— Tīklojumā

Devos pie Līvas publicējamas intervijas nolūkā. Tā nav mana ikdiena – kādu intervēt –, tāpēc sākotnēji domāju, ka noteikti nāksies ierakstīto dikti kārtot un strukturēt. Taču Līva ir lieliska stāstniece, un intervija atspoguļo sarunas ritējumu, kāds tas bija 2026. gada 1. jūnijā Līvas virtuvē.

Līvas grāmata ir ļoti forša, un jauki būtu, ja intervijas ievada tekstā paliktu nevis kāds izvilkums no sarunas, bet apgalvojums: ir iznākusi Līvas Zolnerovičas grāmata Hipiji Latvijā. 20. gs. 60. līdz 90. gadi (Bolderāja, 2026). Grāmata ir pirmais akadēmiskais pētījums par subkultūrām Latvijā, kas piemērots plašam lasītāju lokam.

Anita Smeltere

 

Kad uzzināju, ka man būs iespēja tevi intervēt par jauno grāmatu, es patincināju arī citus, ko viņi gribētu tev pajautāt. Dažas reakcijas bija apmēram tādas – tur jau it kā viss zināms. Taču es, lasot grāmatu, lielākoties uzzināju par hipijiem (un ne tikai) patiešām jaunus rakursus un stāstus, lai gan arī biju iedomājusies, ka zinu daudz.

Droši vien cilvēkiem liekas, ka visu zina, jo domā, ka tas ir tas pats, kas par Kazu, tikai vairāk par hipijiem. Viņiem varbūt vispār liekas, ka tā ir tā pati vecā tēma no cita rakursa. Daudzi neiedomājas, ka Kaza un 60. gadi ir vienīgi pats sākums. Un manā pētījumā tā ir tikai viena sadaļa stāsta. Es Kazai tāpēc tā pamatīgi nepieķēros, jo tas tiešām ir izskatīts. Taču arī par to nav zinātnisku pētījumu – kā kopiena ir formējusies, piemēram. Tā Eižena grāmata¹ vairāk ir tāds kā eseju un attēlu apkopojums. Būtu interesanti paskatīties, mēģināt saprast, vai arī toreiz Kazas kopiena bija jau tāda ļoti, ļoti izteikta vai tomēr ar laiku radusies kā mitoloģija. Tas kā sociālais fenomens ir interesants, bet par pirmsākumiem ir grūti ko secināt, jo tie cilvēki vairs nevar to paši pateikt. Sākumā viņi runā ļoti dabiski, bet pēc tam jau tālākās intervijas redzams, ka katrs runā vienu un to pašu, vienādu, rodas filtri.

Es domāju, ka neviens neko īsti par hipijiem zināt nevar, arī es pati pētījumu sāku no nezināmā. Nebija vispār tādu zinātnisku pētījumu par subkultūrām un nav joprojām. Es skatos tālāk par Kazu – uz 70., 80. gadiem un 90. gadu sākumu, tā nav plaši zināma tēma. Savā ziņā tas ir tieši tas, ko vēlējos parādīt, – ka hipiji nebeidzas 70. gadu sākumā.

 

Cik sens tad ir tas laiks? Kad tu sāki pētīt subkultūru tēmu?

Kad es pabeidzu vēsturniekus, kādā 2000. gadā laikam. Būtībā apmēram 20 gadus es to jau pētu. Es iestājos Kultūras akadēmijā (jo es zināju, ka vēsturniekos par šādu tēmu neuzrakstīšu). Tad bija tas maģistrs, mans pirmais pētījums. Tad es sāku, jo man pašai patika, tas viss interesēja.

Es šo stāstu jau esmu daudz stāstījusi – sēdēju reiz Ilgvara Butuļa lekcijās, un viņš pieminēja: mēs tur arī bijām hipiji, pa kaut kādiem bēniņiem tusējām kaut kādās krāsainās drēbēs. Un man tad saslēdzās – neviens par to neko nezina. Izņemot to, ka ir Andris Grīnbergs un Kaza, pēc tam vēl Brašmanes fotogrāfijas parādījās. Bet sanāk, ka ir jau arī citas kompānijas bijušas. Un man tas izejas punkts bija tāds. Tad vēlāk kādā krievu grāmatā es izlasīju par Gaujas nometni. Man arī bija ļoti vājš priekšstats, un mans maģistra darbs jau arī bija salīdzinoši vājš. Nē, nu tur bija intervijas. Bet neviens teikums no mana maģistra darba nav grāmatā. Kā es teicu arī daudziem – Jānis Daugavietis, manas grāmatas redaktors, paņēma maģistra darbu, izlasīja un teica – smukas bildes. Tāds antikompliments.

