— Ceļojuma piezīmes

Rīga–Oslo–Būdē–Trāneja–Būdē–Oslo–Bergena–Oslo–Rīga

22.11.–02.12.2025.

 

I. Rīga–Oslo–Būdē

Pa ceļam uz lidostu takša vadītājs joko, ka lidojums uz Ziemeļpolu esot atcelts. Ir okei, esmu dzirdējusi arī sliktākus jokus. Īpaši no taksistiem. Tuvodamies lidostai, viņš piedāvā mani aizvest uzreiz uz manu privāto lidmašīnu. Prātā iešaujas joks par Kariņu, bet es to noklusēju, tāpēc ka takšos runāt par politiku nav prātīgi. Tā vietā atbildu kaut ko citu – ne pārāk smieklīgu.

Visos diennakts laikos, bet agri no rītiem, vēlos vakaros un naktīs pat īpaši, šķiet, lidostas atrodas ārpus realitātes telpas, laika un klimatiskajām zonām. Tieši lidostas mūsdienās ir vienas no tām vietām, kurās, vienkopus saplūduši, visdažādākie cilvēki runā gandrīz vai visās iespējamās valodās – kā tādās modernās bābelēs. Turklāt nekur citur – pat ne dzelzceļa stacijās un autoostās – cilvēki nepavada laiku tā, it kā tas tiešām būtu izdomāts: viņi ierodas lidostā krietni agrāk par paredzēto reisu, sēž tur, ēd, staigā. Viss cits ir zaudējis nozīmi, izņemot atrašanos lidostā, nekā cita nav – nedz steigas, nedz rūpestu, nedz pienākumu. Un klimats lidostās vienmēr ir ārpus normas, izdzīvodams pats savu pārkaršanas krīzi, tā aizsteidzoties priekšā laikam, bet vienlaikus paredzot to. Pat ja tam ir kāds loģisks izskaidrojums, nevar izslēgt arī sazvērestību: ir karsts tādēļ, lai cilvēki pirktu un dzertu uzcenoto ūdeni plastmasas pudelēs.

Bet Rīgas lidostā viss notiek aši – gaiteņi ir īsi, rindās jāstāv vien minūti, un arī pīkstošas brilles drošības kontroles zonā pārlieku ilgi neaizkavē.

Oslo lidostā ir daudz garāki gaiteņi un arī krietni garākas rindas, bet sajūta līdzīga kā Rīgā – it kā šī vieta atrastos ārpus laika un realitātes telpas. Klimats arī līdzīgs.

Šoreiz drošības zonā brilles nav pie vainas. Kaut kas pīkst, un, lai arī saku drošībniekam, ka iepriekš pīkstēja brilles, viņš savā planšetē rāda, ka pie vainas ir kaut kas krūšu zonā, un liek iestāties citā pārbaudes kamerā. Arī tajā mirgo krūšu zona, un viņš pārbrauc tai pāri ar “steku”. Varētu domāt, ka pie vainas ir nodevīgas krūštura stīpiņas, bet manam krūšturim tādu nav, un man ir skaidrāks par skaidru, ka visi tie ļoti gudrie, draudus meklējošie metāla detektori vienkārši ir uztaustījuši manu auksto un bezjūtīgo sirdi. Ko tādos gadījumos darīt? Šaubos, ka tam ir sagatavotas instrukcijas, tāpēc es tieku tālāk. Bet cepuri nost mūsdienu tehnoloģijām: šādus rīkus vajadzētu izdalīt katram ikdienas lietošanai, lai atvieglotu satiksmi ar citiem cilvēkiem.

Oslo ir −2 grādi, pelēks un sasnidzis, bet aiz mākoņiem – patiesi, kā dziedāja grupa Credo – ir saule. Vēl viņi dziedāja, ka aiz mākoņiem ir viss, bet par to gan šaubos – manuprāt, tā nav patiesība, jo, būdama pilnīgi skaidrā prātā, varu apliecināt, ka aiz mākoņiem reāli nekā nav.

