— Anklāvs vārdā Guntis

Mans ceļš uz autovadītāja tiesībām bija ilgs un neveiksmīgs. Tas aprāvās, kad pārcēlos uz Rīgu un sāku visiem stāstīt – ja es Valmierā nenokārtoju tiesības, kādas iespējas, ka es to izdarīšu Rīgā? Kā nekā parasti tie, kuriem neizdodas tikt galā ar Sievasmātes apļa un citu galvaspilsētas infrastruktūras objektu mestajiem izaicinājumiem, tiesības izcīna lauku pilsētiņās, kur ir viens luksofors un divas gājēju pārejas.

Tiesību jautājums man ir sāpīgs, bet es tāpat par to bieži iedomājos – dzimtās mājas un ģimenes kapi Valmieras pusē uzliek pienākumu kādu dienu ne tikai sagādāt tiesības, bet arī auto, lai neatkarīgi no divreiz dienā caur manu sīkciemu braucošā sabiedriskā transporta varētu pildīt pienākumu pret savām dzimtas saknēm. 

Kādreiz es atceros arī par savu autovadīšanas instruktoru Gunti. Viņš bija “kārtīgs vecis”. Vidējs alus vēders virs tievajām, allaž džinsos tērptajām kājām, plāni, īsi apcirpti, balti mati un šķidras ūsas. Viņš biežāk ģērbās, šķiet, vietējā tirgū pirktos džemperos ar pāris dekoratīvām līnijām par krūtīm, nevis lauku vīriešu iecienītajā komplektā – rūtains krekls un kabataina makšķernieku veste.

Kad man zvanīja no autoskolas un prasīja, vai viņu piešķirtais instruktors mani apmierina, es ar vieglu sirdi varēju teikt, ka viss ir kārtībā un neko nevēlos mainīt. Mums katram ir savi asumi, bet man un Guntim saskanēja attiecību modelī kā jaunajai autovadītājai un viņas instruktoram.

Guntis savā autoskolas Audi visu laiku klausījās radio Skonto, un mūsu sarunas dažkārt aizvirzījās no autovadīšanas pie nāves. Jo, redz, man ļoti gribējās beigas.

Es jau kādus gadus biju staigājusi apkārt ar šausminošām aizdomām, ka man ir depresija, jo nav taču īsti pareizi savos divdesmit sākt un beigt dienas ar domām par nāvi, bet dienas vidu piepildīt ar apcerēm par visa bezjēdzīgumu un savu neprasmi būt cilvēkam un paralēli tam nespēt vienu relīzi pārrakstīt ziņā. Es jau no galvas zināju klasiskos depresijas simptomus, tāpēc visu laiku kā apliecinājumu savam perfekcionismam skaitīju dienas, lai pārliecinātos, ka tiešām divas nedēļas no vietas jūtos nelaimīga. Tiesa, manus aprēķinos visu laiku sajauca tas, ka kādu stundu vai dažas dienas mēnesī jūtos tīri ciešami – tas ir, plati par manas dzīves bezjēdzīgumu uz mirkli nomainīja kāds cits ieraksts, piemēram, “Brauciens uz Limbažiem pie drauga” vai “Visi tā jūtas, tikai melo, samierinies”. Lai gan es gulēju kā lācis, mana apetīte bija lieliska, svars nemainījās, un to es arī uzskatīju par pazīmi, ka viss ir kārtībā un es sevi patiesībā tikai mānu.

Es Guntim to, protams, neteicu, jo “kārtīgu veči” reti saprot, kāpēc divdesmitgadniecēm gribas vienkārši pārstāt eksistēt. Tādā ziņā daudzi ir “kārtīgi veči”.

Viņš man stāstīja, kā karojis Afganistānā, kā šāvis cilvēkus. Es iedomājos viņu, pieplakušu pie zemes, ar ērgļa modrību lūkojamies cauri tēmēklim uz kāda bezsejaina vīrieša īsi apcirpto pakausi. Viens klikšķis, paukšķis, un viņš nokrīt. Gunta stobrs aizslīd pie nākamā mērķa. Tas ir kā pīles šaut.

