— Aiza, līnija, mugurkauls

Elīna Vendija Rībena ir dzejniece, trīs dzejoļu krājumu autore, literatūras mēnešraksta Avīzes Nosaukums un filosofijas žurnāla Tvērums līdzveidotāja to pirmsākumos. Kopā ar dzejnieci Māru Ulmi radio NABA vada raidījumu Bron-Hīts. Nesen iznācis Elīnas Vendijas Rībenas dzejoļu krājums Piena mugurkauls (Strāva, 2026), par kuru sarunājāmies intervijā.

Linda Mence

 

Vai tev ir viegli atbildēt uz jautājumu “Kā tev iet?”?

Nē, jo man uzreiz jādomā par šī jautājuma mērogu. Lielākoties ir skaidrs, ka tas ir pieklājīgs, retorisks akts, ko cilvēki veic, bet šobrīd jau apzināti un bezkaunīgi to tā neuztveru. Pieņemu to kā plašu un mērķtiecīgu vēlmi uzzināt, kā man ir gājis pēdējās divās nedēļās, kas ir posms, kas visvairāk ietver manu noskaņojumu, jo pirms mēneša man bija cita dzīve, bet pēdējās divas nedēļas ir tas, kas ar mani notiek tagad. Šīs ir domas, ko nodomāju, kad kāds jautā, kā man iet. Tad vajag kādu brīdi padomāt un saprast, vai tā ir šī nedēļa vai pagājusī nedēļa, kā iet emocionāli, darba ziņā, veselības ziņā, vai kas ir noticis. Ja ir tuvāki un zināmāki cilvēki, tad atbildu viņiem tā, kā tev šobrīd, paužot neizpratni par jautājumu. Atkarīgs no cilvēkiem, ja ir tādi, ko pazīstu sen, tad zinu, ko viņi ar to domā. Tad neatbildu uz to jautājumu kā semantisku lietu, bet zinu, ka viņi grib zināt kaut ko konkrētu, teiksim, ar mani ir noticis “xy”, un tad grib zināt, kā es ar to tieku galā šobrīd. 

 

Un ja es tev tagad pajautātu – kā tev iet?

Maijs man vienmēr ir baigi traks – pēkšņi ir ļoti daudz gaismas, jūtu, ka tas ietekmē ķermeni un smadzenes, un vajag kādu nedēļu, kas bija pagājusī nedēļa, kad piedzīvoju semipsihotiskas epizodes, kad jutu, ka smadzenes vienkārši “nevelk” līdzi. Ir daudz gaismas, cilvēki ir sastresojušies, visiem ir maģistri, bakalauri; man nav, bet ļoti labi jūtu, ka visi ir uzvilkušies. Mans patēvs pakārās maija beigās, un tas fonā liek domāt par nāvi. Tad ir visādi darbi, kas jāpabeidz līdz sezonas beigām, jo, manuprāt, maija beigas ir darbu vai tamlīdzīgu procesu noslēgums. Kā man iet – es kaut kā vēl to apstrādāju un kravāju čemodānu, lai pavadītu mēnesi Ventspilī. Tā man iet. 

 

Tava atbilde drusku pieskaras tam, ko gribēju jautāt par tavu krājumu. Ir sajūta, ka tur parādās tāda smalka jušana, maņa, kas nav neviena no mums zināmajām. To var just tajā, kā tu runā par gaismu un siltumu, pārmaiņām telpā. Līdzīgi kā vācu vai japāņu valodā ir tie vārdi, kuru citās valodās nav, bet, kad viņus izlasi, tad šķiet: “O jā! Šim vārdam ir jābūt! Tas vārds ir tik sakarīgs, un es viņu saprotu, bet viņš nav vēl manā valodā.” Gribēju jautāt, kā sensorā pieredze un pasaules tveršana caur maņām iespaido to, kā tu raksti?

