iešūpo, zirneklīt
beigusi naktsmaiņu es izgāju no bāra
šoreiz nebija jāparūpējas par nomaldījušos dvēseli –
jāsauc taksis vai jāsazvana draugi
kamēr no mutes plūst ārā viss izņemot vārdi
atvieglota aizslēdzu durvis un āķēju vaļā velosipēdu
skat
zirneklis uzpinis tīklu
starp stūres ragiem kā šūpuli
tomēr būs kāds kājinieks aizkavējies
šim ir sešas
un tīkla pavedieni liecina
ka viņam vēl darbs priekšā
solīju, ka braukšu lēni un piesardzīgi
tomēr Rīgas bedres nežēlo nevienu –
mēs klūpam un streipuļojam
pat izvairoties sasitamies vai nobrāžam locekļus
arī es aizķēros
vītenis satvēra manu stūri
kamēr nakts melnumā centos izgriezties
no vēl dziļākām ēnām zemē
nu vairs zirnekli nemanu
ceru, ka ceļš lika tam nobriest
un tagad viņš lāpa bedres ar savu tīklu
tikpat droši kā māmiņa ieaijā bērnu
savās ciešajās rokās kas savijušās kā grozs
*
Empīriski pētījumi liecina, ka zirnekļi spēj ar saviem tīkliem noturēt izsmēķus, kurus cilvēki centušies noslēpt kanalizāciju lūkās. Pētījuma attīstība vēl nav prognozējama.
mušas manā galvā
šorīt muša man sabojāja garastāvokli
lidinājās pa istabu kā tāds modinātājs
kuru jau vairākas reizes esmu izslēgusi
bet tas turpina skandēt
it kā nojauzdama, ka atkal liekos dziļi miegā
tā augšāmceļas un uzlido man uz sejas
vakardien muša ar mani skatījās filmu
pielidoja pie ekrāna, kad parādījās dabas skati
arī kad sieviete rūgtumu sejā nožēloja savas darbības
muša pielika savu snuķi pie viņas sejas
it kā cenzdamās izsūkt negatīvo emociju
tad strauji aizlidoja prom un vairs neatgriezās
pirms pāris dienām konstatēju
ka mušām ļoti rūp tas, kā viņas izskatās
nolaižas man blakus uz soliņa vai kājas
un noglauž savus spārnus ar ķepiņām
kā puiši filmās savus pārmērīgi želejā ieziestos matus
vai viņa ar mani koķetē?
vai tomēr manas ciskas ir siltas
un smird kā saulē uzsiluši ādas krēsli vai komposts?
pāris dienas vēlāk man muša iekoda
kā adata, skabarga, ērkšķis
kā vilšanās
tas atkārtojās vairākas reizes
tikai šoreiz tā man uzmanību nepievērsa it nemaz
es beidzot pamodos niezošu kāju
un izkāpu ārā no gultas
lai ar lāpstiņu iesistu tai saprātu
manas idejas ir sažuvuši augļi
pārāk ilgi tās nostāvējušas pieliekamajā
toreiz domāju, ka kļūs sārtas un
sula pilēs mutē kā caur rindām atskaņas
taču tveru pelējumu
lobu nost kā ādu
varbūt mērci izdosies pagatavot
no visa tā, kas uzkrājies
pievienošu baziliku un citronpiparus
tas varētu izlīdzēt ar rūgtumu
sēklas lobu uzmanīgi
gribu pataupīt tās nākošajam gadam
varbūt nobriedīs un šoreiz es parūpēšos par tām laicīgi
bēršu pelnus un olu čaumalas
aizsargāšu no zemes kaimiņiem
kas sagrauž saknes, veroties no savas bezgaumīgās bedres
nākamgad es ļaušu tām pabūt saulītē
un no rītiem notīrīšu rasas piles
lai saule neiededzina tetovējumu –
paliekošu kategoriju manām idejām
es sākšu no jauna