— Normālais krājums

Dzejnieka, atdzejotāja un literatūrzinātnieka Kārļa Vērdiņa gads ir iesācies raženi – izdots dzejas krājums Nekas (Neputns, 2026), krievu konceptuālista Ļeva Rubinšteina atdzejas krājums Tas esmu es (Orbīta, 2026), un uzsākts jauns pētniecības projekts par dzimtes identitātes diskursu. Intervijā sarunājamies par Vērdiņa dzejas dažādajiem virzieniem, par normālu un konceptuālu dzeju un par sociāli politisku tēmu klātbūtni tekstā.

Edvards Kuks

 

Kā tev iet? Tu teici, ka esi ļoti aizņemts.

Super, kolosāli, brīnišķīgi. Mums tikko sākās jaunais projekts [pētniecības projekts Antidženderisma diskurss Latvijas publiskajā telpā un literatūrā], un jau jāsāk domāt par nodevumiem. Tagad es pamazām moku vienu rakstu. Ir iespēja pieteikties vienā specnumurā. Ja uzraušu, varbūt iesniegšu tur, ja ne – skatīšu izdot kur citur.

 

Nevarētu teikt, ka pagājis ilgs laiks kopš tava pēdējā krājuma, Lībiešu balādes iznāca tikai pirms pāris gadiem. Tomēr šķiet, ka Nekas ir pirmais krājums šādā virzienā kopš Pieaugušajiem.

Nu jā, tas ir pirmais normālais krājums kopš Pieaugušajiem.

 

No kurienes rodas sajūta, ka šis ir normāls krājums?

Redzi, kad cilvēks sāk rakstīt dzejolīšus, viņš mēģina tā, kā viņam sanāk. Rāda citiem, citi saka: patīk, nepatīk, labs, slikts. Cilvēkam pamazām veidojas izpratne, ka viņš raksta kādā stilā, ka viņš meklē savu balsi.

Kad man jau bija iznākuši pirmie divi normālie dzejoļu krājumi, es sāku rakstīt bērniem. Tas ir tā kā atvērt vēl vienu firmu, maziņu, blakus. Pēc kāda laika man sagribējās uzrakstīt konceptuālo dzejas krājumu. Paralēli tam visam man krājās lībiešu dzejoļi.

Vārdu sakot, man patīk, ka ir lielākas ieceres nekā tikai mazi, sīki dzejolīši par to, kā es šorīt jūtos. Gan Gatavā dzeja, gan Lībiešu balādes bija apzināta iešana konkrētā virzienā, bet pa starpu tam es joprojām rakstīju arī dzejoļus prozā vai verlibrā, kādus es rakstu jau kādu laiku. Tad šis ir tāds… Jā, normālais krājums.

 

Sanāk, ka tā ir tava pamata plūsma, tavs meinstrīms.

Tas ir mans meinstrīms, bet, kā redzi, tur iekrīt arī kādi lielāki akmeņi kā cikls Ubagu dzeja. Es negribu teikt, ka tas ir kas nenormāli atšķirīgs, bet tas rada dažādību, domājot par kaut kādu formu, kopumu vai tēmu.

 

Salīdzinot ar konceptuālajiem krājumiem, vai Nekas nāk ar neskaidrākām aprisēm?

Varbūt šīs aprises tieši ir pārāk skaidras, jo es jau zinu, ka es diezgan regulāri rakstu dzejoļus prozā. Zinu šo tematiku un stilu, zinu, kā es rakstu, un, ja es rakstītu tikai to, tad tas būtu apnicīgi. Man gribas pašam sevi kaut nedaudz pārsteigt, rakstīt kaut ko, ko iepriekš neesmu gaidījis. Pamatstraumei tad laiku pa laikam piepulcējas arī atšķirīgākas formas darbi.

 

Kaut kas jau šajā pamata balsī tevi turpina interesēt.

Jā, kamēr es turpinu dzīvot, tikmēr arī mani turpina interesēt visādas lietas. Ka mēs visi novecojam, ka vēlmes un iespējas bieži vien nesakrīt, ka cilvēka domas un darbi ļoti bieži ir dīvaini un neizprotami. Diezgan regulāri sagribas uzrakstīt kaut ko par kvīru lietām. Dažreiz gribas kaut ko vieglu un jautru, bez liela dziļuma un smaguma.

