Mīklaini kā spogulī
Bārbala Simsone
Tiklab Nataniels kā Reičela, attālinoties no pusaudzības, aizmaldās arvien tālāk meklējumu labirintos, savās dzīvēs daļēji un neapzināti reproducējot savu vecāku dzīves.
Visu ājumu ājums
Jūlija Dibovska
Kopumā šīs grāmatas intertekstualitāte ir tik apjomīga, ka var atklāties – nekādas pasaules vēstures nemaz nav.
Nāvē vienlīdzīgais
Raimonds Ķirķis
Es gan gribētu Vijona mesto akmeņu izraisītos viļņus saredzēt krietni tālāk: kurš grib izzināt dzejnieku dzīvesziņu kopumā, lai lasa Vijonu.
Rita raiss
Ilva Skulte
Slimais un veselais, dzīvot spējīgais un nespējīgais, normālais un ārpus normas esošais, īstais un izdomātais, es un mans alter ego romānā veido nestabilas dihotomijas, caur kurām tad arī jāsaprot dzejnieka traģēdija.
Jau agrāk dzirdēts klusums
Ivars Šteinbergs
Būtisks Eimei ir mirkļa notveršanas motīvs.
Kalna jēga
Tas, kurš par spīti mūsu sasteigtajam laikmetam atradīs laiku šī vēsturiskā romāna 900 lappusēm, noteikti izbaudīs lasīšanas procesu.
Ākstu ceļš
Ieva Melgalve
Ja manī pēc šī svētceļojuma kaut kas mainījās, tad šīm pārmaiņām par iemeslu bija vienīgi tas, ko grāmatā nevarēja izlasīt.
Vai mums ir kopīgas debesis?
Zanda Gūtmane
Grāmata „Livonijas debesis” ir spilgts piemērs tam, ka paši rakstnieki kopā ar tulkotājiem, jūtot iekšēju sadarbības nepieciešamību, vislabāk var iedvest dzīvību Baltijas literārajā telpā.
Apspēlēt likteni
Andrejs Vīksna
Krājumu var lasīt, arī nemeklējot atrisinājumu vai loģiku, bet gan ar labvēlīgu ziņkārību izstaigājot Joņeva radīto labirintu un priecājoties par detaļām, kas savā starpā sabalsojas vai atkārtojas kā džezā.
Rudzīte un es
Rudzīte raksta, nevis apliecinot pasauli un tās sniegto pieredzi, bet gan lai to pielāgotu, pat brīžiem samierinātu ar savas apziņas īpatnībām, kas nesaraujami saistītas ar fiziskām un mentālām uztveres īpašībām.
