Ilva Skulte — visi autora ieraksti

— Oscilācija

Ilva Skulte —
Lasītāja uzdevums ir atrast to, ko dzejnieks izvēlējis kādā brīvi fiksētā mirklī, lai sekotu tā attīstībai vai darbībai un reizē arvien atgrieztos pie avota un atkārtoti izteiktu apzināto realitāti ar jauniem un jauniem valodiskās izteiksmes slāņiem.

— Viguls kā viguls

Ilva Skulte —
Tātad pasaules skatījuma ziņā Vigula krājums ir izteikti mūsdienīgs – piedāvā tādu perspektīvu uz pasauli, kurā cilvēks nebūt nav vienīgais, kaut arī varbūt ir ietekmīgākais dzīvības pārstāvis dabā, kas spējis destabilizēt visu pārējo Zemes iemītnieku un sistēmu pastāvēšanu.

— Trauku mazgājamā mašīna kā poētiskās atbrīvošanās ierocis

Ilva Skulte —
Dzīvot neskaitāmās instalācijās un performancēs Prigovam bija māksla, un otrādi – dzīve varēja pārvērsties mākslā ar nejaušu žestu, mājienu, lūpu kaktiņu saraušanos.

— Piecas maizes un divas zivis

Ilva Skulte —
Aiz skaidrām, brīžam pat klišejiskām patiesībām un iebildumiem pastāvošajām varas attiecībām un dzimšu diskursiem, Ingas Gailes dzejā uztaustāma īsta kaisle – tā ir, lai cik tas neizklausītos paradoksāli, mūsu postpatiesības laikmeta vērtīgākā valūta.

— Noliekties

Ilva Skulte —
Lai arī dzejniece vairākos dzejoļos patiešām izmanto vārdu “kalps” – tas līdzās daudziem citiem vārdiem šajā grāmatā norāda uz kaut ko līdzīgu pozai, izteiksmei vai žestam, ar kuru viņa dara lasītājam zināmu savu kalpošanu un ieklausīšanos.

— Kustība pa apli un līniju

Ilva Skulte —
Iespējams, tieši apsēstība ar realitāti ir tas, kas Daniila Harmsa daiļradi padara aktuālu mūsdienās.

— Par formu

Ilva Skulte —
Lasītājs paturēts maksimāli tuvu autora perspektīvai, situācijai, kurā rodas teksts, nokļūstot aiz tā redakcijas, parokoties apakšā tekstveides labo prakšu ierastajām pēdām.

— Stāsti bez morāles

Ilva Skulte —
Kā padomju laiks un atmoda ietekmējusi latviešu sievietes likteni, Dace Vīgante mums nesaka, tāpat viņa nesaka, ka ar mums kaut kas nav kārtībā (morāles ziņā), tomēr stāsti runā paši par sevi.

— Žesti

Ilva Skulte —
Varbūt šajā krājumā vēl dziļāka nekā iepriekšējos ir melanholija. Varbūt melanholijai arī ir savs sakars ar izteiksmes asumu.

— Ritms un nozīme: lasīšana kā cezūra

Ilva Skulte —
Lasīšanas loma līdzīgi kā informācijas daudzums mūsu ikdienā drīzāk palielinās. Pandēmijas jauninājumi tikai vēl spilgtāk palīdzēja šim faktam atklāties.

— Rita raiss

Ilva Skulte —
Slimais un veselais, dzīvot spējīgais un nespējīgais, normālais un ārpus normas esošais, īstais un izdomātais, es un mans alter ego romānā veido nestabilas dihotomijas, caur kurām tad arī jāsaprot dzejnieka traģēdija.

— Kalna jēga

Ilva Skulte —
Tas, kurš par spīti mūsu sasteigtajam laikmetam atradīs laiku šī vēsturiskā romāna 900 lappusēm, noteikti izbaudīs lasīšanas procesu.

— Klibais zirgs un nāve

Ilva Skulte —
Dialogi šī rakstnieka darbos vienmēr dzīvo it kā paši savu, neatkarīgu dzīvi, tie ir dinamiski, precīzi un stilistiski tīri.

