Literatūra un kultūra
— Ir labi pamēģināt rakstīt citādi
Ilze Jansone — Ja tu brauc vienās un tais pašās sliedēs, tas nozīmē – vai nu tu nemāki pateikt savu domu līdz galam, vai arī baidies pamēģināt izkāpt ārā.
— Kode lidinās no uzvalka uz džemperi un atpakaļ
Ilze Jansone — Kad esi aizšķīris šo kopumā skumjo, lai arī neapšaubāmi brīnišķīgo grāmatu, galvā kā tāda sena kinolente vēl ilgi dūc tās bagātīgie iespaidi.
— Un kāpēc ne? Var arī tā
Ilze Jansone — No vienas puses, gribas gari novilkt “Kaut kāda taisnība tur ir”, no otras – nedaudz satraucoša ir apziņa, ka kāds cits varētu iekliegties: “Beidzot kāds pasaka visu, kā ir!”
— Flagelanti
Ilze Jansone — “Vai nav mazliet savādi, ka visi mūsu draugi, mani kolēģi, tavi kolēģi, mani kaimiņi un tuvākie, visi ir pārņemti ar pēcnāves dzīvi?”
— Nebūs tā, kā esi iedomājies
Ilze Jansone — „Salabot dzīvos” ir vēstījums par kārtējo izaicinājumu, kuru mums piespēlējis 20. gadsimts, – izaicinājumu mainīt izpratni par to, kas ir nāve.
— Mīli savu tuvāko jeb Ko darīsim ar neērtajiem vārdiem literatūrā?
Ilze Jansone — Savukārt „nedrīkst lietot, tāpēc ka nedrīkst” varētu iedarboties labākajā gadījumā uz suni, bet diez vai uz jebkuru dzīvu cilvēku.
— Pieaugšanas kontūras un laiks
Ilze Jansone — Un varbūt, atgriežoties zaudētajā paradīzē, tās veidolu piepeši var sagraut nejaušība.
— Sānceļš
Ilze Jansone — Ar šķietami vienkāršas, psiholoģiskas ģimenes drāmas palīdzību viņa paver lasītāja skatienam to, ko ne katrs no mums ir gatavs un vēlas ieraudzīt, taču bez kā pamanīšanas mūsu pasaule pavisam noteikti būtu daudz, daudz plakanāka, tukšāka un bezjēdzīgāka.
— Daudzdabis pianīns
Ilze Jansone — Tas ir asredzīgs realitātes atainojums bez sevišķa izskaistinājuma, bet arī bez audzinošas morāles.
— 2019. gada lasītās un nelasītās prozas septiņnieks
Ilze Jansone — Literatūrā iezīmējas arī tas, ko gribētos dēvēt par ikdienas dokumentālismu.
— Neaizmirst
Ilze Jansone — Zināšanas ir jābaro ar izpratni un empātiju, un tieši šīs fundamentālās bagātības piedāvā Levi „Atelpa”.
— No kalniem, no jūras, no tālienes
Ilze Jansone — Pagātne un nākotne romānā iet rokrokā un palīdz izgaismoties tām cilvēka dzīves struktūrām, kas nereti tiek izmantotas politiskos saukļos vai tukšos lozungos, taču vienlaikus piešķir cilvēka dzīvei īstumu, ieliek tās pamatus.
— Skats uz nāvi no putna lidojuma
Ilze Jansone — Tils vienlaikus ir un nav 21. gadsimta romāns – tajā jaušas pārlaicīga vēsture, skats no putna lidojuma uz dzīvību un nāvi un atgādinājums, ka ikviena vēsture sastāv no atsevišķa cilvēka stāsta.
— „Okeāns bija izmetis laukā kādu manis drazu, nepilnīgu un šķidru pamatveidu, ēnu, kas varēja pārtapt visā”*
Ilze Jansone — Zeibots ir viltīgs un vieds rakstnieks, kas lieliski saprot, ka cilvēkam ir bail gan no nāves, gan no sevis paša un savas vēstures.
— Vieglā Bībele ar autora komentāru
Ilze Jansone — Romāns rosina dalīties atmiņās un tādējādi reflektēt deviņdesmito notikumus mūsdienu kontekstā, līdz ar to var uzskatīt, ka visnotaļ attaisno kaut kādu lasīšanas mērķi.
— Atšifrēt Jēzus kodu
Ilze Jansone — Galu galā šajā remdenajā pasaulē, kurā gan valda labvēlība, bet ne pārāk daudz vietas atvēlēts mīlestībai, nav vietas ne īstai ironijai, nedz arī nozīmīgiem jautājumiem.
— Dieva klātneesamība jaunākajā latviešu prozā jeb pārdomas par latviešu ateoloģiju
Ilze Jansone — Dievs ir saglabājies vienīgi atmiņā, un pasaule ir vai nu kļuvusi cilvēkam nepiemērota, iegrūžot viņu totālā vientulībā, vai arī tajā triumfē ļaunums, kas izslēdz Dieva iespējamību.
