— tas ir nekam nederīgs padoms ko sacerējuši ekstraverti

Katrīna Rudzīte —
Tomēr jau sen tev iekšā stīgojas klusums – kā maza efeja.

— Istaba ir piečurāta

Osvalds Zebris —
Pelēkajā rīta gaismiņā viņš blenza uz līkajiem kāju nagiem, un Vasīlijam pirmo reizi mūžā šķita, ka šīs nav viņa kājas, nav viņa nagi, nav viņa sviedri, ka šis vispār nav viņš pats.

— Svētdienās pamostos akls

Dominiks Norkūns —
Mana mēle reizēm ir eņģeļa

— 100% atklātība

Ingvilla Lute —
Es sapņoju par skandināvisku atstatumu un smalkām likstām

— Par sinepēm asāks ir klusums

Elvis Friks —
Baba nekad nepaskaidroja, kāpēc klusēja, sinepes taisīdama. Tā Latgalē bija darījusi arī viņas mamma, un punkts.

— skudru slīcināšana

Vītauts Stankus —
mēs gājām cauri parkam un likās, ka ejam cauri parkam un ir gana, lūk, šādi divatā iet pa parku decembrī, un neko citu negribas, jo ir ziema

— Liepa

Anja Mugerli —
Kopš man ir liepa, plānu un bezkrāsainu matu vietā man atkal aug biezas, spožas cirtas.

— Virtuvē ir izlietne

Roberts Vilsons —
un es gribu būt es pats, es negribu izlikties, es gribu teikt, ko domāju un jūtu, es gribu, lai tu klausies un atklāj manas šķautnes.

— Sarunas ar Sīko

Gundega Repše —
Viņai bija augsti pakāpušies vaigu ābolīši un allažīga smaida sašvīkātas acis. Plats priekšauts. Balta kaza. Divi Pirmajā pasaules karā krituši dēli un maza mājiņa Smiltenē. Citu neko es nezinu.

— Tīkls un acs

Ieva Viese —
un visi vārdi un visas domas metas zirgos