Kaut kad mēģināju iedziļināties tajā, ko sauc par sintestēziju, meklējot atbildi uz sabrukumiem, kas uznāk, kad smadzenēm visa kā ir par daudz. Brīžam apraksti robežojas ar ezoteriku: jā, viņi ir indigo bērni, ierauga ciparu divi vai redz zaļo krāsu, un ir tāda paralēlā realitāte, kas eksistē, kur ir šie īpašie cilvēki, kam ir piekļuve objektīvajai realitātei. Manuprāt, tā nav. Esmu iedziļinājusies sensorajā uztverē un tajā, kā smadzenes to apstrādā; negribas to saukt par gļuku, bet šķiet, ka rakstu tāpēc, ka nespēju noprocesēt notiekošo, un tad tas ir mazliet gļuks, jo tā ir mazliet problēma un tas ir mazliet grūti, un tāpēc dzejas rakstīšana ir simboliska un pastāv vairākos līmeņos, respektīvi, dzejā var strādāt vairākos līmeņos vienlaicīgi, kamēr prozā biežāk pastāv linearitāte. Dzejā divu vārdu atrašanās līdzās citam var nozīmēt vairākas lietas un uz tām norādīt. Tāpat sensorie dati, ko uztveru, bieži smadzenēs nonāk vienlaicīgi un grūti atšķetināmi, un tad ir grūti saprast, vai šodien esmu bēdīga vai vienkārši ir apmācies, – arī piemērs, kad notiek gļuks un apmācies laiks translējas nomāktā noskaņojumā, lai gan nekas slikts nav noticis. Vai arī aromāts pārvēršas fiziskā sajūtā.  Manām smadzenēm brīžiem ir grūtības nošķirt ārpasauli no tā, kas notiek manī. Nedaudz atgriežoties pie tām pavasara psihozēm: es jūtu, ka pilnīgi nespēju saprast, kur beidzas mana roka un kur sākas tas, kam pieskaros. Pazūd ādas robeža, tādēļ brīžiem viss ļoti daudz vienlaicīgi spiežas iekšā. 

 

 

Krājumā dzejas “es” pielaiko dažādas lomas – viesstrādniece, sieviete, meita, pieaugušais, – kā tu izjūti dzejnieces lomu un vai tā vispār  ir loma? 

Ir divi stāvokļi, kas tagad nāk prātā. Es agri sāku rakstīt, skolā ar mani neviens nedraudzējās, un vienīgais, kas man padevās, bija literatūra. Nu labi, viņa nemāk sportu un tautasbumbu, bet viņai padodas literatūra, tāpēc tā bija būtiska identitātes daļa – esmu nekas, bet vismaz esmu šī viena lieta. Neteiktu, ka tagad tas ir tik izteikti, esmu gājusi terapijā, un nav vairs nepieciešams glābties vienā identitātē, lai justos pieņemta. Bet aizvien, ja to nedaru gana bieži, man ir sajūta, ka zaudēju core identity, kas ir saistīta ar rakstīšanu. Otra atbilde – par to, kā izjūtu dzejnieces lomu, – ir saistīta ar iziešanu sabiedrībā. Vispār man ir grūti iziet cilvēkos, ja nav skaidra loma, ko ieņemu tajā vietā, piemēram, iet uz pasākumu tāpat vien… Baigi daudz cilvēku, tad man ir jāiedzer un tad nevaru to izturēt. Iet uz pasākumu, kur lasu dzeju, – man ir skaidrs, okei, es šeit esmu, mani zina kā dzejnieci gana daudz gadu, zinu, kā mani ierauga un atpazīst. Tas nenozīmē, ka tā ir mākslīga maska, bet saprotu, kas notiek tobrīd un saprotu attiecības ar cilvēkiem un to pasauli. Izejot sabiedrībā, ir vajadzīga predispozīcija, no kuras sarunājies ar svešiniekiem vai esi publiskās vietās, un tad “dzejniece” būtu manējā. 

 

Tas ir interesanti. Es parasti par lomu un identitāti domāju kā saistītu ar atdarināšanu. Bet tevis teiktajā parādās citi aspekti. Cik lielā mērā tu esi izjutusi spēju vai nespēju, vai pat nepieciešamību atdarināt?