— Kas tad īsti noticis?

Ilva Skulte —
„Orbītas” teksts izrādei veidots absurda teātra tradīcijā – savā ziņā pētot valodas un nozīmes, valodas un izteiksmes, valodas un laika, valodas kā spēles pozīcijas, kas būtībā arī ir jautājums par notikušo pašiem sev.

— Tumšais, plastiskais prāts

Ilva Skulte —
Tēlu plastiskums un prāta plastiskums ir būtībā vienas parādības divas puses

— Par savu un visu

Ilva Skulte —
Liekas, ka šī darbība – ar valodu piefiksēt parādības, objektus, bet pirmām kārtām cilvēkus to krāsainībā, zīmīgumā, ķēmīgumā un mirklī, kad it kā bezjēdzīgajā atklājas jēga, – arī ir galvenais Kikōnes dzejas virzītājspēks.

— Memento libros!

Ilva Skulte —
Izstādes „Neredzamā bibliotēka” koncepcija, paņēmieni, tehnikas un scenāriji, neskatoties uz redzamā noliegšanu, ļauj labāk saskatīt bibliotēku.

— Slimība, bērnība, mācība un literatūra – lasāmvielas loma priekšstatu par slimo radīšanā

Ilva Skulte —
Bērniem primāri adresētajā (vai skolā mācītajā) literatūrā nevajadzētu vairīties no „neērtām”, smagām un tieši tādēļ vislielākajā mērā būtiskām tēmām, pie kurām pieskaitāma arī slimība.

— Lasīšana 21. gadsimtā: subjekta zaudēšana

Ilva Skulte —
Interesanti, ka teksts 21. gadsimta lasīšanā nereti tiek uztverts kā garām plūstoša zīmju virkne, kurai potenciāli var pievērsties uzmanības amplitūdā no „acs pārlaišanas” līdz aktīvai komentēšanai, interpretēšanai un attīstīšanai.

— Maģiskā tilpuma mērītājs

Ilva Skulte —
Dzīves mērījums materiālajā pasaulē – dzejai ir īpašs statuss šī uzdevuma veikšanā.

— Lelles melnais

Ilva Skulte —
Sniegbaltītes ķermenis stikla zārkā izrādās ne vien miris, bet viltots un ne-dzīvs, un liekas nožēlojami neīsti gaidīt princi, kas to it kā iedarbinātu.

— Jautājums kā atbilde

Ilva Skulte —
Dumpis, anarhija un revolūcija, alternatīvu prakšu, mācību un dzīvesveidu eiforija.

— Valoda un matērija

Ilva Skulte —
Timofejeva stils, kas izkopts, strādājot gan atsevišķi, gan kopā ar citiem kolēģiem no tekstgrupas „Orbīta", liek ievērot arī spožumu, ko skatupunktu daudzveidība piešķir jebkurai ikdienišķai lietai un situācijai.

— aizbraukt nevar palikt

Ilva Skulte —
Latgaliešu dzeju lasīt ir interesanti, jo līdzās tradicionālajos kritērijos izsakāmajām vērtībām tajā vienmēr ir mazliet provokatīvas divdabības.

— Orbitālais komplekss un dzeja pēc medijiem

Ilva Skulte —
Bet kāds dzejai vispār sakars ar grāmatu? Tā ir tikai medijs, kas ļauj komunicēt dzeju pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, savā ziņā fiksējot, definējot, objektivizējot. Visiem taču ir skaidrs, ka dzeja ir grāmatas ārpusē – lasītāja acīs, klausītāja ausīs, uztvērēja smadzenēs.

— Alise un mielafons

Ilva Skulte —
Izlasītais izteiksmīgi ietilpināms maģiskajos vārdos „Alise” un „mielafons”, ar to domājot gan savu ceļojumu dīvainā pasaulē ar ne līdz galam saprotamu, analoģijās, paradoksos un metaforās balstītu, brīžam šķietami pat absurdu loģiku un īpatnēju estētiku, gan mielafona „mēmu”, ko esmu mantojusi savā postpadomju „memofondā”.