Galvenais – ja kaut ko sagribas uzrakstīt, tad vajag uzrakstīt. Ja sākšu pats sevi drausmīgi cenzēt – ka šis jau ir bijis vai nav pietiekami ārprātīgs, radikāls, nezinu, kāds –, tad beigās sevi nocenzēs tā, ka neko nekad nerakstīs.

Gandarījumu sniedz pats rakstīšanas process. Pētniecība ir tāda sevis mocīšana. Tas ir kā iet uz trenažieru zāli un sevi mocīt, tikai garīgā, intelektuālā ziņā. Dzejā es nekad tik ļoti nemokos. Reti rakstu tos dzejolīšus, bet, kad tas notiek, tad tomēr vairāk vai mazāk izbaudu procesu. Tā ir vairāk tāda blēņu darīšana, kad neviens mani neuzpasē. Tad es nolienu kaktiņā un atkal uzrakstu kaut kādas blēņas.

 

Nupat ir iznācis arī krievu konceptuālista Ļeva Rubinšteina krājums Tas esmu es tavā atdzejā.

Rubinšteinu es sāku lasīt un atdzejot 2004. gadā. Pirmā publikācija bija 2012. gadā, līdz tam es titultekstu Tas esmu es cauri gadiem lēnām, pa mazam gabaliņam atdzejoju. Vienmēr citi atdzejas projekti bija svarīgāki, steidzamāki. 2017. gadā teicu Ļevam Semjonovičam, ka es gribētu viņam uztaisīt grāmatu. Viņš piekrita, un tas krietni iestiepās laikā. Līdz ārprātam.

Tas ir līdzīgi kā ar T. S. Eliotu – nespēju noticēt, ka viņa grāmata latviski vispār ir iznākusi. Man likās, ka visu mūžu tikai sapņošu par šo grāmatu. No Rubinšteina droši vien aizguvu vēlmi numurēt teksta daļas. Tie numuri kaut kā ļoti fascinēja. Tad es arī tā sāku darīt. Jau grāmatā Es bija mani pirmie numurētie dzejoļi.

 

Lai gan tavā jaunajā krājumā nav gluži konceptuāli dzejoļi, tas tomēr šķiet konceptuālisma iespaidots. Vai tev liekas, ka konceptuālisms Latvijā vismaz jūsu [Preiļu konceptuālistu] starpā šai desmitgadē ir mainījies?

Es teiktu, ka to konceptuālismu mēs uztveram diezgan brīvi. Tas vienkārši ir tāds zīmols, kur aizsegā varam darīt to, kas mums ienāk prātā.

Ļoti labs piemērs ir Anna Auziņa, kas krājumā Kāpostu zupa apvieno divas diezgan atšķirīgas lietas. Viens ir tas atsaldētais konceptuālais piegājiens ar redīmeidiem, apropriācijām un dokumentācijām. Otrs ir bezmaz grēksūdzes tipa dzeja, ārkārtīgi personīgi teksti par savu dzīvi, ģimeni, par intīmām, privātām pieredzēm.

Jā, man šķiet, skaistums ir tajā, ka tās mutācijas notiek visvisādi. Un tām jānotiek, lai būtu interesanti.

 

Par Annu Auziņu atgādināja Ubagu dzeja, kas sasaucās ar viņas Litāniju naudai. Varbūt esmu mainījies kā lasītājs, bet man arī tava dzeja jaunajā krājumā šķiet sociālāka, tiešāka savā komentārā par tagadni nekā iepriekš.

Kaut kas no tā varētu būt. Kad es sāku rakstīt dzejoļus, neviens tādas lietas īsti nerakstīja. Mans pirmais krājums Ledlauži iznāca jau pirms gadsimta ceturkšņa, tieši pirms 25 gadiem. Dzeja šajā laikā ir krietni izmainījusies. Šķiet, ka toreiz jebkurš būtu gatavs parakstīties zem atziņas “nejauksim taču mākslu ar politiku”, jo tā bija padomju laika inerce, dzejniekiem metās šķērmi, domājot par pienākumu, ko aizstāvēt vai kritizēt.