 

II. Būdē

Būdē ir otra lielākā pilsēta Norvēģijas ziemeļos – apgabala centrs ar aptuveni 50 000 iedzīvotāju, slimnīcu, kas nodrošina ap 5000 darbavietu, un ostu. Vēsturiski pilsēta ir bijusi saistīta ar zvejniecību un zivjkopību, un arī šodien cilvēki te nodarbojas ar to pašu, klāt tikai nākuši daži citi – modernāki amati, piemēram, IT joma un rūpniecība.

Laikā, kad esmu Būdē, saule te spīd apmēram četras stundas dienā – no rīta gaisma svīst lēni, saule pilnībā parādās ap pusdienlaiku, bet jau ap diviem riet. Taču, tā kā ir sniegs un sals, tumšajos vakaros var izklaidēties, vērojot ziemeļblāzmu, kas mirgo acu priekšā, atliek tikai pacelt galvu uz augšu vai – kā manā gadījumā – atvērt viesnīcas numuriņā aizkarus. Laikam, sākot no kādiem deviņiem vakarā līdz pusnaktij, ir ziemeļblāzmas pīķa stunda, bet aplikācija Aurora paziņojumus par ziemeļblāzmas aktivitāti mēdz sūtīt arī nakts vidū, un, ja azarts ir spēcīgāks par miegu, var tiem atsaukties. Tad nu atliek tikai nomainīt telefona iestatījumus un sataisīt virkni smuku bildīšu.

 

 

Par spīti ziemai, cilvēki ir aktīvi ārā gājēji. Būdē viena no galvenajām vietējo un tūristu izklaidēm ir doties pastaigā pa apmēram 400 m garo molu jeb moloen, kas vijas ap ostu. Un cilvēki to patiešām arī dara – pat svētdienas rītā mols ir pilns ar nesteidzīgiem kājāmgājējiem un viņu četrkājainajiem draugiem.

Pirms došanās uz Būdē internetā izlasu, ka pilsētā tiek piedāvāta izklaide tūristiem – īpaša ekskursija laivā, lai vērotu jūras ērgļus, kuru apkārtnē esot ļoti daudz (pilsētā tiem pat ir uzlikts piemineklis). Diemžēl šādas ekskursijas, manuprāt, nav diez ko ētiskas, jo jūras ērgļi tiek pievilināti ar piebarošanu – vienkārši tūristu izklaidei (interesanti, ka, meklējot internetā, neatrodu par to nekādus iebildumus no BirdLife Norge puses). Turklāt tās ir arī nesamērīgi dārgas, tāpēc to nemaz neapsveru. Tā vietā, pastaigājoties pa molu, satieku vientuļu zivju gārni. Ir −5 un sniegs, bet viņam viens pīpis. Vienīgais, kas viņam traucē, esmu es, jo man taču viņš ir jānofočē, bet viņš pie tādas uzmanības nav pieradis un jau pa gabalu paceļas spārnos. Vēlāk gan tieku apbalvota ar mazītiņu jūras ērgli virs kalniem tālumā – tā ir bezgala jauka dāvana Būdē dzelstīgās ziemas saulrietā.

 

 

Apmeklēju Jektefartsmuseet jeb Jektes tirdzniecības muzeju, kurā apskatāma pēdējā palikusī jekte Anna Karulīna, kura darbojās līdz pat 1938. gadam. Jekt ir tāda īpaši milzīga laiva ar vienu buru, ko norvēģi, sākot no viduslaikiem, izmantoja preču pārvadāšanai. Latviski pareizāk laikam būtu “jekts”, bet precīzu atveidi neatrodu, tāpēc atļaujos to dēvēt savā versijā par jekti. Tā izklausās mīlīgāk, par spīti tam, ka Anna Karulīna ir patiešām milzonīga un ir grūti iztēloties, kāds spēks ir nepieciešams, lai to vadītu. (Virves, kas to tur kopā, ir resnākas par manu roku.) Tas liek apbrīnot senos jūrasbraucējus, kuriem bija jātiek galā ne tikai ar dabas stihiju – ūdeni, bet arī jāspēj noturēt šāda apmēra laivu taisni.

 

 

Viena no galvenajām precēm, ko no ziemeļiem uz dienvidiem, uz Hanzas savienības pilsētu Bergenu, veda ar jekti, bija kaltēta menca jeb tørrfisk. Būdē gan to nenogaršoju, bet ēdu paltusu un svaigu mencu gluži jaunlaiku gaumē un apmeklēju mājražotāju un mākslinieku Ziemassvētku tirdziņu, kur māksliniece Jannike man uzdāvināja kartīti ar linogriezumā veidotu kaķi, kas dzer tēju.

