— Kāpēc derētu mākslu ņemt nopietni?

Šis jautājums varētu šķist bezjēdzīgs. Jo kurš gan šaubās par mākslas vietu, lomu un jēgu sociālās dzīves konstrukcijā. Dažādās mākslas vai vismaz radošā darba izpausmes ne tikai figurē kā sociālā statusa zīme, bet arī pavada sabiedrības locekļus to privātajā un publiskajā dzīvē, uzturot pastāvīgu garīguma, emociju un pārdomu tonusu un domu apmaiņu. Māksla veido arī noteiktu izglītības satura segmentu – kā regulārajās vispārizglītojošās skolas, tā ārpusskolas programmās. Tātad principā sabiedrība piekrīt, ka māksla (vizuālā māksla, mūzika, literatūra, bet daudz mazākā mērā kino, mediju māksla vai laikmetīgā māksla tās dažādajās izpausmēs) nākotnes pilsoņus palīdzēs veidot par labiem, sociālekonomiski veiksmīgiem un cienījamiem mūsu sabiedrības locekļiem, un pēc skolas beigšanas tā neuzdrošinās nedomāt arī jaunie pilsoņi. Tas attiecas kā uz vērtību un kultūras mantojuma izzināšanu un iegaumēšanu (kultivāciju), tā arī uz radošo prakšu veidošanu, paša radošuma izkopšanu jaunajos cilvēkos. Jautājums tikai, vai mēs – visi sabiedrības locekļi, tās dažādās grupas un indivīdi – varētu vienoties par to, kas māksla ir (kas – nav), un kādas funkcijas veic. Kāda vieta sociālajā kārtībā un sociālajās pārmaiņās mākslai pieder pēc definīcijas (tādēļ vien, ka tā ir māksla) un kāda “māksla” patiesībā nav māksla (tādēļ vien, ka tā neveic šīs funkcijas), tas ir, estētiski “nestrādā” – neskar uztveri tā, lai reģistrētie signāli veidotu jaušamas pārmaiņas mūsu emocijās un atziņās.

Tādēļ tomēr šī raksta nosaukumā formulēto jautājumu, manuprāt, der sev laiku pa laikam uzdot un mēģināt uz to atbildēt. Jo neskatoties uz to īpašo nopietnību, ar kādu mēdzam runāt par mākslu, tai atvēlēt laiku un resursus, to nopietnību, kas mākslas produktus un fenomenus kopumā, no vienkāršā pilsoņa skatpunkta raugoties, padara dārgus, papildu piepūli paģērošus un daudziem šķietami nepieejamus sava izglītības, gaumes, sociālā vai ekonomiskā statusa dēļ – neskatoties uz visu to, māksla ir spēks, kas var izmainīt sabiedrību. Ne tikai pārliecināšanas nozīmē – noteiktu, ideoloģijā balstītu korekciju dēļ, ko tā spēj panākt esošā sociālajā priekšstatījumā. Ne tikai baudas vai emociju gammas dēļ, ko tā izraisa indivīdā kā izmaiņas. Drīzāk jau urdošais radošums, kas par mākslu atšķirībā no skaista priekšmeta liek atzīt to, kas tiecas uz virzību, kustību sabiedrības kontekstā, liek domāt par to kā par izmaiņu fermentu sabiedrības iekšienē – piešķirot nozīmes negaidītiem sīkumiem, atklājot jēgu, iestājoties par patiesumu, uzturot sarunu. Mākslinieka privilēģija ir subjektivitāte, kas viņam ļauj izteikties ne vien skaisti un gudri, bet arī atklāti, emocionāli, viedi, rotaļīgi, sarežģīti, dziļdomīgi, ironiski, paradoksāli, empātiski, aprauti vai pat absurdi – kā vien vēlas –, bet galvenais – autentiski, būtiski un patiesi. Tādēļ mijiedarbība ar kopienu, kas mākslu bauda, ir tik būtiska. Laikmetā, kad noteikumu un likumu sistēmas, uz kurām balstās patiesais un būtiskais, satricina šaubas, bet autentiskums atklāti ir tirgus jēdziens, tieši mijiedarbībā autentiskumā, patiesībā un būtiskumā mākslai joprojām piemīt spēks, pat ja tas arvien biežāk nozīmē arī iesaistīt auditoriju kā (līdz)radītāju.