Guntis man to nestāstīja tik sīkās detaļās, es to iedomājos, balstoties uz pa acu galam redzētiem ziņu sižetiem par militārajām bāzēm Irākā un amerikāņu filmām, kur muskuļoti, saulē iedeguši kristiešu vīrieši visbiežāk zem amerikāņu karoga karo ar bārdainiem vīriešiem, kuri pieder citai reliģiskajai konfesijai. 

Tuksneša saule, vējš dzenā smiltis, Gunta mati nav sirmi, bet gan (es iedomājos) latviski salmu blondi. Ūsas varētu būt biezākās nekā tam brīdim tālajā 2017. gadā.

Kad stāstu draugiem, ka mana autoskolas instruktora “odziņa” bija tas, ka viņš mūsu braucienos stāstīja, kā šāvis cilvēkus, viņi ir šokā. Es aizvien to uztveru mierīgi – ne toreiz es jutos dīvaini, ne arī tagad. Varbūt tas ir kaut kāds aukstasinīgums manī – man tā ir gana, lai ne aci nepamirkšķinot runātu ar slepkavu, bet ne pietiekami, lai ne gana, lai kādam acīs pateiktu, ko es patiešām domāju. 

Kā jau kārtīgs vecis, Guntis ienīda valdību. “Es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti!” bija viņa devīze. Viņš kala plānus, ka savas lauku mājas padarīs par anklāvu, dzīvos neatkarīgi no Latvijas valsts, audzēs pats savu pārtiku un ražos savu elektrību. Manas skaļi izteiktās šaubas, ka pilnīgu neatkarību no Latvijas viņam diez vai izdosies sasniegt, lidoja Guntim gar ausīm. “Kā?! Bet es neko no VIŅIEM neņemu! Kā VIŅI kaut ko var no manis prasīt???” viņš teica. Guntim noteikt būtu daudz pārmijamu vārdu ar politikas filozofiem par sabiedrības līgumu.

Viņš nesaskatīja valsts jēgu un vīpsnāja par manām iecerēm studēt filozofiju vai politikas zinātni (pirmajam es sajutos par stulbu, tāpēc aizgāju mācīties to otru). 

Bet pret Valsts ieņēmumu dienestu viņš izjuta sevišķu naidu – ar šo iestādi viņam bija tiesvedība par nodokļu parādu, par ko viņš, šķiet, izjuta sadomazohistisku prieku. Guntis pašapmierinātu, neģēlīgu tīksmi gaidīja, kad VID nonāks pie atziņas, ka īstenie parādnieki ir viņi, nevis mans autoskolas instruktors. Šajā gadījumā nudien šķita, ka viņš piekrīt apgalvojumam, ka atriebība ir ēdiens, ko labāk pasniegt aukstu. Jo pēc viņa teiktā, tiesvedības process vilkās gadiem ilgi. Šķita, ka viņa dzīve zaudētu kādu jēgas esenci dienā, kad juridiskais strīds tiku izšķirts viņam par labu un nenāktos vairs katru mēnesi atzīmēt tiesvedības procesa ilgumu.

Mani tobrīd plosīja ne tikai depresija, bet arī cilvēkmīlestība, un es uzskatīju, ka katram ir tiesības būt sadzirdētam un uzklausītam. Laikam jau tādēļ, ka pati tā nejutos. Ja nu mana tumšā draudzene šobrīd, cerams, uz neatgriešanos ir aizsūtīta kaut kur tālu prom, negribu zināt kur, tad no cilvēkmīlestības vēl aizvien ciešu, nemitīgi sev uzdodot jautājumu, vai esmu izdarījusi visu, kas ir manos saprātīgajos spēkos, lai palīdzētu? Jā, lieliski zinu, ka tas var novest pie tā, ka cilvēkmīlestība sāks rakstīt pastkartes manai depresijai un aicinās ciemos uz ilgu palikšanu.