Man ir sarežģītas attiecības ar atdarināšanu, jo skaidrs, ka tas ir jādara un tā cilvēki apgūst uzvešanos, bet man vienmēr bijis ārkārtīgi bail, ka mani pieķers vai pamanīs. Ka man nesanāk organiski funkcionēt starp cilvēkiem un es mēģinu, cenšos, pielietot kaut ko praksē. (Smejas.) Kad biju pusaudzis, to mērķtiecīgi darīju un jutos kā citplanētietis; likās, ka visi tūlīt redzēs, ka šis nav pa īstam, esmu imposter ne kā dzejnieks, bet kā cilvēks. Tur kaut kas nav, un viņi to saož. (Smejas.) Šobrīd man ir vienalga, esmu mugurkaulaināka un saprotu, kur jūtos ērti. Man pietiek, ka zinu, kāpēc rīkojos tā un uzvedos šādi, un nav būtiski, vai tā ir atdarināšana vai to esmu izdomājusi pati un esmu oriģināla. Nesatraucos par to, kamēr vien sev spēju pamatot, kāpēc kaut ko daru. 

 

Piena mugurkaulā daudzviet ir miesiska un analītiska domāšana par būšanu sievietei. Kā tu raugies uz to? Man šķiet, ka sievišķība, sievietes ķermenis un pieredze krājumā netiek pieņemta par pašsaprotamu, bet tiek aplūkota it kā nedaudz distancēti. 

Jā, vakar tieši par to domāju. Braucu ar velosipēdu un biju ļoti seksīgi saģērbusies. (Smejas.) Pret būšanu sievietei attiecos līdzīgi kā tad, kad runā par būšanu in drag, tas ir stāvoklis, noskaņa, kad jūties kā sieviete – kā gars, kurš mazliet pārņem, kas brīžam man saistās ar seksīgumu. Būšana sievietei ir neatraujami saistīta ar citiem un mijiedarbību ar pasauli. Nezinu, vai, esot viena mājās, justos sievišķīga. Seksīgums vai sensualitāte – redzu, ka tam ir ieguvumi, pret tevi kasieris izturas jaukāk, tāpat arī nejauši cilvēki uz ielas, jo esi labi sakopusies un izskaties pēc sievietes, un atšķirība ir jūtama. Tas var sanākt labāk vai sliktāk, vismaz attiecībā pret pasauli un ko tā no manis sagaida. 

 

Vai tā ir apzināta izvēle – spēlēt sievieti?

Šobrīd jā. Bērnībā daudzām man zināmām meitenēm bija raksturīgs (banāls piemērs, bet tieši tas parasti paliek visvairāk prātā) riebums pret rozā drēbēm, kleitām, jo oma vai radinieks sacīja: “Tev jāvelk rozā kleita, jo esi meitene,” – un tu domā: kāpēc man tas jādara? Un tad pēc kāda laika pienāk brīdis, kad tu atrodi ceļu pie tās kleitas, jo viņa ir skaista, un tu to velc, jo viņa tev patīk, nevis tāpēc, ka esi meitene, kurai ir jāvalkā rozā kleita. Ir vieglāk to aprakstīt ar kleitas analoģiju, bet tas attiecas uz daudzām “sievišķīgajām” lietām – kleitām, kosmētiku, gatavošanu –, pret kurām man reiz bija liela pretestība. Vajadzēja pie tām nonākt pašai, lai nebūtu sajūtas, ka tas jādara tādēļ, ka man ir vagīna. Par to man ir bijuši lieli iekšēji konflikti. Aizvien par to domāju, un nav tā, ka līdz galam būtu visu sapratusi. Negribētos, lai tā izklausās kā galīgā ideja par to, kas man ir sievišķība – izvēle vai ne. Es pati vēl nezinu. 

 

Vai, rakstot dzejoļus, tu kārto pasauli?

Jā. Ja ilgi nerakstu dzejoļus, tad nesaprotu, kas vispār notiek. Dažreiz tas pat nav apzināti. Dažos dzejoļos par mirušiem radiniekiem vai būšanu pieaugušajam vai sievietei es apzināti mēģinu kaut ko sakārtot, bet ir gana daudz tekstu, īpaši tēlainu, kam ir cita kategorija, kuros notiek process, kuram apzināti pat nepiekļūstu. Pēc tam lasot varu analizēt tos kā taro kārtis vai pierakstus no psihoanalītiskas sarunas, kurus lasot izprotu sevi. Tā arī notiek savdabīga kārtošanās.

