— Ķermenis man ir aizlienēts

Justīne Vernera —
Ja kādreiz tikai nojautu, ka cilvēks varētu būt radība, kuru no vienas puses velk instinkts, bet uz otru pusi rauj alkas pēc civilizētības, tad blokādes dienasgrāmatas to tikai apstiprināja.

— Sliktā attēla aizstāvībai

Hito Šteierle —
Sliktie attēli ir mūsdienu “Ekrāna nolādētie”, audiovizuālās ražošanas pārpalikumi, atkritumi, kas izskaloti digitālās ekonomikas krastos.

— Neveiklā diena

Anna Auziņa —
Gan 8. marta Māmiņu diena, gan maijā svinamā Mātes diena man visbiežāk ir saistījusies ar tādu kā liekulības, neveiklības vai pat neveiksmes sajūtu.

— Māmiņdiena

Santa Remere —
Es gribētu kopā ar savu vislabāko, feministiskāko draudzeni sapakot groziņā sviestmaizes un baltvīnu un aizbraukt pie jūras divatā vien. Nerunāt par bērniem, nelasīt whatsapiņu, nepārbaudīt, kā viņiem klājas.

— Par Antana Šķēmas “Balta drāna”

Jānis Vādons —
Par eksperimentu dēvētais romāns tolaik noteikti ir novatorisks ne tikai Baltijas literatūras mērogā – arī pasaulē šādas jaunas poētikas prozas tekstu tad vēl nav īpaši daudz.

— Derīgi kaitīgā vēsture

Igors Šuvajevs —
Vēstures dieviete ir ja ne akla, tad aizsietām acīm darbīga būtne.

— They, hen, hän… viš? Nebinārā dzimte latviešu valodā

Ieva Raudsepa —
Nav skaidrs, kāpēc būtu jāizvairās no valodā ierakstīto dzimumlomu un dzimtes konotāciju pārvērtēšanas, – ņemot vērā, ka valodnieki regulāri izskata jautājumus par “kvadrātkodiem”, Islandes nosaukuma pareizrakstību latviešu valodā un citām līdzīgām parādībām.

— Starp violetu un zaļu

Zane Zajančkauska —
Vēstīt par slimību, nē, drīzāk vēstīt no slimības, turklāt tā, ka to var klausīties, – tas ir kas tāds, ko mēs, dzīvie – veselie un slimie –, sagaidām, bet nav neviena pienākums mums to sniegt.

— Sākumā bija uzvārds

Ivars Šteinbergs —
Jebkurā gadījumā – manī iesēdās doma, ka par šo cilvēku kaut kas ir jāuzraksta.

— Ko māca lielie pandēmiju romāni

Orhans Pamuks —
Līdzīgi kā ļaunums, arī mēris vienmēr tēlots kā tāds, kas nācis no ārienes.