— Kas ir laikmetīgais? Sēdēšana uz diviem krēsliem

Ilva Skulte —
Jaunais, kas top, šajā gadījumā netop ne literatūrā, ne vizuālajā mākslā, ne mūzikā, ne skatuves mākslā atsevišķi, bet apvienojot potenciāli visus vai pēc mākslinieka izvēles iekļautus izteiksmes līdzekļus un modus.

— Dzeja 2016. gadā: Ilvas Skultes izvēle

Ilva Skulte —
Jauši vai nejauši, bet pārskatam par latviešu 2016. gada dzeju esmu izvēlējusies darbus, kuru kopsaucējs, manuprāt, ir dzīve.

— Meklētājs un viņa meklētais

Ilva Skulte —
Tā ir vieta, kur ikdienišķais subjekts stāv, dzer savu kafiju ar bulciņu un skatās iekšup, lai ielidotu iztēles un izziņas aparāta darbinātajā melnajā caurumā.

— Bailes no vientulības

Ilva Skulte —
Te draudzīgu padomu, palīdzības piedāvājumu, digitālās mūzikas, ziņu un kino straumes ir tik fascinējoši perfekta armija, ka mūsu vientuļajam, labi barotajam, bet nepiederīgajam ķermenim atliek vienīgi pakļauties tās neatvairāmajam spēkam.

— Diskurss

Ilva Skulte —
Attiecībās starp tiem – elementiem tīklā, komunikācijā, dzīvē, valodā – šajā virtuāli digitālajā ne-materiālā, izskatās, ir jāmeklē Pelša dzejas patiesā nozīme un jēga. Un garantijas viņš nepiedāvā – lasītājam jādomā pašam līdz apjukumam, dusmām un slazda sajūtai.

— Kājminamā metafora

Ilva Skulte —
Dzejas enerģija rodas valodā, un tieši valodas ķermeniskais pirmsākums – saspringums un atslābums artikulācijas procesā, pretstatu nomaiņa – ir tas, kas tehniski nodrošina šo dinamisko virzību, atspoguļojot to arī lasītāja ķermeniskajās izjūtās.

— Mīlēt / nemīlēt: Harmss

Ilva Skulte —
Iesaistoši, viegli uztverami un atmiņā paliekoši sižeti un naratīva modeļi, nesarežģīti verbālās izteiksmes līdzekļi, ar ko kontrastē aprakstītā sirreālais un maģiskais raksturs. Šī apburošā vienkāršība ir propagandas laikmeta reālisma modelis.

— Galvenais

Ilva Skulte —
Dzeja kā dziesma ar visiem saviem izteiksme līdzekļiem vienmēr ir tieši par galveno, veids un procedūra, kā nokļūt līdz galvenajam, pat ja verbālā virsma piedāvā tikai relatīvi nejaušu darbību un tēlu plūsmu.

— Karte, kur pazaudēt valodu

Ilva Skulte —
"Rīgas dzejas karte" ir sava veida māksliniecisks pētījums par iespējām, kā vide var pārkāpt pašas formētā (mākslinieciskā) objekta robežu, ietiekties tajā un, no otras puses, kādā objekts var ietiekties vidē, izmantojot tajā esošo nevis tikai kā tēlus, asociācijas vai metaforas, bet kā nepastarpinātu materiālu līdzās valodas materiālam.

— Es zinu, ko jūs izdarījāt pagājušajā vasarā

Ilva Skulte —
Tieši aprakstīto notikumu ikdienišķumā, kas kontrastē ar cilvēcisko izvēļu cēlumu un būtiskumu, balstās Meņšikova dzejas „mašīna”.

— Pārnesumi. Lasītāja piezīmes

Ilva Skulte —
Kognitīvās priekšrocības, ko piešķir dažādu valodisko un nevalodisko kodu pārslēgšana un pārvaldīšana, Jeļena Glazova līdzīgi daudziem orbītiešiem pazīst itin labi. Kā multimediju un, jo īpaši, elektroniskās skaņas māksliniece, viņa savos darbos eksperimentējusi ar dažādām materialitātēm un modalitātēm.