— Robežu pludināšana

Ivars Šteinbergs ir dzejnieks, literatūrzinātnieks, kritiķis un atdzejotājs. Sešu dzejas krājumu autors, vairākkārtējs Latvijas Literatūras gada balvas saņēmējs, viens no žurnāla Strāva redaktoriem. Nesen apgādā Punctum iznācis Šteinberga jaunākais dzejoļu krājums Lielais sprādziens, kurā dzejnieks savij vecāku šķiršanos ar kosmosa pētnieka Edvīna Habla dzīvi un darbību, tā savienojot citkārt attālas pasaules. 

Linda Mence

 

Trīs tavos darbos, kuri pēdējā laikā bijuši aktuāli, – krājumā Lielais sprādziens, krājumā bērniem Ams, ams, ams! un Oušena Vonga atdzejojumā – ir daudz bērnības. Visspēcīgāk to redzu Lielajā sprādzienā, kur dzejas balss ļoti pārliecinoši reizēm kļūst par bērna balsi. Es tev gribēju jautāt – vai tu redzi savu dzīvi kā naratīvu, un, ja tā, kāda vieta tajā ir bērnībai?

Ja mēs neredzētu savu “es” kā naratīvu, mēs īsti nevarētu funkcionēt. Esam spiesti sevi uztvert kā secīgu notikumu ķēdi un, šķiet, caur to sevi definējam, un gribot negribot apzināti vai neapzināti izprotam. Citādi nemaz īsti nenotiek pašrefleksija, pašizpratne un likumsakarīgi arī pašattīstība, pašaudzināšana. Es jau varētu teikt, ka sevi jūtu kā tādu asemblāžu, kas ir plūstoša, fragmentēta, vai kā brikolāžu, kas uzklājas kaut kam virsū, ka esmu rizoma; tas viss ir ļoti skaisti un forši, bet citādi nevaru sevi īsti apjēgt kā vien caur naratīvu, tāpēc noteikti, jā, – mans “es” sevi saprot kā savu dzīvesstāstu. Cita lieta, ka, laikam ritot, attiecības ar stāstu un stāsta epizožu nozīme mainās, notiekot jaunām lietām, un tur parādās tā neviennozīmība, plūstamība, mainība.

Attiecībā uz bērnību šo trīs grāmatu sakarā, tur ir trīs pavisam atšķirīgas attieksmes. Vonga gadījumā tā nav mana bērnība, tās nav manas bērnības attiecības ar tēvu, māti; tā ir tematizācija svešā darbā, kuru mēs ar tevi esam tikai mēģinājuši izgaismot latviski. Mans psihoemocionālais ieguldījums ir vairāk tehnisks, ne tik daudz saturā. Ams, ams, ams! gadījumā tā nebija bērnības pārvērtēšana, bet drīzāk jaunatklāts prieks, veselīgs veids, kā piedzīvot vēlreiz bērnību, raugoties, kā aug mans dēls, respektīvi, tā nebija refleksija par manu bērnību. Bija mēģinājums iemiesoties bērna prātā, bet ne gluži skats uz biogrāfiju. Ams, ams, ams! ir sarakstīts 2021. gadā, tikai ilgi rediģēts un ilustrēts. Un tad ir Lielais sprādziens, kurš radies vēlāk – starp 2024. gada nogali un 2025. gada pavasari. Domu process, kas veda līdz bērnībai, bija aptuveni tāds: 2024. gada nogalē, kad atkārtoti ievēlēja Trampu, mani piemeklēja fundamentālas bailes. Tu lasi ziņas un centies visu dienu tikt no tām vaļā, gluži kā ar knipi mēģinot tikt vaļā no banāna uzlīmes, kas visu laiku lipinās pie pirkstiem. Tad tu sāc domāt, ka viss ir nogājis no sliedēm. Bet tad tev liekas, ka varbūt tas sākās, kad viņu ievēlēja pirmoreiz. Bet varbūt viss sākās ar 11. septembri? Vai varbūt ar Čečeniju, bet varbūt tomēr ar Persijas līci? No vienas puses veidojas sajūta, ka viss vienmēr ir bijis slikti, bet, no otras puses, patiesībā tā ir arī savstarpējās sasaistes izjūta. Iespējams, ka tā ir daļa no pieaugšanas – mēs iemācāmies dzīvot bīstamā pasaulē, nepadodoties trauksmei un šausmām, un redzēt lietu savstarpējo sakarību.

