— Sakņu sistēma

Krista Burāne ir režisore un kultūras projektu veidotāja, kuru interesē vides un cilvēka attiecības. Viņas interešu lokā ir līdzdalības un kopienu māksla, savos mākslas darbos nevis no malas pētot sadarbības grupas vai tēmas, bet esot tajās iekšā, mācoties un apmainoties ar pieredzēm. Kristas projektus raksturo empātija, iedziļināšanās un rūpes, kuras ietvers arī šodienas performance Sarunas ar kokiem, atklājot 2024. gada Punctum festivālu.

Performance, ko Krista veido kopā ar mākslinieci Kristīni Brīniņu, ir iecerēta kā sabiedrības žests, kas pauž ieinteresētību un rūpes par koka dzīvību. Rīgas centrālā iela vienu stundu kļūs par satikšanās vietu cilvēkam un kokam, priekšplānā izvirzot tieši dabu pilsētā.

Laura Brokāne

 

Performance Sarunas ar kokiem nav tava pirmā pievēršanās ekoloģijas tēmai, tieši mežu izciršanai. Pastāsti, lūdzu, kā tev aizsākās interese par šo problēmu?

Man šķiet, ka aizsākumi saistās ar 2016.–2017. gadu. Biju starptautiska Eiropas teātru tīklojuma Urban Heat dalībniece. Tas aicināja māksliniekus iedziļināties urbānās telpas aspektos. Man bija iespēja apceļot dažādas Eiropas un ne tikai Eiropas pilsētas un sākt patiešām apzināti pētīt un vērot pilsētas dzīvi. Tad arī pievērsu uzmanību tam, ka bez cilvēkiem pilsētā dzīvo arī citas dzīvas būtnes. It kā jau mēs to zinām – mēs katru dienu redzam baložus, vārnas, suņus un kaķus, bet to, ka šie un vēl daudzi citi dzīvnieki patiešām dzīvo kopā ar mums un viņiem te ir sava dzīve, ka pilsēta ir arī viņu dzīves telpa, mani sāka interesēt tieši tajā laikā. Tad mēs kopā ar režisoru Endiju Fīldu izveidojām izrādi Noktirne, kas bija veltīta šīm pilsētas dzīvajām būtnēm. Kopš tā laika soli pa solītim esmu no antropocentrisma gājusi dabas virzienā un mēģinājusi saprast, kāpēc mēs šo situāciju, kur cilvēks atnācis un uzlicis pilsētu virsū dabas videi un saka: “Te ir mana vieta, un viss ir pakļauts man!” – uztveram kā pašsaprotamu. Tas, patiesību sakot, attiecas uz visu vidi, kuru cilvēks uzskata par savām mājām, atsakoties redzēt to, ka mēs esam tikai kaimiņi. Kopš šīs pirmās izrādes, kas bija veltīta dabai, ir tapuši vairāki darbi. To formāti ir dažādi, dažus no tiem ietekmēja arī pandēmija, kas bija ļoti būtisks pavērsiens tajā, kā urbānais cilvēks skatās uz dabu. Tas bija brīdis, kad visi pēkšņi saprata, cik svarīgi ir tikt ārā no dzīvokļiem, no mājām, cik svarīgi ir būt dabā, kur vari brīvi staigāt un nav jāievēro divi metri, kur tu vari atļauties elpot brīvi, kur nav nepieciešams lietot masku. Man šķiet, tie divi gadi cilvēkiem bija ļoti nozīmīgs laiks, jo viņi sāka domāt par to, kādas tad ir mūsu attiecības ar dabu. Arī ļoti daudzi mākslas projekti sāka pievērsties domāšanai par to, kā profesionālajā mākslas darbībā saudzīgi izturēties pret vidi, kurā mēs radām, kā būt dzīvās dabas sabiedrotajiem, nevis pakļāvējiem, īpašniekiem, izmantotājiem.

 

Un cik tas ir sarežģīti… Piemēram, vairāki ekoliterāti no ārvalstīm atteicās braukt uz Punctum festivālu, lai nebūtu jālido.

