— Kur slēpās reālisms padomju laika prozā?

Zanda Gūtmane —
Tie literārie darbi, kuri, tāpat kā cilvēki, balansējuši uz robežas starp sadzīvošanu ar režīmu un individuālas radošās brīvības nepieciešamību, mūsdienās mēdz būt izslēgti no pētnieciskā skatpunkta, balstoties pārliecībā, ka iedziļināšanās tajos ir lieka laika tērēšana.

— Skaņas iekšējais slānis

Liens Bins —
Reiz tev šķita, ka tā ir paša laika uzcelta distance – pāri gadsimtiem izstiepts, neiespējami plats slieksnis.

— Kad apgaismība satiek reālismu

Pauls Daija —
Kas agrāk būtu interpretēts kā “grēks”, tagad kļūst par “reālismu”.

— Ielu fotogrāfija kā flanērisma forma

Zaiga Pleiko —
Flanērisma un ielu fotogrāfijas krustpunktā divas šķietami ikdienišķas uzvedības – staigāšana un skatīšanās – ir galvenie performatīvie akti, caur kuriem dažādas identitātes šķautnes tiek izspēlētas pilsētvidē.

— Mīlas dziesma burtam O

Kārlis Vērdiņš —
Tā nu Ohola un Oholiba brīvā formā ceļoja cauri laikam un telpai – ja pirmajās cikla daļās es lielā mērā pārstāstu Bībeles saturu, tad tālākās jau ļauju vaļu fantāzijai.

— Reālisms pēc postmodernisma

Artis Ostups —
Tomēr reālisms nepieder nedz Balzakam un Deglavam, nedz Gorkijam un Upītim.

— Kā uzrakstīt dzejoli desmit un vairāk mēnešos

Raimonds Ķirķis —
Bet praktiski – jādomā, ka dzejolis pats zinās, kāds notikums viņam atstājis rētu uz pieres, un, ja pieklājīgi pavaicāsiet, varbūt tas jums to arī izstāstīs.

— Ceļojuma piezīmes

Elīna Kokareviča —
Taču, tā kā ir sniegs un sals, tumšajos vakaros var izklaidēties, vērojot ziemeļblāzmu, kas mirgo acu priekšā, atliek tikai pacelt galvu uz augšu vai – kā manā gadījumā – atvērt viesnīcas numuriņā aizkarus.

— Dzejoļa istabā ieejot

Ingmāra Balode —
Gar namu, izrādās, reiz tomēr stiepusies ietve, kas, pār bruģi uzlejot asfaltu, laikam palikusi zem jaunlaicības kārtas.

— Kāpēc derētu mākslu ņemt nopietni?

Ilva Skulte —
Mākslas spēks nav obligāti brutāls (lai arī var tāds būt, jo ir pieredzēts, ka masu auditorija satriekta raud vai demolē vilcienus).