Tā es sāku domāt par Latviju, Padomju Savienību un to, ka varbūt mums joprojām ir mantojums, trauma, kas nav atrisināta. Dzeršanas tradīcija, kas tā arī nebeidzas. Mēs it kā identificējam dažādas problēmas, bet reti saprotam, kur lūkoties pēc risinājuma. Mana atbildes versija – ir jāskatās uz ģimeni un bērnu audzināšanu. Dzeršanas trauma nāk no padomju laika ģimenēm, deviņdesmito gadu bērnos tas ir iesēts, un to nodod Gen Z paaudzei. Ja paskatās uz lielu daļu vecmodīgas audzināšanas – tā bieži ir tāda normalizēta tiranizēšana; loģiski, ka bērni izaug par tirāniskiem cilvēkiem. Ja to negribam, tad radikāli jāpārvērtē attiecības ar bērniem. Tā es caur trauksmi nonācu pie refleksijas par pieaugšanu un savas bērnības pārvērtēšanu. Ilgu laiku lietas, kas notikušas bērnībā, dzīvoja iekšienē, bet es par tām nedomāju. Nekas briesmīgs jau manā gadījumā tas nebija, bet tas, ka tās netiek “uzrunātas” un izrunātas, kādā brīdī sāk noteikt rīcību. Man caur rakstīšanu par bērnību bija jānotic, ka spēju savu rīcību mainīt. Pēc tam – atklāsme, ka viena cilvēka dzīvē pastāv šāda dinamika, paver ceļu uz to, ka tas var notikt starp paaudzēm, kā arī sociālajā un politiskajā ietvarā. Tādējādi Lielā sprādziena uzrakstīšana ļāva man noticēt labākas pasaules iespējamībai.

 

 

Kā tu nonāci pie Lielā sprādziena?

Sākums bija īss internetā rodams klipiņš, kurā mūsdienu astronomam prasīja, kas, viņaprāt, ir civilizācijas vēsturē nozīmīgākais zinātnes atklājums, un viņš minēja Edvīna Habla novērojumus par Andromedu; nebiju iedomājies, ka atbilde būs šāda. Tas bija viens no momentiem, kad sāc par ko interesēties un ienirsti truša alā, un attopies, lasīdams Habla biogrāfiju, un atklājas aizvien jaunu informācija par to cilvēku. Tas brīdis, ar ko grāmata patiesībā sākās, bija, kad interesējoties, kāpēc Habla novērojumi par Andromedu ir tik būtiski, es atklāju, ka viņam bija saspringtas attiecības ar tēvu. Tajā brīdī sapratu, ka viņš ir labs literārais varonis, jo ir pretrunīgs. Pats, izrādās, bija diezgan nepatīkams džeks, diezgan liels ķēms. Nebija tāds kancelējams monstrs, bet ikdienas saziņā lecīgs un nejauks; sliktākais ko darīja – neatzina, notušēja priekšgājēju ieguldījumus viņa paša atklājumos. Godkārīgs, slavaskārs, gribējās to prožektoru. Bet arī ne gluži, ka plaģiatēja, jo viņš tiešām bija izcils astronoms.

 

Runājot par Lielo sprādzienu, manāmākais ir tas, kā tu saisti mikrokosmu ar lielo kosmosu un dabaszinātnes ar dzeju, tu zinātni padari emocionāli tveramu, personisku, sajūtamu. Kopš apgaismības dabaszinātnes un mākslas ir diezgan atsvešinājušās, bet vēl renesanses laikā zinātnieki bija gan dzejnieki, gan dabaszinātnieki. Tu bieži mēdz rakstīt un runāt par bināro domāšanu, kurai mūsu laiks cenšas stāties pretī. Nezinu, vai tas ir atbildams jautājums, bet kā uz zinātni un dzeju skatīties kā uz saistītām izziņas jomām? Tu jau grāmatā to dari, bet varbūt tev ir vēl kaut kas piebilstams.