Stāsts jau nav tikai par lidot vai nelidot, tas nozīmē, ka jāpārstrukturē viss savs darbības temps, ritms, tas, cik daudz tu vari vai nevari paspēt konkrētā laikā. Un šī lēnā ceļošana, kas ir ārkārtīgi būtiska videi draudzīgai dzīvošanai, joprojām neatbilst tai mākslas veidošanas sistēmai, kādā esam ielikti. Kurā tev visu laiku ir sevi jāpierāda un jābūt klātesošam, kur tev ir pieci projekti vienlaicīgi, kur tev ir jāmēģina nokļūt vienā, otrā, trešajā vietā… Teorētiski mēs visi saprotam, ka lidošana atstāj vislielāko ekoloģisko pēdu, bet sistēma ir uzbūvēta tā, ka es patiešām to lēno ceļošanu nevaru atļauties. Absurds – es šobrīd esmu kļuvusi par dalībnieci arī citam Eiropas teātra festivālu tīklojumam, kurš tā arī saucas – Green Streets of Europe – un kura mērķis ir vairāku teātra festivālu ietvaros domāt par to, kā mākslinieks var veidot savu praksi ilgtspējīgi un ilgtspējīgi sadarboties ar festivāliem. Un vienalga pat šādā projektā mums ir lidojums uz Portugāli, kur mēs pavadām tikai divarpus dienas, un tad ir jālido atpakaļ. Lai to izmainītu, būtu jāpārskata viss ražošanas princips, jo šobrīd arī festivāli ražo savus notikumus pēc tā paša kapitālistiskā principa “ātrāk, vairāk un biežāk”, un šī izaugsme visu laiku ir jāpierāda. Un kamēr tas izaugsmes aspekts, ko mēs saprotam ar “vairāk un vairāk”, nemainīsies, kamēr tas nekļūs pieejams citā formātā, tieši lēnajā, nesteidzīgajā, varbūt ļoti ilglaicīgajā, tikmēr mēs to ekoloģisko pēdu atstāsim tāpat kā līdz šim. Tas ir ļoti pretrunā ar to, par ko runā mūsu mākslas darbi. Tāpēc man bija interesanti izdomāt performatīvu notikumu, kurš ne tikai runā par cilvēka un dabas attiecībām, bet kura norise nepatērē lielus enerģijas resursus, kurā mēs neko jaunu neražojam. Sarunu ar kokiem uzdevums bija radīt telpu, laiku un drošu situāciju, kurā cilvēki ir gatavi kļūt par līdzradītājiem un sarunāties ar citbūtni sev tuvā veidā un valodā. Tas, manuprāt, ir ilgtspējīgas un zaļas mākslas piemērs. Ne tikai tāpēc, ka mēs runājam par situāciju, bet arī par veidu, kā tā notiek.

 

Pastāsti, lūdzu, kad tu sāki pievērst uzmanību tieši mežu izciršanas problēmai?

