— plakstu papīrīši

labrīt

guļu otrādi

zīlīšu ledenes
ietītas plakstu papīrīšos

mirkšķinos
kā tramvaja
pagrieziena rādītājs

ceļos pa kreisi

ledusskapja gaismiņas
belž pa deniņiem

un raugoties uz koridoru
skats
kā caur burbuļplēvi

 

daba

zeme
ievelk pilnu krūti
ar gubu mākoņu drupačām
un nedaudz aizrijas

zālei un puķēm
strauji paaugstinās
asinsspiediens

koki
lēnītēm tirpstot
izbal
kā nogulēta roka

bet debesis
viegli norij zvaigznes
kā tikko izrakstītus
antidepresantus

 

ainaži

saule sarkana
kā mīzeņu kodums
un čībās
iesmelta jūra ar vilnīšiem

smiltis
mūs pļaukā uz nebēdu
vaigi piepampuši
kā ābeļziedi

mēs
viens pie otra
kā aļģes
slapji un smilšaini
līstot vizuļojam

 

siguldiete

zilgā mijkrēslī
kā sūrstošā
ekrāna plēvē

uz šosejas
kas nosmacējusi zemi
ar melnu izolenti

sabiedriskais
pēc smagajiem
dienas gaismas spērieniem
atlauzis sprandu

un vienīgais ceļš mājup
ved pa pieneņpūku
apspļauto asfaltu

kur viņa liegi slīd
no grāvmalas plūcot
gaiļbiksīšu pīšļus

kā kameras filtrā
viscaur sakosta
dzeltenos putekļos

 

pagrabs

centrālapkures katls
sistēmā ielaidis
treknu un ķepīgu tumsu

betona grīda
ar plaisām
veikli uzcirtusi
manu gumijas zābaku

pārdīgušie konservējumi
klusu sūknē
sabiezēto gaisu

un zirnekļu tīmekļi
kā beigti kvēldiegi
salipuši ap stūriem

pārklājot uzplaukušos
lielveikalu maisiņus

kas kā paēdušas
sniegpulkstenītes
kaktos snauž