 

Man ir priekšstats, ka tavi dzejoļi ir ļoti dažādi tieši pasaules tvērumā, domāšanas veidā. Ir dzejoļi, kas ir teju bezpersoniski, kuros dominē zinātnisks vērojums, un tad ir dzejoļi, kuru centrā ir personiskais un miesiskais. Ir ļoti tēlaini dzejoļi, kā teici, kuros ir sajūtas, klausīšanās, arī valodā, un tad ir filozofiski kārtošanas dzejoļi, kur notiek darbs ar konceptiem un abstrakcijām. Kā tu to piedzīvo – vai tie ir dažādi slāņi domāšanā, un kā tie sadzīvo?

Ļoti grūti brīžiem. Nevaru nekad izslēgt smadzenes pavisam, un tad analītiskie, sensorie un citi procesi notiek vienlaicīgi un visu laiku. Ir brīži, kad vairāk koncentrējos uz kādu analītisku problēmu vai lietu, par kuru domāt. Ja izdodas, varu pavadīt labu laiku, tā domājot. Līdzīgi ir ar sensorām sajūtām, kuras visu laiku fonā patērē RAM kā kompis, un, ja nepiespiežu sevi rakstīt un izteikt to vārdos, tas sāk aizņemt aizvien vairāk telpas, līdz sistēma uzkaras – ja ir runa par informācijas apstrādi, man vieglāk šķiet izteikties IT terminos. Tādēļ ne tikai dzejas, bet arī, piemēram, dienasgrāmatas rakstīšana ir būtiska, arī ieraksti Facebook. Skatos, ka kopš 2004. gada es bez apstājas katru dienu kaut ko esmu rakstījusi internetā. Redzu, ka periodos, kad to nedaru, smadzenes ļoti ātri uzkaras un sāk degt. Rakstīšana ir informācijas apstrādes veids, bez kura nespēju izdzīvot. 

 

 

Ko tev nozīmē tas, ka to dzird arī citi? Publiskās dienasgrāmatas specifika ir tāda, ka intīmais kļūst publisks. 

Man vienkārši patīk būt kontaktā ar pasauli, netīk justies vienai un izolētai. Ja rakstu tikai sev, viegli ir ieiet savā burbulī. Ja aizej nepareizajā domā, vari aiziet pārāk dziļi un tad internets palīdz, jo notur pie objektivitātes, ļauj atcerēties, ka ir arī pasaule ārpus, kas uztver un redz, lasa, tas palīdz saglabāt veselo saprātu. Tas varētu būt galvenais iemesls. Man bērnībā vienmēr patika iedomāties, ka tieku filmēta televīzijas šovā, kamēr ēdu mellenes un upenes, un iztēlotiem cilvēkiem stāstu, ko daru un kas notiek. Tagad turpinu to darīt internetā. Pat nezinu atbildi, vienmēr esmu tā darījusi. Vienmēr ir šī vajadzība runāties ar cilvēkiem – bet ne tieši klātienes dzīvē (IRL), jo tas ir nogurdinoši, bet caur tekstu, jo tas ļauj paturēt arī savu telpu.

 

Tev ir dzejolis par princesi uz zirņa. Ko tev nozīmē jūtīgās sievietes tēls? To varētu paturpināt un aiziet līdz histēriskajai vai neirotiskajai sievietei, jo tu raksti arī par mēnešreizēm, par dzemdi, un skaidrs, ka arī vēsturiski neprāts ir ticis lokalizēts dzemdē.

Mani vienmēr sadusmo, ka jūtīgumam tiek pārmests vājums, jo tas tiešā vai netiešā veidā ir ticis pārmests arī man un citām sievietēm. Tiek palaists garām tas, ka būšana jūtīgam, neveicot suicīdu, patiesībā vairāk liecina par ārkārtīgu izturību un spēku nekā pilnīga noslēgšanās un absolūts nejūtīgums pret pasauli, lai gan otrs variants izskatās savāktāks. Nervozums, kas ir redzams ārpusē, ir blakusprodukts sistēmai, kas intensīvi apstrādā un tiek galā ar ļoti daudziem stimuliem vienlaicīgi. Tad enerģija tiek izmesta ārpus tā procesa un tas var izskatīties histēriski, jūtīgi, bet tu jau turpini dzīvot un to apstrādāt un tas veids, kad milzīgas sāpes vai informācijas blāķis tiek apstrādāts, no malas var izskatīties neproduktīvi vai vāji, bet tas tiek uztverts nepareizi.

Es sevi neuzskatu par vāju cilvēki tikai tāpēc, ka ļoti daudz jūtu. Manuprāt, tieši pretēji – man visu laiku ar to ir jāsadzīvo. Mazākais, ko pasaule var ļaut, ir sievietei būt nedaudz dusmīgai un “neadekvātai”. Tie uzskati, ka sieviete nedrīkst būt kuce, ka sieviete ir kuce, ja viņa ir dusmīga… man ir viens no jaunākajiem pārdomu tematiem, es mēģinu iemācīties būt kuce, nemēģināt saudzēt cita cilvēka, vīrieša jūtas, neieņemt mātes Marijas lomu, būt vienmēr piedodošai, saprotošai. Vienmēr mierīga, nosvērta pieaugusī, kura pieliks pie krūts un papaijās. Histēriju vajag pārsaukt, nezinu, kā. Tu taču esi dzīvs! Tas bieži ir neērti, tāpēc to sauc par histēriskumu vai būšanu kucei. Nav komfortabli būt bieži blakus tādam cilvēkam. Tagad ir bijuši pētījumi par to, ka emociju apspiešana izraisa autoimūnas saslimšanas, vēzi un tādā garā, un it makes sense. Tieši no sievietēm sagaida visvairāk, ka viņas būs “labas meitenes”, pieklājīgas, jaukas, mierīgas mammas, rādīs priekšzīmi, kas man besī. Tur jau aizgāju citā virzienā. (Smejas.) Histēriska sieviete man lielākoties ir spēcīga sieviete, ja vien nedara pāri citiem. 

 

Tu pieminēji, ka no ārpuses cilvēki redz rezultātu vai produktivitāti, nevis visu procesu, kurā ļoti daudz enerģijas aiziet, mēģinot salāgot visus stimulus vai kaut ko izslēgt. Vai tu radi sev citas mērauklas vērtībai? Ir forši kaut ko darīt, piedalīties pasaulē, bet kā to paveikt, nenodarot sev pāri?

Uz to var atbildēt dažādi. Tas paturpina manu iekšējo atbildi, kas bija “esot kucei, vairāk domājot par sevi”. Vairākas reizes, strādājot dažādus darbus, kas nav it kā grūti, esmu izdegusi un neesmu sapratusi, kā tas tā notiek, jo man neliekas, ka daru tik daudz. Tad secināju, ka nevaru skatīties pēc citu cilvēku mērauklas. Zini, šeit vietā ir sengrieķu teiciens gnóthi seautón, kas nozīmē “izzini sevi”. Visa pamatā ir tas, cik daudz esi spējīgs darīt, atpūsties un apzināties savas vajadzības. To nav iespējams iemācīties universālā veidā, pašam vajag sevi iepazīt, jo tas ir vienīgais veids, kā ilgtermiņā nenodarīt sev pāri vai nesajukt prātā un saprast, kāds ir mans iekšējais darbības mehānisms. Kā to izdarīt? Tur nav atbildes. Ja būtu vienkārša metode, tad es varētu to tirgot Zvaizgne ABC kādā pašpalīdzības grāmatā, bet, manuprāt, nav tādas metodes. Sevi ļoti jāvēro, jāanalizē, vienlaikus to nedarot pārmērīgi. Jāmācās dzīvot līdzsvarā. Ļaut sev dzīvot impulsīvi, lai redzētu, uz kurieni šie impulsi ved, kāds cilvēks tu esi, kad neesi sevi savaldījis un izdomājis, kādam tev jābūt. Pēc tam analizējot uzzini par sevi, jo to nevar izdarīt, kad iepriekš esi izdomājis, kāds būsi, un tad mēģini tāds būt. Tas nozīmē brīžiem zaudēt kontroli, kas ir grūti un principā briesmīgi, jo var notikt kaut kas slikts un no tā nevar izvairīties. Jāprot riskēt ar to, ka izziņas procesā vari nejauši nodarīt pāri sev vai citiem, pieņemt to, ka vari nebūt arī labs cilvēks, piemēram, domājot par savu labumu vairāk nekā par citu. Nav iespējams nonākt pie psiholoģiski veselīgas dzīves, neieraugot sevi no visām pusēm un neļaujot sev būt mazliet dzīvniekam, tajā ietverot arī to, ka vajag reizēm atpūsties pāris dienas, pat ja ir daudz pienākumu un kādam būs nepatīkami, jo darbs nebūs pabeigts, bet tas ir labāk nekā pilnīgs nervu sabrukums. Ja ķermenis atsakās, tagad jāguļ, un nerunāsim divas dienas. Tas nekad nav vienkārši. Ar laiku, sevi pazīstot, var novērst situācijas, kurās zini, kā reaģēsi vai darīsi kādam pāri. 

 

Dzejolī Viss pāries ir atkārtojums: “Par to var uzrakstīt.” Kad to lasu, īsti līdz galam nav skaidrs, vai lasu ironiskā balsī vai ļoti nopietni, un man šķiet, ka tur var sadzīvot abas balsis.

Tur absolūti ir abas, jo par to visu var uzrakstīt, bet tā ir arī mūžīgā cīņa, kā nekļūt ciniskam jo ilgāk tu dzīvo. Kā nezaudēt ticību, ja biežāk redzi šausmīgas lietas. Tajā ir ironija, var par to uzrakstīt, bet varbūt vajadzētu, īpaši, ja tas ir kaut kas briesmīgs. Vienlaikus var pastāvēt visas sajūtas, no kurām dažas kļūst izteiksmīgākas, tā bieži ir manas galvas problēma. Tas var kļūt par troksni. 

 

Dzejoļa kontekstā domāju ne tikai par rakstīšanu, bet arī par lasīšanu. Dzejas grāmatas ir viens no lētākajiem mākslas izstrādājumiem, kas pārvērsts produktos. Tādā ziņā dzeja ir pieejama, bet daudzi saka, ka nesaprot dzeju, ka tur ir cita veida nepieejamība. Kā tu uz to raugies? Vai tev ir svarīgi, ka dzeja cilvēkiem ir pieejama? Un ko tas nozīmē kvalitātes un radošās brīvības izteiksmē?

Kad cilvēki runā, ka dzeja ir nepieejama, vai viņi nesaprot, viņi runā par noteikta tipa dzeju, manuprāt, abstraktu vai sajūtu dzeju. Man nešķiet, ka runa ir par grēksūdzes dzejoļiem, piemēram, vai par šāda tipa tekstiem, kas man šķiet daudz pieejamāki. Dzeja ir tik dažāda, neredzu, ka būtu grūti atrast savu; gluži kā jebkurā mākslas veidā, arī dzejā var būt detaļas, ko saprot tikai nišas cilvēki, piemēram, rotaļas ar vēsturiskām atsaucēm. Neuzskatu, ka dzeju vajag padarīt pieejamāku, jo tai ir sava funkcija, lasītāju lauks, priekštecība, atzars. Grēksūdzes dzeja un tamlīdzīga, “vienkāršākā” valodā rakstīta dzeja, kur nav tik liels uzsvars uz vārdu spēlēm un metaforām, ir labs veids, kā plašākai publikai radīt interesi arī par smagāku, sarežģītāku tekstu. 

 

Vienā dzejolī tu uzrunā dzejnieces un rakstnieces, kas ir mirušas pašnāvībā, vismaz tā es noprotu. Ir sajūta, ka ir arī daudz citu autoru un tekstu, kas ir stāvējuši aiz šī krājuma. Vai ir sajūta, ka šīs sievietes ir kā labie gariņi? Lai cik slikti pašām gājis, bet…

Jā, jā, man ar Plātu bija tā. Tik daudzās vietās varēja saprast domu gājienu un to neērtību pasaulē, pārmērīgo hiperjūtīgumu par situāciju, kurā esi, un sāc uzreiz to analizēt, jo ir grūti to izturēt fiziski; tas likās tuvi un saprotami. Sāku pētīt, cik daudzas sievietes dzejnieces ir izdarījušas pašnāvību. Diezgan traki. Aizvien sievietes, ko zinu, kas tagad raksta, viņām iet diezgan grūti. Bet ir cits laiks, ir antidepresanti, psihoterapeiti. 