Jektes muzejs atrodas interesantā, modernistiskā ēkā, kuras lielajos logos atspīd rietošās saules oranžā gaisma. Pie muzeja ir pastaigu taka gar jūru, un cilvēki tur kurina ugunskuru, pikniko, pastaigājas, un namiņos, kas krastā izbūvēti, iespējams, saulrieta vērošanai, pārīši rod divvientulību. Tas viss atgādina Brēgeļu gleznas ar ziemas ainām, kādās, manuprāt, latvieši ne gluži mīļuprāt dodas piknikot vai vērot saulrietu. Jāsaka, ja arī dzīve ir piespēlējusi būdiešiem citronus laikapstākļu un saulesgaismas pieejamības ziņā, viņi no tiem ir spējuši pagatavot garšīgu limonādi. Ja varētu, es būdiešu attieksmi savāktu burciņā, atvestu uz Latviju un izdalītu visiem tiem, kuri sūdzas par garo, drūmo un auksto ziemu.

 

 

Šim braucienam savā prātā piešķiru papildu mērķi – izpētīt, kādus pretslīdes apavus nēsā ziemeļnorvēģi un ar ko viņi kaisa ledainās ietves. Liels ir mans pārsteigums, kad konstatēju, ka tās netiek kaisītas ne ar ko un labākais padoms no būdieša par neslīdīgiem apaviem ir apgādāt jebkurus savējos ar dzelkšņotām uzmavām. Uz ietvēm lielākoties tiek atstāta sniega kārta, kas slīdīgumu mazina, bet dažviet ietves spīd no ledus. Pastaigā pa molu novēroju, ka norvēģi valkā visu ko: uzmavas, zābakus ar jau iestrādātiem dzelkšņiem un zābakus bez nekā. Interesanti, kāpēc tiem pēdējiem neslīd?

 

III. Būdē–Trānejas bāka

No rīta Būdē uz atvadām uzdāvina vēl vienu tālumā lidojošu jūras ērgli. Izrādās, Būdē mīt lielākā jūras ērgļu populācija pasaulē. Bet putnu vērošana ir jāatliek uz citu reizi – laiks doties ceļā uz Trānejas ciema bāku.

Ceļš ar auto līdz Trānejai ilgst apmēram četras stundas (ar pāris pitstopiem) un vijas cauri burvīgai ziemas ainavai, kādu sen neesmu redzējusi. Braucot temperatūra brīžiem noslīd līdz −22 grādiem, un tad visi ceļmalas koki ir apsarmojuši balti un saulē mirdz. Austošās saules staros no ūdens ceļas tvaiki, un dažbrīd ielejās līdzīgi mākonim iegūlis pa miglas vālam. Izskatās kā pasakā, kurā mentāli gribētos palikt uz mūžiem. Man patīk ziema. Galvenais nosacījums, lai to izbaudītu, ir piemērots apģērbs un apavi, kas neslīd.

No Būdē var redzēt Lofotu salas, un tālāk jau ir Svalbāra, kuru redzēt nevar, bet par kuru, nonākot Norvēģijas ziemeļos, atceros. Pirms dažiem gadiem raidījumā Restaurants at the End of the World redzēju sēriju par restorānu uz kādas salas Svalbārā, kur pavārs eksperimentēja ar vietējo pieejamo pārtiku, izgudrodams dažādus neparastus ēdienus. Minētajā sērijā viņš no kādas vietējās irbju sugas putna guzas satura (sēklas un graudi, kas vēl nav sagremoti) gatavoja alkohola uzlējumu.

Lai tiktu uz restorānu, jāsamaksā, tad viesi tiek sasēdināti apsargātā laivā un aizvesti uz salu, kur apsarga pavadībā nonāk restorānā. Vienatnē tur nemaz nedrīkstot apkārt staigāt, jo varot uzbrukt baltie lāči. Tāpēc līdzi brauc apsargi ar ieročiem. Restorānu sauc Isfjord Radio Restaurant.

