intervijas

Saliekot galvas kopā un veidojot Baltijas ceļu – ne tikai pret ārējo ienaidnieku, bet arī iestājoties par kopēju tēlu, mēs noteikti sasniegtu lielāku atpazīstamību.

Kādā brīdī, kad tu raksti, ir bail pat iziet uz ielas. Tu vari pēkšņi nomirt, un tad tu neuzzināsi beigas stāstam. Un tas taču ir jāzina!

Saprotot savulaik notikušo, mēs varētu pie pašreizējo politisko, ekonomisko, sociālo un ar kultūru saistīto lēmumu „galda” dzirdēt labāk informētas balsis un viedokļus.

Kaut kas ļoti izmainījās, kad es divpadsmit vai trīspadsmit gadu vecumā izlasīju Bulgakova „Jaunā ārsta piezīmes”.

Literatūra labā variantā ir par cilvēkiem.

Dzejolim nevajag mūziku, man vajag šo dzejoli, ja vēlos radīt dziesmu.

Man šķiet, ka dzeja ir maņa, kas nav nepieciešami saistīta ar vārdiem – kāds to izliek mūzikā, kāds tēlotājmākslā, kāds savā dzīvē un kāds ar to vienkārši dzīvo.

Es negribu neko pamācīt, es gribu atšifrēt sevi. Ir ārkārtīgi vilinoši – minēt noslēpumus, pārnestās nozīmes, simbolus un mītus.

Tā kā dzīve ir ļoti uztraucoša, es novērtēju iespēju noslēpties garajos stāstos gan literatūrā, gan seriālu kultūrā. Es sevi nenosodu par to, tā ir prāta atpūta.

Mums ir šī ideja par koncentrēšanos tā fakta priekšā, ka paralēli citam tuvojamies beigām. Un cilvēcīgi ir tieši aizslīdēt no šīs koncentrēšanās – šī nenovēršamā apziņas došanās tālāk.