— “Es jūtos kā brūce, kas asiņojusi 150 dienu”

Tamāra Turļuna —
Man ir ļoti bail, ka cilvēki citās valstīs pieradīs pie tā, ka Ukrainā notiek karš, un tas kļūs neinteresanti.

— Iekšējais starmetis

Marija Luīze Meļķe, Henriks Eliass Zēgners —
Redzi, man liekas, ka tu tiešām esi dzejniece un tev tādai jābūt. Tev ir iespēja to dzīvot kā arodu, veltīt tam laiku, un tev tas arī jādara.

— Sievietes seja

Oksana Zabužko —
Manuprāt, šajā karā, iespējams, pirmoreiz Eiropas pierakstītajā vēsturē ir skaidri redzama arī sievietes seja.

— Dubultā ekspozīcija

Inga Levi —
Manuprāt, ne visi šie objekti, pret kuriem civiliedzīvotāji vērš savu naidu un dusmas, ir kaut propagandas tēli; daļa no tiem ir vienkārši labi mākslas darbi.

— “zied ķirši”

Ija Kiva —
Kaut kur ir pazudusi savas dzīves kā privātas – un tieši tāpēc svarīgas – dzīves apzināšanās. Tu visu laiku domā par kaut ko lielāku – sauksim to par Ukrainu, sauksim to par brīvību.

— Ukraiņi ir kā liela ģimene

Viktorija Ameļina —
Ja jūs uzzinātu vairāk par Ukrainu un ukraiņiem, dotu mums iespēju runāt un klausītos tajā, kas mums ir sakāms, vismaz tikpat daudz kā tajos, kuri cenšas mūs nogalināt, tas būtu lieliski.

— Simboliskā “māte” vajās cilvēci vienmēr

Šīla Heti —
Ja bērnus iznēsātu vīrieši, tad jautājums – dot vai nedot bērnam dzīvību – jau kopš aizlaikiem būtu filozofijas centrālā problēma.

— Pasaules elpa

Madara Gruntmane —
Man sāp, ka daudzi joprojām uzskata, ka literatūra ir kaut kas svešs, tāls, nesaprotams un nemīlams.

— Kad iztēles satiekas

Alīse Nīgale —
Grāmatas noteikti ir palīgs vecākiem, kuri nezina, ko teikt, kuri ir apmulsuši, kuriem nav spēka atrast sevī vārdus.

— Zemsvītras piezīmes. Saruna pie grāmatplaukta


Kim? Laikmetīgās mākslas centra Programmas kuratore Zane Onckule pastāsta par grāmatām, kas ietekmējušas viņas domāšanas veidu. Sarunājāmies arī par to, kāpēc lasīšana viņai nav atpūta un interesantākie teksti var atklāties zemsvītras piezīmēs.