Pa ceļam uz Trāneju redzu mednieku vai mežsargu, kurš viens pats soļo gar ceļmalu. Medību sezona ir beigusies, tāpēc tas drīzāk ir mežsargs, kurš dodas apgaitā pa savu apgabalu, meklēdams ceļa negadījumā savainotu alni vai ziemeļbriedi.

Iebraucot Knuta Hamsuna dzimtajā apgabalā un Hāmarejas pilsētā, kurā atrodas viņam veltīts muzejs, kurš gan šobrīd ir slēgts uz rekonstrukciju un ietīts baltā plēvē, no ceļmalas sveicienus sūta aļņu mamma un alnēns. Runā, ka aļņu pārvietošanās tik tālu uz ziemeļiem esot samērā jauns fenomens. Hamsuna laikā te tādi brīnumi visdrīzāk netika redzēti, bet apkārtne arī bez aļņiem ir elpu aizraujoša, un pretī jau steidz Trānejas bāka. Tālāk pāri ir Lofotu salas, bet, pagriežoties pa kreisi, kur pamalē izsmērējies saulrieta oranžais, ir tikai ūdens, kalni un atkal ūdens.

 

IV. Trāneja un Trānejas bāka

 

Trāneja ir ciemats Norvēģijas ziemeļos, kuru ieteicams nesajaukt ar vēl vismaz vienu Trāneju tālāk uz ziemeļiem pie Trumses, citādi var gadīties kā man, staigājot pa ciemu un meklējot lielu, baltu baznīcu, kas īstenībā atrodas savu simts kilometru attālumā. Toties šajā Trānejā atrodas kapela – maza, mazītiņa, paredzēta kādiem 15 cilvēkiem, tā tup pakalnā, uz kuru neved neviena taka, īpaši tik sniegotā dienā, kāda iegadās šī. Nespēju atcerēties, kad man pēdējo reizi bija jāžāvē bikses un zeķes no brišanas pa sniegu un dzīvošanās pa āru putenī. Diena, kas pavadīta sniegā, atgriež senaizmirstu bērnības prieku un ilgotu Ziemassvētku sajūtu, un, ja aizraujas no sirds, var sākt skatīties apkārt, vai kaut kur savās gaitās nedodas rūķīši un meža gariņi, gluži kā zviedru mākslinieka Lennarta Heljes pastkartēs, kuras pārspēj jebkuru citu iztēlotu Ziemassvētku pasauli. Viņa pastkartēs ir arī kaķis un žagatas. Trānejā gan kaķus neredzu, bet žagatu ir daudz, un tas ir viens no retajiem putniem, ko šeit izdodas ieraudzīt. Vēl jūrā paceļas liels jūraskraukļu bars un pāri galvai pārlido vientuļš zivju gārnis, gluži kā Būdē, un nosēžas kādā no vaļējiem ūdens pleķīšiem pie bākas. Varbūt tas ir kāds gars, kurš man seko, līdzīgi kā Hajao Mijadzaki multfilmā Zēns un gārnis? Nezinu, bet piesardzības dēļ gārni šoreiz ignorēju.

Trānejas bākas kompleksa ēkās atrodas viesnīca. Te var palikt pa nakti, baudīt dabas ainavas un ēst viesnīcas restorānā, kur ēdienu gatavo ukraiņu pavāre Olena. Te nogaršoju arī kaltēto mencu, par kuru uzzināju Būdē Jektes muzejā. Zivs tiek pagatavota šādi: kaltētā (svaigā gaisā, saulē un vējā) menca tiek divas nedēļas mērcēta (laikam jau ūdenī), tad grilēta un pasniegta ar sinepēm. Kaltētās zivs garša viegli kavējas uz mēles, bet nepārmāc ēdienu pilnībā, un sinepes šai garšai itin labi piederas.

Ziemā Trāneja ir kluss, šķietami izmiris ciems, kur lielāko aktivitāti var novērot vietējā diennakts veikaliņā, kas ir pilnībā digitalizēts (šādi konceptveikali palīdz uzturēt vietējās kopienas vairākās nomaļās Norvēģijas vietās). Domāju, vai kas tāds varētu darboties arī Latvijas laukos, bet bažījos, ka mēs, latvieši, aiz gara un ekonomiskās nabadzības neprastu ko tādu novērtēt. Taču varbūt kļūdos. Jebkurā gadījumā veikaliņā var sastapt trānejiešus. Citādi ārpasaule ir tukša un klusa, izņemot piekrasti, kurā uz brīdi kopā sanākuši trīs zvejnieki un suns. Tad divi no viņiem iedarbina kuģīti un aizpukšķina pa ūdens klaidu. Uz kuģīti no krasta noskatās dažādas skulptūras, kas izvietotas Trānejas ciemā. Skulptūru parkam ir sava karte, tāpēc tās ir viegli atrast. Ne visas gan ir redzamas sniegā atšķirībā no zaķu pēdu nospiedumiem.

Vasarā gan te esot īsta mākslinieku paradīze ar atvērtām mākslas galerijām un kafejnīcām, un visas viesnīcas esot pilnas. To šajā dienā ir grūti iztēloties, jo vienīgais, kas te kaut ko piepilda, ir nebeidzams sniegs, kas lēni snieg lielām pārslām un ietin visu tādā kā marles plīvurā, bet jau vakarā asais vējš to pārvērš ledū.

Trānejas bākas kompleksu pirms daudziem gadiem vietējā pašvaldība attīstīšanas nolūkos izīrēja Annei Grī, kura te saimnieko joprojām. Uzņemšana ir ļoti sirsnīga. Līdz bākai no stāvlaukuma ved tiltiņš, cita ceļa turp nav. Nakšņošana ir senos koka namiņos, kur katrs paksim ir sava skaņa. Par spīti tam, miegs ir salds, un Olenas pagatavotais ēdiens ļoti garšīgs. Ja kāds vēlētos uz šejieni atbraukt, nesezona, šķiet, ir pat interesantāks laiks, kad to darīt, – tad tas ir īpaši un arī palīdz uzturēt kompleksu. Ja laikapstākļu dieviņi ir labvēlīgi, Trānejas bāka ir ideāla vieta, kur vērot ziemeļblāzmu.

 

V. Trānejas bāka–Būdē–Oslo

Bāka atvadās ar lietu un vēju, kas izkausē iepriekšējās dienas ziemas pasaku un šķeļ viļņus tā, ka to plīšanas skaņa pavada ik soli. Te, pie ūdens, laikapstākļu mainība ir ierasta lieta un dažu diennakšu laikā var piedzīvot gandrīz visu, tāpēc ir jābūt gatavam gan sniegam, gan lietum, gan ledum – un tas viss “notiek” vienlaikus, kamēr tu, nabaga cilvēks, brokasto. Kad atskatos uz bāku no stāvlaukuma, aiz tās pavīd rozā debesis un, šķiet, vējš sāk pierimt. Tā ir neaizmirstama atvadu aina, kas liek uzdot jautājumu, vai redzu to pirmo un pēdējo reizi?

Patiesi, ir cilvēki, kurus vilina dienvidu saule, bet es labprāt vēlreiz dotos aiz polārā loka – daba šeit piedāvā palūkoties uz cilvēka maznozīmību mierpilnā veidā un ar savām ainavām, kuras izslāpušām acīm gribas dzert un dzert, un dzert, atstāj majestātisku iespaidu. Kas gan cits var būt vēl vajadzīgāks mūsdienu steidzīgajā, darbu pilnajā ikdienas ritmā ar globāli satricinošajiem notikumiem fonā par atgādinājumu, ka pasaule itin mierīgi varētu bez manis iztikt, taču, ja jau te esmu, tad man jācenšas būt par labāko sevis versiju? Lai gan varbūt tā šķiet tikai man, jo, redz, piemēram, Hamsuns šajā visā spēja saskatīt galvenokārt nomācošu drūmumu, pat ja bērnībā katru dienu pa mājas logu varēja nolūkoties uz pārpasaulīgu skaistumu kalnu un ieleju veidolā. Bet tā laikam ir: ja ēst nav ko, tādām lietām kā dabas skaistums nozīmes nav.

Netālu no Trānejas bākas atrodas Hamsuna bērnības māja, kurā viņš nodzīvoja no trīs līdz desmit gadu vecumam. Ziemā muzejs ir slēgts, bet tas netraucē baudīt skatu, kas paveras apkārt: brūnganoranžā māja un tai piederīgās sarkanās ēkas pieguļ milzīgam kalnam, un, skatoties apkārt no pagalma, Hamsunnas ciemu ieskauj kalni, kalni un vēlreiz kalni. Pret tiem viss cits izskatās pēc nieka, pēc drupatas, bet vismaz šī konkrētā cilvēkizstrādājuma drupata, tas ir, es varu to visu redzēt, saglabāt sevī un pēc iespējas pastāstīt par to citiem.

 

 

Atgriešanās Būdē ir slapja un slidena – vietām pa ceļam snieg slapjš sniegs, bet lielākoties līst. 2024. gadā Būdē bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un tā sakarā netālu no viesnīcas uzstādītais pilsētas uzraksts šoreiz izgaismojas zaļš, savukārt uz ietvēm nu spīd viens vienīgs ledus. Par spīti tam, cilvēki staigā. Varbūt cilvēki te paši par sevi ir īsti dzelkšņi?

 

VI. Oslo

Pēc Latvijas vēstniecības Norvēģijā uzaicinājuma piedalos literārā pasākumā kopā ar autorēm no Austrijas, Polijas un Norvēģijas. Pasākums ir daļa no aktivitātēm, kas Oslo un Norvēģijā tiek rīkotas ANO akcijas Orange the World ietvaros ar apakšnosaukumu 16 Days of Activism. Tās rīko FOCUS (Forum for Women and Development) sadarbībā ar dažādām organizācijām, kas šī konkrētā pasākuma gadījumā ir attiecīgo valstu vēstniecības.

Šogad FOCUS par centrālo tēmu ir izvēlējušies sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un akcijas ietvaros katrs Norvēģijas parlamenta deputāts saņēma kasti ar rīkiem, kādi tiek izmantoti šādās procedūrās. Kastē atradās adata, žilete, viena pretsāpju tablete un diegs, apraksts un saites uz video, kur tiek pastāstīts, kā šādas procedūras tiek veiktas. Tie, kas saprot norvēģiski, vairāk var uzzināt FOCUS Instagram kontā.

Bet vispār akcija Orange the World ir vērsta pret vardarbību pret sievietēm un meitenēm un tās uzmanības centrā ir dažādas tēmas. Pasākuma tēma, kurā piedalos, ir “Kā meitenes kļūst par sievietēm manā valstī”, un katra autore to interpretē pa savam. Es esmu izvēlējusies uzrakstīt eseju par pieaugšanu pretēji tam, ko māca ģimenē un ko var uzzināt grāmatās, un protestiem pret izstāšanos no Stambulas konvencijas. Tas šķiet aktuāli un atbilstīgi. Pārējās autores stāsta par to, kādu lomu viņu dzīvē ir spēlējusi feministiska mūzika, kāpēc ir svarīgi rakstīt grāmatas par marginalizētām grupām ar laimīgām beigām, un lasījumus noslēdz norvēģu slama dzejniece Sofie Frost, kura deklamē dzejoli. Pēc tam seko diskusija, kurā runājam par līdzīgo un atšķirīgo mūsu un citu sieviešu dzīvē, kā arī par literatūru, protams.

 

 

Pasākums ir sirsnīgs un emocionāls. Auditorijā ir latviete, kura ir līdzi paņēmusi abas manas grāmatas, un pēc pasākuma ne tikai latvietes dalās līdzīgā pieredzē, par ko runāju esejā. Nav bijis daudz tādu situāciju manā dzīvē, kad esmu jutusies vairāk kā rakstniece nekā viss cits, ko ikdienā daru, tāpēc šis pasākums šķiet patiešām neparasts, īpašs. Esmu ļoti pateicīga Latvijas vēstniecībai Norvēģijā un īpaši Līgai Olsenai, kura uz šo pasākumu uzaicināja tieši mani.

Pēc pasākuma kopā ar austriešu kolēģēm vakariņojam suši ēstuvē un runājam par politiku, feminismu un visu ko citu, līdz mums lūdz ēstuvi pamest. Izrādās, jau ir vēls.

Nākamajā dienā guļu līdz pusdienlaikam, jo pēkšņi uzgāžas viss iespējamais nogurums un negulētās agrās rīta stundas, un pēc tam eju staigāt pa Oslo. Pilsēta ir izgreznota Ziemassvētkiem, visur ir lampiņas un gaismas, skan Ziemassvētku dziesmas, notiek tirdziņi, ir daudz cilvēku. Tas nomāc. Prātā atgriežos dienā Trānejā, kad lēnām pārslām sniga sniegs un apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles. Vēl ar komercializēto, svētkiem saposto pilsētu palīdz tikt galā iegriešanās grāmatnīcās, no kurām vienā iegādājos jaunāko Džoelas Teilores dzejoļu krājumu Maryville un pēc tam trīs stundas sēžu kofīšopā, līdz to izlasu. Sagadīšanās pēc Džoela arī ir Oslo, kur vakarā kvīru un aktīvistu grāmatnīcā Rosa Boker paredzēta saruna ar viņu.

Džoela kā vienmēr ir fantastiska, un viņas jaunā grāmata ir izcila: tas ir gandrīz romāns dzejā, kas sarakstīts kā trīs sērijas seriālam par lesbiešu bāru Maryville, kurā laikā no 1957. līdz 2007. gadam regulāri uzturas četras butch lesbietes. Grāmata vienlaikus ir četri dzīvesstāsti, vēstījums par lesbiešu kultūru un stāsts par visaptverošu sieviešu dzīves problemātiku, feminismu, emancipāciju, brīvību un nebrīvību, kas pasniegts, izmantojot kinematogrāfiskumu kā tehnisko/formālo paņēmienu, kas grāmatas ietvaros pats kļūst par neatņemamu dzejas tēlu.

Lasot šo grāmatu, domāju: jā, mums ir vajadzīgas grāmatas ar laimīgām beigām, bet ir ļoti labi, ka tāda mēroga dzejniece kā Džoela Teilore nevairās runāt arī par skarbo (realitāti), kurā ietilpst vardarbība un nāve, ar ko saskaras lesbiešu kopiena. Viņa runā par sievietes ķermeni un specifiskām pieredzēm, akcentējot nepieciešamību ieraudzīt lesbiešu kopienu, lai tā netiktu izdzēsta vai neplivinātos citiem acu priekšā kā rēgi, kas apziņā tā arī neiemiesojas.

Mūs ar Džoelu šķir pāris paaudzes, taču gan viņas rēgiem, gan maniem rēgiem ir daudz kā kopīga. Klausoties viņā – gan viņas stāstītajā, gan rakstītajā – šie rēgi atgūst miesu, lai arī tu viņus ieraudzītu.

 

 

VII. Bergena

Pilsēta starp septiņiem kalniem atstāj ārkārtīgi glītu iespaidu. Pastaigas te ir kā pati dzīve – te augšā, te lejā, bet vismaz par skaistu skatu trūkumu nav jāsūdzas: no jebkura leņķa jebkurā diennakts laikā acis lutina kalnu pakājē izvietotu, baltu māju puduri, ostas un vecpilsētas ainavas, kā arī lampiņu virtenes tumsā.

 

 

Bergena atrodas Norvēģijas dienvidos, kur ziemas paiet neprognozējamu lietusgāžu pavadībā. Man gan paveicas – ik pa laikam nelīst.

Esmu Bergenā tikai 24 stundas. Bergenas Latviešu biedrība ir mani uzaicinājusi uz tikšanos, kas notiek samērā jaunā vietā – Bergen inkluderingssenter jeb Bergenas Iekļaušanas centrā paralēli arābu tirdziņam, ko pavada skaļa mūzika un dejas.

Lai arī Iekļaušanas centrs atrodas nedaudz ārpus pilsētas centra, uz pasākumu ierodas ieinteresēta publika – aktīvi latvieši, kuri ir gatavi klausīties, kas nu man ir sakāms. Pirms pasākuma satraucos, vai atradīsim kopīgu valodu, bet laiks sarunās paskrien vēja spārniem. Netraucē arī tas, ka sākotnēji radies pārpratums – pasākums reklamēts kā aktivitāte bērniem. Lai arī daži bērni ierodas, puslaikā viņi klusi spēles laukumu pamet. Atvieglojumā izelpoju.