 

 

Kas ir galvenais, ko tu gribētu pateikt par šo grāmatu?

Galvenais man liekas, ka tas vispār ir pirmais pētījums par Latvijas subkultūru, jebkādu. Nu tieši kā pētījums, nevis tikai kā atmiņu apkopojums. Šis tomēr, lai arī rakstīts vienkāršā valodā, ir akadēmisks pētījums.

Tas dod arī nākamajam pētniekam vai lasītājam kaut kādu struktūru, pēc kuras darboties. Cilvēku atmiņas tomēr ir vērtētas, analizētas. Eižena grāmata par Kazu ir ļoti laba. Bet tās ir esejas. Un ar to arī tas ir ļoti labs avots. Man ir ļoti svarīgi, lai kāds, paskatoties uz manu grāmatu, saka, bet kā? Kāpēc citām subkultūrām nav? Varbūt es? Nu tā. Lai arī citi sāk pētīt.

 

Vai pasniedzēju, kurš lekcijā dalījās par tusēšanu bēniņos hipiju drēbēs, tu arī iztaujāji?

Nē, es viņu neiztaujāju. Teiksim tā – tas, par ko tu fano agrā jaunībā, tas var tikpat ātri pāriet. Nu, tā identitāte jau mainās – tu pēc tam esi jau vēsturnieks, pasniedzējs. Tas tam cilvēkam nav vairs svarīgi. Un mēģināt atrast katru, kurš kādreiz varbūt ir bijis hipijs, tas ir diezgan nereāli. Es neesmu nekad gribējusi atrast “katru, kurš kādreiz”.

Bet šeit arī ir tā pētniecības problēma. Identitātes mainās arī cilvēkiem, kuri ilgstoši varbūt tiešām bijuši hipiji. Vēlāk viņi kļūst par māksliniekiem vai ko citu. Tāpēc man grāmatā ir tas dalījums starp hipijiem un māksliniekiem. Es centos to ļoti neuzsvērt, bet mazliet parādās. Piemēram, par Kazas pēctečiem, tā bija latviešu mākslinieku sabiedrība. Es to saucu par radošo bohēmu, un tā otra daļa ir subkultūra, taču tajā bohēmā ir grūtāk atrast cilvēkus. Viņš kādreiz ir bijis hipijs, kur tagad viņš ir? Savukārt subkultūrai bija tīkls, jo viņi brauca tālāk, viņi brauc uz Krieviju, uz Ukrainu, Lietuvu, Igauniju, uz Ļvivu, Tallinu, Viļņu, un tur izveidojas tas tīkls, kas saucās Sistēma. Tur viņi arī šodien liek bildes, kurš nomira, kurš piedzima, kur palika, tur tev kāds vienmēr atbildēs. Bet Latvijā šai hipiju bohēmai nav tādas grupas kādā sociālajā tīklā. Šeit nav nevienas tādas grupas.

 

Kā tu atpazīsti, kurš bijis un palicis hipijs, pēc kādām pazīmēm to var noteikt? Kā atradi intervējamos?

Pirmām kārtām jau cilvēks pats piesakās. Un es arī meklēju. Ir divi veidi, kā es esmu atradusi cilvēkus. Viens – intervējot kādu, es vienmēr esmu beigās prasījusi, ar ko man vēl parunāt. Tad iesaka nākamo. Otrs – esmu likusi ziņu Facebook, tad piesakās vai iesaka. Jo subkultūrā ir tās saites.

 

Tu grāmatā stāsti par sevi, ka meklēji piederību, identitāti, un aptvēri, ka tie varētu būt hipiji. Kas bija tie pirmie hipiji, kurus tu sastapi?

Es nekādus nesastapu. Tur jau arī ir tā lieta, ka es sastapu tikai vēlāk. Un patiesībā, ja es nebūtu to maģistra darbu sākusi rakstīt, iespējams, tā arī nesastaptu. Jo es jutos kā hipijs un biju ļoti jauna, bet paiet kāds gads, divi un tev jau tā identitāte sāk šķobīties, jo neviena tāda cita nebija. Es maģistra darbā biju uzrakstījusi, ka tāda hipiju subkultūra mūsdienās nepastāv.

Un tad vēlāk mēs aizbraucām uz Šipotu, uz Rainbow, uz tām nometnēm, un tur pilnas pļavas visādu hipiju ganās.

