intervijas

Manā grāmatā mīlestība cieši savijas kopā ar kontrolēšanu, ņirgāšanos un otra cilvēka pakļaušanu, un tā ilgu laiku ir skaitījusies norma. Katrā ziņā šāda uzvedība nav nošķirama no laikmeta būtības.

Dzīves vide un dzīves formas, protams, maina dzejas būtību. Tomēr tā taču nav kāda sastingusi lieta ar uz mūžiem nospraustām robežām, tās būtībai ir jāmainās, un tā mainīsies.

Es rakstu stāstus par tiem, kuri paliek ēnā – par kuriem ne vienmēr kāds iestājas. Es esmu tāds kā liecinieks, un bez tam tā ir tieši tāda dzīve, kādu ilgu laiku dzīvoju arī es pats.

Vecums nevienam nav bez problēmām, un problēma nav šīs problēmas, bet gan gaidas un cerības. Priekšstati par laimīgajām un bezrūpīgajām vecumdienām ir kaitīgas ilūzijas.

Mums jāpretojas politiskiem lēmumiem, kas balstās ekonomiskā šantāžā, un tas var notikt tikai no apakšas augšup.

Lasot dzeju, jūs vienmēr zināt, ka „tā nav pīpe”, bet pēc tam varat atklāt, ka patiesībā pīpējat pīpi.

Vispār man liekas, ka dzejnieks ir tas, kas – vēlas to vai nevēlas – valodas iekšpusē formē laikmeta diskursu. Un izdzīvos tā māksla, kas šo diskursu uzminēs un vispārliecinošāk tajā runās.

Notiek tāds dīvains process – skatītājs tiek ievests neparastā vēsturiskumā. Varētu padomāt par to, vai to var definēt kā postpatiesību vai tomēr kā metaforas, kas norāda uz patiesībām.

Domāju, ka sievietes jūtīguma, sievietes valodas, sieviešu rakstības, kā arī kultūrā un literatūrā sastopamās sieviešu socializācijas un marginalizācijas problēmai sen nepieciešams tikt formulētai asi un Krievijas kontekstā.

To dzejoli var nolasīt, piemēram, metafiziskā lasījumā, ka mēs visi esam viens, un arī pēc dzimtes teorijām, ka dzimtes lomas ir slidenas. Bet var arī lasīt vienkārši kā valodas rotaļu.