Pa šo laiku tas ir krietni mainījies, un, ja mēs skatāmies uz Latvijas PEN centra ieteiktajām grāmatām, tad sociālā angažētība daudzās grāmatās ir apzināta un svarīga. Kādu laiku PEN centrs eksistēja formāli, jo iepriekšējo paaudžu rakstnieki īsti nejuta vajadzību pēc politiski aktīvas pozīcijas, kur nu vēl attiecībā uz ārzemju autoriem – nebija pilsoniskā draiva, ka mēs esam rakstnieki, kuriem rūp, ka Ugandā smok cietumā publicists.

 

Reizē Nekas komentāri nešķiet tik daudz par Latvijas realitāti kā par sabiedrisko kārtību kopā. Ka tavās dzejprozas pasakās fonā ir nevis lauku idille, bet neoliberālā iekārta.

Ja es pārceltos uz laukiem, sapņainās lauku idilles gan jau vairs nebūtu. Jā, tas ir fons, kas pavada mūsu dzīvi, un idille var būt tikai uzburta, izsapņota, īslaicīga. Mēs nevaram izrauties no tiem apstākļiem, kuros dzīvojam. Varētu jau būt, ka dzeja ir glābiņš, patvērums, tāda meditatīva telpa, kur neko nelaiž iekšā no visām sabiedriskajām turbulencēm. Ir dzejnieki, kas dzeju tā arī uztver. Un kāpēc ne? Bet man tomēr kaut kas no sabiedriskajiem notikumiem dzejā ienāk.

 

Lasot domāju arī par tavu laiku, studējot doktorantūrā ASV. Kādā mērā ASV laiks sakrīt ar grāmatas saturu?

Mans laiks Amerikā bija no 2016. līdz 2022. gadam. Patiesību sakot, tiešas Amerikas pieredzes krājumā ir ļoti maz. Nav jau tā, ka, mācoties Amerikā, es uzreiz kļūstu par tādu amerikānisku subjektu, kas pēkšņi nomaina savu identitāti un kļūst par tādu, nezinu, “Latvian American poet”.

Daudzi dzejoļi, kurus uzrakstīju Amerikā, – par tiem nevar pateikt, ka tie rakstīti Amerikā, jo tēmas un noskaņas ir tās pašas, kas iepriekš Latvijā. Atsevišķos dzejoļos tas ir redzams, ja no tā varēja uztaisīt kādu māksliniecisku efektu.

 

Bet vai tev tālaika lasāmviela vai mācību viela radīja arī jaunus impulsus? Es atceros, tu reiz teici, ka vienā brīdī amerikāņu dzeja arī šķiet iepazīta un sāk garlaikot.

Ne gluži tā. Es nekad neesmu jutis, ka es reāli iebraucu laikmetīgajā amerikāņu dzejā. Piesātinājums bija no pētnieciskās literatūras, kas nemitīgi jālasa. Tur bija liels piesātinājums. Kad izlasi visu, ko vajag izlasīt, pēdējais, ko gribi darīt brīvajā laikā, ir vēl lasīt. Tu nopērc New York Times nenormāli biezo žūksni, apsēdies parkā, sāc šķirstīt un saproti, ka patiesībā neko negribi lasīt, jo visu dienu esi lasījis.

Es pat gribētu, lai amerikāņu autoru nospiedums būtu lielāks. Es gribētu kaut ko jaunu un interesantu apgūt un izpētīt savos dzejoļos. Man laikam nedalec tā modernā mūsdienu amerikāņu dzeja. Arī tie autori, kurus tu atdzejoji [Punctum sērijā Nav, kur ierasties], man būtu ārkārtīgi grūti viņus atdzejot. Es nejustu to, ko viņi saka, līdz galam nesaprastu viņu funktieri. Daži mani studiju biedri ir publicējuši dzejoļus Poetry, New Yorker un tamlīdzīgos smalkos izdevumos, bet man tā šķiet cita tradīcija. No malas skatoties, ir saprotams, ka mēs te Latvijā nodarbojamies ar savām lietām, kas nesakrīt ar citu nacionālo literatūru lietām. Un tas droši vien ir tikai normāli.

 

Vai viņi liekas svešāki nekā tālākie eiropieši?

Man arī tālākie eiropieši liekas ļoti sveši. Ja es gribu kaut ko eksotisku, es palasu igauņu dzeju, to es vēl saprotu. (Smejas.)

 

Tomēr jaunajā krājumā ir arī dzejolis Amerika.