Tas viens solis ir, kā tu pats jūties, bet, ja tu neatrodi īsti citus tādus pašus, tad tas var izplēnēt ļoti viegli, jo ļoti grūti būt vienam. Protams, man bija draugi, bet es teiktu, ka pēc tāda vecā formulējuma, tie bija vienkārši neformāļi. Nu, mataini cilvēki, viņiem nebija tādas super identitātes. Tie bija ģeogrāfi, vēsturnieki, tad vēl citi, kas Veldzē² uz ielas sēdēja. Neformāļi, panki, goti, metālisti. Daži teica, ka ir hipiji, ar kaut ko es sapazinos, savukārt tur atkal bija problēma. Viņi baigi daudz alkohola lietoja. Sapazinos ar tiem, kas sevi sauca par hipijiem, jā, bet tā ļoti tuvu nedraudzējos, jo es nespēju daudz izdzert tos nemarķētos dzērienus, ko Vecrīgā tantes tirgoja tajā laikā, brūnus, sarkanus un baltus ar pielietām krāsiņām.

 

Diezgan daudziem jau pusaudžu vecumā sāk besīt viss, ko vecāki un sabiedrība piedāvā, jo tur, manuprāt, laužas cauri tā mietpilsonība. Starp citu, esmu pieredzējusi, ka mietpilsonības jēdzienu ir diezgan grūti izskaidrot tai sabiedrības daļai, kuru, teiksim, es redzu kā mietpilsoņus. Būtībā visiem šiem neformāļiem saglabājas pusaudzības nepatika pret nosacījumiem, noteikumiem, kas tiek uzspiesti. Ar laiku tad notiek tā izšķiršanās – aiziet uz vienu vai otru, vai trešo virzienu, kurš ir saistīts savukārt ar kādu piederību citām subkultūru ideoloģijām, kas ir pieņemamākas.

Nu, mēs varam sākt ar pirmo, to mietpilsonību. Es intervijā ar Daugavieti³ par to izteicos. Tieši tas man arī visvairāk riebās, tā noteiktā kārtība sadzīvē un vispār.

Tas man liekas ļoti neatbilstoši, kad saka, ka hipiji vispār nav protestējoša subkultūra. Jo viņi protestē. Un nav tā, ka viņi protestē tikai pret padomju varu. Jo vienmēr subkultūrām (cik viņi to paši saprot vai ne) tas ir protests pret mietpilsonību.

Es nesen biju zinātniskā konferencē un piedāvāju terminu “dubultā marginalitāte”. Jo padomju laikā tas nebija tikai spiediens no augšas, spiež arī no sāniem – tā sabiedrība. Piemēram, sabiedrības daļai var nepatikt padomju vara, bet viņi var smieties arī par citādajiem, par cilvēkiem ar bakenēm un tamlīdzīgi. Saukt par ķēmiem. Padomju varu ļoti daudzi necieta, bet tajā pašā laikā ne jau tāpēc viņi mīlēja hipijus un citādos. Nebūt ne.

To noteikti vajag pieminēt, ka tā ir vienmēr, un arī padomju laikā tā tas bija, tas ir arī protests pret mietpilsonību, pret kastītē ieslēgtu domāšanu, kas orientēta uz materiālajiem labumiem un to, ko citi padomās.

Un es nedomāju, ka tas ir tikai pusaudžiem. Respektīvi, tu vari subkultūru lietot kā pusaudzis, bet tad iet tālāk un ieraudzīt, ka var tā dzīvot arī turpmāk.

Un tad ir tas izvēlētais ceļš. Es grāmatas teorijas daļā arī stāstu, ka pirmais ir emocionālais impulss. Tam tu nevari pretoties. Tas ir kā, kad ieraugi Jēzu – un čau!

Es ieraudzīju Burdā kaut kādas kļošenes, tad ieraudzīju kādu bildīti avīzē Diena, kur bija minēts Monterejas festivāls (man bija laikam kaut kādi 15 gadi). Es neko par to mūziku nebiju pat dzirdējusi, bet kaut kas man patika. Notiek tāds kā klikšķis, emocija. Tas ir viens, bet tad nāk arī tā ideja klāt, un tā galvenā ideja man bija tieši jau minētā mietpilsonība. Kurš jums to ir teicis, ka jums ir jāsēž šitā, tik neērti, un ka tā ir pareizi? Nu, tās ir muļķības.

Es nedomāju, ka tas ir tikai pusaudžiem raksturīgs. Nu, varbūt tas ir tāds pusaudža protests sākumā, bet pēc tam, kad tu padomā dziļāk, nu tas nav tikai pusaudzisks. Ar šādu pārliecību var nodzīvot visu mūžu, un nedarīt tomēr lietas tieši tā, “kā ir paredzēts”. Nu kāpēc lai tu dzīvotu tieši tā, kā ir “pareizi”?