Tā ir viena no labajām dzejas domāšanas blaknēm – tā pludina robežas. “Dzejas domāšana” tādā ziņā, ka tā ir poētiska, taisoša domāšana. Nevari neko uztaisīt, ja nekombinē, ja nepludina robežas, kas var būt gan starp dažādiem materiāliem, metodēm, gan arī starp nozarēm. Man par dzeju vispār patīk domāt kā par to lauku valodā, kurā satiekas dažādas sfēras: krustpunkts visām jomām, kurām primārā eksistences forma ir valoda, tostarp zinātne. Tātad dzejā var satikties filozofija, dažādas kultūras izpausmes, Lata romāni, reklāmas, nerātnā leksika. Jebkas, kas ir valodā, satiekas dzejā, kā visi ceļi – Romā. Dzejnieks ir neizbēgami spiests trenēt gan zinātnisko, racionālo valodu, gan intuitīvo, emocionālo. Viņš ir spiests būt daudzpusīgs un atbildīgs dažādās jomās, un atbildība droši vien ir atslēgas vārds. Bet jautājums bija par to, vai dzeja un zinātne var būt viens un tas pats?

 

Jautājums izrietēja no tā, ka ikreiz, kad cenšos apiet bināru skatījumu, izejas punkts tāpat ir tās pašas binaritātes, es tāpat pie tām atgriežos un veidoju dialogu ar bināru domāšanu. Un tad es domāju, kā citi to izjūt.

Tas ir neizbēgami. Valoda strukturāli balstās pretstatu sistēmā, tas ir normāli, ka no tā ir grūti izrauties. Ir daudz aicinājumu meklēt jaunās valodas, filozofi ir mēģinājuši to darīt, bet neviens šo jauno valodu nespēj reāli ieviest; nu labi, izlasām, saprotam, komentējam, bet neviens nespēj brīvi komunicēt šajās pavisam nebinārajās plūstošajās valodās. Bet tas, manuprāt, nenozīmē, ka mums pilnībā jāpadodas binārajai domāšanai un šim melnbaltajam “mēs – viņi”, “pareizs – nepareizs” modelim. Jo tad dzeja kļūst simpātiska varai – tā kļūst instrumentalizējama. Kamēr dzeja vismaz kaut kādā mērā pretosies binārajai domāšanai, tikmēr tā būs apdraudējums jebkurai hierarhiskai sistēmai vai ļaundabīgai varai. Tas ir iemesls, kāpēc vēsturiski vara ir baidījusies no dzejas, jo vara allaž izmanto bināras struktūras sevis stiprināšanai. Māksla savukārt ar savas eksistences formu pat ne saturiski pasaka, bet demonstrē, ka īstenība var būt daudzveidīga, dažāda, plurāla un nebināra, un šī demonstrācija jeb pierādījums ir apdraudējums.

Vēl viens iemesls, kāpēc binārai domāšanai, kurai, jā, ir grūti pretoties, tomēr vajag likt pretī mākslā rodamo plūstamību, ir mākslas pieprasītā atbildība uztvērējā. Šobrīd, kad daudzviet arvien vairāk nostiprinās autoritāri režīmi, redzams tāds kā sagrozīts ideālisms, tas ir, uz kaut kādu iedomātu ideālu, uz kaut kādu iluzoru mērķi tendēta domāšana. Respektīvi, tas mērķis ir nākotnē, piemēram, “Mums jāpadara Amerika atkal lieliska”, un nekas labs nav tagad, jo šis brīdis ir mums atņemts vai iznīcināts, vienmēr kāds ir pie vainas – imigranti vai transpersonas. Mums jāiet uz kaut kādu galamērķi, bet tas mūžīgi tiks atlikts un nekad netiks pa īstam sasniegts. Māksla savukārt vienmēr ir tagadnē, dzeja vienmēr liek būt šeit, tur ir fokuss uz procesu, nevis mērķi. Un tā ir arī kā atbildības sadale, jo, ja dodamies uz nesasniedzamu mērķi, mēs kā vara sakām: “Atdodiet balsis, mēs jūs vedīsim rītausmas virzienā!” – un mēs atdodam savu atbildību – un līdz ar to brīvību. Bet dzeja uzliek atbildību uz lasītāju. Manuprāt, tas ir vēl viens tradicionāls iemesls, kāpēc dzejniekus mēdz slaktēt, jo labos gadījumos dzeja padara lasītāju atbildīgāku un tāpēc brīvāku.

