Foto: Guntis Grosvalds
***
vakar
esmu svece
izdegusi –
pelni un karsti sveķi
šodien neesmu
nemaz
***
kad šis beigsies
es kritīšu uz ceļiem
kāpās
starp viršiem
un raudāšu
un es būšu viens
un būšu laimīgs ka esmu viens
jo tikai Dievs
spētu šo mirkli novērtēt kopā ar mani
kad mans izsmeltais ķermenis
nesis manu izsmelto dvēseli uz jūru
kritīs kāpās
un mana piere satiks zemi
un lūpas – skujas
***
tu gribi lai tevi saprot
novelc apli smiltīs un saki –
“viss kas ir dzīve atrodas šī apļa iekšpusē”
tad uzspied mazu punktiņu nedaudz ārpus pils mūriem –
“un šeit esmu es”
viņa pamāj ar galvu un saka ka jūtas tāpat
pēc laika tu pamani
ka ir lielāks ieloks smiltīs
kuru ne viņa ne pats neesi vilcis
un jūs abi
tajā
ceriņi rudenī
vakar divtūkstoš dvēseles zaudēja cerību
izstājās no spēles pēc pašu gribas
atrada izeju un pārkāpa slieksnim ar vienu soli
labi zinot noteikumus
ja aizies
nekad vairs nesmaržos ceriņus
un pavasari nesagaidīs
tā bez ceriņiem un bez cerības
viņi aizgāja
tās ir četrsimts basketbola komandas
divsimt pokera galdi
viena Jaunpiebalga
kas vienkārši beidza spēlēt
paldies Dievam
rudenī
pār manām durvīm zied ceriņu krūms
***
es nevaru apsteigt savu jaunību
un nonākt viedumā
būt gudrāks nekā esmu tagad —
esmu tagadnes gudrs
bet
rītdienas muļķis
nespēju izkarot iekāri
kas karājas tumšos aizkaros
starp sudraba lāsēm
es nespēju iemainīt
eksistenciālismu pret eksistenci
neviens nepiedāvā šādu konversiju
tik agram cilvēkam
un tas ir jaunības absurds
sodīt sevi
par to
ka tu esi jauns
slinkum, slinkum, laid mani vaļā
bērnībā es nesapratu
cik šī cīņa patiesībā ir liela —
cik tā ir fundamentāla
cik tā ir life or death
man toreiz likās
ka Slinkums ir tikai
tāds darītnegribēšanas tēls
tāds miermīlīgs rēgs
tagad es zinu –
tas ir šaurs tunelis
izvēle darīt
izvēle neizvēlēties
tas ir traģiski
bērnam sastapt šādu monstru
tik agri —
viņa paša agrumā —
pirmo Melno bruņinieku
***
tu plēs nost visus plakātus
plēs nost tapetes
dēļus
ar neapbruņotām
Dieva dotām rokām
nagi asiņo un plīst
ar visu nervu sakni
bet tu plēs nost visu
pa kārtai
aiz tevis sastājies ziņkārīgs pūlis
vērot
cik kārtas tad tur ir
cik daudz sienu tajā sienā sieno
tu raudi
un neuzdrošinies
ilgāku aci pārglāstīt savus darbarīkus
cik tie pretīgi
pārmocīti un truli
fū
vienkārši turpini
tavi mīļie pirksti
kādreiz ome tos bučoja un turēja
kādreiz tu tos aplaizīji
kad šokolāde kusa plaukstā
kādreiz ar tiem plūkāji skaistas melodijas
stiepies pēc lazdu riekstiem
mammai nesi ziedus
bet tagad
pārāk šokējoši
lai tos kādam rādītu
jāturpina plēst
tu saki
man jāredz
kas ir aiz
aiz nu!
aiz
nu…
ai
***
saule caurdur mani
spīdi man cauri
es neesmu tev šķērslis
caurdur mani ar gaismas īlēnu caur ribām
caur sirdi
***
uz mirkli
pirms ēnas mani nogulda
līdz ar mitru zemi
es redzu dzidru bērzu
dzidru bērzu
dzidrās debesīs
***
mana maigā
dārgā dzirkstele
tu kūleņo zem ribām un spīdi
kā lai tev pasakos
tā vienreiz
un par visām reizēm
lai tas tev mūžīgi džinkst ausīs
kā neskarts klusums