Autors

— De Somniis

Ilze Jansone —
Bet sapņi nav profētiski, visbiežāk tie ir vien paša sapņotāja spogulis.

— Savu misiju meklējot

Ilze Jansone —
Lasītājam pēc romāna izlasīšanas vēl ilgi paliek iespaids, ka visi šā teksta iedzīvotāji galu galā dodas kādā misijā.

— Sadzīvot, iedzīvoties un līdzpārdzīvot

Ilze Jansone —
Lasītājs nesaudzīgi tiek iemests tekstā, kurā mazs zēns kļūst par valodu savai mātei, par filtru starp apkaroto un karotāju pieredzēm.

— Hibrīdromāns

Ilze Jansone —
“Grosvaldi” laikam gan ir unikālas formas romāns latviešu literatūras vēsturē – hibrīds, kurā avotu citāti miksēti ar autores tekstu, veikli atdarinot gan tālaika izteiksmes veidu, gan dokumentālo varoņu pasaules uzskatu un skatpunktus.

— Ir labi pamēģināt rakstīt citādi

Ilze Jansone —
Ja tu brauc vienās un tais pašās sliedēs, tas nozīmē – vai nu tu nemāki pateikt savu domu līdz galam, vai arī baidies pamēģināt izkāpt ārā.

— Kode lidinās no uzvalka uz džemperi un atpakaļ

Ilze Jansone —
Kad esi aizšķīris šo kopumā skumjo, lai arī neapšaubāmi brīnišķīgo grāmatu, galvā kā tāda sena kinolente vēl ilgi dūc tās bagātīgie iespaidi.

— Un kāpēc ne? Var arī tā

Ilze Jansone —
No vienas puses, gribas gari novilkt “Kaut kāda taisnība tur ir”, no otras – nedaudz satraucoša ir apziņa, ka kāds cits varētu iekliegties: “Beidzot kāds pasaka visu, kā ir!”

— Flagelanti

Ilze Jansone —
“Vai nav mazliet savādi, ka visi mūsu draugi, mani kolēģi, tavi kolēģi, mani kaimiņi un tuvākie, visi ir pārņemti ar pēcnāves dzīvi?”

— Nebūs tā, kā esi iedomājies

Ilze Jansone —
„Salabot dzīvos” ir vēstījums par kārtējo izaicinājumu, kuru mums piespēlējis 20. gadsimts, – izaicinājumu mainīt izpratni par to, kas ir nāve.

— Mīli savu tuvāko jeb Ko darīsim ar neērtajiem vārdiem literatūrā?

Ilze Jansone —
Savukārt „nedrīkst lietot, tāpēc ka nedrīkst” varētu iedarboties labākajā gadījumā uz suni, bet diez vai uz jebkuru dzīvu cilvēku.

— Pieaugšanas kontūras un laiks

Ilze Jansone —
Un varbūt, atgriežoties zaudētajā paradīzē, tās veidolu piepeši var sagraut nejaušība.

— Sānceļš

Ilze Jansone —
Ar šķietami vienkāršas, psiholoģiskas ģimenes drāmas palīdzību viņa paver lasītāja skatienam to, ko ne katrs no mums ir gatavs un vēlas ieraudzīt, taču bez kā pamanīšanas mūsu pasaule pavisam noteikti būtu daudz, daudz plakanāka, tukšāka un bezjēdzīgāka.

— Daudzdabis pianīns

Ilze Jansone —
Tas ir asredzīgs realitātes atainojums bez sevišķa izskaistinājuma, bet arī bez audzinošas morāles.

— 2019. gada lasītās un nelasītās prozas septiņnieks

Ilze Jansone —
Literatūrā iezīmējas arī tas, ko gribētos dēvēt par ikdienas dokumentālismu.

— Neaizmirst

Ilze Jansone —
Zināšanas ir jābaro ar izpratni un empātiju, un tieši šīs fundamentālās bagātības piedāvā Levi „Atelpa”.

— No kalniem, no jūras, no tālienes

Ilze Jansone —
Pagātne un nākotne romānā iet rokrokā un palīdz izgaismoties tām cilvēka dzīves struktūrām, kas nereti tiek izmantotas politiskos saukļos vai tukšos lozungos, taču vienlaikus piešķir cilvēka dzīvei īstumu, ieliek tās pamatus.

— Skats uz nāvi no putna lidojuma

Ilze Jansone —
Tils vienlaikus ir un nav 21. gadsimta romāns – tajā jaušas pārlaicīga vēsture, skats no putna lidojuma uz dzīvību un nāvi un atgādinājums, ka ikviena vēsture sastāv no atsevišķa cilvēka stāsta.

— „Okeāns bija izmetis laukā kādu manis drazu, nepilnīgu un šķidru pamatveidu, ēnu, kas varēja pārtapt visā”*

Ilze Jansone —
Zeibots ir viltīgs un vieds rakstnieks, kas lieliski saprot, ka cilvēkam ir bail gan no nāves, gan no sevis paša un savas vēstures.

— Vieglā Bībele ar autora komentāru

Ilze Jansone —
Romāns rosina dalīties atmiņās un tādējādi reflektēt deviņdesmito notikumus mūsdienu kontekstā, līdz ar to var uzskatīt, ka visnotaļ attaisno kaut kādu lasīšanas mērķi.

— Atšifrēt Jēzus kodu

Ilze Jansone —
Galu galā šajā remdenajā pasaulē, kurā gan valda labvēlība, bet ne pārāk daudz vietas atvēlēts mīlestībai, nav vietas ne īstai ironijai, nedz arī nozīmīgiem jautājumiem.

— Dieva klātneesamība jaunākajā latviešu prozā jeb pārdomas par latviešu ateoloģiju

Ilze Jansone —
Dievs ir saglabājies vienīgi atmiņā, un pasaule ir vai nu kļuvusi cilvēkam nepiemērota, iegrūžot viņu totālā vientulībā, vai arī tajā triumfē ļaunums, kas izslēdz Dieva iespējamību.

— Stāsts par Ignāciju, kurš nokavēja

Ilze Jansone —
Traktiera saimniece bija prastāka par zirga deķi, tāpēc vienradzis piepešā labvēlībā nolēma piezemēties no sava domu lidojuma augstumiem. Ko gan galu galā var gribēt no ribas.

— Nenormālā Norma

Ilze Jansone —
Autore parāda, kā vīriešu vadītā biznesa mašīna sievietes priekšmetisko, padarot vienkārši par slaucamām govīm – neatkarīgi no tā, vai runa ir par pieaudzējamo matu tirdzniecību vai surogātmāšu fabrikām.

— Viegli par laikmeta izjūtu

Ilze Jansone —
„Istabas" autori interesē tas mazais, subjektīvais, konkrētais, traģikomiskais un individuālais, kas tolaik notika ar cilvēkiem – romānā astoņiem pilnīgi atšķirīgiem tipāžiem –, kurus pret viņu gribu apvienojis tāds padomjlaika fenomens kā komunālais dzīvoklis.

— Kontrolšāviens

Ilze Jansone —
Diemžēl tieši tajā vietā, kurā no Atvudas gaidi viņai vien raksturīgo antiutopisko piesitienu un negaidītu, spēcīgu atvēzienu, tēli šķiet pazaudējamies paši sevī.

— Kādreiz pāries. Cikos?

Ilze Jansone —
Vilku suns atradīs sev jaunas mājas, jo tāda ir pārējās pasaules, Kaspara Hauzera un ziemeļnieka daba. Allaž atradīs sev jaunas mājas, jo, ziniet, ko – īstenībā jau nepāries. Nekad.

— Atsvešinātības vijumi

Ilze Jansone —
Valoda Dacei Vīgantei ir izstrādāta, viegli uztverama un dabiska, vēsturiskās detaļas un atsauces – pārdomātas, tekstu ar tām nepārblīvējot un tikai dažos gadījumos nespējot izvairīties no blāvas banalitātes.

— Rīgas apokalipse

Ilze Jansone —
Retā iespēja bez rūgtuma pasmaidīt par nelielo korporāciju, kura sevi mīļuprāt uzskata par laika, vēstures un reliģiju pavēlnieci un noteicēju, lai arī faktiski ir vienkārši aizrāvusies pati ar savām pasakām, ‒ proti, par cilvēci.

— „Atmiņas tevi vērš par cilvēku”

Ilze Jansone —
Vai mēs vispār vēl esam spējīgi meklēt būtisko paši savā atmiņā, vai, aizrāvušies ar dzīves spožajām zvīņām, tomēr pārskrienam tai pāri kā tādai purva laipai, baidoties rāvainajā ūdenī ieraudzīt savu atspulgu?

— „Vai dusmīga un nelaimīga?” Stereotipi un aizspriedumi par feminismu Latvijā

Ilze Jansone —
Šobrīd par feminismu uzskata domāšanas sistēmu un metodi, kas reflektē par sociālo dzīvi, filozofiju, ētiku, reliģiju u. c. fenomeniem nolūkā labot nevienlīdzīgos uzstādījumus, kas parādās šajās jomās. Tomēr, lai kāda definīcija arī tiktu izmantota, vienmēr būs neatbilstības.

— Stāsti par stāstiem bez dvēseles

Ilze Jansone —
Tāpat kā tēli vai sižeta pavērsieni, kas paliek prātā arī pēc grāmatas aizvēršanas, arī pārsteigums atrodams vien dažos stāstos.

— Nebēdnīgā krabīša augšāmcelšanās

Ilze Jansone —
Nebēdnīgais krabītis nule bija sācis atkust pa īstam, visa viņa būtība bija diezgan mitra, un, protams, mākslīgā lāčāda ķērās pie viņa kājiņām, nepatīkami braucīja vēderu, likdama viņam justies kā slazdā nokļuvušam.

— Vienos vārtos

Ilze Jansone —
"Citādība. Iecietība. Līdztiesība" ir eklektisks rakstu krājums, kuru veido dažādu autoru iepriekš publicēti raksti. Katrs raksts pats par sevi sniedz noteiktu perspektīvu, taču, krājumu aizverot, kopuma iespaids neveidojas.

— Vienīgais

Ilze Jansone —
Naktī Arnis nespēj iemigt, ir pārāk kluss. Viņš ceļas, iet pagalmā ievilkt kādu dūmu un mirkli kā apburts skatās uz debesīm, kurās mainās zilie, pelēkie un melnie toņi.

— Brīvība cauri laikiem

Ilze Jansone —
Laiks ir relatīvs tiktāl, cik saistītas ir pagātne ar nākotni; īsā saitiņa, „tagad”, ko dēvējam par tagadni, ir vieta, kur sastopas bijušais ar to, kas vēl gaidāms.

— Sievietes izglābs pasauli

Ilze Jansone —
Pēc sižeta uzbūves Santa Biblia atsauc atmiņā road trip movie, jo lielāko daļu sižeta varoņi soļo cauri divpadsmit stacijām kā Dantes deviņiem elles lokiem. Katrai stacijai piešķirts īpašs nosaukums, kas to raksturo, nosakot gan turieniešu portretus, gan pārdzīvojumus un notikumus, kas ietekmē varoņu turpmāko ceļu.

Ilze Jansone — visi autora ieraksti