— Kafkas burgeru kaleidoskops

Par Agņeškas Holandas filmu Francs (2025)

Sākt rakstu žurnālam Punctum ar Vikipēdijas stila ieskatu rakstnieka Franca Kafkas daiļradē būtu diezgan lieki – viņa absurda un sirreālisma piepildītie darbi ir atstājuši paliekošu nospiedumu 20. gadsimta literatūrā un ne tikai. Kafkas radītie birokrātiskie labirinti un varas pozīciju spīles, kurās tiek iesprostots parastais cilvēks, ir bijuši ļoti nozīmīgi arī kinematogrāfistiem. Piemēram, grūti iztēloties Deivida Linča daiļradi bez šī pamata, ko ir radījis Austroungārijā dzimušais autors, kurš visādā citā ziņā dzīvojis visai maz ievērojamu dzīvi.

Vidusskolā, uzsākot savu flirtu ar eksistenciālismu, kad biju gana piepildījusi savas emo meitenes smadzenes ar Sartru un Kamī, pieķēros Franca Kafkas darbiem, un tas bija tāds kā pagrieziena punkts. Grūti pateikt, kurā virzienā, bet – līdzīgi kā Deivida Linča daiļrade – Kafka deva atļauju meklēt absurdo ikdienišķajā un arī fantastiskajā. Abu šo mākslinieku neizdzēšamo iespaidu es jūtu arī savās filmās, un pēc romāna Pils mana roka sniedzas visai bieži.

Veidot filmu par Francu Kafku ir drosmīga izvēle, tāpēc nav brīnums, ka šo soli ir spērusi poļu režisore Agņeška Holanda, kuras iepriekšējais darbs Zaļā robeža pievērsās bēgļu jautājumam uz Polijas un Baltkrievijas robežas. Režisores empātiskais skatiens uz mūsu reģiona valstīm ļoti sāpīgu un arī biedējošu tēmu radīja milzīgu Polijas valdības un iedzīvotāju pretreakciju – Holandai pat tika sūtīti nāves draudi. Tādējādi veidot darbu par iemīļotu rakstnieku šķiet drošāka taka, kuru izvēlēties, un izskatās, ka Polija Holandai ir piedevusi, jo viņas filma Francs bija šī gada poļu pretendente uz Oskara balvu. Turklāt šī režisorei nav pirmā tikšanās ar autoru – viņa ir radījusi romāna Process adaptāciju Polijas televīzijai.

Pati filma ir saņēmusi dalītas, bet kopumā vairāk pozitīvas atsauksmes, no kurām dažas ir pat ļoti slavinošas. Kāds kritiķis norāda, ka Holandai vienkārša biogrāfiska filma (jeb “bio-pic”) šķitusi pārāk garlaicīga un viņa ir nolēmusi izmantot visus iespējamos mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus, lai tikai šo stīvo žanru atdzīvinātu. Taču citi apskatnieki vairāk uzsver režisores vēlmi mest tiltus pāri laikam, savienojot Kafkas dzīvi ar viņa atstāto nospiedumu mūsdienās. Un šis skatījums uz filmu Francs, manuprāt, precīzāk uztver režisores nodomus – tas ir paradoksāli, ka autors, kurš dzīves laikā nesaņēma atzinību, savus darbus atstāja iznīcināšanai¹ un nodzīvoja tikai 40 gadu, ir kļuvis par vienu no 20. gadsimta literatūras nozīmīgākajām figūrām. Tāpēc Holandas vēlme akcentēt to, kā Kafka turpina dzīvot mūsdienās, ir ne tikai apsveicama, bet pat loģiska.

Viens no filmas lielākajiem trumpjiem, protams, ir līdz šim maz zināmais aktieris Īdans Veiss, kura vizuālā līdzība Francam Kafkam ir apbrīnojama. Aktiera skatiens vēro pasauli ne tikai tā, kā to darītu rakstnieks, bet arī kā tēls, kurš redz mūs viņu vērojam. Filma vairākkārt izmanto ceturtās sienas laušanas paņēmienu, un visiedarbīgākie ir mirkļi, kad Veiss ieskatās acīs skatītājam, it kā apstiprinot to, ka dzīvo nu jau paplašinātā panoptikonā. Filmas stāsts daudzējādā ziņā balstās konfliktā starp sapņaino un noslēgto Francu un viņa patriarhālo un skaļo tēvu Hermanu Kafku. Tēva figūras neierobežotā vara ģimenes ietvaros ir viens no primārajiem iedvesmas avotiem Kafkas stāstos mūždien klātesošajai, nospiedošajai varai, no kuras nav iespējams izbēgt. Tajā pašā laikā autors visu mūžu alkst pēc tēva atzinības un viena no spēcīgākajām epizodēm ir tā, kurā Francs iztēlojas, kā Hermans uz viņu dusmās kliedz, jo ir izlasījis viņa stāstu un saskatījis tajā sevi. Taču, par spīti šīs iztēles epizodes vardarbīgumam, daudz skumjāka ir patiesība – jo tēvs grāmatu, ko Francs rūpīgi nolicis viņam pie gultas, nemaz nav pat atvēris.