— Stāsts par Ignāciju, kurš nokavēja
Ilze Jansone — Traktiera saimniece bija prastāka par zirga deķi, tāpēc vienradzis piepešā labvēlībā nolēma piezemēties no sava domu lidojuma augstumiem. Ko gan galu galā var gribēt no ribas.
— Nenormālā Norma
Ilze Jansone — Autore parāda, kā vīriešu vadītā biznesa mašīna sievietes priekšmetisko, padarot vienkārši par slaucamām govīm – neatkarīgi no tā, vai runa ir par pieaudzējamo matu tirdzniecību vai surogātmāšu fabrikām.
— Viegli par laikmeta izjūtu
Ilze Jansone — „Istabas" autori interesē tas mazais, subjektīvais, konkrētais, traģikomiskais un individuālais, kas tolaik notika ar cilvēkiem – romānā astoņiem pilnīgi atšķirīgiem tipāžiem –, kurus pret viņu gribu apvienojis tāds padomjlaika fenomens kā komunālais dzīvoklis.
— Kontrolšāviens
Ilze Jansone — Diemžēl tieši tajā vietā, kurā no Atvudas gaidi viņai vien raksturīgo antiutopisko piesitienu un negaidītu, spēcīgu atvēzienu, tēli šķiet pazaudējamies paši sevī.
— Kādreiz pāries. Cikos?
Ilze Jansone — Vilku suns atradīs sev jaunas mājas, jo tāda ir pārējās pasaules, Kaspara Hauzera un ziemeļnieka daba. Allaž atradīs sev jaunas mājas, jo, ziniet, ko – īstenībā jau nepāries. Nekad.
— Atsvešinātības vijumi
Ilze Jansone — Valoda Dacei Vīgantei ir izstrādāta, viegli uztverama un dabiska, vēsturiskās detaļas un atsauces – pārdomātas, tekstu ar tām nepārblīvējot un tikai dažos gadījumos nespējot izvairīties no blāvas banalitātes.
— Rīgas apokalipse
Ilze Jansone — Retā iespēja bez rūgtuma pasmaidīt par nelielo korporāciju, kura sevi mīļuprāt uzskata par laika, vēstures un reliģiju pavēlnieci un noteicēju, lai arī faktiski ir vienkārši aizrāvusies pati ar savām pasakām, ‒ proti, par cilvēci.
— „Atmiņas tevi vērš par cilvēku”
Ilze Jansone — Vai mēs vispār vēl esam spējīgi meklēt būtisko paši savā atmiņā, vai, aizrāvušies ar dzīves spožajām zvīņām, tomēr pārskrienam tai pāri kā tādai purva laipai, baidoties rāvainajā ūdenī ieraudzīt savu atspulgu?
— „Vai dusmīga un nelaimīga?” Stereotipi un aizspriedumi par feminismu Latvijā
Ilze Jansone — Šobrīd par feminismu uzskata domāšanas sistēmu un metodi, kas reflektē par sociālo dzīvi, filozofiju, ētiku, reliģiju u. c. fenomeniem nolūkā labot nevienlīdzīgos uzstādījumus, kas parādās šajās jomās. Tomēr, lai kāda definīcija arī tiktu izmantota, vienmēr būs neatbilstības.
— Stāsti par stāstiem bez dvēseles
Ilze Jansone — Tāpat kā tēli vai sižeta pavērsieni, kas paliek prātā arī pēc grāmatas aizvēršanas, arī pārsteigums atrodams vien dažos stāstos.
— Nebēdnīgā krabīša augšāmcelšanās
Ilze Jansone — Nebēdnīgais krabītis nule bija sācis atkust pa īstam, visa viņa būtība bija diezgan mitra, un, protams, mākslīgā lāčāda ķērās pie viņa kājiņām, nepatīkami braucīja vēderu, likdama viņam justies kā slazdā nokļuvušam.
— Vienos vārtos
Ilze Jansone — "Citādība. Iecietība. Līdztiesība" ir eklektisks rakstu krājums, kuru veido dažādu autoru iepriekš publicēti raksti. Katrs raksts pats par sevi sniedz noteiktu perspektīvu, taču, krājumu aizverot, kopuma iespaids neveidojas.
— Vienīgais
Ilze Jansone — Naktī Arnis nespēj iemigt, ir pārāk kluss. Viņš ceļas, iet pagalmā ievilkt kādu dūmu un mirkli kā apburts skatās uz debesīm, kurās mainās zilie, pelēkie un melnie toņi.
— Brīvība cauri laikiem
Ilze Jansone — Laiks ir relatīvs tiktāl, cik saistītas ir pagātne ar nākotni; īsā saitiņa, „tagad”, ko dēvējam par tagadni, ir vieta, kur sastopas bijušais ar to, kas vēl gaidāms.
— Sievietes izglābs pasauli
Ilze Jansone — Pēc sižeta uzbūves Santa Biblia atsauc atmiņā road trip movie, jo lielāko daļu sižeta varoņi soļo cauri divpadsmit stacijām kā Dantes deviņiem elles lokiem. Katrai stacijai piešķirts īpašs nosaukums, kas to raksturo, nosakot gan turieniešu portretus, gan pārdzīvojumus un notikumus, kas ietekmē varoņu turpmāko ceļu.