— Sieviete no ezera

Sandra de Vivjē ir rakstniece, kas dzīvo starp Briseli un Parīzi. Viņas fotosensitīvie stāsti ir uz robežas starp vizuālo izpēti un spekulatīvo narāciju vai pētniecisko fikciju. Intīmā un politiskā savīšanās, visa ķermeņu, iztēļu, mākslu un zinātņu vēsture strāvo caur viņas darbiem, kas iedvesmojas vienlaikus no prozas un dzejas. Viņas otrā grāmata Sieviete no ezera (La Femme du lac. Cambourakis, 2025), Rosela balvas fināliste un vairāku balvu saņēmēja, piedzīvojusi izdevumu mīkstajos vākos un izdevumu holandiešu valodā (Vleugels, 2026). Papildus viņa vada lekcijas un rakstniecības meistarklases literatūras, foto un augstākās izglītības iestādēs. 

Sandra de Vivjē ir 2026. gada festivāla Rakstivāls viesis. 

 

Sieviete peld kā pludiņš ūdens virspusē.

Viņas kleita mirgo.

Mans siluets un mana seja nobāl.

Vienīgi mana mute really red, kā norādīts uz lūpukrāsas tūbiņas, atšķir mani no ezera sievietes.  

Kalksee ir viens no ezeriem Brandenburgā. Tas atrodas astoņdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Berlīnes, tur es atradu šo un citus attēlus ar sievieti sarkanā, kā mana mute, kartona kastē. Kaste kā mana mute bija nosieta ar virtuves gumiju.

Tagad es nopētu sievieti bez pēdām, galvas vidū viņai ir labi redzams celiņš, kā pieklājība, kuru ievēro katru rītu pirms sākt darīt kaut ko citu, tāpat kā tiek nošķirts tas, ar ko ir jāsastopas, un tas, no kā ir jāizvairās. Man šķiet, ka arī viņa uz mani skatās kā Ticiāna vai Van Eika portretētie renesanses personāži.

Es vēroju viņas seju un ķermeni. Es to vēroju dienām, nedēļām ilgi. Es aizmirstu par vietām, kur es dzīvoju, pirms satikos ar viņu. Mani interesē vienīgi tas, kas ir saistīts ar viņu. 

 

*

Negatīvā, kur viņa ir attēlota pie Kaļķezera – Kalk –, viņas delmi, viņas apakšdelmi, viņas rokas ir fantoma locekļi, kuru vietā es lieku darboties savējiem. Mūsu augstie slāvu vaigu kauli izšķīst, krītaini akmentiņi sajaukumā ar betona pulveri, kas aizplūda pa Hāfeles upi, lai apreibinātu augsni un liktu pacelties augstceltņu masīviem Austrumos. Attēls izstaipa ķermeni, kas ir ielikts vēstures mulāžā, ko mēs pašlaik nekustīgi krastā izdzīvojam.

 

*

Es meklēju ietvaru jeb ko darīt ar šo negatīvu kaudzi no 60.–70. gadiem, tie bija izlikti pārdošanā Šēnbergas krāmu tirgū – Deivida Bovija un Südgelände Park kvartālā, kur atrodas vecā vagonu šķirotava. Varbūt ņemt vienu attēlu pēc cita, ļaut, lai stāsts, aprīdams laiku, pats kaut ko rada.

Sieviete negāja kājām, par to negatīvu kaudze neatstāj nekādu šaubu. Es aplūkoju viņas auto, kas ir uzņemts citā negatīvā, es atpazīstu slaveno VDR kartona auto – Trabantu, šis vārds liek domāt par līdzekli, ko tolaik lietoju pret migrēnu, tāpat kā vācieši, es to saucu par Trabī.

Rodas pirmie jautājumi:

Vai tā ir šī sieviete, kas uzņēma attēlus, uz kuriem nav viņas pašas?

Vai viņas fotografētie attēli viņu raksturo vismaz tikpat labi, ja ne pat labāk, nekā tie, uz kuriem ir viņa pati?

Pēc tam, kad esmu ieguvusi savā īpašumā šos attēlus par apaļiem divpadsmit eiro, vai šīs pagaidām potenciālās bildes, negatīvu attēli stāsta kaut ko par mani pašu?

Nekavējoties es radu jaunus attēlus, balstoties uz viņas attēliem. Lai pieskartos tam, kam viņa pieskārās, lai redzētu to, ko redz viņa. Caur materiālu un plastisku asinsradniecību es tiecos piekļūt viņas skatienam. Jo tam, ko Brandenburgas arhīvi ir manī uzjundījuši, es šobrīd apjukusi pietuvojos vienīgi caur sievietes skatienu, vienīgi caur viņas attēliem.  

 

*

Es skatos uz viņas suni un uz skatienu, ar kādu viņa skatās uz savu suni. Viņas skatiens uz suni man atgādina manu, lai gan mans skatiens uz manu suni bez šaubām bija vienīgi visu citu skatienu uz saviem suņiem pārkausēta summa. Vai es būtu sastapusies ar sava suņa vai jebkuru citu skatienu, ja es nebūtu redzējusi nevienu cilvēku skatāmies uz savu suni vai jebkuru citu būtni? Es kā vienmēr taustos pa pauspapīra lapas miglu.

Ezers veidojas, zemes ieplakai piepildoties ar ūdeni. Ieplaka var izveidoties vai nu sena krātera vietā, vai vietās, kur ieplaku ir izgrauzis ledājs, vai arī tektoniskā lūzuma vietā.

