leti nevēlas to mācīt. Šī pieredze, saprotams, iekrāso arī viņu stāstus par Rīgu un Latviju. Kokmateriālu tirgoņu ceļā stājas šīs jaunās tautas ierēdņi, kas ir lepni par nesen iegūto neatkarību un izmanto ikvienu iespēju, lai to apliecinātu. Runājot virsnieki sastopas ar mēmu pārsteigumu; viņu kautrīgi izstomītie teikumi nesaņem uzmundrinošas atbildes no letiem, jo krievu valoda te vairs nav iecienīta. Tā nu viņiem nākas iztikt ar sabiedrību, ko sniedz Angļu klubs un daži rūgti noskaņoti krievu aristokrāti, kuriem Latvija ir tik vien kā dumpīga province, ko pārvalda zemākas šķiras. Tālab nav jābrīnās, ka virsniekiem un tirgoņiem nav rožainu atmiņu par Rīgu; iespējams, viņi negribīgi atstāstīs leģendu, ka Rīgā ir ļoti labs gaiss un Schwarz’s ir labākā kafejnīca no Berlīnes līdz Tokijai, lai gan Tokijā viņi nekad nav bijuši un Schwarz’s līdzinās kurai katrai citai kafejnīcai; mājās viņi aizved dzintara krelles un kaviāru, un pulēta bērzkoka cigarešu etvijas, taču ne uz brīdi neslēpj prieku, ka ir tikuši projām no Rīgas un labprāt nekad arī neatgrieztos.

Tomēr Rīgas Jūrmala noteikti varētu piesaistīt nesteidzīgākus apmeklētājus, kuriem ir laiks interesēties par pagātni un nākotni tais nelielajās republikās, kas pacēlās no Krievijas impērijas drupām. Tur mēdz atpūsties ne vien leti, bet arī visas citas nesen atbrīvotās Baltijas tautas. Tur var satikt igauņus un somus, lietuviešus un poļus, kuri peldas plecu pie pleca ar vāciem, krieviem un zviedriem, kas ne tik sen bija viņu kungi.

Iespējams, leti ir cietuši vairāk par visām Baltijas tautām, bet vienlaikus viņu stāsts arī ir visnotaļ tipisks. Viņu tauta un valoda ir pārcietusi divkāršu iekarojumu un daudzus svešzemnieku valdīšanas gadsimtus. Vispirms no rietumiem nāca teitoņu bruņinieki, līdzi nesdami vācu kultūru un okupēdami senās letu un lietuviešu, un igauņu zemes līdz pat Somijas dūksnājiem un cara impērijai. Robežas paplašināja arī Krievija. Pēteris Lielais badīgi uzlūkoja Baltijas zemes, līdz beidzot “Baltijas baroni” ar visiem viņu īpašumiem nonāca Krievijas ērgļu paspārnē. Leti tad atklāja, ka viņiem ir vairs nevis viens, bet divi kungi, jo krievi augstu vērtēja baronu uzticamību un mantzinības un lauksaimniecības iemaņas, tāpēc atstāja īpašumus viņu pārraudzībā apmaiņā pret lojalitāti augstos galma un armijas posteņos. Krievija bija apbrīnojusi un atdarinājusi vācu kultūru un pieeju, jau kopš Pēteris Lielais pirmoreiz pavērsa Krievijas skatienu uz rietumiem. Katrīna Lielā bija vāciete un savus padomniekus bieži atrada starp vācu padotajiem, tāpat kā to darīja viņas pēcteči. Baltijas baroni atklāja, ka, nonākot Krievijas impērijas sastāvā, viņi nav zaudējuši it neko.