 

Tātad tas ir ne obligāti par tēmu vai saturu, bet metodi? Dzejas metode atšķiras no brutālas, seklas propagandas metodes – protams, dzeja arī var būt propaganda, bet tai ir spēja tādai arī nebūt – dzejas valodai ir sava metode, tā ir cita veida domāšana.

Dzeja ir ambivalences, daudznozīmības, neviennozīmības nianšu mājoklis. Varam rakstīt dzeju, kas saturiski kritizē noteikta veida politiku, bet tai obligāti nav jābūt burtiskai saturiskai kritikai. Tas tiešām ir par metodi, formu, par valodu, kā tā atklājas dzejā, kas ir polisēmija. Tā iemieso brīvību, liecina par dažādību un daudzdimensionalitāti, kas savukārt neizbēgami nodemonstrē galējās autoritātes neiespējamību, ka nepastāv galavārds. Dzeja ir kaitinoša jebkurai autoritātei. Kad nogalina dzejnieku vai rakstnieku, ir divas iespējas – vai nu viņa darbi ir bijuši tik spēcīgi, ka pat valdnieki no tiem ir bijušies, vai arī valdnieki ir bijuši tik vārgi, ka nieka dzejoļi viņus ir satraukuši. Visos gadījumos uzvarētāji ir nogalinātie dzejnieki.

 

 

Es domāju, kā šajos apstākļos tu raugies uz vēl vienu tradicionāli striktu binaritāti, kurā tiek pretnostatīta apcerīgā un aktīvā dzīve. Nesen iznāca tāda nedaudz popsīga filozofiska Bjunčola Hana (Byung-Chul Han) grāmata The Scent of Time par to, cik ļoti mums trūkst tieši apcerīgās dzīves. Vienlaikus daudziem, īpaši pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, bija jautājums: kā tagad var sēdēt uz vietas savā istabā un kaut ko rakstīt, kāda jēga? Vai tu redzi tādu dalījumu, un vai tev šķiet, ka tas ir jēgpilns?

Ir nenoliedzama vērtība lēnumā. Tā, protams, ir privilēģija, šī iespēja domāt, rakstīt, lasīt lēnām, nesteigties. Bet tā ir arī pretošanās seklumam, kas bieži ir sastopams sociālo tīklu komentāros, tā ir pretošanās mirklīgam impulsam, kurā biežāk valda negatīvas emocijas nekā reāla refleksija. Lēnā, kontemplatīvā domāšana ir spītība un, iespējams, ļoti būtiska dzejas darba daļa. Viens ir audzināt raksturu un pacietību, bet tas var palīdzēt dzejā nonākt pie kaut kā tāda, kas reāli sadiedz pasauli kopā, atjauno, daudz vairāk, kas ir balstīts ilglaicīgajā, rūpīgajā meditācijā. Vienlaikus šādu dīko romānu lasīšanu aizvien mazāk cilvēku var atļauties. Turklāt mūsu ekonomiskās sistēmas ir tendētas uz to, ka visam jāsniedz mirklīga gratifikācija, esam iezombēti skrollēšanā. Tas izklausās distopiski, bet pasaule diemžēl mēģina mūs padarīt atkarīgus no hiperseksualizētām popzvaigznēm, pārcukurota fastfūda un tā saucamā “satura” un MI tehnoloģijas, kas novērš uzmanību no, piemēram, klimata krīzes, padara mūs vienaldzīgus un vieglāk kontrolējamus. Šīs lielās dopamīna mašīnas dēļ ir grūti nodoties lēnajai prāta darbībai. Un pat tad, kad izdodas beidzot ieskatīties īstenībā, rodas sajūta, ka tu esi spiests rīkoties steidzamības kārtā, – arī te šķietami nav laika lēnumam. Tad ir jāiemācās nekļūt vienaldzīgam, vienlaikus nesajūkot prātā. Un tur vajadzīga tā lēnā refleksija. Ir jāatrod iespēja laikmeta straujumā nezaudēt spēju domāt caur rūpēm. Tas ir vienīgais veids, kā pasauli pieņemt, iespējams, arī mīlēt un ieraudzīt tās uzlabošanas iespēju, cerību. Grūti – bet tam nav jābūt viegli.

