— Kāpēc lasīt Rimbu ir svarīgi

Ilmārs Šlāpins —
Rimbu dzeja mums svarīga kā precedents, ko turpmāk var lietot, lai apbruņotu un iedvesmotu rakstīt un runāt dzejniekus, kas lieto citu valodu, citus valodas rīkus un paņēmienus.

— Digitālā uzaugšana digitālo trīsu pasaulē

Māris Kūlis —
Viegli mācīt bērnus, ka nevajag notrallināt laiku niekos, bet skaidrs, ka tie nieki nav niecīgi, gluži otrādi, tie ir milzu kalni un lejas ar savu dinamiku, aizraujošu, ieraujošu, bagātu, krāsainu.

— Ekokritikas horizonti

Jana Kukaine —
Caur dabkultūras prizmu Regīnas Ezeras darbos varam skaidrāk saskatīt tādu nojēgumu kā “cilvēks” un “dzīvnieks” konstruēto, mainīgo un tātad maināmo dabu.

— Kā rīkoties vētras laikā

Jūlija Dibovska —
Rodas iespaids, ka “Brīvībene” ir nopietnākais no Svena Kuzmina darbiem...

— Dzīve uzbrūk

Mārtiņš Mintaurs —
Benjamina teksts ir ārpusnieka skats ne tikai uz Rīgu, bet arī uz bērnības pilsētu Berlīni, šo distanci rada attālums laikā, kas ļauj reflektēt par savu pieredzi, konstruējot personiskās vēstures stāstu.

— Kā Marta “Aspirantūru” lasīja

Marta Elīna Martinsone —
Vienlaikus tā ir interesantākā grāmata, ko pēdējo gadu laikā esmu izlasījusi, un tā lika man pārdomāt veidu, kā skatos uz grāmatām un lasīšanas procesu kā tādu.

— “Es nespēlējos ar vārdiem”

Ilmārs Šlāpins —
Viņas atziņas ir pretrunīgas, secinājumi – gaistoši.

— Visa stāsts

Sofija Kozlova —
Pamuka apcerētās tēmas gan emocionāli, gan sociāli, gan filosofiski ir vienlīdz relevantas kā 16. gadsimta Stambulā, tā mūsdienu Latvijā. Tieši tur atklājas Pamuka spēja pietuvoties būtiskajam, mūžīgajam.

— “Mieru? Man riebj šis vārds”

Māris Kūlis —
Kanta iecere ir tikai “iecere”, taču tāda iecere, kurai pavisam noteikti ir jāpaklausa.

— Dzimdzirim-dzim-dzim

Ilze Jansone —
Teksts vienlaikus vēsta un brīdina, atgādinot, ka tieši visbriesmīgākajos apstākļos visprecīzāk atklājas cilvēka būtība – un ka visbiežāk nekā skaista tajā nav.