— vai pietiks?

Līva Marta Roze —
Redzēt, ka neatkarīgi no valodas mūs uztrauc vienas un tās pašas lietas.

— Lūkoties pagātnē ar ilgām vai iet uz priekšu

Zanda Gūtmane —
Detaļās noslīpētais krājums, kurā uzmanības vērts ir katrs no tajā iekļautajiem stāstiem, vēsta par Rietumu sabiedrībai tik pazīstamo urbāno, intensīvi kosmopolītisko un multikulturālo, tomēr nemainīgi aizspriedumaino vidi.

— Mīts par Vērdiņu

Sintija Sudmale —
Katram gadījumam citēju konta numuru: “LV26HABA000151AI52551.” (44. lpp.)

— No Kuibiševas līdz rozā kūciņām

Jūlija Dibovska —
Inga Žolude izdara daudz, lai pats ceļš uz izpratni būtu piesātināts un ne vienmēr ērts, brīžiem pat kritiski vērtējams. Bet vai tad ģimenes temats allaž neparedz nelielas neērtības un mīlīgus apgrūtinājumus?

— Par visu to

Andrejs Vīksna —
Kristensena ir dievišķā iekustinātāja, viņa ar knipi uzsit pa pieri valodas fraktālim, kas ievārdisko Lielo sprādzienu, Visuma tapšanu, kur valoda ir autonoma, cilvēkam nepakļauta viela (jo cilvēka vēl nav), kas pati apraksta un tā rada cilvēku.

— Tas ir Rubinšteins

Anna Auziņa —
Gan citētās valodas driskas, gan pašsacerētie pantiņi šķiet bezpersoniski, bet arī raksturo konkrētu laikmetu.

— Bez vētras zvaniem un sarkanām puķēm

Ausma Cimdiņa —
Tuvoties Aspazijai romāna formā, domājot par viņu kā reālu personu ar miesu un asinīm, ir smaga uzdrošināšanās un pārbaudījums.

— Kafkas burgeru kaleidoskops

Marta Elīna Martinsone —
Holandas vēlme akcentēt to, kā Kafka turpina dzīvot mūsdienās, ir ne tikai apsveicama, bet pat loģiska.

— Trauma – vai nepārejošs darbības vārds?

Zanda Gūtmane —
Lasīt Lakapras tekstu nozīmē lasīt arī daudzu citu autoru idejas, jo viņa domu gaitas izklāsta veids ir dialoģisks, reflektējošs, polemizējošs.

— Kakājošs suns, Gorbačovs un pāvests

Ilze Jansone —
Nāve, vēsture, dzīves netaisnīgās sakritības, mīlestības absurds, sabiedrības ieradumi un tradīcijas Virka tekstos parādās caur asprātīgu ikdienības prizmu.