— KOKS: dzīvot līdz ar koku – skaldīt, būvēt, elpot un iesakņoties

Kā domāt koku? Tapšana, pārtapšana un tāpatība

Koks – elements, ko starp četriem pamatelementiem nesastapt, un tomēr tas ir visur. Visi četri – zeme, gaiss, uguns un ūdens – saplūst koka dzīvībā.¹ Dzīvībā, kas elpo vienā planetārā ritmā ar mums, ieelpojot mūsu izelpu. Dzīvībā, kas ir ne vien praktiski palīdzējusi mums izdzīvot, sildot mūsu mājokļus un apmetnes vietas no akmens laikmeta līdz pat mūsdienām, bet arī piedalījusies mūsu evolūcijā. Dzīvojot starp kokiem, mēs esam bijuši spiesti veikli pārvietoties, ķeroties un karājoties to zaros un patveroties zem to lapotnēm, un tā esam ieguvuši savas izveicīgās rokas un veiklās plaukstas.² Tādējādi koki aizvien ir bijuši daļa no cilvēku tapšanas tādiem, kādi esam šodien.

Koku folklorā un kultūras vēsturē bieži asociējam ar cilvēku. Ja cilvēks tiek iztēlots kā dabas vai dzīvnieku pasaules kronis, tad līdzīgu vietu koks ieņem augu pasaulē kā šķietami pilnīgākais šīs valstības pārstāvis. Lai gan koks ir dzīvs un tātad arī mainīgs un mirstīgs, daudzu koku ilgmūžība, un tostarp spēja mūža ilgumā pārspēt cilvēku, vedinājusi to asociēt ar tāpatību un stabilitāti. Var novērot, kā šis salīdzinājums atspoguļojas arī latviešu kultūrā, piemēram, tradicionālajā meitu un puišu salīdzinājumā ar liepām un ozoliem, kas dažkārt turklāt tiek stādīti bērna piedzimšanai par godu, tostarp, lai nodrošinātu garu un laimīgu mūžu.

Šī kokam piedēvētā loma uzlikusi tam arī zināmus simboliskus pienākumus. Tostarp nesenākā cilvēces vēsturē arborescentā struktūra plaši tikusi izmantota, lai ilustrētu dažādas zināšanu hierarhijas. Koks ir kalpojis par pamatu, piemēram, pasaules valodu veidošanās, dzīvības formu dažādības un dzimtas ģenealoģiju attēlojumam. Zīmīgi, ka šajos attēlojumos būtiskākā nozīme aizvien ir bijusi koka redzamajai daļai – stumbram, zariem un lapām –, bet nosacīti mazāka loma ir saknēm. Žils Delēzs un Fēlikss Gvatari darbā Tūkstoš Plato³ norāda, ka koka struktūra ilgstoši ir dominējusi zināšanu organizācijā, un kritizē arborescento zināšanu konceptualizāciju Rietumu filozofiskajā un zinātniskajā domā. Viņu iebildumi ir daudzslāņaini, taču savstarpēji saistīti.

Pirmkārt, šāds zināšanu konceptualizācijas veids ir hierarhisks un tādējādi uzspiež tādu vērtību sistēmu, kurā vieni elementi aizvien būs pakļauti citiem. Taču šis pakārtotais sakārtojums nav vienmēr (un, iespējams, nekad nav) patiesi pamatots. Tostarp, piemēram, augi Rietumu kultūrā ilgstoši uzskatīti par attīstības pakāpē zemākiem nekā dzīvnieki un cilvēks – fakts, kuru pēdējā laikā pamatoti apstrīd zinātnieki un filozofi, kuru interešu centrā ir augu aģence, inteliģence un sarežģītā uzbūve.⁴

Otrkārt, no nepamatotās hierarhijas izriet arī šīs zināšanu organizācijas formas nespēja apzināt pasaules patieso sarežģītību. Mēs esam pieraduši domāt, ka katrai lietai, sistēmai vai dzīvajai būtnei ir centrālais elements – stumbrs –, ko papildina mazāk būtiski aksesuāri – koka zari, lapas vai augļi. Tas liedz saskatīt saiknes, kas starp šiem elementiem veidojas viņpus ierastās kārtības, kurā kādu zināšanu jomu analizējam, sīkākās detaļas koka attēlā nepamatoti vērtējot kā nebūtiskākas. Te arborescentās struktūras vietā autori piedāvā apsvērt rizomātisko struktūru. Rizoma līdzinās sakņu sistēmai, kas attīstās nehierarhiski, šķeļoties un vijoties, pēkšņi apraujoties vienuviet, bet tikmēr dzenot jaunus dzinumus citviet.