Mežu izciršanu ļoti intensīvā formā pieredzam jau kopš 2008. gada krīzes, kad tika izdarīti pirmie grozījumi noteikumos par mežu ciršanu, ļaujot izcirst vairāk. It kā ar labu mērķi – krīzes situācijā veidot valsts budžeta ienākumus –, bet tas netika noformulēts kā pagaidu risinājums.Veiktās izmaiņas kļuva par pastāvīgu normu un turpina darboties. To vairs nevar neredzēt – izcirtums aiz izcirtuma. Tu vienkārši nevari nepamanīt to, ka Latvija tiek izcirsta ārkārtīgi nežēlīgā formā – kailcirtēs, radot lielu mežu fragmentāciju, kas iznīcina daudzas citas gan augu, gan dzīvnieku sugas. Arī daudzi cilvēki sastopas ar to, ka viņu ikdienas ainavas tiek iznīcinātas un meži ap viņu mājām pazūd tā, ka viņi burtiski vairs nepazīst vietu, kurā atrodas. Dabas aizsardzības organizācijas šobrīd ir uzaudzējušas spēku, ko pierāda nesenais Satversmes tiesas spriedums, kur tās uzvarēja tiesā pret Ministru kabineta veiktajiem nākamajiem grozījumiem saistībā ar mežu ciršanu. Bet tas jau nenozīmē, ka process ir apstājies. Skaidrs, ka ar kokrūpniecību saistītie procesi ir finansiāli bagāti, attiecīgi viņu balsis skan ļoti skaļi. Savukārt tās balsis, kas pārstāv cilvēkus, kuri vēlas atgādināt, ka mežam ir ne tikai ekonomiskā, bet arī sociālā un dabas daudzveidības vērtība, tiek uztvertas kā mazsvarīgas. Tāpēc es vēlos palīdzēt un parādīt, ka šādi cilvēki ir. Šī performance apkopo nelielu daļu cilvēku, kuri vēlas ar savu klātbūtni pateikt: jā, es domāju, ka mežs, koki kā ekosistēma ir kas vairāk nekā ekonomisks resurss. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts – aicināt arī tos cilvēkus, kuriem meži pieder, uz sarunu par to, ko tad nozīmē ilgtspējīga saimniekošana mežā. Vakar nejauši ieslēdzu vienu no Latvijas Radio raidījumiem, kurā žurnālists sarunājās ar zemnieku saimniecības īpašnieku, kuram pieder arī mežs, un viņš pateica tā: paldies Dievam, mums mežā nav tādas nelaimes kā kaut kādas putnu ligzdas! (Smejas.) Attiecīgi nav tās nelaimes, to putnu ligzdu, kuru dēļ mēs mežā nevarētu darīt, ko mums gribas. Man tas liekas tik dīvaini, ka cilvēki pārējo dabu, kuras daļa mēs esam, uzskata par nelaimi. Un, manuprāt, tieši māksla var uzdot šos jautājumus: kāpēc jūs putnus uzskatāt par nelaimi? Ko nozīmē tas, ka pieder mežs vai dabīgās pļavas? Vai tas patiešām nozīmē, ka, par spīti visam, var iet un darīt, ko grib? Protams, uzreiz pretī būs balsis: jā, bet tad kompensējiet to, ka man jārūpējas par to, lai visādi “lates dzērāji” (smejas), kuriem mežu nav, var tos baudīt. Kāpēc tad viņi paši nenopērk savu mežu? Protams, kompensāciju jautājums ir svarīgs, tas būtu jāatrisina, bet, kamēr Zemkopības ministrija skatīsies uz putniem kā uz nelaimi, tikmēr arī kompensāciju process netiks risināts, jo vieglāk jau ir vienkārši atcelt problēmu, nevis to atrisināt tā, lai visiem būtu labi.

 

Kāds, tavuprāt, būtu praktisks risinājums tam, lai situācija mainītos?

Pirmkārt, būtu jāpanāk tas, ka Ministru kabinets patiešām apstiprina dabas uzskaites datus un nosaka aizsardzības mehānismus bioloģiski daudzveidīgajiem biotopiem, kuru Latvijā ir maz un kuru teritorijas sarūk. Cilvēki varētu sākt saprast, ka tas ir mūsu bērnu nākotnes jautājums.

RSU veica interesantu pētījumu tieši par Latvijas sabiedrības attieksmi pret klimata krīzi, kur 80 % atzīst, ka tāda pastāv, bet tikai starp 20 % un 30 % to attiecina uz savu darbību, savu dzīvi, ģimeni šeit, Latvijā. Vairums uzskata, ka, jā, krīze ir, bet kaut kur citur, uz mums tas neattiecas. Bija jautājums par to, kādi argumenti varētu likt cilvēkiem mainīt savu rīcību. 30 % respondentu atbildēja, ka tikai ļoti pragmatiski iemesli, bet citi 30 % atbildēja, ka viņiem svarīga ir bērnu nākotne, un tas var būt iemesls, lai mainītu savu rīcību.