Ja baroni bija privileģētākie cara subjekti, tad leti, kurus viņi apspieda, bija visnožēlojamākajā stāvoklī… Viņiem tika liegtas jebkādas tiesības, tika atņemts Latvijas vārds, un Baltijas zemes tika sadalītas Krievijas provincēs, kurās tautu atšķirības tika apzināti ignorētas. Leti nevienam nevarēja sūdzēties par kungu untumiem; kāds agrīns likums gan ierobežoja pērienus līdz trīsdesmit sešiem sitieniem, taču neko humānāka likumdošana nekļuva un līdz pat pēdējā gadsimta beigām leti tā arī palika būtībā dzimtcilvēki. Letu skolas bija slēgtas, letu laikraksti – aizliegti¹; apspiestas bija pat senās dziesmas un paražas, kas varētu atgādināt par nacionālo pagātni. Senajos laikos Latvijā ik gadu bija notikuši lieli dziesmu festivāli, kas koncentrēja tautiskās jūtas, un ikvienā pilsētā un ciemā bija savas dziedātāju apvienības. Taču valdnieki saprata, ka dziesma var būt bīstamāka par zobenu, un rūpīgi pieskatīja, lai festivāls vairs nenotiktu.²

Daudzi leti pievienojās revolucionārajām organizācijām, un 1905. gada revolūcijas laikā, 1917. gada revolūcijas ģenerālmēģinājumā, arī Rīgā notika neveiksmīga sacelšanās. Tika pasludināta un dažas dienas uzturēta letu republika.³ Cars bija satraukts, apsolīja viņiem dažādas pielaides, ko atkal aizmirsa, tiklīdz briesmas bija novērstas: arī baroni, uz brīdi krituši panikā, atguva mieru. Taču leti neatlaidās, viņu laiks vēl nebija pienācis, un [Pirmajā] pasaules karā viņi joprojām paļāvās uz cara žēlastību. Tas bija laiks, kad visām cara pakļautajām nācijām bija jāapvienojas Krievijas mērķu vārdā, un imperatoram vajadzēja ar visiem līdzekļiem pielabināties baltu tautām, kas bija neapmierinātas un dzīvoja pie ienaidnieku robežas. Vācu imperators bija apsolījis nodibināt letu republiku,⁴ bet daudzi baroni tam diez ko neticēja un ar prieku gaidīja vācu iebrukumu. Nikolajam II tas bija piemērots brīdis, lai izrādītu dāsnumu. Viņš piekrita izpildīt kādu līdz tam aizvien noraidītu prasību; no šī laika leti varēja dienēt paši savu virsnieku vadībā atsevišķā letu armijas vienībā. Tika izveidoti letu pulki, kuriem tika laipni atļauts sargāt savu tēvzemi, apsolot, ka pēc pretinieka sakaušanas viņiem būs vienlīdzīgas tiesības ar baroniem. Rīgā sākās līksmība, un labticīgie leti cerēja, ka beidzot būs pienākusi viņu glābiņa stunda; piesardzīgākie gan nojauta, ka leti paliks zaudētājos, lai kurš uzvarētu karā, jo baroni neatkāpsies no savām vietām un imperators atradīs labus iemeslus aizmirst cēli dotos solījumus. Taču, kā jau tas bieži notiek, skeptiskākajiem ļaudīm nebija taisnība. Notika negaidītais, neiespējamais: sakāvi cieta abas puses, ķeizars Vilhelms zaudēja troni un Jekaterinburgā traģisku galu piemeklēja Pētera Lielā dzimta. Sākumā tomēr šķita, ka Latvija tiks vienkārši saspiesta abu impēriju gruvešos. Brestļitovskas miera līgumā Krievija nodevīgi atstāja Latviju Vācijas ziņā, un Antantes valstis pēc pamiera atļāva vāciešiem palikt Rīgā, lai pasargātu valsti no boļševikiem.

Latvijai tas nozīmēja astoņpadsmit mēnešus briesmīgu ciešanu. Valsts austrumos leti padzina boļševikus, taču atklāja, ka aizmugurē ir iekārtojušies vācieši, turklāt piepeši bija parādījies arī trešais pretinieks, jo Latviju mēģināja iekarot Berlīnē mobilizēta krievu trimdinieku Baltās kustības armija, lai izveidotu tur bāzi plānotajam uzbrukumam Krievijai. Citi pēc citiem zemi izpostīja baltie un sarkanie, un balti,⁵ un vācieši, jo baronu saimniekiem bija vienots mērķis – apspiest letus. Tomēr leti cīnījās kā tīģeri. Visbeidzot, pēc apbrīnojamiem cīniņiem un ārvalstu iejaukšanās miers tika atjaunots, angļu pulkveži un profesori sazīmēja robežas un tika pasludināta Latvijas Republika.