 

 

Turklāt tas ir ļoti sarežģīti.

Jā, būt pareizam visu laiku ir ļoti sarežģīti, kad jāzina, kā kurā vietā uzvesties. Subkultūrai sanāk vairāk plusu nekā mīnusu, tā man šķiet.

Vispār manā grāmatā nav tik daudz par šo – hipiji protestēja vai neprotestēja, vai viņus var nosaukt par disidentiem vai par ko. Svarīgākais man bija parādīt, ka bija tādi hipiji. Izstāstīt šo vietējo naratīvu tieši Latvijas kontekstā. Ja es izvēlētos kādu konkrētu skatījumu un teoriju, piemēram, vai viņi bija pret padomju varu, vai viņi to izvēlējās emocionāli, vai viņiem svarīgākais bija kaifs, tad kaut kas būtu jāņem ārā. Vai arī materiāls tad “jāpiedzen” konkrētai teorijai. Es uzrakstīju grāmatu, neuzspiežot viena virziena vai teorijas skatījumu.

 

Kā tu izlēmi, ka Daugavietis būs redaktors? Cik ļoti viņš ietekmēja saturu? Te domāju par mūzikas tēmu izvērsumu, jo hipijiem diezgan svarīga ir arī mūzika.

Daugavieša ietekme bija tāda, ka viņš sekoja līdz tam, ko es daru. Kad iestājos doktorantūrā Bristolē, viņš uzaicināja mani pāris lekcijas lasīt sociologiem. Tad viņš teica: nu jau paliek arvien labāk. Kad es to doktorantūru nepabeidzu, tad viņš man ikreiz satiekoties teica: un kad būs grāmata? Un tā man bija diezgan skaidrs, ka tas būs viņš, kas to vadīs, jo viņš tomēr ir orientēts uz subkultūru tēmu. Nu, viņš ir ne tikai redaktors, viņš ir arī savā ziņā mentors, viņš tā kā pabīda. Kāds teikums, ko Daugavietis saka it kā nemanot, tas nozīmē – ej tajā virzienā un pameklē tur. Un tas ir vērtīgi.

Jāsaka, ka es varbūt mazliet sākumā baidījos, ka Daugavietis kā mūzikas sociologs varētu spiest uz to mūziku. Bet viņš nespieda. Es jau viņam pašā sākumā pateicu, ka muzikālā faktoloģija mani nesaista. Jā, mūzika ir ļoti svarīga, arī kā tas kaifa radītājs, ir svarīgi, ko hipiji šeit klausījās un kāpēc viņi neklausījās kaut ko citu. Bet kurā gadā iznācis kurš albums, kā sauc mūziķus, tas mani nesaista.

 

Vai bija kaut kas, varbūt kāda personība, kas palika ārpus grāmatas?

Es visu ieliku, bet kaut kas jau palika ārpusē, piemēram, Andris Grīnbergs. Man nebija ar viņu intervijas.

 

Tāpēc ka par viņu jau daudz bija zināms?

Arī tāpēc, un vēl, viņš ir diezgan sarežģīta personība. Viņš dzīvo uz priekšu un par pagātni negrib runāt, un tas saskarsmes punkts mums varbūt nesanāca.

Un es uzreiz pati atbildēšu uz jautājumu, ko man daudzi ir prasījuši par Andri Grīnbergu, – vai viņš bija vai nebija hipijs? Tieši viņa laikabiedri apgalvojuši: jā, viņš bija vienīgais, nē, viņš nebija. Ir ļoti grūti pateikt. Jo tas jautājums ir tāds – vai viņš bija no sirds hipijs vai vienkārši uzķēra vilni un sekoja modei, lai izceltu sevi?

 

Man ļoti patika grāmatā tā vieta, ka nav hipijīgi teikt, ka tu esi hipijs.

Jā, nu, šajā Grīnberga kontekstā es teiktu, ka šai diskusijai par viņu tiešām nav nekādas nozīmes. Jo viņš bija viens no arī maniem atspēriena punktiem, es biju tās viņa bildes redzējusi. Jā, un cik viņš bija patiess vai nepatiess, to mēs neviens nevarēsim pateikt. Es domāju, drīzāk bija patiess. Ja tā arī bija pašreklāma, tā tomēr bija arī viņa māksla, kas ietekmēja tik ļoti daudz pēc tam. Jo viņš to vārdu, hipijismu, aiznesa no 1968. līdz kaut kādam 1995. gadam, kad es par to sāku interesēties. Varbūt viņš primāri bija mākslinieks. Taču viņš bija nozīmīga un ļoti spilgta personība hipiju tēmas kontekstā, pat ja viņš saka, ka tie laiki pagājuši un tas vairs nav svarīgi.