Es ar Gunti runāju arī par cilvēkmīlestību, manu ticību labajam cilvēkos un to tiesībām būt sadzirdētiem. Nav pārsteigums, ka arī par to viņš vīpsnāja. Viņa cilvēkmīlestība beidzās nevis pie cilvēku šaušanas karā, bet gan pie velosipēdistiem. Guntis migrēja no sarkastiskas velosipēdistu dēvēšanas par pašnāvniekiem līdz fantāzijām par to, ko viņš varētu izdarīt ar vellapēdiem un to vadītājiem, kā pēc tam aizietu nesodīts, jo, viņaprāt, sabiedrībai izdarījis pakalpojumu. Nez, ko viņš teiktu, ja uzzinātu, ka pēc pārcelšanās uz Rīgu pārskrēju ienaidnieku pusē – sāku braukt ar velosipēdu, bet vēlāk strādāt valsts pārvaldē.

Ar visu to, ka debatējām par nodokļu iekasētājiem, velosipēdistiem un Aivaru Lembergu, Guntim, šķiet, no sirds rūpēja, ka iegūstu autovadītāja tiesības. Šķendēdamies, ka parasti sievietes viņa dzīvē nāk un iet, uzturēdamās viņa kompānijā vien pāris mēnešu, viņš nodarbību pēc nodarbības mācīja man demonstratīvi grozīt galvu, lai izpatiktu CSDD eksaminatoriem, vērot apkārtējo satiksmi un atpazīt sievietes pie stūres. Kad autoskolas eksāmenā cits instruktors nemitīgi uz mani kliedza, tā, ka eksāmena beigās nespēju valdīt asaras, Guntis bija kā labi iemīta taka, kas ar sapratni uzklausīja manas vaimanas par netaisnīgo sistēmu, kas tā vietā, lai piešķirtu man tiesības, kārtējo reizi tās iedod personāžiem, kas pēc paredzama laika perioda un satikšanās ar likumsargiem tās zaudēs, lai atkal atgrieztos autoskolas klases pēdējā solā.

Sasniedzot pēdējo pacietības lāsi, es atradu darbu Rīgā un pārcēlos uz turieni, padarot cīņu par tiesībām par savas tālās nākotnes problēmu. Nopirku velosipēdu un minos par Rīgas nepielūdzamajām ielām, nemitīgi nonākot konfliktos ar citiem velosipēdistiem.

Mēdzu prātot – nez, kā Guntis pārlaida Covid-19? Vai viņš meta pie malas instruktora darbu un piepildīja sapni par anklāvu savos dziļajos Vidzemes laukos? Neesmu manījusi ziņas par kareivīgu malēnieti, kas ar zobiem, nagiem un gan jau arī bisi aizstāv savu zemes pleķīti, sakot, ka tā ir neatkarīga, no vakcīnām brīva valsts, mūsu pašu pierobežas Vatikāns. Bet varbūt viņš to dara ļoti klusi – neatkarība ir paziņota, klusi un bez ieroču vicināšanas. 

Varbūt Guntis klusi vada dienas savā privātajā valstiņā – no rīta iedzer kūpošu kafiju, paralēli skatīdamies ārzemju TV kanālus, ko viņam nodrošina nelegāls satelītšķīvis. Tad viņš rušinās dārziņā, pats sev nodrošinādams lielāko daļu ēdiena (visticamāk, diemžēl reizi nedēļā jāpamet valsts, lai dotos uz kaimiņzemi iepirkt to, ko nevar pats saražot), kādu brīdi paķimerējas ap automašīnām un vakarā palasa kādu grāmatu.

Iespējams, vienpersoniski pasludinot Guntzemes neatkarību, tās kungs un saimnieks atradis arī jaunus iemeslus naidam ar savu kaimiņzemi – ienaidnieku sarakstā nodokļu iekasētājiem, birokrātiem un velosipēdistiem, pievienojušās medicīnas māsas, vēja parku attīstītāji, žurnālisti un Rīgas pilsētplānotāji.

Bet es? Es pie pirmās iespējas aizskrēju pēc čipa plecā.