 

 

Bergenas latvieši ir enerģiski un sirsnīgi. Vispār šī brauciena laikā esmu sastapusi ļoti aktīvus un sirdsiltus latviešus, kuri ar savu enerģiju un entuziasmu spēj aizraut arī citus. Protams, kā jau latvieši arī viņi izvairās sēdēt pirmajās rindās un uzsāk sarunas ar vissirlsiktipunktselvē, bet spēj par to arī pajokot un turpināt darboties. Prātā kņudinās doma, ka, ja šie latvieši būtu Latvijā, varbūt mums kopumā klātos mazliet labāk, taču pastāv iespēja, ka viņi ir enerģiski, entuziastiski un sirsnīgi tieši tāpēc, ka viņu ikdiena nepaiet Latvijā. Tā arī ir realitāte, ko jāmācās pieņemt.

Starp citu, bergenieši tramvaju dēvē par “vieglo vilcienu”. Jancīgi, ne?

 

VIII. Bergena–Oslo–Rīga

Atgriešanās no Bergenas ir haotiska, jo Oslo ir uzsnidzis sniegs un nekas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek: lidmašīnu reisi kavējas, vilcieni neiet. Ir jau pierasts, ka sniegs paralizē Londonu un pilsētas zemāk uz dienvidiem, bet Oslo? Mums Latvijā nav ne mazāko izredžu tikt galā ar ziemu, ja pat Norvēģija ir padevusies! Sašutums mijas ar pārsteigumu, kamēr lidostā piecu minūšu laikā tiek saorganizēti autobusi, bet tad vilcienu satiksme atjaunojas, un apmēram 200 cilvēku nesas uz tuvāko kustīgo reisu, lai tiktu no šīs ellīšķīgā karstuma pārņemtās bābeles prom.

Oslo sagaida ar aukstu lietu – no sniega vairs nav ne vēsts –, un, lai arī izstaigāju Ziemassvētku tirdziņu un tā apkārtni, ar pilsētu saslēgties nespēju. Kad esi viss salijis, nosalis, neizgulējies, vienīgais, ko gribas, ir pēc iespējas ātrāk tikt mājās, un es atgriežos parastajā, pelēkajā, siltajā Latvijas rudenī, kurā viss notiek – Prozas lasījumi ir sākušies, grāmatas turpina iznākt, teksti jāgatavo, jāpabeidz darbi, kam tuvojas termiņš…

Taču līdzatvestā sajūta liek paskatīties uz visu ar atjaunotu skatu. Tie, kas mani pazīst, zina, ka man patiktu dzīvot uz vientuļas salas, – mums ar Vilsonu divatā klātos ļoti labi. Ar cilvēkiem dažkārt ir ļoti grūti – grūti saprast, par ko runāt, grūti saprast, kā viņi jūtas vai kā reaģēs uz noteiktām lietām –, bet 2025. gada rudens un šis brauciens ir kaut ko mainījuši. Tie cilvēki, kurus satiku Norvēģijā (lielākoties latvieši), ir bijuši negaidīti atvērti un sirsnīgi, pretimnākoši, pieņemoši un saprotoši. Viņu darboties griba, enerģija iekustina un aizkustina tā, ka arī gribas darboties, gribas turēt līdzi. Savukārt latvieši mājās – visi tie, kuri aizgāja uz protestiem pret izstāšanos no Stambulas konvencijas, – ir radījuši kopības un lielāku drošības sajūtu. Varbūt mēs – katrs darīdams visu to labo, ko spējam, – varam cits no cita mācīties, iedvesmoties un visbeidzot veidot tādu sabiedrību, kurā naidam, neiecietībai un izslēgšanai nav vietas? Mazs cerību stariņš ir manī sarosījies.

 

Pateicībā Guntai Veņģei, Sērenam Sūlvangam, Latvijas vēstniecībai Norvēģijā, īpaši Līgai Olsenai, Bergenas Latviešu biedrībai, īpaši Gundai Kārkliņai, Ilgai Švānei un Antrai Sunnei, kā arī Latvian Literature, Mārai Rozītei un Snorrem Karkonenam-Svensonam