Ja arborescento struktūru var salīdzināt ar grāmatas rādītāju, tad rizoma drīzāk līdzinās internetam ar tā mūžīgi mainīgajām mājaslapām, kas ved mūs aizvien lielākā zināšanu un nezināšanas biezoknī. Rizomu var apcirpt, bet ne iznīcināt – tā ir mūžīgi mainīga un spējīga adaptēties, pretēji kokam, ko var nocirst pie stumbra. Rizomātiska domāšana ir ne vien jauns piedāvājums tam, kā strukturēt mūsu zināšanu sistēmas, bet arī novērojums par pasauli un to, kā tajā cits ar citu – augi, sēnes vai dzīvnieki – esam saistīti.

Ironiskā kārtā arborescentais zināšanu sakārtojums būtiski ierobežo tieši mūsu izpratni par augiem, tostarp kokiem pašiem. Izpratnei par inteliģenci un domāšanu Rietumu zinātne līdz šim par paraugu ir ņēmusi cilvēku. Ja cilvēkam domāšanai nepieciešamas smadzenes, tad tā taču vajadzētu būt arī ar citām būtnēm, vai ne? Ja cilvēks redz ar acīm un dzird ar ausīm, tad būtnes, kurām nav acu vai ausu, droši vien neredz un nedzird. Tā cilvēks “inteliģences kokā” iezīmē sevi un visas pārējās būtnes sakārto pēc sava “ģīmja un līdzības” hierarhijā zem sevis. Taču pēdējā laikā atklājas, ka priekšstats, kas intelektu līdz šim saistījis tikai ar smadzenēm, visdrīzāk ir bijis kļūdains. Augi, tostarp arī koki, pasaules līdzveidošanā piedalās tikpat aktīvi, ja ne vēl aktīvāk par cilvēku, turklāt redz bez acīm, dzird bez ausīm un domā bez smadzenēm.⁵

Pīters Vollēbens visā pasaulē kļuvis slavens ar grāmatu Koku slepenā dzīve,⁶ kurā rāda kokus kā kooperatīvus un tātad sadarboties spējīgus. Koki, viņaprāt, drīzāk jāuzlūko kā ģimene, nevis kā atsevišķi un varbūt pat naidīgi noskaņoti indivīdi. Stefans Mankuzo savukārt, iespējams, vēl precīzāk uzlūko gan katru koku atsevišķi, gan to dažādās grupās kā koloniju, kuras domāšana pielīdzināma spieta domāšanai, kas piemīt, piemēram, skudrām vai bitēm.⁷ Tas ir tiešā pretstatā mūsu līdzšinējai antropocentriskajai izpratnei par koku savstarpējo cīņu par izdzīvošanu. Kā uzskata Vollēbens, balstoties šajos uzskatos, meži bieži tiek nepamatoti retināti, apsmidzināti ar pesticīdiem un herbicīdiem un apstrādāti ar smago mašinēriju, uzrokot augsni, salaužot un izjaucot mikorizas jeb sēņu-sakņu simbiotiskos tīklus, neņemot vērā koku sociālo iedabu un savstarpējību ar citām būtnēm (piemēram, micēliju)⁸ un tā nodarot mežam kaitējumu.

