punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Pasaule ir neērta vieta

Henriks Eliass Zēgners

15/05/2014

Juris Simanovičs ir latviešu mūziķis, pazīstams kā grupas Bērnības Milicija vokālists, ģitārists un tekstu autors. 2012. gadā izdots arī solo albums Riperogrāfija. Šajā rakstā mēģināšu apskatīt Simanoviča dziesmu tekstu iedabu un īpatnības. Iemesls šī raksta tapšanai ir sekojošs – minētie teksti ir vērtīgi ne tikai kā dziesmu teksti, bet tos iespējams vērtēt un interpretēt arī plašāk. Ar to nevēlos teikt, ka citu mūziķu rakstītie vārdi būtu semantiski nabadzīgi, es drīzāk vēlos aktualizēt analītisku pieeju dziesmas tekstam, kas vismaz Latvijas vidē ir maz izplatīta prakse. Veidot rakstu mudināja arī tas, ka Simanoviča teksti man ir ļoti tuvi jau ilgu laiku, un, manuprāt, tie ir pelnījuši lielāku ievērību.

juris_s
Ķerties klāt šādam uzdevumam ir sarežģīti – nav daudz piemēru un priekšzīmju, kurām sekot. Gribu uzsvērt, ka aplūkošu tieši dziesmu tekstus kā atsevišķu vienību – poētisku, teju dzejai piederīgu, mazāk akcentēšu to nozīmi konkrētajā mūzikā. Tā rīkoties vedina tekstu filosofiskais, metaforām un atsaucēm bagātais raksturs. Vienlaikus neieslīgšu filoloģiskā analīzē.

Iespēja Simanoviča tekstus lasīt nav pilnīga – internetā kopā ar pašu albumu pieejami solo veikuma Riperogrāfija vārdi,1 no Bērnības Milicijas dziesmu tekstiem pieeja ir pēdējā albuma Dzeriet van Hutena Kakao! poēzijai (cd izdevumam pievienotajā bukletā), savukārt mazalbuma (EP) Nevieta dziesmu teksti atrodami grupas bandcamp.com lapā. Klausīties atsevišķas dziesmas iespējams arī draugiem.lv.

Vispirms ieskicēšu Simanoviča rakstīto vārdu attīstību laika gaitā – konkrētu albumu ietvaros.

Pirmoreiz Simanoviča teksti dzirdami Bērnības Milicijas pirmajā ierakstā Mūzika Dejām (2004). Jau šajā albumā Simanovičs pierāda sevi kā talantīgu, netipisku dziesmu vārdu autoru. Teksti jūtami sader ar pārējo t.s. torņa grupām raksturīgo nepopulārās, pagrīdes mūzikas tekstu stilistiku, ko nereti raksturo absurdas un antisociālas, dumpinieciskas noskaņas. Vairāki skaņdarbi, piemēram, Cigarete, Ārā, Es vienmēr esmu gribējis dejot ir kļuvuši par himnām alternatīvajai jaunatnei. Šī albuma dziesmu teksti, salīdzinot ar pārējiem grupas ierakstiem, iespējams, ir pusaudziskāki un vairāk iezīmē nespēju (vai nevēlēšanos) sadzīvot ar pastāvošo sabiedrību, sistēmu un vērtībām. Taču jau šeit var manīt Simanovičam piemītošas tendences – manāms, teiksim, sirreālisma piesitiens: „Radioaktīvie onkuļi bēdīgi sēž izdegušajā zālē”. Tas kombinēts ar Simanovičam raksturīgajām atsaucēm uz dažādiem kultūras faktiem, piemēram: „Es tev pastāstīšu, kas ir Anna Pavlova/ Es tev pastāsīšu, kas ir Freds Astērs/ Es tev pastāstīšu, kas ir īsts āfrikānis manā mašīnā.” Pirmais albums varētu būt iemīļots skaņu celiņš protagonistam no Arvja Vigula krājuma Istaba.