Šis dzejolis ir uzrakstīts, manuprāt, samērā nesen. Liekas, jau biju atgriezies no studijām. Vienkārši, skatoties uz visu, kas Amerikā notiek, man ienāca prātā tāds dzejolis. Kaut kādā mērā domāju arī par to, kā maksimāli dažādot formālos izteiksmes līdzekļus. Lai nav tikai dzejoļi prozā vai vēl kādā vienā formā. Ar šādiem pantu dzejolīšiem dažkārt ir labi atjaukt intonāciju un formu, lai krājums nekļūst pārāk vienveidīgs.

 

Šai formas dažādībā lielu lomu spēlē arī viltus sonetu vainags Ohola, Oholiba. Vai tā arī ir vēlme dažādoties, sadalīties?

Raimonds Ķirķis 2022. gada Dzejas dienās organizēja sociālās vai politiskās dzejas lasījumus un lūdza, lai es kaut ko uzrakstu. Es iedvesmojos no Vecās Derības Ecēhiēla grāmatas un uzrakstīju šo viltus sonetu vainagu. Ohola un Oholiba bija divas māsas. Ecēhiēla grāmatā viņas nav sevišķi diferencētas, bet man viņas katra aiziet savā virzienā. Viltus sonets, protams, nāk no [Arvja] Vigulīša, no viņa skaistajiem viltus sonetiem, kas nevienā grāmatā nav iekļauti, bet reiz bija publicēti Karogā, ļoti jauka lasāmviela. Atrast īstu, tīru, pareizā formā uzrakstītu sonetu vainagu latviski, manuprāt, ir ārkārtīgi grūti.

Vainags radās no mana izbrīna par to, cik seksualizēta ir Vecās Derības valoda, kurā atkrišana no īstenās ticības tiek interpretēta kā sievietes neuzticība, maucība. Lai gan es ticu, ka reliģisko dzīvi toreiz vadīja noteikti vīrieši, nevis sievietes. Vīriešiem maucību nez kāpēc nepārmeta un pārkodēja par sievišķu izlaidību. Tas bija gads, kad jau bija sācies pilna mēroga karš Ukrainā, un gribējās šo maucības tēmu risināt, nodalot starp seksuālo maucību un politisko maucību.

 

Vai tagad raksti arvien lēnāk?

Man pašam liekas, ka es rakstu ārkārtīgi maz un ļoti reti, tomēr kaut kā tās grāmatas laiku pa laikam uzrodas. Gan pieaugušajiem, gan bērniem. Dzeja tomēr ir tāds pateicīgs literatūras veids, ka, par spīti citiem darbiem, tomēr var nolīst kaktiņā un kaut ko maziņu uzrakstīt. Es labprāt pabeigtu savu romānu, taču nezinu, vai pirms pensijas to paspēšu.

 

Man jau liekas, ka dzeja arī daudz iegūst no ārējiem impulsiem. Man ir grūti iztēloties, ko ikdienā dara dzejnieks, kurš tikai raksta dzeju.

Jā, tādā ziņā ir jauki, ja dzejas grāmata var tapt ilgākā posmā. Ja iegūst Jaunrades stipendiju Valsts kultūrkapitāla fondā, tad ir kārdinājums censties uzrakstīt gada laikā. Es zinu dzejniekus, kas godprātīgi domā: “Nu kā, es taču saņēmu to lielo stipendiju veselu gadu! Kad gads beidzas, tad obligāti tas dzejoļu krājums jāizdod, citādi es būšu kā algots darbinieks, kas normāli nestrādā.” Man liekas, ka tas ilgtermiņā dzejai nāk par sliktu. Ja kāds ir ārkārtīgi ražīgs un raksta ārkārtīgi labi, varbūt gada laikā var sarakstīt labu grāmatu, bet parasti tas tomēr ir vairāku gadu jautājums.

Man vispār liekas, ka laba dzeja vai laba māksla ir tāda, kas tevī izraisa domas, kaut kādus asociāciju sprādzienus. Tas notiek tevī iekšā. Bet māksla vai dzeja ir parūpējusies, lai tas tevī notiktu. Tā nediktē, kas tagad būtu jājūt. Un arī mazs, mīļš un nekaitīgs dabas dzejolis var šādus sprādzienus izraisīt.