Tātad koks kā elements un dzīva būtne iemantojis duālu slavu. No vienas puses, tā skaidrais tēls ticis kritizēts kā mūsu skatienu aizmiglojošs un pats koks – kā nepamatoti slavināts citu augu vidū. No otras puses, ne jau koki, bet cilvēki bijuši tie, kas līdz šim kārtojuši savas zināšanas atbilstoši pašu idealizētai koka struktūrai, kas cita starpā atstājusi sliktu iespaidu uz mūsu līdzšinējo izpratni par koku lomu, uzvedību un pastāvēšanas veidu, tādējādi vedot pie, iespējams, nepareiziem (un bieži – antropocentriskiem) priekšstatiem rūpēs par mežu un liekot kokiem nevajadzīgi ciest.

Koka ontoloģiskais stāvoklis

Koka loma arī citādi ir ambivalenta. Ja vides ētikā varam diskutēt par to, vai dzīvnieku izcelsmes ēdiens, apģērbs vai citi produkti ir morāli pieļaujami lietošanā, būs grūti atrast tādus, kas atteiktos no koka izstrādājumiem. Lai gan koki, nenoliedzami, ir dzīvi, bez to izmantošanas cilvēks nekādi nevar iztikt. Tas pats attiecināms arī uz citiem augiem. Līdz ar to koks ne vien simboliski, bet arī materiāli aizvien būs un paliks gan dzīvs organisms, ar kuru mēs vismaz teorētiski varam veidot attiecības, gan arī ikdienas dzīvē pielietojams priekšmets. Filozofs Martins Būbers iezīmē diādes “Es-Tu” un “Es-Tas”, kurās atklājas jebkuras mūsu attiecības ar pasauli.⁹ Pieredzējums attiecībās ar koku, šķiet, visskaudrāk atklāj neizbēgamību, ka jebkuras cilvēka-pasaules un pat cilvēka-cilvēka attiecības aizvien pastāv abu diāžu pārklāšanās nenoteiktībā, nenodalot tās vienu no otras, vadoties pēc attiecību veidotāju ontoloģiskā statusa. Taču arī tad, ja nepaplašinām secinājumus, ko te varētu izdarīt par pārējām attiecībām, koks pavisam noteikti ir šīs ambigvitātes gūstā.¹⁰

Iespējams, tieši nenoteiktība ir vainojama pie tā, cik necienīgi esam izturējušies pret kokiem un citiem augiem. Varbūt mums nepatīk apzināties savu atkarību no augiem? Ja atzīsim, ka augs, tiklab kā cilvēks un dzīvnieks, spēj just, uztvert pasauli, kurā mīt, un varbūt pat pārdzīvot, būsim spiesti ieskatīties savam dabiskumam acīs un apzināties, ka neizbēgami piedalāmies pasaules dzīves ciklā un nestāvam tam pāri.¹¹ Nošķīruma ilūzija ļauj saglabāt priekšstatu par patības autonomiju un spēju “stāvēt pāri” pasaulīgajai savstarpējībai, kas savos valgos tur visus pārējos pasaules iemītniekus. Vieniem tas ir mierinājums, kas ļauj saglabāt kontroles un pārākuma apziņu, savukārt citiem, kuri ir ētiski norūpējušies par apziņas uzliktajām saistībām, ko parasti apzīmogo ar atbildības jēdzienu, ilūzija par autonomiju ļauj domāt, ka spējam  rūpēties par dabu, nekaitējot sajūtošām būtnēm. Īsi sakot, atsvešinātība, ko pastiprina priekšstats par augu pasaules nejutīgumu un mehānistisko iedabu, glābj no sastapšanās ar nenoteiktību un sarežģītību, ko pieprasa subjekta/objekta nošķīruma zudums un apziņa par savu sasaisti ar visu vairāk-nekā-cilvēka pasauli.