Otrā grupas albuma Naktī guļot uz muguras (2008) nosaukums ir patapināts no argentīniešu maģiskā reālisma ģēnija Hulio Kortāsara stāsta. Jau pirmās dziesmas teksts „Bāra bērni bāra krēslos/ Iegrimst dziļi” iezīmē, ka tā vietā, lai vārdus radītu kā viegli uztveramu ritmisku piedevu mūzikai, Simanovičs spēlējas ar valodu, šifrē to, rada metaforu un citu māksliniecisku izteiksmes līdzekļu grēdu un acīm redzami izmanto paņēmienus, kas biežāk sastopami rakstnieku vai dzejnieku darbos. Šajā albumā teksti patiešām atgādina Kortāsara daiļradi un maģiskā reālisma estētiku vispār: „Sega piekļaujas,/ Bet neaizpilda,/ Un nerodas ilūzija,/ Ka sega silda.” Joprojām tiek runāts par pasauli, kas atrodas ārpus ierastās sabiedrības rāmjiem, taču vēstījuma forma ir asāka, precīzāka, vēl savdabīgāka nekā iepriekš.

bm_nevieta
Trešais izdotais ieraksts ir mazalbums Nevieta (2011), kas stilstiski un muzikāli ir ļoti līdzīgs grupas jaunākajam veikumam Dzeriet van Hutena kakao! (2013), kura nosaukums ņemts no Majakovska poēmas Mākonis biksēs, tās fragmentu izvēloties par albuma epigrāfu – vēl viens papildinājums kultūratsauču slānim Simanoviča darbībā. Pēc sastāva maiņām abi minētie ieraksti iemieso patreizējo Bērnības Milicijas skanējumu, kas atšķiras no pirmajos divos grupas albumos sastopamā. Nevietu ievada astoņas minūtes garā dziesma Dieva pirksts, kuras teksts rada episku un monumentālu iespaidu. Nolemtība mijas ar pateicību, iespējams – paškritiku: „Tas laikam tu tur lauka malā muļķīgs stāvi, sapratis, ka visu/ Mūžu tikai velna miltus esi malis.” Sākot no šī brīža, Simanoviča turpmākie teksti kļūst vēl meistarīgāki, eksistenciālas idejas tiek ietērptas arvien pārsteidzošākos tēlos; smalki pasniegtas, absurdas detaļas iezīmē ļoti savdabīgu pasaules redzējumu, kas raisa gan empātiju, gan atsvešinātības izjūtu.

2012. gadā izdotajā solo albumā Riperogrāfija iekļauti ieraksti, kas radīti laikā no 2007. līdz 2009. gadam. Šis darbs stipri atšķiras no Bērnības Milicijas veikumiem. Par spīti tam, ka dziesmām piemīt struktūra, tās iemieso haosu un tumšas noskaņas, radot asociācijas ar apziņas plūsmas estētiku. Proti, teksti šķiet neatraujami no mūzikas, vietām iztiekot bez uztveramas konsekvences un radot iespaidu par iekšējās loģikas trūkumu jeb precīzāk – radītā sistēma ir tik savāda, ka tai izsekot ir ļoti grūti, varbūt tas pat nav iespējams. Taču tieši tas piešķir šī albuma dziesmu tekstiem savu drūmo, izmisīgi spēcīgo valdzinājumu. Digitāli pieejamajam albumam ir pievienoti vairāki attēli, tostarp fragments no apgaismības laikmeta vācu filosofa G. E. Lesinga darba Lāokoonts jeb par glezniecības un poēzijas robežām (1776). Var teikt, ka šajā albumā Simanovičs tiecas apskatīt un attēlot cilvēka neglīto, tumšo, dzīvniecisko pusi un dara to ar pilnu atdevi. Neizbēgama atkal ir absurda, sirreālisma klātbūtne. Pārsteidzošā kārtā vietām tomēr saskatāmas arī gaišākas noskaņas – kaut kas līdzīgs vēlmei dzīvot par spīti grūtībām, šķietamajai nolemtībai un vispārējai nejēdzībai. Vai dažkārt – tāda kā garīgi nelīdzsvarota melanholija, romantika. Tas viss norit uz narkotiku pasaules fona, kas ir padarīta teju vai skaista un pievilcīga, taču vienlaicīgi parādīts tās posts. Daudzejādā ziņā Simanoviča Riperogrāfija atgādina amerikāņu ģitārista Džona Fruščiantes pirmos solo albumus.