Nu beidzot Rīgas Jūrmalā saimnieko leti, un jūnija rītos pludmales smiltis ir atpūtnieku pilnas. No kurienes viņi nāk? Ārpus Rīgas stiepjas bezgalīgi un tukši klajumi un priežu meži, ko tikai vietumis izraibina dažas koka būdeles; un arī pati Rīga nerada iespaidu, ka te būtu atrodami nebeidzami izklaides meklētāju pūļi. Lai gan daži viesi nāk arī no ārzemēm, atbilde ir tāda, ka atpūta pie jūras Latvijā ir drīzāk dzīves nepieciešamība. Rīgā nav tikpat kā neviena ierēdņa vai amatnieka, kas būtu tik nabadzīgs, ka nespētu atļauties ļoganu koka daču [no krievu val.: vasarnīcu] savai ģimenei vasaras mēnešiem; no turienes viņš tad katru dienu dodas ceļā.

Visapkārt Rīgas līcim stiepjas ļoti plaša priežu mežu iezīmēta krastmala: jūra ir apbrīnojami mierīga, tomēr pludmale ir allaž dziļa un maiga, un tīra, jo vējš aizpūš autobusu biļetes un papīra maisiņus un aprok dziļi smiltīs apelsīnu mizas un sērkociņu kastītes. Garajos ziemas mēnešos pār aizslēgtajām dačām saimnieko sniegs un sals, visapkārt ir ledus kalni un līcis ir pilnībā aizsalis; pirms gada vai diviem pāris vīri aizslidoja četrdesmit jūdzes pāri jūrai uz nelielo Roņu salu, bet to neatpazina, jo arī salu bija pilnībā pārklājis ledus.

Kad pienāk jūnijs, aina pilnībā izmainās: uzplaukst ceriņi, sāk kursēt vilcieni un darboties pasts ar pastnieci; parādās mūzikas grupas un kinoteātri, un omnibusi, un pa ēnainajām ielām steidz cilvēki peldmēteļos. Rīgas Jūrmala atkal ir atmodusies. Tā ir ikgadēja pārvērtība, starp cilvēkiem un dabu noslēgta vienošanās, kas stājas spēkā katru vasaru no jauna, kopš priedēs ir parādījusies pirmā dača. Runā, ka tā piederējusi skotu tirgonim, kurš to nosauca par Edinburgu, tā dodams vārdu vienam no septiņiem Rīgas Jūrmalas ciemiem.⁶ Citu ciemu sauc par Dubelinu, lai gan īru tirgonis, kurš to dibināja, ir tikai leģenda. Lai nu kā, šie ciemati diez ko nelīdzinās pilsētām, kuru vārds tām dots. Aiz tiem paralēli krastam plūst plašā Āras upe; ciematiem priekšā stiepjas krasta līnija. Garo, vienmuļo pludmales ainavu neizskaistina it nekas; pa to var iet un iet, bet viss priekšā redzamais tāpat arī paliks pie apvāršņa. Tur nav nedz bēguma atstāta ūdens, nedz jūraszāļu, nedz gliemežvāku, nedz putnu; jūra un zeme satiekas tikpat kā bez jelkādām ievērības cienīgām iezīmēm un īpatnībām. Gar krastu var aiziet līdz pat Lietuvai, ceļā atrodot tikai ūdeni un smiltis, un kokus, un debesis.

Visgarām Latvijas krastmalai stiepjas trīs smilšu sēkļi, it kā vēlēdamies nodalīt peldētājiem vēlamos dziļumus; pirmā sēkļa priekšgalā var plunčāties bērni, kamēr vecāki mierīgi gulšņā krastā, savukārt tālāk par trešo sēkli dodas vien drosmīgākie peldētāji. Kopumā leti tomēr ir ļoti labi saraduši ar jūru, un pludmalē garās rindās ir salikti pīti krēsli ar muguru pret viļņiem, lai sēdētāji var vērot cilvēkus, kuri iet garām restorāniem, tērpti svītrainos turku peldmēteļos un peldtērpos, kas ir krietni par smalkiem, lai tajos patiešām peldētos. Nopietnie peldētāji vispār nevelk peldtērpus, jo līdz astoņiem rītā pludmale pieder vīriešiem, tad viņiem jādod vieta sievietēm, kuru vaļā tā ir līdz pusdienlaikam.

