Autors

— Katastrofa un spektralitāte Linarda Tauna Vācijas laika dzejā

Artis Ostups —
Lasot Tauna dzejoļus “Izpostītā ciemā” un “Kritušais karavīrs” kopā, kļūst redzama katastrofas un spektralitātes savstarpējā saikne jeb, precīzāk sakot, to kontinuitāte – plaša mēroga postījumiem un cilvēku ciešanām seko pagātnes rēgainās izpausmes.

— Noķert Eiženu Bergu

Artis Ostups —
Viņš ir kārtējais, viņš ir vienīgais un viņa nemaz nav.

— Mistifikācijas ar mērķi…

Artis Ostups —
Īstā mistifikācija ir pašos dzejoļos – bieži nav saprotams, ko apzīmē dzejnieka drudžainā valoda.

— 2018. gada grāmatu piecinieks. Dzeja

Artis Ostups —
Pārskatot 2018. gada latviešu dzejas krājumus, jāsecina, ka vien retais autors mainījis priekšstatu par sevi.

— Laika nemiers: fotogrāfija kā vēstures domāšanas modelis

Artis Ostups —
Fotoportrets varētu kalpot par modeli, kā pārdomāt pagātnes šokējošo un baismīgo iespaidu.

— Un beidzot mēs atpazīsim viens otru

Artis Ostups —
Kamēr Ķirķis meklēja kādu izdegušu laternu, pie kuras pačurāt, es sapratu, ka divas goda plāksnes ir mazāk nekā viens piemineklis, un tūlīt gribēju tev to izstāstīt.

— Rakstīt nāves ielenkumā

Artis Ostups —
Lai gan nevarētu apgalvot, ka Langa ir radikāli mainījusi savu rakstības manieri, tā tomēr kļuvusi mazāk asociatīva, mazāk dinamiska, tāpat, šķiet, sarucis ironisku, sarkastisku un dusmīgu rindu nozīmīgums.

— Ceļojums Mēness drupās

Artis Ostups —
Kā pilnīgam svešiniekam – vai, nudien, kā tēlam Zēbalda romānā – man liek sajusties neveiklā epizode viesnīcā, kad izrādās, es neesmu viesu sarakstā.

— Latviešu dzeja pēc postmodernisma: jauna apropriācijas ētika?

Artis Ostups —
Domāt metamodernisma ideju lokā nozīmē apstiprināt modernisma un postmodernisma trauslo klātbūtni: no vienas puses, tie joprojām ir starp mums, taču, no otras puses, nedz vienam, nedz otram nav dižu cerību būt pārākam par otru.

— Dzeja ir vilšanās valodā

Artis Ostups —
Nav atšķirības starp manām smadzenēm un plūmes kauliņu.

— Nav demokrātijas bez literatūras

Artis Ostups —
Ne jau vārds „bļaģ” izšķir, vai dzejolis ir nekritiska mērkaķošanās pakaļ Rietumu dzejai. Nē, to izšķir viss teksts, ievietots daudz plašākā kontekstā, kādu noteikti nesniedz morāles jaukšana ar estētiku.

— Viss ir sagraizīts

Artis Ostups —
Uzsvars uz fragmentāro nav vis vientuļa ārišķība ar vēlmi šokēt mietpilsoņus, bet gan godīga realitātes reprezentācija – tās pašas realitātes, ar kuru ikdienā saskaras modernitātes izauklētais cilvēks.

— Kā smalkjūtīgāk aiziet

Artis Ostups —
Izjūti drudzi – uz šo aicinājumu ir viegli atsaukties, jo autors lasītājam itin kā jūt līdzi. Un kurš gan negrib, lai viņu pažēlo? Turklāt Treibergs žēlo vienkāršā, ikdienas valodai pietuvinātā formā. Tiklīdz viņš no tās attālinās, tā rodas arī neveiklākas rindas.

— Skaņas no zila gaisa

Artis Ostups —
"Zilonī okeānā" vārdi ik uz soļa zaudē savu ierasto nozīmi un kļūst par skaņu aizrautīgā un nosapņotā koncertā – tādi gluži vienkārši ir spēles noteikumi.

— Tālāk no nekropoles

Artis Ostups —
"Punctum" darbības mērķis ir un paliek nemainīgs – turpināt attālināšanos no nekropoles.

— Šī sala pilna trokšņu

Artis Ostups —
Vai pastāv mākslinieciska struktūra, kas rezonē ar „mūsdienu pasaules” uzbūvi un kas ietver potenciāli kritisku pieeju vieglprātīgajiem veidiem, kā tā tiek aprakstīta, teiksim, no tribīnes vai jūtelīgā dzejā?

— Valters Benjamins un hašišs

Artis Ostups —
Benjaminam pilsēta gandrīz vienmēr ir materiāls, no kura radīt tekstu, bet Marseļa tik viegli nedodas rokā: „Varētu pat apgalvot, ka vieglāk no Romas izdabūt veselu grāmatu, nekā no Marseļas izvilināt vienu teikumu.”

— Sapnis, dzeja un atgriešanās

Artis Ostups —
Doma par atgriešanos pie modernisma sasniegumiem var likties bīstama, ja to neprecizē.

— Neatkarība un rēgi

Artis Ostups —
Bankovskis valsts neatkarību nešķirami saista ar rēgainību, kas saistīta ar noteiktu - kaut arī neskaidru - ētiku.

— Varbūt pat nesagaidīsi ziemu

Artis Ostups —
Rudzītes radītā pasaule nereti turas pat ne virs kaut kā plūstoša, bet drīzāk virs tukšuma, ar kuru dzejoļu „es” ir visnotaļ intīmās attiecībās.

— Divas tikšanās ar konceptuālismu

Artis Ostups —
Tā vai citādi, runa ir par unikāla mākslas objekta „izgaišanu”; došanos šajā virzienā var ielasīt arī Glazovas tekstos.

— Laikmetīgais Novaliss

Artis Ostups —
Novaliss, Benjamins un Heidegers – viņi iebilst pret valodas esences sašaurināšanu līdz „padod cukuru” un „debesis ir zilas”, jo tā ir valoda bez burvības. Literatūra, kā to uzskatāmi parāda modernisma eksplozija, ir šī protesta manifests.

— Par skaistu futbolu

Artis Ostups —
Var piedzīvot tādu kā brīnumu – šīs gaidas raksturo aizrautīgu futbola līdzjutēju.

— Par vēstures tēlu

Artis Ostups —
Pagātnes vēsturiska artikulēšana, kurā tiek apzināta tagadnes specifika, pieļauj sarunu starp filosofiju un laikmetīgo mākslu, ciktāl otrā tiešāk vai netiešāk atsaucas uz aiziešanu no historisma – no iluzora uzskata, ka vēsturi var pastāstīt lineāri, viengabalaini un objektīvi.

— Kungs, vai jūs mīlat mēnessgaismu?

Artis Ostups —
„Dzejnieka darbs ir sūtīt cilvēkiem bildes ar saullēktu,” aizrautīgs ir Rogenbaks.

— Fascinējoša detaļa

Artis Ostups —
Fascinējoša detaļa – tieši šo nozīmi mēs, žurnāla veidotāji, paņemam no Barta jēdziena kā ceļazīmi sava ceļa sākumā.

Artis Ostups — visi autora ieraksti