 

 

Krājuma pirmajā dzejolī ouroboros ir brīdis, kurā, atceroties tēti, no vietniekvārda “es” notiek pāreja uz “tu”. Esmu ievērojusi, ka pāreja no “es” uz “tu”, arvien ar to domājot sevi, ir diezgan nozīmīgs emocionāls pavērsiens runā. Ko tas šajā dzejolī nozīmē tev?

Esmu ievērojusi, ka tas ir saistīts ar traumas radīto aizu, ar “tevi” pirms tam un pēc. Domājot par periodu pirms tam, izjūtu sevi ne gluži kā citu cilvēku, bet jūtu sašķelšanos. Vienmēr tā ir bijis, esmu jutusi nelabojamu lūzumu starp “pirms” un “pēc”.  

 

Uz mani atstāja iespaidu viens brazīliešu komiksu mākslinieks, kurš kādā darbnīcā stāstīja, ka ir cilvēki, kas redz savu dzīvi kā nepārtrauktu līniju, un ir tādi, kas redz to kā pārtrauktu līniju. Viņš gan neiedziļinājās iemeslos, bet man šķita, ka tā tiešām ir. Nesen intervēju Ivaru Šteinbergu un jautāju, vai viņš domā par savu dzīvi kā par stāstu, kā naratīvu. Viņš teica, ka jā, bet man liekas, ka tas visiem nav tik vienkārši. Vai tu skaties uz savu dzīvi kā uz stāstu, vai tev izdodas to veidot kā stāstu? 

Jā, nodarbojos ar to visu laiku un ļoti daudz. Man konstanti ir periodi, kas skaidri nodalās, pāriet viens otrā un man ir retrospekcija par viņiem. Ja man liktu uzrakstīt savu biogrāfiju, man būtu skaidri šie pieturas punkti, kur viena fāze beigusies, kur sākusies otra. Ļoti daudz laika esmu pavadījusi, sevi analizējot, cenšoties izprast, kā funkcionēju, un tas ir kā pilna laika darbs – kaut ko narativizēt visu laiku, īpaši savu dzīvi.

 

Vai tev ir kārdinājums uzrakstīt autobiogrāfiju?

Es esmu par to domājusi. Bieži piefiksēju brīžus, par kuriem domāju: šī būtu laba epizode grāmatā. Kad man bija septiņpadsmit, domāju: “Vai šis ir brīdis, kad viss mainījās un viņa neko nezināja?” Man gan vairāk patīk par to domāt kā par nevis autobiogrāfiju, bet kā grāmatu vai filmu par mani, ko kāds cits ir uzrakstījis. Nevis tu pats par sevi, bet citiem jāstāsta labas lietas par tevi – man tomēr ir kaut kāda pazemība. (Smejas.) Stāsta veidošana padara visu vieglāku grūtos brīžos, saprotot, ka viss ir daļa no lielā stāsta, kas tev kaut ko iemāca, piemēram, pirmie puiši, kas salauž sirdi, kļūst par klasisku kadru, kas palīdz galvenajai varonei atrast sevi. Tā ir distancēšanās, bet ne vienmēr negatīva. Tas palīdz savākties un sakārtot to, kas notiek, saprast, kāpēc es to daru, citādi dzīve būtu haoss. Tas satur kopā identitāti. 

 

Ko tu plāno darīt Rakstnieku mājā Ventspilī?

Pirmo nedēļu neko, jo esmu ļoti nogurusi. Gribētu uzrakstīt bērnu grāmatu, bet tas ir atkarīgs no tā, vai grāmata rakstīsies vai ne. Trīs mēnešus pastrādāju bērnudārzā, prasīju, kas viņiem interesē grāmatās, un viņi teica, ka grib uzzināt kaut ko jaunu, ka viņiem patīk dzīvnieciņi, lai ir aizraujoši un foršas bildes. Vēl es būšu pie jūras, sakārtošu domas. Ir daudz mazu pierakstu tam, ko gribu rakstīt, bet jāatrod laiks, kad man nav nekas jādara, kad varu sakoncentrēties, likt smadzenēm iet pašplūsmā, apgremot visu, lai nonāktu pie teksta, bet redzēsim, kas notiks. Bet doma ir par kaut ko bērniem.