— Damsīt brīvai pa pļavu. Veltījums Norai

Tas bija sen – Mātes piens¹ vēl nebija nodrukāts, nesen bija sākusi iznākt Domuzīme.² Braucu intervēt Noru uz Ikšķili, vēlāk mēs sēdējām viņas dārzā, runājām par jauno romānu, ko viņa dēvēja par Dzīves svinēšanas³ otro daļu. Vēl nebija nedz daudzo tulkojumu, nedz interviju un recenziju, nebija noticis Londonas grāmatu tirgus, kur introvertā latviešu literatūra ieskatījās spogulī –  un uzmirdzēja. Varēja uzmirdzēt. Arī tāpēc, ka mums bija un ir Noras teksti.

Tā bija gaiša diena, silta. Protams, biju pārspīlēti gatavojies šai sarunai – izlasījis lielāko daļu Noras prozas, intervijas, nesen pabeigtā romāna manuskriptu. Biju drošs, ka nupat esmu lasījis ko nozīmīgu, īstu, dzīvu. Un, ka nedrīkstu to saķērnāt. Nez kāpēc mieru nedeva jautājums, kā viņa jutās, kad tekstā sastapa pati sevi. Vaicāju, vai, rakstot romānu, viņa ir sekojusi Dzintara Soduma ieteikumam ļaut vaļu “sēņu vecenei, kas tevī”. Viņa bija gan ļāvusies, un nu jutās atsvabināta.

“Rakstot šo darbu, es jutu tādu gluži vai nenormālu brīvības pakāpi. Tā ir tā sēņu vecenība – ka tu no tiesas ļauj vaļu, sajūti brīvību it visā. Tevi neierobežo ne valoda, ne forma, ne vēstījums. Neticama brīvības sajūta, bet vienlaikus emocionāli tas bija ļoti smags laiks, romāns tapa veselu gadu, un man tas ir daudz. [..] Tagad gan ir tāda sajūta, ka pēc ilgiem laikiem es kā kumeliņš varu atkal damsīt pa pļavu. Ļoti laba sajūta, uzelpoju.”⁴

Pēc desmit gadiem – 2025. gada rudenī – es atkal biju ceļā uz Ikšķili, lai intervētu Noru. Šoreiz par Prozas lasījumu tradīcijas atdzīvināšanu deviņdesmito vidū. Nora kopā ar Paulu Bankovski un Jāni Kalvi toreiz jaunā kvalitātē atsāka rakstniekiem un lasītājiem (klausītājiem) tik vērtīgo tradīciju, kas bija izčākstējusi pārmaiņu laiku juceklī. Nora literatūrā bija darītāja. Ne tikai rakstniece, kura pabeidz vienu grāmatu un sāk štukot par nākamo, bet cilvēks, kam rūp latviešu literatūras būšana. Viņa sparīgi bikstīja kultūrprocesa ļaudis, cīkstējās par literatūras finansēm, iedrošināja jaunos autorus nepadoties, izturēt.

“Esmu gandarīta, ka trīs vaļi – Ventspils rakstnieku māja, Latvijas Literatūras centrs un Prozas lasījumi – nu jau daudzus gadus attīstījušies, pastāv un dzīvo. Ar lepnumu varu teikt, ka man bijusi iespēja stāvēt pie visu šo triju ieceru šūpuļiem,” Nora sacīja toreiz, 2015. gadā.

Pērn mums satikties neizdevās. Pa dārzu todien čampāja Noras suns, viņas pašas nebija mājās. Kādu laiku mīņājos Daugavmalā pie Noras nama – prom braukt negribējās, nez kāpēc bija sajūta, ka ir vēl jāpagaida. Tuvumā runāja upe.

Noras rakstītā Esamība ar Regīnu⁵ noslēdzas ar nodaļu mežā, kur “visu nakti ir lijis sēņu lietus. Gāzis, plīkšķējis, kapājis. Raudzējis siltu, biezu, auglīgu tumsu. Radību tumsu”. Un tad nāk pilnestības rīts. “Brīvajai būtnei mežā seko vienīgais viņas īstenais gara radinieks. Kāds, kas nešaubās, nesmejas, gaida un velk. Suns. [..] Viņa iet brīva un piepildīta, tuvāk, vēl tuvāk gaismai, un meža ceļš aiz viņas pārtop siltā, mirguļojošā valodas upē. [..] Ceļa galā viņa nomet drānas un ienirst valodas upē. Tā apņem liegi un maigi. Uz mūžu.”

1. Ikstena N. Mātes piens. Rīga: Dienas grāmata, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Pirmais žurnāla Domuzīme numurs iznāca 2015. gada pavasarī, intervija ar N. Ikstenu publicēta Domuzīmes trešajā numurā.  (atpakaļ uz rakstu)
3. N. Ikstenas pirmais romāns Dzīves svinēšana (Atēna, 1998).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Zvans bez mēles zvana. Domuzīme. Nr. 3. 2015. 38.–41. lpp. https://www.literatura.lv/lasitava/domuzime-3-2015   (atpakaļ uz rakstu)
5. N. Ikstenas romāns par Regīnu Ezeru Esamība ar Regīnu (Dienas grāmata, 2007; 161.–164. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)