 

Tava grāmata ir par hipijiem Latvijā līdz 1992. gadam. Vai tu turpināsi?

Jā! Es domāju, ka iešu arī tālāk. Noteikti. To gan esmu sapratusi, ka tas nenotiek ātri. Taču man liekas – kā ar pirmo tetovējumu – jau pēc diviem gadiem tu esi notetovējies no galvas līdz kājām. Ir domas, ko darīt tālāk, un es jau daru. Bet tagad ir jārunā vēl par šo grāmatu, lai cilvēki lasa. Ja kāds kaut ko pamana vai vēlas papildināt, droši var nākt pie manis parunāties. Jo arī tagad man joprojām liekas, ka tas stāsts ir ļoti virspusējs. Par katru grāmatā minēto kompāniju vai aspektu es varētu pētīt vēl dziļāk. Vienkārši tad tā grāmata iznāktu vēl pēc 10–15 gadiem.

Vēl jau var par šo pašu tēmu meklēt arhīvā materiālus. Nu, tad man vajadzētu vēl kādus trīs pētniekus, kas ar to darbojas. Jo it kā liekas smieklīgi – nu ko tu Līva par hipijiem raksti? Tur ir vai bija varbūt 100–150 cilvēki, tādi ar īstu pārliecību. Taču no viņiem jau tas tīklojums un iespaids iet tālāk. Tāpēc tas ir svarīgi. Daudzi no viņiem būtu pelnījuši mazu atsevišķu grāmatiņu.

Es esmu gan subkultūras pārstāve, gan pētniece, tāpēc man bija svarīgi grāmatu uzrakstīt šādu – pētījumu, bet vienkāršā valodā. Ārpusnieks varbūt vairāk koncentrētos uz spilgtākajiem tēliem savā pētījumā. Man viņi katrs ir svarīgs. Pēc būtības tas hipijs ir svarīgāks par to pētnieku. Bieži vien akadēmiskajā zinātnē mēs paņemam materiālu un tad mēs to pārinterpretējam. Es droši vien uzrakstīšu arī doktordarbu, taču tagad tas galvenais, ko es gribēju, ir izdarīts. Man bija svarīgi uzrakstīt grāmatu tieši šādi, jo tā es nejūtos nodevusi hipijus.

 

 

Tu esi hipiju subkultūras spilgta pārstāve, pat kodols. Tu tomēr saturi to ideju, un pie tevis tikko, kamēr mēs runājām, arī ienāca divi jaunieši. Vai viegli būt hipijam šodienas Latvijā?

Manuprāt, šobrīd jaunākā un vidējā subkultūras paaudze vairāk ir rietumu modeļa hipiji, kas vairāk pārstāv new age vai ezoteriku, respektīvi mēs esam integrējušies rietumu sabiedrībā, un rietumu hipijs ļoti atšķīrās no austrumu hipija. Šodien ir vieglāk atrast domubiedrus, piemēram, Rainbow, kas ir tas lielais tīkls, kā agrāk bija Sistēma, par ko stāstu grāmatā.

Subkultūrā paaudzes mainās ik pa astoņiem gadiem apmēram. Manā uztverē viņi, šodienas jaunie hipiji, tagad tikai sāk to savu devumu pienest. Viņiem ezoterika arī patīk, bet viņiem gribas arī realitāti. Viņiem interesē grāmatas atkal, arī kaut kas racionāls, vēsture un tā pati rokmūzika. Viņi vairs negrib vienīgi pānu flautas.

Tātad šodien ir milzīgs tīkls, pa kuru tu vari braukāt. Tur atradīsi kaut kādus tuvākus domubiedrus. Tādā ziņā ir vieglāk. Bet cik vispār ir viegli būt citādākam, tas ir cits jautājums. Ja tu tāpat esi mazākumā, es domāju, tas nekad nav viegli, bet tas ir toties ļoti forši.

 

O, šīs varētu būt foršas sarunas beigas.

Jā!

1. Eižena Valpētera sakārtojums, albums Nenocenzētie: alternatīvā kultūra Latvijā, XX gs. 60-tie un 70-tie gadi  (atpakaļ uz rakstu)
2. Laukums Vecrīgā.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Publicēta Līvas grāmatā.  (atpakaļ uz rakstu)