intervijas

Vecums nevienam nav bez problēmām, un problēma nav šīs problēmas, bet gan gaidas un cerības. Priekšstati par laimīgajām un bezrūpīgajām vecumdienām ir kaitīgas ilūzijas.

Mums jāpretojas politiskiem lēmumiem, kas balstās ekonomiskā šantāžā, un tas var notikt tikai no apakšas augšup.

Lasot dzeju, jūs vienmēr zināt, ka „tā nav pīpe”, bet pēc tam varat atklāt, ka patiesībā pīpējat pīpi.

Vispār man liekas, ka dzejnieks ir tas, kas – vēlas to vai nevēlas – valodas iekšpusē formē laikmeta diskursu. Un izdzīvos tā māksla, kas šo diskursu uzminēs un vispārliecinošāk tajā runās.

Notiek tāds dīvains process – skatītājs tiek ievests neparastā vēsturiskumā. Varētu padomāt par to, vai to var definēt kā postpatiesību vai tomēr kā metaforas, kas norāda uz patiesībām.

Domāju, ka sievietes jūtīguma, sievietes valodas, sieviešu rakstības, kā arī kultūrā un literatūrā sastopamās sieviešu socializācijas un marginalizācijas problēmai sen nepieciešams tikt formulētai asi un Krievijas kontekstā.

To dzejoli var nolasīt, piemēram, metafiziskā lasījumā, ka mēs visi esam viens, un arī pēc dzimtes teorijām, ka dzimtes lomas ir slidenas. Bet var arī lasīt vienkārši kā valodas rotaļu.

Man ne viens vien lasītājs ir teicis, ka skatās uz līdzcilvēkiem mazliet citādāk pēc „Gaismā” izlasīšanas.

Mēs esam Eiropā un ar katru dienu aizvien vairāk kļūstam par tās sastāvdaļu, vienlaikus vērojot, ka tā nav Eiropa, kādu bijām iedomājušies 1990. gados, raujoties iestāties.

Bezgalīgā un haotiskā informācija ir ugunsdzēsēju šļūtene, bet muzeja ekspozīcija ir ūdens krāns. Vienā gadījumā ir nefiltrēta, nesakārtota, neizvērtēta un neuzticama informācijas pārpilnība, bet otrā – rūpīgi sakārtota, pārdomāta, uzticama, pārdomas raisoša pieredze, kuras jēga ir radīt jēgu.