Ciemati šeit ir izkaisīti starp kokiem, kur stiepjas garas, paralēlas, zālēm aizaugušas takas; tās šķērso vēl citas takas, un pie visām ir saslietas koka dačas. Šur tur ir pa kādam kinoteātrim un deju zālei. Ir arī pretenciozākas celtnes ar arkām un dārziem; tās ir tukšas un nolaistas, bet ne laika zoba dēļ, jo akmens vārtos bieži var redzēt iekaltus gadskaitļus 1905 vai 1908, vai 1912. Tas bija Rīgas Jūrmalas zelta laiks, kad šurp ar ģimenēm brauca turīgie tirgotāji no Maskavas un Sanktpēterburgas vai impērijas aristokrāti, kas nenievāja Krievijas kūrortus. Tad arī tika atklāti un izmantoti minerālūdeņu avoti un dubļu peldes vietas; lai gan Rīgas Jūrmala nebija tik skaista kā Somijas krastmala, tomēr tā bija tuvāka un ne tik dārga vai ekskluzīva kā Krima; vai vismaz tajā bija liegts ierasties tikai ebrejiem, kuriem vispār neļāva doties ne uz vienu smalko impērijas kūrortu. Un imperatora rīkojums bija aizliedzis viņiem arī Rīgas Jūrmalu.

Gadus desmit vai mazliet ilgāk viss gāja gludi; ēkām tika celti jauni spārni, ierīkoti jauni dārzi, atvērās aizvien jaunas medicīniskas peldvietas, modīgi speciālisti atvēra ārstniecības vietas – un tad Rīgas Jūrmalas ciemus piemeklēja tas pats liktenis, kas izdzēsa dzīvību arī visos Rietumeiropas atpūtas kūrortos. Taču karš, kas citviet atnesa tikai pārejošu postu, Latvijas piekrastes īslaicīgo daili iznīcināja uz mūžiem. Baltijas zemes krieviem krita negodā, “baroni” tika turēti aizdomās par sadarbošanos ar ienaidniekiem; izrādījās, ka viņi gadiem ilgi bija turējuši vācu spiegus par mežziņiem, un Krievijas impērija viņus vairs necentās piesaistīt galmam, bet gan atstūma no augstajām aprindām.⁷

Tad sākās ilgā karadarbība Ziemeļeiropas mežos un purvājos… mazpamazām krievi atkāpās un viņu armijas izkusa, bet tad šīm zemēm iznīcinoši pārgāja boļševiki un vācieši, un Baltā gvarde. Rīgā tika norauti telegrāfa vadi; bija sācis pietrūkt virvju, bet joprojām bija daudz cilvēku, ko vajadzēja pakārt.

Tagad Rīgas Jūrmala ir atstājusi šo šausmu laiku aiz muguras un tajā atkal ir atpūtnieki, taču tie viesi, kuriem 1910. gadā tika celti kazino un deju zāles, un lētās pilis, ir prom uz visiem laikiem. Kur tagad ir pludmales bagātie viesi no Sanktpēterburgas, kur ir pati Sanktpēterburga? Pat ja viņi vēlētos šurp paviesoties, robežu nu sargā dzeloņstiepļu nožogojumi sešu pēdu augstumā un ieročiem bruņoti sargi, kuri prasa dokumentu kalnus, lai izlaistu braucējus. Ar tiltiņiem un mākslīgajiem džungļiem rotātie japāņu dārzi ir līdz ceļiem aizauguši ar krustainēm un sēnēm; pie Ķemeru sēravotiem joprojām redzami ierakumi un sarūsējušu dzeloņstiepļu rituļi, un modīgajiem ārstiem nav trimdā aizgājušu Kaukāza prinču, ko aprūpēt sanatorijās, – viņiem tagad ir jāmēģina ebrejietēm ietirgot dubļu vannas un lieko tauku noņemšanu. Reiz atstumtie nu ir guvuši teikšanu; ebreji piepilda Rīgas Jūrmalu kā siseņu pūļi… tā viņus vilina ar aizliegtās zemes spēku. Sinagogas ir sākušas izstumt pareizticīgo baznīcu mirdzošos kupolus, un Asari, tālākais no kūrortiem, ir kļuvis gandrīz par ebreju ciemu. No matu saloniem iznāk ebreju dāmas ar blondām cirtām, jo uz ikvienas ielas ir divas vai trīs “frizētavas” un letu kungi dod priekšroku blondīnēm. Taču ebrejiem joprojām ir jāuzmanās, jo leti ir mantojuši daudzus aizspriedumus no kādreizējiem kungiem; arī viņi bijās un ienīst ebrejus, tāpat kā viņus pašus reiz ienīda krievi.

Rīgas Jūrmalu kveldē pēcpusdienas saule, priedes ir pārāk tālu, lai sniegtu jelkādu ēnu, un smiltis arī zem tām ir sausas un svelmīgi karstas. Ir daži laivinieki, daži peldētāji, dažas dāmas ir atlaidušās pludmales zviļņos sanatorijas sienu pavēnī un atpūtnieki guļ kā baļķēni arī garajā, raupjajā zālē, kas saaugusi starp priedēm un smiltīm. Ir tik kluss, ka var dzirdēt bērna raudas blakusciemā un tvaikoņa pūtienus uz Āras upes, un vīru, kurš izsit smiltis no kurpes pret otrādi apgāztu laivu. Ir gandrīz pieci pēcpusdienā, un drīz piekrastes pansijās un viesu namos sāks skanēt vakariņu zvani. Sanatorijā tie dimd kā ugunsdzēsēju auto zvani, dāmas zviļņos aizspiež ausis un kliedz namamātei, bet viņa visu šo laiku ir gatavojusi vakariņas un nu zvana vēl jo spēcīgāk.

Pēc vakariņām pludmale atkal atdzīvojas, no dačām iznāk saimnieki ar lejkannām un sataisa peļķes puķudobju pelēkajā pulverī. Zeme ir aizmirsusi dzeršanas māku, un ūdens uz brīdi paliek izliektā burbulī tās virspusē vai izveido ar smiltīm sajauktas lāses. Jebkurā gadījumā dārzs Latvijā ir kas pretdabisks… dačās puķes mīt tikai vienu gadalaiku tāpat kā to saimnieki. Tās neizskatās šeit iekārtojušās uz palikšanu; ģerānijas un petūnijas uz mēnesi gan iekvēl reibinoši tumšsarkanas vai violetas kā vietējs iekaisums, bet tad nomirst, līdzko saimnieks ar lejkannu ir aizbraucis. Lielie restorāni pat nemēģina iekārtot puķudobes, tā vietā uz nozīmīgākiem pasākumiem, piemēram, ugunsdzēsēju ballēm, no laukiem ierodas ar zariem piekrauti rati, un pusstundas laikā kafejnīcu ieskauj krāšņs dārzs un sausās smiltis piepilda puķes ar krūmiem. Arī citos tuvējos ciemos nav dārzu; reizēm kāds zālē gan iestāda peoniju vai dāliju, taču tām nākas paļauties tikai uz saviem spēkiem – un to dzīve lielākoties ir vienvienīga cīņa.

Iestājoties vakaram, pludmalē iziet vēl vairāk cilvēku, jo gaiss ir atdzisis un rietošā saule ir izlējusi sārtu gaismu pār krastmalu. Ir laiks vakara pastaigai, un no dačām un sanatorijām iznāk arvien tie paši tēli. Ir trīs dūšīgas somu dāmas, mežziņu sievas, ir vācu finansists un lietuviešu guvernante. Ir kāds igauņu kungs, kura kompāniju pa kārtai ieciena daudzas dažādas dāmas; viņš ir draudzīgs un šarmants, vienmēr glīti ģērbies un staigā ar spieķi. Dāmas viņš maina ne tāpēc, ka būtu nepastāvīgs, bet gan tālab, ka agrāk vai vēlāk ikviena no viņām saprot – viņa muļķīgums gandrīz līdzinās garīgai atpalicībai. Ir zviedru dāma, kas šeit ieradusies, lai izārstētu bālo dēlēnu no vemšanas kaites. Viņai ir greizsirdīgs vīrs, kurš ik gadus nolemj viņu kādai garlaicīgai, provinciālai atpūtas vietai, un Rīga, viņasprāt, ir garlaicīgākā no visām. Ik maltīti viņa apmeklē jaunā kleitā un vakaros rīko viesības ar spēlēm, kurās zaudētāji saņem bučiņas, taču tās nav labi apmeklētas. Vienubrīd viņa sāka mācīties angļu valodu pie kāda britu virsnieka, starp jautro sarunu šaltīm iemācījās pateikt “I luv you so” un “keessmequeek” un tad atkal nogarlaikojās. Rīgas krastmalā garlaikojas visi augsto šķiru viesi. “Očeņ skučno!” “Sehr langweilig!” “I’m bored stiff!” Garlaikoties šeit ir tikai pieklājīgi.

