Literatūra un kultūra
— Sirdsnots
Rasa Jansone — Mans kaimiņš raudot un smejoties norunāja visu ceļu līdz Jēkabpilij, viņš neizkāpa ne Aizkrauklē, ne Koknesē, ne Pļaviņās.
— Viena tonna uzvarētāju vīna
Rasa Jansone — Bet viss sākās ar mūsu mammu, ar tavu vecmammu Ešu, viņai bija vīna istaba.
— Mākslai vai īstenībai
Rasa Jansone — Ja grāmata būtu apgājusi Tatjanas klātbūtni, tad sievietes spēks izskanētu ne visai interesantajā pozitīva patosa griezumā, kas nu jau tiek lietots ļoti plaši, – un turpat arī paliktu.
— 2017. gads un sieviete bez īpašībām
Rasa Jansone — Kādā gan veidā ir izveidojusies un nostiprinājusies stigma vārdam „feminisms” mūsu kultūrtelpā?
— Rituāls
Rasa Jansone — Un tad no interneta dzīlēm augšup celsies īstā „Lubene”, un zem tās būs parakstīts mans un manas draudzenes vārds.
— Baltā kleita
Rasa Jansone — Un tad vēl demokrātijas pieklājība un nesenie alternatīvu dzīvesveidu meklējumi – ar skujām aplipusi jaunava nevienu sen vairs īpaši nesatrauc.
— Lielā Anna
Rasa Jansone — Viņa brīdi stāvēja, sastingusi kā starmešu gaismā, tad lietišķi aizvēra aiz sevis durvis un, tā kā nekustējos, maigi un noteikti ar milzīgajām krūtīm pastūma mani atpakaļ istabā – un apkampa. Viņas ķermenis zumēja kā augstsprieguma strāva.
— Izbrīna reibonis
Rasa Jansone — Kad savā 39 gadu dzimšanas dienas vakarā lasīju Džūditas Batleres „Dzimtes nemieru”, mana bērna tēvs atnesa glāzi vīna. Kad es tekstā uzdūros teikumam „vai tiešām dzimums ir liktenis?”, viņš samiernieciski man uzsita uz pleca.