Šī apziņa cilvēkā izraisa afektu, ko Jūlija Kristeva apzīmē kā abjektu.¹² Abjektīvais attiecas uz visu to, kas pārkāpj subjekta/objekta nošķīruma robežas, graujot ilūziju par mūsu subjektivitātes pašpietiekamību. Subjekts aizvien ir procesā, aizvien piesaistīts tiem un tam, ar ko nonāk saskarsmē, bet šī apziņa rada bailes par to, kā savu subjektivitāti noturēt. Tāpēc tādos procesos kā svīšana, čurāšana vai ēšana, kuros sastopam savas patības procesualitāti, varam izjust fascināciju un šausmas, kamēr neapzināmies procesus kā tādus, kas ir ne vien lietu pamatā, bet iespējo to pastāvēšanu. Lai augus reabilitētu pasaules ainā kā dzīvniekiem un cilvēkam līdzās stāvošus, jāpārdomā ne vien to ontoloģiskais statuss,  bet arī ontoloģiskā pieeja pasaulei kopumā. Vai atgādinājums par patības procesualitāti būtu abjektīvs arī tad, ja mēs aptvertu, ka tieši šī iesaiste kā aktīvs process nodrošina mūsu patības iespējamību?

Nenoteiktību, ar ko mums jācenšas tikt galā, domājot par savām attiecībām ar vidi, koka elements atklāj vairākos līmeņos. Iesakņotība un saskaldītība, savstarpējība un sakārtotība, augšana un būvēšana, pārmaiņas un stabilitāte, aktīva līdzdalība un pasīva klātesamība, un visbeidzot pat dzīve un nāve – tās visas savā ziņā ir dihotomijas, kas mūs izaicina, domājot par koka līdzdalību mūsu pasaules veidošanā un to, ko šī līdzdalība liecina par cilvēka attiecībām ar koku.

Sastapšanās: koka pieredze Latvijā

Latvijā koks izsenis simbolizējis dabu kā viens no būtiskākajiem tās elementiem – dažkārt koki pat kalpo kā nepieciešamais minimums, lai kaut ko vispār dēvētu par dabu. Atminos, kad pirmoreiz ieraudzīju Islandi, autobusā no lidostas dodoties uz Reikjavīku, mani pārņēma neizpratne – kur palikusi daba? Tikai vēlāk atskārtu, ka manu izpratni par tās pieredzējumu Latvijā ir veidojis tieši mežs. Šis ir gadījums, kad situētas, iesakņotas zināšanas viegli var maldināt, radot fenomenoloģiskas gaidas par ainavu, kura citviet pasaulē atšķiras. Tajā pašā laikā šīs gaidas iezīmē mežu nozīmību Latvijas ainavā, un tādējādi liecina par atbildību, kas koka elementam konkrētajā reģionā tiek uzlikta, vērtējot vides dzīvojamību.

Caur mežu Latvijā pieredzam koku arī citos kontekstos – salīdzinoši daudzi joprojām esam nepastarpinātās, tiešās atkarības attiecībās ar koku kā kurināmo materiālu mājokļu apsildē, dzīvojam mājās, kas vismaz daļēji darinātas no koka un labprāt izvēlamies koka mēbeles, kuru kvalitāti nereti vērtējam pēc tā, vai materiāls patiesi ir īsts koks.¹³

Mežs Latvijā ir pastāvīgi klātesošs un spilgti reprezentē dažādu dabas diskursu konfliktējošo iedabu. Kamēr vieni to uzskatīs par burkānu dobi un audzēs produkcijai, citi asi iebildīs pret kailcirtēm, bet vēl citi – pret Ziemeļvalstīs izmantoto kontrolētās mežu dedzināšanas metodi.

Laužot šķēpus par mežiem, vienlaikus visi uzsveram tā nozīmību gan personiskā, gan arī plašākā, dzīvespasaules kontekstā. Nereti uzsveram, ka mežs – tās ir mūsu mājas. Savas personiskās attiecības ar mežu mēs veidojam dažādi – mežā var atgūt spēkus pēc nogurdinošas darba dienas, var doties sēnēs vai ogās, pārgājienos vai sportot. Līdz ar to meži Latvijā bieži ir arī ekotūrisma galapunkts. Te ir nojauktas šķietamās savvaļas un civilizācijas robežas – mežā iekārtotas takas pārgājieniem, dažreiz pat ar uzdevumiem, ko cītīgajam staigātājam izpildīt pastaigas laikā. Kā atzīmē Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošā pētniece Zane Lībiete, bieži vien pat tie, kas iestājas par neskartu mežu, tomēr priecātos par iekārtotām koka laipiņām meža apmeklēšanai.

Mežam Latvijā ir sarežģīta vēsture – no vienas puses, tas aizvien ir bijis biedējošs un līdzīgi kā citviet pasaule atklājas kā cilvēka pasaules “mala” vai civilizācijas “ēna”.¹⁴ Meža dzīvnieki izraisa apdraudējumu zemniekam, mežā var nomaldīties un nekad vairs neatrast mājas, tur var slēpties noziedznieki. Tomēr, no otras puses, Latvijas meži dažādos laikmetos pilda arī sargājošu funkciju – 12. un 13. gadsimtā meži sargāja baltus no kristianizācijas,¹⁵ savukārt 20. gadsimta vidū tie kļuva par militārās pretošanās aizsegu partizānu – Mežabrāļu (un meža meitu¹⁶) kustībām. Pirmskristīgajā mitoloģijā mežs iegūst arī sakrālu nozīmi, par ko liecina vēl ilgi saglabājušās zināšanas par svētbirzīm un svētmežiem Latvijas teritorijā.¹⁷

Tātad meža sargājošo funkciju papildina arī priekšstati par koku kā sakārtojošo elementu, kas iezīmē cilvēka un vairāk-nekā-cilvēka pasaules robežas folklorā. Kā sakārtojošs īpaši parādās svētais koks, kas pielīdzināms pasaules tautu mitoloģijas Pasaules kokam. Tas dažādi aprakstīts dainās, kur tā sakārtojošā nozīme parādās arī caur simetrisko (trīs reiz deviņi) zaru, ziedu, ogu u. c. aprakstu. “Svētajam kokam / Deviņi zari / Ik zara gala / Deviņi ziedi / Ik zieda galā / Deviņas ogas” (LD 33 601). Janīna Kursīte skaidro, ka trejdeviņi (9×9×9 = 729), iespējams, atspoguļo gada ciklu, ņemot vērā, ka diena un nakts senatnē bieži tikušas skaitītas atsevišķi.¹⁸

Atšķirībā no ūdens vai akmens, koks nedzīvo gluži “Saules mūžu”, taču tādējādi kosmoloģijā reprezentē pasaules transformatīvo aspektu.¹⁹ Tas saista visu dzīvo un nedzīvo vienotā sistēmā, ar saknēm un zariem iestiepjoties arī sakrālajā pasaulē, bet vienlaikus nošķir dzīvo no nedzīvā un sadala telpu attiecībā pēc tā, kam tā ir pieejama vai paredzēta.

Robežu iezīmēšanai pašai par sevi piemīt duāla iedaba – tā ir ne vien norobežojoša, bet arī identitāti piešķiroša. No vienas puses, mežs iezīmē es-cits robežu, tādējādi brīdinot cilvēku nejaukties pasaulē, kuru tas nesaprot. Par to liecina, piemēram, vilku dēvēšana par Dieva suņiem: “Nu jāj gani ganībās / pieguļnieki pieguļā / Slēdz dieviņi savus suņus / sīkajās ķēdītēs” (LD 28861-0). Apzīmējot dzīvnieku kā Dieva dzīvnieku tiek norādīts, ka šie dzīvnieki atrodas ārpus cilvēka apsaimniekošanai atvēlētās telpas.²⁰ Šajā kontekstā mežs ir Svešais, ar ko vienlaikus ir iespējams arī censties vienoties un saprasties. Dažādās dainās parādās arī vienošanās vai dialogs ar koku, kuram tiek griezti vai lauzti zari, parādot cilvēku kā iesaistītu, bet ne visvarenu pasaules procesos. Ir arī brīdinājumi, kas vienlaikus atklāj vilinājumu pārkāpt sev ierādīto vietu, piemēram, tautasdziesma: “Caur sidraba birzi gāju / Ne zariņa nenolauzu / Būt zariņu nolauzusi / Tad staigātu sidrabā” (LD 30637).