Ir grūti nonākt pie viena secinājuma par to, kur slēpjas Simanoviča dziesmu vārdu valdzinājums. Jēdzienus „absurds”, „sirreālisms” un „eksistenciālisms” var atkārtot daudzkārt, taču tie tikai aptuveni ieskicē dziesmu tekstu tematiku un noskaņu. Iespējams, atslēga meklējama autora vai liriskā varoņa stājā. Rodas sajūta, ka tekstu centrā ir cilvēks, kurš vīlies pasaules negodīgumā un mēģina meklēt labo, lai kas tas arī būtu, un šie meklējumi nav viegli. Kafkam līdzīgais tēls šķiet tuvs visiem aizvainotajiem, dzīves salauztajiem un apbižotajiem, kā arī tiem, kas vienkārši nekur neiederas, neietilpst nevienā ailē.

riperografija
Nedaudz atkāpjoties no temata, līdzība ar Kafku (gan paša rakstnieka biogrāfiju, gan viņa darbu varoņiem) ir visai precīza. Tā piemēram dziesmā Pasaule ir neērta vieta Simanovičs dzied: „Smējīgi aiztrauc garām vakari,/ Raud matemātiķis ciparu asaras,/ Un fiziķis, spogulī skatoties,/ Atklājis melno caurumu pierē./ Kāpēc fiziskā pasaule mani tā biedē?” Turpat arī atrodamas rindas “Robotiem ūdeņraža pasaulē dzīvot ir neērti,/ Pasaule kastē ir vienlaikus dzīva un mirusi” – autors atsaucās uz t.s. “Šrēdingera kaķa” paradoksu/ eksperimentu, ar ko austriešu fiziķis Ervīns Šrēdingers ilustrēja kvantu mehānikas problemātiku.

Vilšanās, sāpju un citu negāciju rezultātā rodas savāda pasaule, kurā „rīts ir mēmais kino slapja asfalta krāsā,/ Un klavieru vietā man dziesmas spēlē konduktors, kas kāsē”, kur “tumsībā raud bērns kā nojauzdams, ka paliek cilvēks,/ cilvēks paliek”. Netipiskas parādības un pretošanās ierastās realitātes rāmjiem kļūst par patvērumu, kas mierina un kurā meklēt skaistumu. Simanovičs rada savu estētiku, pētot un dekonstruējot esošās. Viņš pamanās gan izmantot rietumu kultūras elementus, gan radīt oriģinālus poētiskos tēlus, to visu meistarīgi sakausējot vienā veselumā.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka runāt šādā veidā par dziesmu tekstiem ir neparasti. Nav iespējams pilnīgi apskatīt vārdus atsevišķi no mūzikas kaut vai tā iemesla dēļ, ka teksta struktūra tiek pieskaņota mūzikai. Tāpēc Simanoviča vārdi rakstītā formā var zaudēt daļu savas pievilcības. Cik man zināms, analītiska pieeja dziesmu tekstam pētnieciskā vidē nav izplatīta, taču tas ir temats, kam būtu vērts pievērsties plašāk. Šāda raksta ietvaros, protams, nav iespējams pievērsties pilnīgai un padziļinātai analīzei, tam būtu nepieciešams vairāk vietas.

Simanoviča dziesmu teksti ir fenomens, kuram grūti atrast ko līdzīgu. Savā ziņā tos varētu novietot blakus NSRD un Dzelteno Pastnieku daiļradei, pārstāvot spēcīgu un oriģinālu Latvijas mākslas un poētikas atzaru. Zināmi kopsaucēji atrodami arī Māra Šverna un Edgara Šubrovska mūzikā, taču Simanovičam neapšaubāmi piemīt sava balss (samērā ironisks apzīmējums šajā kontekstā), kura ir ievērības cienīga un pelnījusi lielāku un nopietnāku uzmanību ne tikai no mūzikas cienītāju puses. Simanoviča tekstu izteiksmība tos padara pārsteidzoši reālus, unikālus, teju vieliskus, piedāvājot mākslu, kas, iztiekot bez liekām pretenzijām, spēj novest līdz katarsei.

  1. http://failiem.lv/u/pexgiwp  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu