— un aiz katrām durvīm…

Zanda Gūtmane —
Labākajos krājuma stāstos lasītājs ir iesviests ekspresionistiskā iznīcināšanas ainā, kurā uzjundī viss Ēriha Fromma formulētais cilvēciskās destruktivitātes spektrs.

— Tik viegli paslēpties… Kāda aizliegta cilvēka dzīve

Deniss Hanovs —
Šausmu un lūzumu telpā, kad cilvēka dzīve bija pusgraša vērta, Irbe būvēja savu skapi – pasauli no refleksijām par rudenīgu vakaru, Aspazijas dzeju, piedzīvojumu romānu tēliem un, protams, vīriešu vaibstiem.

— Viguls kā viguls

Ilva Skulte —
Tātad pasaules skatījuma ziņā Vigula krājums ir izteikti mūsdienīgs – piedāvā tādu perspektīvu uz pasauli, kurā cilvēks nebūt nav vienīgais, kaut arī varbūt ir ietekmīgākais dzīvības pārstāvis dabā, kas spējis destabilizēt visu pārējo Zemes iemītnieku un sistēmu pastāvēšanu.

— Laikmetīgās mākslas darba pētnieka rokasgrāmata

Roberta Atraste —
Pat tad, ja mākslas darbu iegādājas valsts, tā nonākšana krātuves plauktos vēl nenodrošina arī idejas saglabāšanu, tādēļ ir vērts sākt kolekcionēt arī darba kontekstu, ne tikai pašu objektu.

— Sapnis par muzeju

Iveta Gabaliņa —
Pretoties aizmirstībai, turēt dzīvu šo darbu atmiņu ir viens no muzeja uzdevumiem, bet tikpat svarīga ir arī mākslas darbu interpretācija mūsdienu kontekstā.

— Mobilizējošās telpas

Ivars Šteinbergs —
Nav skaidrs, vai mums darīšana ar zaudētājiem, kas ārēju iemeslu dēļ nespēj atrast sev piemērotu māju, vai tomēr sīkstiem darboņiem, kas netaisās padoties. 

— Trīs Poruki man zāļu skapītī stāv

Jūlija Dibovska —
Valoda ir daļa no Poruka dzīvesstāsta, viņa vārdi romānā birst kā ļoti sīkas, brīžiem pat grūti satveramas pērles, tomēr pamanoties pielipt lapaspusēm.

— Trauku mazgājamā mašīna kā poētiskās atbrīvošanās ierocis

Ilva Skulte —
Dzīvot neskaitāmās instalācijās un performancēs Prigovam bija māksla, un otrādi – dzīve varēja pārvērsties mākslā ar nejaušu žestu, mājienu, lūpu kaktiņu saraušanos.

— Atlantīda miglā

Guntis Berelis —
Runājot par Ventera prozu, kategoriski un viennozīmīgi apgalvojumi kļūst pagalam aplami.

— Iespēja sapīties

Arnis Koroševskis —
Apziņas plūsmas lietojums savā ziņā ir kļuvis par klišeju, taču Kokarevičai ir izdevies to no jauna reanimēt un iedvest tajā literāru dzīvīgumu.