No otras puses, mežs un koki piešķir cilvēkam tā vietu. Cilvēka patība pirmskristīgajā pasaules ainā nav nošķirama no vairāk-nekā-cilvēka appasaules. Tieši dialogs ar citu ļauj aptvert sevi un savu vietu pasaulē. Cilvēks ir dzīvais iepretim nedzīvajam un pasaulīgais iepretim sakrālajam, taču notur savu pozīciju tikai pastāvīgi atjaunojot es-cits robežu dialogā ar tepat klātesošo vairāk-nekā-cilvēku. Tostarp koks kā materiāls, no kā izgatavo tik daudz cilvēku pasaules lietu, sākot ar šūpuli un beidzot ar zārku, bet citastarp arī pašas mājas, mēbeles un mūzikas instrumentus, ir klātesošs arī kā cilvēka spogulis. Puisis tiek salīdzināts ar ozolu, meita – ar liepu, un svētā koka sadalījumā cilvēkam, šķiet, piešķirta vieta koka stumbrā jeb pasaulīgajā sfērā.

Šajos un citos kontekstos meži un koki atklājas kā vidutāji starp dzīvo un mirušo pasauli, kā robežstabi un vienlaikus – cilvēkam paredzētās vietas nodrošinātāji. Koks ir kā cilvēka atspulgs un vienlaikus cilvēka dzīvotās laika un telpas organizētājs.

Noslēgums

Domājot koku, priekšplānā nonāk nenoteiktība – dižkoks un brikete – kas gan tiem ir kopīgs, un kā tos bez pretrunām savienot mūsu pasaules ainā? Mūsdienās, kad domājam par koku, bieži aizmirstam, ka arī malka vai koka ķeblītis reiz bijusi būtne kādā koku spietā – sazinājusies ar citiem, augusi, elpojusi un mājojusi. Izveidojas it kā sadalīta aina. No vienas puses, koks kā priekšmets un izmantojams resurss, bet no otras – mežs kā vieta apcerei, attiecībām ar dabu un relaksācijai.

Dainu piemēri rāda, ka iespējama arī cita ģenealoģija, kas dažādās koka funkcijas krasi nenošķir citu no citas. Nenoteiktība te parādās nevis kā mistiska vai nesaprotama koka pieredzes daļa, bet pavisam citādi – caur koku kā dažādām pasaulēm piederošu elementu, kas atspoguļo un iezīmē cilvēka vietu pasaulē. Koks ir starpnieks starp dzīvo un mirušo, bet arī starp tehnoloģiju un dabu un reprezentē pārmaiņas – augšanu un mainīšanos kā kosmoloģisku elementu. Te mitoloģiskais ļauj veidot saikni ar jaunā materiālisma uzstādījumu “palikt nepatikšanās”.²¹ Ja gribam uzlabot savas attiecības ar vidi, mums jāatzīst dižkoka un briketes līdzība un mūsu pašu līdzība ar visu dzīvo.

Eseja tapusi saistībā ar mākslinieces Ances Janevicas izstādi Ģeoprocesi, kas no 2025. g. 5. decembra līdz š. g. 1. martam norisinās Ogres Vēstures un mākslas muzejā. Izstāde tapusi ar Vidzemes plānošanas reģiona, Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma un Ogres novada pašvaldības atbalstu. 