 

Tad tu redzi ētisku vērtību arī kontemplatīvajā dzīvē? Tas nav vienkārši kaifs sēdēt un lasīt senus tekstus, aiziet no pasaules un patverties valodā, bet domāšana un metode, kurai ir ētisks aspekts.

Protams! Reti kurš, reāli nodarbojoties ar domāšanas attīstību, to dara, lai izolētos, aizbēgtu. Man šķiet, ka tur ir ētiskais aspekts. Domāšana var notikt par steidzamo un aktuālo, arī aizņemot daudz laika vai ieslēdzoties bibliotēkā un neejot protestos, taču tas nenozīmē, ka cilvēks nedomā par netaisnību. Tā top filozofiski darbi. Bīstami ir pārvērst izolēšanos dročīšanā, eskeipismā, zombējoties rīlos, konsūmerismā. Ja gremdēšanās valodā kļūst par pašmērķīgu sevis izklaidēšanu un neko citu, tad tas ir bīstami. Bet, manuprāt, tas nenotiek tik bieži, kā varētu šķist. Man nešķiet, ka tie, kas pavada laiku ierakušies klasiķu darbos… Nezinu, varbūt tas notiek ar vecumu, kad vienkārši gribi palasīt kādu vecu romānu. Bet es uzskatu, ka, arī veicot, piemēram, arhīva darbu, var nonākt pie secinājumiem par to, kā būt pasaulē ētiskāk. Tas jau ir jēgpilni.

 

Tu teici, ka uzrakstīji Lielo sprādzienu dažu mēnešu laikā.

Pirmais melnraksts tapa starp novembri un maiju, pēc tam tika rediģēts līdz gada beigām.

 

Man ir priekšstats, ka tu daudz raksti. Kā tu pats izjūti rakstīšanas procesu, jo, man šķiet, salīdzinājumā ar citiem dzejniekiem, tu daudz pagūsti izdarīt. Kas notiek ar laiku, kad raksti? Es nedomāju, ka steidzies, bet mani interesē, kā tev sanāk to visu paveikt?

Patiesībā man nešķiet, ka paspēju daudz. Saprotu, ka, salīdzinoši skatoties, tā varētu šķist, bet iekšējā sajūta ir, ka man ir bail, ka kaut ko nepaspēšu, vismaz kādu laiku sajūta tāda bija, ka nedrīkst atlikt. Vismaz ar Lielo sprādzienu bija tā, ka nedrīkst sev šobrīd to visu nepateikt. Attopies pozīcijā, ka dzīves apstākļi, par laimi, ļauj darīt radošo darbu, tad nedrīksti neizmantot iespēju, privilēģiju rakstīt to, kas pašam šķiet steidzams. Vienlaikus esmu pārliecinājies, ka kvantitāte tiešām atver iespējas, kuras citādi ir aizslēgtas, respektīvi, kvantitāte var radīt kvalitāti. Ja esmu perfekcionists un neļauju sev rakstīt, jo man ir bail, ka nebūs pietiekami labi, tad biežāk apturu potenciāli labu dzejoļu uzrakstīšanu. Bet, ja es ļauju, tad iznākumā radu vairāk labu dzejoļu. Man ir aizdomas, sajūta, ka viens no iemesliem, kāpēc es it kā esmu redzams autors, profesionālis, ir tas, ka esmu ļāvis sev uzrakstīt virkni viduvēju dzejoļu. Ja nebūtu tos uzrakstījis, nebūtu ļāvis radīt arī spožos. Man ilgu laiku ir strādājusi šāda pieeja. Kopš Lielā sprādziena ir citādi, kopš pagājušā gada ir ieslēdzies cits iekšējais ritms. Tas ir normāli, ka pēc grāmatas uzrakstīšanas vajag radošu pauzi.

 

Lielajā sprādzienā ir vieta, ko noteikti atpazīsi, jo tas ir tavs dzejolis (smejas), kur dzejas “es” iztēlojas Nobela prēmijas žūriju: “Mans novēlējums: katru dienu iztēloties, ka visi mūsu vārdi un uzvārdi ir viena autora pseidonīmi, – un nav svarīgi, vai tu tam tici, svarīgi, / vai tu tā uzvedies”. Man šķiet interesanti, ka tu pievērsies vēsturiski spēcīgajam priekšstatam par dzejnieka, mākslinieka ego, individuālismu, vienas patiesības balss ideju, kas ir lokalizēta cilvēkā, tu runā par autora, dzejnieka esencializāciju. Šķiet, ikviens radošs cilvēks sevī izjūt nepieciešamību ik pa laikam ieņemt centrālo vietu un vajadzību tikt redzētam un pamanītam, bet vienlaikus negribas aizņemt vietu un kļūt apsēstam ar sevi. Man patīk tas, ka tu tādā atklātā veidā par to runā. Kā tu uz to raugies un strādā ar to, jo esmu ievērojusi, ka atgriezies pie idejas, ka ir svarīgi būt dāsniem.