Tātad māksla ir ne tikai pievilcīgs sociālās dzīves dekors un publisko izrāžu kulise, bet arī ietekmīgs spēks, kas jutīgi reaģē uz sabiedriskās dzīves satricinājumiem un, reprezentējot un formulējot problēmas, iesaistās to risināšanā. Mākslas spēks nav obligāti brutāls (lai arī var tāds būt, jo ir pieredzēts, ka masu auditorija satriekta raud vai demolē vilcienus). Tas drīzāk iesaistās subtili, lēnām iebilstot ierastajām sociālā diskursa konstrukcijām ar pašu runātāju balsīm – pretdarbojoties un plastiski transformējot tās. Tas notiek ilgtermiņā, tādēļ ļoti bieži netiek nekādi monitorēts vai mērīts, vai ievērots. Laikmetīgā māksla tieši ar to ir laikmetīga, ka līdzās jutekliskajam baudījumam un esamības pārdzīvojumam izkristalizē un lieto sabiedrībā pulsējošās emociju figūras, lai nodrošinātu ne tikai sociālu kritiku, bet arī realitātes dokumentāciju, kas zināmā mērā pat konkurē ar žurnālistiku patiesības atklāšanā.¹ Tajā pašā laikā mākslas spēks it tieši (sa)spēlē, rotaļā, spēlē, kas visiem kopā jāspēlē, lai nonāktu pie latviski tā saucamā veselā saprāta (common sense) un atstātu iespēju paskatīties uz to no malas.

Tomēr tieši šī iemesla dēļ šķiet, ka šim spēkam daudzu, tai skaitā ietekmīgu, cilvēku priekšstatos būtu jāplosās tikai un vienīgi tam īpaši atvēlētās vietās, sava veida smilšu kastēs – laboratorijās, studijās, galerijās, muzejos, mākslas mīļotāju kolekcijās. Par šādu maigu un neredzamu nodalīšanas (aizbīdīšanas) formu runā Artūrs Danto,² salīdzinot mākslas un sievietes vietu sabiedrībā savā pārspriedumā par to, kādēļ politiķiem māksla liekas draudīga.³ Neskatoties uz mākslas un politikas mijiedarbi (mākslas politizāciju un politikas estetizāciju), ko pēdējā gadsimta laikā apcerējuši daudzi teorētiķi no Benjamina līdz Ransjēram,⁴ mākslas iedarbība ārpus tai institucionāli atvēlētas vietas – publiskajā telpā un sociālajā darbā – joprojām rada daudz jautājumu, konfliktu un bieži vien vārdos neizpaustas skepses. Varbūt tādēļ, ka mākslas darbs gatavs apstrīdēt visu, pat pats sevi.⁵ Tādēļ mūsdienās māksla ne vienmēr darina patērējamu skaistumu un bieži vien fokusējas uz procesu – laikā ilgstošu, imersīvu un auditorijas iesaistei atvērtu notikumu –, nevis tikai izstādāmu un arhivējamu produktu. Pie tam nozīmes veidošanas ceļā visi soļi ir atvērti attiecību spēlēm, sajūtām un interpretācijām. Domāju, ka daudziem šī ietekme patiesībā liekas bīstama, nekontrolējama un nepārdodama, tādēļ nevērtīga. Savā Dissensus Žaks Ransjērs apraksta sociālās kopdzīves modeļus, skaidrojot tādus jēdzienus kā “demokrātija” vai “politika”.⁶ Politika pēc būtības ir process, kurā kāds sevi apjauš kā politisko attiecību subjektu, rīkodamies politiski, respektīvi, automātiski nepakļaujas. Tomēr vienlaicīgi šis kāds jūt sev apkārt daudzus – tautu (kam vara), kopību. Pie tam politika (kā konfliktu risinājumu un vienošanās meklējumi starp grupām) nosaka, ko iesaistītie sajūt, bet tas notiek sfērā, kurā caur juteklisko un emocionālo pieredzi katrs pats un visi kopā nonāk pie atziņām un zināšanām (vai pārliecībām), kas ir mākslas pārvaldītā sfēra. Mākslas īstais un daudziem bīstamais elements – ka tā caur sajūtām un emocijām ļauj noticēt sev pašam kā subjektam un savai rīcībspējai, tai pašā laikā neidentificējot tālākai varas manipulācijai. Tieši tādā nozīmē – principiāli pārkāpjot savu (iekāres) objekta stāvokli un radikāli iesaistot auditoriju – māksla ar savu jutekliskās sfēras potenciālās pārinterpretācijas iespēju ir spēks. Un tomēr, lai tas notiktu, tā jāņem par pilnu un tai jāsasniedz un jāiesaista pietiekami plašs lauks – liels procents no kopienas vai sabiedrības, kurai ir savas vērtības, rituāli un pieņēmumi par mākslu un tās vietu sociālo spēku un varas spektrā. Tas Latvijā klibo.

