— Kurš raksta Eiropas nākotnes naratīvu?

Anda Baklāne —
Ja esam izvirzījuši hipotēzi, ka rakstniekiem bijusi zināma loma Eiropas ideju un ideoloģiju veidošanās procesā pagātnē – vai rakstnieki spētu izsapņot arī jaunu stāstu par Eiropu? Ko vispār nozīmē būt rakstniekam mūsdienās?

— Starptautiska konference „Starp patiesību un varu: rakstnieku dažādās lomas Eiropas vēsturē”


1. un 2. maijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

— Tālāk no nekropoles

Artis Ostups —
"Punctum" darbības mērķis ir un paliek nemainīgs – turpināt attālināšanos no nekropoles.

— Kas sašūpos mūsu priekšstatus?

Artis Ostups, Laura Brokāne, Igors Gubenko —
„Punctum” redaktori nosauc sev mīļas 2015. gada publikācijas, pie kurām vērts atgriezties.

— (Bez)atbildības (de)konstrukcija

Didzis Melbiksis —
Tieši valodas kontekstā vienojas rakstnieka un žurnālista pamatuzdevums. Proti – nepieļaut varas veidotas jaunrunas nostiprināšanos sabiedrībā.

— Valoda kā robeža

Guntis Berelis —
Laiki, kad rakstnieki varai bija nepieciešami un tāpēc par lētu naudu tika iegādāti vairumā un mazumā, pačibējuši uz neatgriešanos – nu pietiek ar žurnālistiem un PR speciālistiem, no kuriem negaidītus apgriezienus par 180 grādiem mazāk iespēju sagaidīt.

— Šī sala pilna trokšņu

Artis Ostups —
Vai pastāv mākslinieciska struktūra, kas rezonē ar „mūsdienu pasaules” uzbūvi un kas ietver potenciāli kritisku pieeju vieglprātīgajiem veidiem, kā tā tiek aprakstīta, teiksim, no tribīnes vai jūtelīgā dzejā?

— Neesošā robeža

Aleksandrs Zapoļs —
Literatūrai pilnīgi noteikti reiz pienāksies aizstāt politiskās un ekonomiskās reālijas, un šim mērķim tā acīmredzami jau tuvojas tāpat kā mūsdienu māksla, mūzika, teātris, kino un, iespējams jo īpaši, arī internetmāksla un hiperrealitāte.

— Rakstnieka pienākumu nolobīšana

Inga Žolude —
Man nekad nav patikusi ideja par rakstniekiem kā rīkiem un instrumentiem. Domāju, ka rakstnieks ir absolūti neatkarīga būtne brīdī, kad raksta. Līdz ar to rakstniekam nav pienākumu – pret savu valodu, valsti, tautu, lasītāju utt.

— Karš ir mieram tuvu

Nils Sakss —
Muļķības, ka cilvēki vairs nelasa. Lasa kā traki. Katrs piņņains pusaudzis dienā izlasa vairāk tekstu nekā dažas desmitgades atpakaļ par inteliģentu dēvēts pieaugušais. Labam rakstniekam mūsdienās vienkārši vajag zināt – ne tikai ko rakstīt, bet kur to darīt.

— Rakstnieks un māja

Gundars Ignats —
Idejas rodas pašas, pār tām nevienam nav teikšanas. Un viņš rakstīja, brīžiem uzradās idejas, uzmirdzēja, kādu brīdi pastāvēja līdzās. Bet līdzko viņš ķērās pie rakstīšanas, tā sākās paslēpes, un idejas spīguļoja kā maldugunis, purvā mānīdamas Sprīdīti.

— Vārdu maģija?

Igors Šuvajevs —
Iespējams, ka būt pašam ir pati grūtākā māksla. Tā paredz atgūt, atkarot sevi un iespēt būt pašam. Daudz vieglāk ir būt kādam citam. Tāpēc jau laiku pa laikam valda ikkatrība jeb nekatrība, kad grābšana, zagšana ir goda vietā.

— Vārdi iet pirmie

Gundega Repše —
Rakstnieks, ja neatrod sevī izdabāšanas tintes ezerus, skrāpē sarežģītus hieroglifus debesīs savam vienīgajam lasītājam, kurš nepaģēr svētulīgi sirsnīgo vienkāršību, bet ir sapratis tevi pirms tu vēl pacēli roku rakstīšanai.

— Marionete vai Dievs

Nora Ikstena —
Ārpus politikas un varas ir ekskluzīvas tiesības domāt un būt atbildīgam par savām domām. Pat tad, ja nākas aizdomāties līdz Raiņa dienasgrāmatas rindiņai.

— Rakstnieks starp patiesību un varu

Jānis Joņevs —
Kā es rakājos pa mīļotā Harmsa daiļradi, izslāpis pēc asiem, precīzi atmaskojošiem uzbrukumiem padomju varai. Nē, izrādās, dažreiz varai bija neizturama jau pati rakstnieka balss.

— Rakstnieks un doma decentralizētā literatūrā

Ieva Melgalve —
Ja lasītājs pats zina, kas ir „labi” un „slikti”, „būtiski” vai „nesvarīgi”, „interesanti” vai „garlaicīgi”, tad pārdošanas apjomu tieši ietekmēs tas, cik lielā mērā autors pratīs savā darbā reproducēt lasītāja pasaules uztveri.

— Mākslinieks un patvara

Jānis Rokpelnis —
Tolerantā, bet arī fragmentētā, absolūtu zaudējusī Rietumu demokrātija tik bieži ir nevarīga pret pasionāru necilvēcību.

— Rakstnieks un viņa valdnieks

Pauls Bankovskis —
Agri vai vēlu rakstnieki attop, ka viņam vai viņai piemīt spējas ne vien vajadzības brīdī saraudināt vai sasmīdināt, bet pat „dziedināt” vai kā citādi manipulēt ar saviem lasītājiem.

— Darbību atskaņošanās

Čārlzs Baksters —
Rakstīšana var būt tiklab ļaušanās, kā radīšana. Dažām lietām var vienkārši ļauties. Tas stāstu pielīdzinās dzīvsudrabam, kuram cauri slīd atmiņas.