1. Macauley D. Elemental Philosophy: Earth, Air, Fire, and Water as Environmental Ideas. New York: Suny Press, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Macauley D. Elemental Philosophy. P. 96. Sk. arī: Tudge C. The Tree: A Natural History of What Trees Are, How They Live, and Why They Matter. New York: Crown, 2005. P. xvi.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Deleuze G., Guattari F. A Thousand Plateaus: Capitalism and Schizophrenia. Transl. by B. Massumi. Minneapolis: University of Minnesota Press, 1987.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Sk., piemēram: Mancuso S., Viola A. Brilliant Green: The Surprising History and Science of Plant Intelligence. Trans. by J. Benham. Foreword by M. Pollan. Washington, DC: Island Press, 2015; Pollan M. The intelligent plant: Scientists debate a new way of understanding flora. The New Yorker. December 23 & 30. 2013. Pp. 92–105; Coccia E. The Life of Plants: A Metaphysics of Mixture. Transl. by D. J. Montanari. Cambridge: Polity Press, 2019; Simard S. Finding the Mother Tree: Discovering the Wisdom of the Forest. New York: Alfred A. Knopf, 2021; Marder M. Plant Thinking: A Philosophy of Vegetal Life. New York: Columbia University Press, 2013; Gagliano M. Thus Spoke the Plant: A Remarkable Journey of Groundbreaking Scientific Discoveries and Personal Encounters with Plants. Berkeley, CA: North Atlantic Books, 2018.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Mancuso S., Viola A. Brilliant Green; sk. arī: Chamovitz D. What a Plant Knows: A Field Guide to the Senses. New York: Scientific American / Farrar, Straus & Giroux, 2013, kurš darbā analizē augu sensorās spējas, viņpus cilvēkiem ierasto maņu hierarhijas.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Wohlleben P. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate – Discoveries from a Secret World. Greystone Books, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Mancuso, p. 36.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Grant R. Do trees talk to each other? A controversial German forester says yes, and his ideas are shaking up the scientific world. Smithsonian Magazine. March 2018. Pieejams tiešsaistē: https://www.smithsonianmag.com/science-nature/the-whispering-trees-180968084/.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Būbers M. Es un Tu. Rīga: Zvaigzne ABC, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Sk. arī: de Beauvoir S. The Ethics of Ambiguity. Transl. by Frechtman B. New York: Citadel Press, 1948.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Līdz šim Rietumu pasaules cilvēks sevi daudz labprātāk ir domājis kā nošķirtu no dabas – vai nu kā dēmonu, kas sagrauj visu dabisko, kam pieskaras, vai kā eņģeli, kas ar savu sakārtojošo pieskārienu glābs par trauslu iedomāto dabu no sevis pašas. Sk. vairāk manā rakstā: Sauka A. Selfhood in question: The ontogenealogies of bear encounters. Open Philosophy. Vol. 5, No. 1. 2022. Pp. 532 – 550. Pieejams tiešsaistē: https://doi.org/10.1515/opphil-2022-0211; kā arī tepat rakstā Ūdens: cilvēka un ūdeņu mijattiecības un situēta domāšana.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Kristeva J. Powers of Horror: An Essay on Abjection. Transl. by L. Roudiez. New York: Columbia University Press, 1982.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Te jāsaka, ka aizgājuši ir laiki, kad mākslīgais puisēns Pinokio tiek uzskatīts par neīstu zēnu tāpēc, ka ir izgatavots no koka – mūsdienās “neīstumu” drīzāk reprezentē plastmasa.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Macauley, p. 95.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Kukaine J., Kārkla Z. Feral intimacy: Feminist transformations through solitary forest walks. Women’s Studies. Vol. 54, No. 6. 2025. P. 639. Pieejams tiešsaistē: https://doi.org/10.1080/00497878.2025.2488795; Kuznetski J., Tüür K. Estonian literature and ecofeminism. In: The Routledge Handbook of Ecofeminism and Literature. Ed. by D. A. Vakoch. New York: Routledge, 2023. Pp. 233–34.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Reinsone S. Meža meitas. Dienas Grāmata, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Laime S. The sacred groves of the Curonian Ķoniņi: Past and present. Folklore (Estonia). No. 42. 2009. Pp. 67–80.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Kursīte J. Latviešu folklora mīta spogulī. Rīga: Zinātne, 1996. 3. nodaļa.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Sk. vairāk: Sauka A. Experiencing elemental embodiment; sk. arī Kursīte J. Latvieša laika un vietas uztvere. Svētbirzis jeb “dots devējam atdodas”. Latvieša pasaule, lekciju kurss, 2. lekcija. OpenMinded, Riga, Latvia.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Kursīte J. Dainu kodekss. Rīga: Rundas, 2018. 628. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Haraway D. J. Staying with the Trouble: Making Kin in the Chthulucene. Durham, NC: Duke University Press, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)