Neatkarīgāka būtne ir kāda krievu dāma, kas dzīvo krastmalas dačā ar atraitni māti. Viņa ir stingra, nepielūdzama. Ik rītu viņa kaila vingro pludmalē, rūpējoties par savu figūru, bet pēcpusdienās moka sevi, mācot krievu valodu franču un angļu virsniekiem. Aristokrātei tā ir pazemojoša nodarbe, un pamācības viņa noskaita ar bezjūtīgu, nicinošu efektivitāti. Virsnieki grib mācīties boļševiku teicienus un jauno alfabētu, un viņa ir piespiedusi sevi apgūt pat to. Dačas dibenistabā viņa ir nogrūdusi savu veco, vientuļo, pļāpīgo māti un letu vīru, kuru apprecēja, lai tiktu projām no Krievijas, un reizēm, kad viņa kavē nodarbību, vecā māte iznāk ārā un paklačo ar skolniekiem. Kādas atklāsmes tad skan! Cik jautri, nesmalki smiekli! Viņa ir sajūsmā par iespēju parunāties, bet tad pēkšņi ārā izdzird šausminošās meitas balsi un nokaunējusies iemūk atpakaļ savā istabā.

Rīgas Jūrmalā ir daudz krievu, vienīgā palieka no agrāko laiku turīgajiem viesiem. Viņi ir atveduši sev līdzi visu, ko spējuši izglābt revolūcijā, taču viņiem nav māju vai muižu, kur atgriezties; viņiem ir jābūt pateicīgiem par patvērumu pie ļaudīm, ko viņi allaž ir nicinājuši; lai varētu strādāt Latvijā, viņi piespiež sevi mācīties letu valodu, ko vienmēr uzskatījuši par kalpu mēli. Dzīve ir ļoti skarba, taču viņi bieži pamanās būt krāšņi un jautri, un pašpārliecināti. Viņi joprojām dodas taisnā ceļā pāri puķudobēm, ja tās pieder ebrejiem, un saviesīgās vakariņās letus uzrunā kā zemāku šķiru. Viņi apbrīnojami prasmīgi prot atrast veidus, kā atgūt pašcieņu.

Rīgas Jūrmalā atpūšas arī kāds padomju komisārs, taču viņš diezin vai pievienosies cilvēkiem, kas vakarā vēro saulrietu. Viņš nav nedz jautrs, nedz sabiedrisks. Pat maltīšu laikā viņš ne ar vienu nerunā, tikai cieši vēro ēdiena šķīvi, bīdamies pacelt acis, ja nu gadījumā sastapsies ar naidpilnu skatienu. Viņa seja ir nobālējusi no apslāpētas degsmes vai ēdiena trūkuma, un viņš nepārprotami izbauda Rīgas Jūrmalas atpūtas vietas.