Šī pārdomu eseja balstīta atziņās no diskusijas Radošie pārnesumi un savienojumi: kultūrizglītība un sociālās pārmaiņas, kas 2025. gada 13. novembrī notika Liepājā – 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētā,⁷ kuras programmas koncepcijas centrā ir miers un nemiers – mūsdienu sabiedrībā izplatīts psihoemocionāls stāvoklis, kas, visticamāk, ir simptoms dziļām un fundamentālām pārmaiņām sabiedrībā. Vietas izvēle nav nejauša – tā notika ne Rīgā, bet reģionāli svarīgā kultūras centrā, kuras mākslas kartē jau izsenis ir vietas un aktori, kas laikmetīgo mākslu neredz kā nošķirtu, bet tieši otrādi – cieši iebūvētu sociālo attiecību un norišu sistēmā (sākot, piemēram, ar Karostas K@2 centru). Diskusijā piedalījās māksliniece un mediju mākslas pasniedzēja Anna Priedola (RTU Liepājas akadēmija), mūziķe un mūzikas pasniedzēja Līga Kvāše (Liepājas mākslas un mūzikas skola), nodibinājuma Liepāja 2027 valdes priekšsēdētāja Inta Šoriņa, RSU docents un fotomākslinieks Alnis Stakle, kā arī LU docente un eksperte cilvēktiesību un starpkultūru komunikācijas jautājumos Liesma Ose. Diskusijas galvenais jautājums bija tieši par mākslas vietu un funkcijām – par tās spēju transformēt sabiedrību, iesaistot to mākslas radīšanā, tai skaitā ar izglītības palīdzību. Lai arī ir daudz uzskatāmu faktu un piemēru, kur māksla tiek lietota pat kā precīzs instruments kādas grupas integrācijai, sociālas stigmas, traumas vai plaisas pārvarēšanai, lai arī Latvijā ir salīdzinoši atbalstoša mākslas izglītības sistēma, iekļaujoša Dziesmu svētku kustība un pietiekami daudz starptautiski atzītu kultūras sasniegumu, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu (kā Straumes Oskars), fakts, ka retais mākslinieks var savu dzīvi plānot, balstoties tikai uz mākslinieka praksi, rada pārdomas un “aizbaida” jaunos. Pēc diskusijas paliek daudz jautājumu. Kādēļ mākslinieka loma mūsu sabiedrībā ekonomiskā aspektā tiek uztverta kā tērējoša? Kā pēc būtības vērtēt viņa darba nozīmi un saražoto vērtību? Vai mākslas iespējas taisnīguma un cilvēku sociālās, psihoemocionālās un epistēmiskās labklājības nodrošināšanā Latvijā vispār jebkad ir novērtētas? Vai mākslas pētnieciskais potenciāls un pierādījumi mākslas iespaidam uz sabiedrības pārmaiņu procesiem tiek uztverti nopietni? Ja atbilde ir “nē”, kam būtu šāda “nenopietna” uztvere jāmaina?

Paradoksāli, bet laikā, kamēr rakstu šo eseju, medijus pāršalkusi ziņa par pilsētas domes lēmumiem saistībā ar Kriša Salmaņa darbu, ko nodibinājums Liepāja 2027 bija akceptējis realizācijai, bet dome sākotnēji noraidījusi, taču vēlāk, deputātiem pukojoties par spiedienu no LR Kultūras ministrijas, nevalstiskā sektora un mediju puses, ar atsevišķiem iebildumiem apstiprināja. Zīmīgi, ka šādi konfliktu gadījumi Latvijas reģionos saistībā ar mākslas klātbūtni publiskajā telpā kļūst arvien biežāki (sociālos medijos savulaik rezonansi ieguvuši gadījumi Daugavpilī, Ogrē, nupat arī Rēzeknē, kur saduras mākslas un pārvaldības loģika, un pirmās neatbilstība (nesvarīgums) tiek argumentēta ar otrās darbošanos nodokļu maksātāju interesēs). Konflikti ārēji rāmēti atšķirīgi, tomēr, dziļāk meklējot, modelis ir līdzīgs: kad mākslas jomas standarti saduras ar vietējās publikas un vietējās varas, kam svarīga šī publika kā vēlētāji, priekšstatiem par mākslu, tie neizrādās svarīgi. Par gaumēm, kā zināms (ne)strīdas. Vienai pusei šeit ir ekspertu statuss, otrai politiska vai administratīva vara. Varētu pat teikt – gudrība pret spēku. Bet kāpēc šādas situācijas neizsauc diskusiju par vērtībām? Un kāda loma šajā konfliktā ir vai nav mākslas spēkam?

Interesanti, ka viedokļu un priekšstatu sadursme notiek tieši par jutekliskās sfēras, šajā gadījumā pilsētvides jutekliskā profila veidošanu. Tā lielā mērā ir politiķu un pārvaldnieku pārziņā. Tikmēr, kamēr māksla paliek dekorāciju līmenī, labi iekļaujoties pie varas esošo politisko spēku vērtību rāmī (gan ētisko, gan estētisko vērtību, kas var visiem spēkiem nesaskanēt, tomēr pastāvēt kā vienošanās rezultātā izkristalizējies kods), konfliktu nav. Tiklīdz mākslas darbi potenciāli lauž robežas, uzlauž juteklisko komfortu, lai kaut ko pateiktu, iesaistītu un piespiestu uzklausīt, pievēršot uzmanību – ir potenciāli politiski –, tā vairākām, galvenokārt konservatīvām (gan krievu, gan latviešu elektorāta), grupām tas nav pieņemami. Pat ja nav tieša politiska vēstījuma, pat ja nav skaidras sociālas kritikas, mākslas darbs, kas publiski uzrunā līdzcilvēkus, ir bumba ar laika degli. Tā nervozē, pat ja primāri tikai kacina jutekļus un ir pretrunā ar ģimenē, skolā, medijos un ievērojamu privāto resursu patēriņa rezultātā izveidojušos gaumi.⁸ Ir skaidrs, ka par to būtu publiski jārunā, un ir skaidrs, ka par to publiski runāt ir grūti, jo, ja konsenss ir, ka mākslai sava balss ir tikai šaurā mākslinieku un ekspertu pulciņā un ierobežotā laukumā / uz pielūgsmes pjedestāla, tad visa, kas ir vairāk par stilizētām figurālām kompozīcijām, reālistiskiem attēliem vai reklāmu piedāvāto fantāziju pasauli, publiskajā telpā būs par daudz (turklāt saskaņā ar demokrātisku vairākuma lēmumu!!!).Tādēļ varbūt šai diskusijai jābūt tieši par konsensa veidošanu, ņemot to, ko māksla pasaka par patiesību, pilnībā nopietni?

1. Cramerotti A. Aesthetic Journalism: How to Inform Without Informing. Vol. 2. Bristol: Intellect Books, 2009; Postema S., Deuze M. Artistic journalism: Confluence in forms, values and practices. Journalism Studies. 21(10). 2020. Pp. 1305–1322.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Būdams viens no svarīgākajiem 20. gadsimta mākslas teorētiķiem, Danto vienlaicīgi bija arī Amnesty International aktīvists, kas cieši ticēja mākslas lomai tiesiskuma, līdztiesības un iekļaujošas sabiedrības veidošanā. Lojdová Š. Can art change the world? On the political dimension of Danto’s philosophy of art. Estetika: The European Journal of Aesthetics. 61(2). 2024. Pp. 142–157.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Danto A. C. The philosophical disenfranchisement of art. Grand Street. Vol. 4. No. 3. 1985. Pp. 171–189.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Benjamin W. The Work of Art in the Age of its Technical Reproducibility: Third Version’. Transl. by H. Zohn and E. Jephcott. Selected Writings. Volume 4. 1938–1940. Cambridge, MA: Belknap Press, 2003 [1939]. Pp. 251–83; Rancière J. From politics to aesthetics? Paragraph. 28(1). 2005. Pp. 13–25.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Groys B. Art Power. MIT press, 2008.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Rancière J. Dissensus: On Politics and Aesthetics. Bloomsbury Publishing, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Diskusiju organizēja Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultāte projekta ES HORIZON programmas projekta Kultūrpratības vērtība Eiropā (CLiViE, līguma nr. 101132285.) ietvaros. https://www.clivieproject.eu/  (atpakaļ uz rakstu)
8. Bourdieu P. Distinction: A Social Critique of the Judgment of Taste. Cambridge, MA: Harvard University Press, 1984.  (atpakaļ uz rakstu)