Agņeškas Holandas Francs uz mani iedarbojās visspēcīgāk, kad mēģināja ielūkoties autora galvā un vizualizēt viņa stāstus. Aina, kurā Kafka šokētai publikai lasa savu stāstu Labošanas darbu kolonijā, vijas ar stāsta ekranizāciju – skatītājiem ir iespēja ieraudzīt baiso soda ierīci un to, kā tā beigās saplosa pašu sodītāju. Šāds paņēmiens akcentē to, kas tieši publiku tā šokē, – mēs kā skatītāji arī redzam to, ko tajā brīdī savā prātā iztēlojas lasījuma klausītāji. Taču man ir žēl, ka režisore šo Kafkas stāstu ekranizēšanu neizmanto vairāk, – jo īpaši tāpēc, ka tas bagātina filmas vizuālo valodu, kā arī filmas autorei ļoti labi padodas. Holanda vairāk pievēršas Kafkas biogrāfijai, viņa dīvainajām attiecībām ar vairākām sievietēm, kā arī pārlec no 20. uz 21. gadsimtu – mēs redzam Kafkas muzeju Prāgā, kā arī vairākas tūristu apskates vietas, kas saistās ar leģendāro rakstnieku, – pat kafejnīcu, kas pasniedz “Kafkas burgerus”. No vienas puses, tā lasās kā visai prasta satīra par tūrisma industriju, bet, no otras, šķiet, ka režisore vēlas parādīt tik agri mirušajam rakstniekam, ka tas, ko viņš ir radījis, joprojām ir nozīmīgs.

Filma turpinās vēl pēc Franca Kafkas nāves – kā nekā Agņeška Holanda savos darbos jau vairākkārt ir pievērsusies Holokausta tēmai. Lai arī šeit šis vēsturiskais pagrieziens ļaunuma virzienā kalpo kā epilogs, tas caur Kafkas ģimeni un tuvāko loku parāda to, cik daudz dzīvību iznīcināja akls naids. Bet tas, ka Kafkas darbi izdzīvoja un tikai kļuva nozīmīgāki, šķiet kā pierādījums tam, ka fašistisks režīms var censties, bet nespēj iznīcināt visu. Māksla izdzīvo.

Kopumā Francs ir piemērs tam, ka biogrāfiskas filmas var būt īpatnējas, tās var spēlēties ar laiktelpu, stilistiku un mākslinieciskiem paņēmieniem. Piemēram, vairākās epizodēs Kafkas tuvinieki ieskatās kamerā un pastāsta mums kaut ko vairāk par autoru. Tajā pašā laikā ir ainas, kuras sev galvā jau dēvēju par “Eiropas kino klišejām”, – piemēram, Kafkas nonākšana sanatorijā, kurā vīrieši vingro kaili, šķiet gandrīz identiska ainai no Dāvja Sīmaņa filmas Gads pirms kara. Laikam tieši šis filmas neviendabīgums ir tas, kas ir atbaidījis vairākus kinokritiķus, bet, manuprāt, šis kaleidoskopiskais piegājiens nozīmīgas literāras figūras “nenozīmīgajai” dzīvei ir ļoti piemērots – būtu pat gribējies, lai režisore to izmanto vēl drosmīgāk. Vai šī ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējusi pēdējā laikā? Nē, bet tā noteikti nepieder pie sliktākajām, un jebkas, kas atkal izceļ saulītē Franca Kafkas darbus, man silda sirdi.

1. Kafka savus rakstus bija uzticējis kolēģim un draugam Maksam Brodam ar noteikumu, ka pēc viņa nāves tie tiks iznīcināti. Taču Brods, apzinoties to nozīmīgumu, visu Kafkas rakstīto slepus izveda no Čehijas teritorijas, izvairoties no fašistu nagiem.  (atpakaļ uz rakstu)