Melnais stārķis. Es zinu, ka viņš ir melns, jo negatīvā stārķis ir balts. Es kā jau visu laiku izdaru slēdzienus, interpretēju, taustu vārdu mizu: negludumus, skaņas. Es tos saistu savā starpā kā melnbaltus attēlus, smeļos starpvalodā: See, lac, ‘redzēt’, lai iegūtu pēc iespējas izplūdušāko nozīmi. Es asimilēju un abstrahēju. Līdzsvaroju, tāpat kā es līdzsvaroju (nododu) sevi. Man ir jāasimilējas un jāabstrahējas. Man ir jāabstrahējas, kā glābjoties mežā, stepē vai jebkurā tuksnesī vai iekārē, kas izrauj daļas no uzkonstruētā, izņemot armatūru no dzelzsbetona, to padara mīkstu un pārkausē sievietes ezerā, kuru ieskauj balti ieži.

 

*

Tramvajs brauc cauri agrākajai Austrumberlīnei, tai pašai, kur visiem pieejamais Trabī ir vienā satiksmes plūsmā ar sabiedrisko transportu, satiksmē uz darbu, ceļā uz atvaļinājumu un valsts organizētu atpūtu. Austrumi – ar augstceltņu masīviem, kas baras uz mākoņainajām debesīm un platajām, taisnajām alejām. Kurā brīdī baltais pulveris kļuva pelēks, notušējot jebkuras atšķirības vidē un laikā? Kurā brīdī manas bailes detonēt ir sajaukušās ar bailēm no pazušanas?

Rūpnīca un ainava ezera krastā, kur stāvēja sieviete, nomierina ikvienu ar saviem pierastajiem vaibstiem un utilitārajiem kvadrātmetriem. Hāfele atpludina kaļķi līdz pilsētai, tā padara kaļķi par kaut ko pieņemamu, pelēku: tas ir betons alejām un augstceltnēm. Rūpnīca un ezera kaļķis ar visu savu lietderību, ko mēs vienprātīgi atzīstam, visa šī konformitāte, kuru mēs vienbalsīgi atzīstam, piešķir iekšējai un ārējai telpai ierastos izmantošanas veidus, sagatavo šai neizbēgami straujajai un kompetentajai pasaulei.  

 

 

*

Es atgriežos vietā, kur atradu kasti, it kā vietas iespētu kaut ko, it kā Berlīne varētu man pateikt, kādēļ sieviete attēlos attiecas uz mani. Tramvaja klaboņa papildina sarunu troksni, un viss nonāk pie manis caur nepārliecinošu un čerkstošu skaļruni. Es vairs neraudu, es vairs nedusmojos, es izgaistu.

Manas acis krīt ciet.

Sieviete no ezera ies vakariņās pēc mūsu kopīgās peldes. Viņai mugurā būs kleita, viņa būs uzpūderējusies un uzkrāsojusi vaigus, viņa vēros, kā odi iemērcē savas kājiņas uz abpusējā mušpapīra. Viena, divas un pēc tam trīs Bloody Mary, viņas pacels roku un saskandinās ar galda kaimiņu, kas dzer sarkanvīnu un domā par automobiļa metālu.

Viņa spīdīgi pelēkais sedans gozējas blakus grilam, kas spīd no desu taukiem. Vīrietis bija bijis finansists, nacists un vēlāk dzejnieks, jā, pensijas pārticībā viņš kaldināja vārsmas par šo ezeru un kokiem, kuru izmērus ļauj noteikt sieviete, ieņemot šo pozu bildē, kādu ir pieņemts ieņemt sievietēm dekorā.

Es uzsāku kolekcionēt šāda veida sievietes – sastingušas, mēmas. Es sasprindzinos, lai labāk redzētu. Silueti iegūst aprises dārzos, kurus apspīd lampiņas ar tuvo austrumu logu slēģu (mašrābijas) motīviem. Acu lokos, elkoņos un ceļos formējas radības, viņu dziļie un melnie dzimumorgāni rāpo pie mutēm, kurās snauž naktszilās ķirzakas, karmīnsarkani un runātīgi skarabeji. Attēlu virspuse atspīd uz plūstošajām smiltīm, pa kurām tuvu manam ķermenim plūst aligatoru rumpji, visas manas bailes satilpst viņu mugurkaula pēkšņajās kustībās uzbrukuma brīdī.

Arī slīkstot daudzumā, kratot intīmo ienaidnieku kaulus, nekas mums nenomazgāsies: jo vairāk sieviešu ir attēlos – daudzas un, tāpat kā mēs, ar visām šīm dzīvēm, kas ir iesūktas, ierautas, sagūstītas mūsu vivārijos, – un jo vairāk es kopā ar sievieti no ezera izolējos aiz slēgtām durvīm,

es viņai sekoju.

Akmens ozols pārvieto ēnu, sieviete saritinās kamolā, viņas lokanais ķermenis slīd lejā pa taciņu, vakara sārtotā ezera balsīs es meklēju – bez mitas – celiņu uz viņas galvas.

Tas ir pazudis.

Kāpjot atpakaļ pa taciņu krastā, zilām lūpām, dēļu sakostām kājām, es to atrodu uz manu bērnu galvām.

 

No franču valodas tulkojis Uldis Krastiņš