Vakaram kļūstot vēsākam, krastmala iztukšojas un no priežu meža iznāk bariņš zēnu, kas tur ir vākuši zarus, un tagad viņi pludmalē saceļ ugunskuru. Citviet smiltis iegrimst naktī, bet viņiem apkārt ir gaismas saliņa. Liesmām paceļoties augstāk, kļūst vieglāk redzēt viņu priekpilnās ebreju sejas. Viņi vēl nav zaudējuši Vidusjūras krāsu vaigos, lai gan ir pagājušas daudzas paaudzes, kopš viņu senči atceļoja no Palestīnas uz Baltijas piekrasti. Viņu vadone ir sieviete ar izlaistiem melniem matiem un mesiāniska paskata septiņpadsmitgadnieks. Vai viņi saka runas vai dalās ar stāstiem? Divdesmit zēnu melnie un liesmu atspulgā kvēlojošie skatieni neatlaižas no sievietes, kas skaļi un kaismīgi kaut ko stāsta jidišā. Trīs vai četri puiši atbild, un tad visi vienojas savādās, trauksmainās austrumu dziesmās. Tikai dažus soļus tālāk ir kafejnīcas un sanatorija, taču tumsā šīs smiltis šķiet bezgalīgas un ebreju skauti liekas vienīgie krastmalas iemītnieki – kā klejotāju cilts, kas pārnakšņo tuksnesī. Viņi pieder tai pašai tautai, iespējams, pat tām pašām ģimenēm kā medniecīgi noskaņotās blondīnes peldtērpos, taču viņus nu pilda kā Rīgai, tā Eiropai svešs gars. Nemitīgā tramdīšana ir viņus nostiprinājusi, tā ir vadījusi viņus, devusi spēku pārciest karu un revolūciju un pat gūt no tās peļņu. Iespējams, tieši viņi beigās izšķirs Rīgas Jūrmalas nākotni.

Kad izdziest pēdējās liesmas, zēni iekārtojas miegam un klusumu nu atkal pārtrauc vienīgi klusās, tikko dzirdamās viļņu skaņas.

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, publicēts ar autortiesību turētāju piekrišanu

1. Krievijas impērijas valdīšanas laikā Baltijas provincēs (Kurzemē un Vidzemē) latviešu valodu mācīja tikai pirmajās pagasta skolas klasēs, bet latviešu laikrakstu izdošana, kas sākās kopš 1822. gada, nekad nebija aizliegta pilnībā – preses cenzūra laiku pa laikam ierobežoja vai aizliedza atsevišķu avīžu izdošanu. (Šeit un turpmāk Mārtiņa Mintaura paskaidrojumi.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Latviešu dziesmu svētku kustību Krievijas impērijā neaizliedza, taču cenzūra ietekmēja svētku repertuāru, piemēram, aizliedzot izpildīt Dievs, svētī Latviju!.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Tas ir 20. gadsimta sākumā Rietumu autoru darbos izplatīts priekšstats, kas sakņojās sensacionālajās zviedru preses publikācijās 1905. gadā, kur tika ziņots par “latviešu republikas” proklamēšanu Rīgā. Realitātē nekas tāds nenotika.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Vācijas impērija okupētajā Latvijas daļā (1915. g. Kurzemē, 1918. g. Vidzemē) izveidoja civilās un militārās pārvaldes iestādes un neplānoja izveidot nekādu “latviešu republiku”. Iespējams, autors sajaucis Latviju un Lietuvu, kur 1917. gada 11. decembrī Lietuvas Padome pasludināja valsts atjaunošanu savienībā ar Vācijas impēriju.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ar “baltiem” (Balts) autors acīmredzot domā Baltijas vāciešus jeb vācbaltiešus un viņu t. s. zemessardzi (Landesvēru), pareizi nošķirot tos no sakautās Vācijas karaspēka vienībām jeb vāciešiem, kas atradās Latvijas teritorijā 1918.–1919. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Mūsdienās – Dzintari. Edinburgas vārds rajonam bija līdz 1922. gadam, dots par godu Krievijas ķeizara Aleksandra II meitas Marijas precībām ar Edinburgas hercogu Alfrēdu.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Šeit autors ironizē par kampaņu, kas Pirmā pasaules kara sākumā, 1914.–1915. gadā, Krievijas impērijā tika vērsta pret Baltijas vāciešiem. Tās gaitā vairāki ievērojami cilvēki, piemēram, Rīgas pilsētas dārznieks Georgs Kūfalts, kurš 1910. gadā Rīgā saņēma apbalvojumu no Nikolaja II, tika deportēti kā politiski neuzticami.  (atpakaļ uz rakstu)