Man īsti nav, ko piebilst. (Abi smejas.) Piekrītu, un man ir prieks, ka tu to saskati. Man bija intervija ar Zintnieku nesen. Es beigās piekritu, bija sirsnīga un jautra intervija, pieaugušā vecumā tev intervijā jautā, kāda ir esamības jēga. (Smejas.) Mana atbilde bija (rāda grāmatu): skatiet šo grāmatu (Martins Heidegers, Esamība un laiks). Bet tur runājām arī par ego, egotripiem. Varu paturpināt to, ko tur runāju, proti, – tev ir pilnīga taisnība, man reizēm ir svarīgi būt prožektoru gaismā un nonākšana uzmanības centrā ir daļa no manas darbības, bet vienlaikus ir bail to izmantot kaitnieciski, ka tas aizmiglo skatu un tu sāc apropriēt mikrofonu. Nevis sāc runāt citu vietā, bet neizmanto tev dotās iespējas jēgpilni, nepamani, ka to sāc tā darīt. Man ir bail no tā, bet man patīk, ka man pievērš uzmanību. Labā ziņa ir tā, ka literatūra pēc savas iedabas paredz mazdrusciņ ego nāvi. Arī tad, ja rakstām par sevi, savu pieredzi, traumām, nav būtiski; literatūra pēc tā, kā funkcionē pasaulē, paredz, ka svarīgāka ir pati literatūra, nevis autors, svarīgāk ir tas, kā dzīvo mākslas notikums. Personības kults nav daļa no tā, ko es izjūtu kā literatūru. Ir, pastāv, tam ir nozīme, ir daļa no darbības, bet personība, ego ir vairāk saistīts ar mārketingu, tirgu, ar publicitāti. Ar visu ko, bet mazāk ar pašu literatūru.

 

 

Tev šķiet, ka tas ir saistīts ar to, ka literatūru uztveram kā rakstītu tekstu, nevis kā autorā esošu dziedzeri, no kura tas nāk, un vai tam ir saistība ar mediju, caur kuru visbiežāk sastopamies ar literatūru? Teiksim, līdzīgi aktierim mēs it kā nesam literatūru sevī, tomēr galarezultāts ir nevis mūsu uzstāšanās, bet grāmata, kas ir objekts ārpus cilvēka.

Jā, es runāju par to, ka literatūra kā medijs dzīvo, pat ja arī autors ir fiziski, bioloģiski miris. Tas ir slavenais, spēcīgais un skaistais literatūras efekts, kad paņem sen, sen miruša autora grāmatu un izrādās, viņš ir aprakstījis to, kā tev likās, ka tu unikāli skaties uz pasauli. Tas efekts ļauj literatūrai dzīvot autonomi. Paradoksāli, jo tā jau ir, ka literatūru nesam sevī, tā ir cieši saistīta ar mums pašiem, bet viņa uzsāk savu dzīvi pēc publicēšanas un šī apstākļa dēļ es atļaujos teikt, ka literatūra ir svarīgāka par pašu indivīdu. Man jau patīk arī uzstāties, bet tas ir pakārtots notikums. Man patīk lasījumi, Pagebreak uzstājās slovēņu dzejnieks Alešs Štegers. Viņam bija izcils lasījums, viņš to bija nostrādājis līdz pēdējai detaļai, ar vienkāršu intonāciju, tas nebija teātris, šovs vai baigā performance, bet artikulācija, izruna, kā viņš darbojas ar skaļumu – uzstāšanās bija patīkams, skaists un baudpilns notikums. Tā man ir ļoti svarīga daļa no literārās darbības, bet pats būtiskākais tāpat ir drukātais teksts. Šajā ziņā varu būt konservatīvs.