Man šķiet, ka māksla var piedāvāt lielisku treniņu “‘rūpēs par nākotni”. Un mākslu var radīt, lai mainītu sabiedrības viedokli, lai aicinātu rīkoties vai nepakļauties. Piemēram, nepakļauties situācijai, kur Latvijas meži vienkārši iet un izcērt to, kas ir visu mūsu īpašums, un iznīcina mežu kā ekosistēmu.

 

Tu ilgus gadus nodarbojies ar sociāli aktīvu līdzdalības mākslu. Vai redzi tās ietekmi uz sabiedrību un vai esi novērojusi, kurās kultūras formās tā ir lielāka?

Kopumā jau Latvijā šāda veida māksla, domājot par teātri, vēl joprojām ir reta vai tās ir maz. Tādēļ tās ietekme pat kultūras burbulī ir ārkārtīgi niecīga. Es zinu, ka tādi darbi spēj aizkustināt vai izmainīt cilvēkus, un zinu, ka šādas izmaiņas ir bijušas cilvēku attieksmē pret savu dzīvi, pret to, ko viņi dara. Bet tādas lielas sistēmiskas izmaiņas nav novērojamas. Ja pat kultūras plānošanas dokumentā līdzdalības aspekts tiek saprasts kā dalība amatiermākslā (smejas), nevis kā aktīvi procesi, tad tas nozīmē, ka arī Kultūras ministrija īsti nesaprot, ko līdzdalības māksla nozīmē, kāda ir tās loma un kāds ir tās iespējamais devums. Un kamēr mēs arī kultūrplānošanas dokumentos nerunāsim par to, cik nozīmīga ir māksla kā instruments pilsoniski aktīvas, iejūtīgas, atvērtas sabiedrības veidošanā, tikmēr arī tie daži mākslinieki, kuri “peras” šajā laukā, neko būtisku izmainīt nevar. Man liekas, ka sociāli aktīvas pozīcijas paušanā daudz tālāk ir tikusi vizuālā māksla, pateicoties Latvijas Laikmetīgās mākslas centra darbībai, katrā gadījumā tur balsu ir vairāk un tās ir dažādākas.

 

Gaidu, kad arī Latvijas literatūrā ieskanēsies klimata krīzes vai ekoloģijas jautājumi.

Patiesībā ir dīvaini, ka literatūrā to nav, jo valodas kods, ar ko mēs esam uzauguši, folkloras tradīcija it kā paredz, ka mēs varam vai esam varējuši un mācējuši sarunāties ar kokiem un citām dzīvām būtnēm. Tas arī savā ziņā bija viens no iemesliem, kāpēc tapa izrāde Visi putni skaisti dzied. Man likās svarīgi runāt par mūsdienu sabiedrību, kas turpina Dziesmu svētkos tūkstošbalsīgi dziedāt par dažādiem dabas faktiem, bet nezina, ka daļa no dziesmās ietvertā šobrīd jau ir izzudusi. Dziesmu vārdiem faktiski vairs nav seguma, mēs turpinām dziedāt un auklēt savu identitāti ar vārdiem, kuri vairs neliecina par mūsu pasauli. Varētu būt interesanti, ja mums būtu rakstoši cilvēki, kuri latviešu valodas leksikonā pameklētu to pasauli, kas vēl slēpjas valodā, bet ko mēs vairs nespējam piedzīvot.

 

Un kādas ir tavas gaidas attiecībā uz performanci Sarunas ar kokiem?

Gribētos radīt sajūtu, ka tajā stundu garajā laika posmā ārkārtīgi dzīvas satiksmes vidū Brīvības ielā veidosies ļoti personiskas, dzīvas un siltas attiecības starp cilvēkiem un kokiem. Tie 136 cilvēki (vai varbūt pat vairāk), kuri sarunāsies ar kokiem sev tuvā radošajā valodā, savā ziņā kļūs par virspusēju sakņu sistēmu, kur savienojas domas, teikumi, balsis, kustība un spēcīgs apliecinājums tam, ka Latvijā ir cilvēki, kuriem mežs nozīmē kaut ko daudz vairāk par ekonomisko labumu. Man ļoti gribētos cerēt, ka tās atverītes, kas ir koka lapās, pēc šīs stundas visas pasmaidīs.