— Čigānu salāti

Tā nu Īriss tur stāvēja, pats savā miniatūrajā priekštelpā, līdz sāpēm iekrampējies ārdurvju rokturī. Neelpodams. Cik nu iespējams. Turklāt viņš neapzināti intensīvi spieda durvis ciet. Viešņa, galu galā, varēja būt arī galīga nekauņa!                   

Viņa bija klauvējusi, jāatzīmē, jau divas reizes, kamēr Īriss vēl drudžaini pārdomāja rīcības plānu. Actiņā viņš gan palūrējis nebija, ja nu viņa to redz? Varbūt izlikties, ka viņa ir kaut ko sajaukusi?!

Piere izsitās aukstiem sviedriem, kad šo domu notrieca nākamā – viņa taču jālaiž iekšā pēc iespējas ātrāk, pirms kāds pamana!

Lēni pavēris ārdurvis, viņš tās atstāja mazmazītiņā spraudziņā un tūlīt, ar zemu noliektu pieri (šķiet, domādams, ka viņu īpaši labi saskatīt nevar), metās sievieti nopētīt, pavisam nekaunīgi novērtēt, ja tā padomā.

Tomēr sievietes “prastums” vai “normālums” – viņš vēl nebija izlēmis, kurš termins viņai atbilstu visprecīzāk – bija gluži vai atbruņojošs, lai arī tūlīt pēc šīs apjausmas Īrisam iebelza tāda pati nedrošība, kāda viņam piemita komunikācijā ar jebkuru pretējā dzimuma pārstāvi. Te gan jāatzīst, ka arī komunikācijā ar vīriešiem viņš nebija īpaši pašpārliecināts, bet ko nu par to.

Tikmēr viešņa apstulbusi mīņājās uz vietas, bikli mainot skaļuma un tembra pakāpes, mēģinot vīrieti sasveicināt jau kādu trešo reizi.

Kaķactiņas viņai tomēr bija, Īriss apmierināts gandrīz iemurrājās, joprojām ignorēdams sievieti. Nu, gluži vai Dieva zīme! Tās viņam tik rosinoši patīkami atgādināja deviņdesmitos, precīzāk, video kasešu nomas pārdevēju, kas ar melno zīmuli strelkas vilka tieši tādas – biezas un nedaudz šķības. Par tām viņš bija fantazējis jau kopš trīspadsmit gadu vecuma. Toreiz viņš mēdza kasetes mainīt pat divreiz dienā, kad vien atradās kāda kapeika.

Bija arī džinsa svārki, viņš labpatikā nogorīja gurnus. Ja viņam būtu astīte, tā nu jau būtu sarullējusies. Gana īsi, laikam jau, viņš domāja. Ziņkārībā aizrāvies, Īriss bija pavēris ārdurvis plašāk, un nu jau tikai viņa rūtainajā flanelī tērptais augšdelms šķīra sievieti no ieejas dzīvoklī.

Jā, citādi viņa, šķiet, neizcēlās, uzmetusi kaut kādu palielu jaku, diezgan neprofesionālu, viņš saskāba. Gaišā dienas laikā neviens i’ neaizdomātos, ka… Idiots! Idiotsidiotsidotsdiots. Vajadzēja taču sagaidīt tumsu! Satraukumā piešāvis rokas pie mutes, Īriss ne tikai bija ļāvies spiedzienam, bet devis iespēju sievietei iemukt priekštelpā.

Tak tā vecene kaimiņos tikpat neguļ cauri nakti, viņš sevi mierināja, var tak dzirdēt, ka šļūkā savās vampīrčībās, viss viens, nekur nevar noslēpties! Jau no rīta patrulē uz sola, točna ragana, tak vēl mātes draudzene.

Patiesībā šis bija ļoti labs gājiens, Īriss atguvās un sevi paslavēja, glāstīdams sājo bārdas kušķīti uz zoda, kas bija palicis nenoskūts – pa dienu viņi taču nebūs dzirdami.

Pēkšņi satrūcies no sievietes tuvuma, kas par sevi atgādināja ar saldo dvaku, Īriss strauji paspēra soli atpakaļ, ietriekdamies garderobes plauktiņā. Instinktīvi sagrābis plauktu, viņš tūlīt atminējās, ka bija taču plānojis iedzert, tak glāze tā arī palika virtuvē. Pilna. Gan jau kāda apreibusi muša tagad jāņo viņa šampanietī!

Viss šis pasākums bija emocionālās tulznas, tā teikt, rezultāts. Kā dusmas, tā bailes, kā vientulība, tā izmisums – tas viss bija samilzis milzīgā strutainā zemādas veidojumā, kas vairs neļāva veikt pat vienkāršas ikdienas darbības. Pat pašas vienkāršākās! Tik vien viņš alka, kā to uzplēst.

Ķermeni pāršalkušās trīsas viņu saviļņoja tik ļoti, ka viņš nez kāpēc iesaucās: “Nauda nav problēma!” Tūlīt apjauzdams, ka nebija pat sasveicinājies. Arī viņa, starp citu, nu gluži mēma, viegli šūpojās koridorā, žņaudzīdama savas somas rokturus, kā tādu rožukroni.

Neveiklo mirkli pārtrauca tramvajs, kurš diendienā maršēja aiz loga. Viņa smadzenes jau vairākus gadus šo troksni bija asimilējušas kā neuzbāzīgu ikdienas pavadskaņu, bet negaidīti, bremžu īdes izbiedēts, viņš, visbeidzot, parāva sievieti vēl dziļāk dzīvoklī un aizcirta durvis. Diemžēl ne troksnis, ne arī rāviens sievieti nebija uzmodinājis, viņa joprojām atgādināja uzkārušos robotu.

Un viņš tā bija cerējis, ka vadību uzņemsies viņa, ka viņa atrisinās situāciju kā profesionāle, bet tā vietā, nu še tev! Nu, sodība. Kur ir profesionāļi, kad viņi tiešām ir nepieciešami?

“Cik īsti veca viņa ir?” Īriss sprieda, ar lūpām nokniebis atlupušu ienadzi. Šis netikums bija pielipis pēc šķiršanās. Nograuztie nagi reizumis pat sāpēja. Māte arvien teicās, ka atnesīs sinepju burciņu.

“Īriss,” viņš sacīja, pastiepdams roku, visnotaļ neplānoti iebakstīdams viņai krūtīs.

Ar pirkstu galiem atbildējusi sveicienam, viņa piesmakusi pārjautāja: “Īriss?”

“Jā, es nemeloju, neizliekos, tā teikt,” pagrābis datora somu, Īriss no tās izvilka pasi.

“Viss kārtībā,” viņa ar plaukstu atvairīja dokumentu, “jums nav jāsaka man savs īstais vārds.”

“Jā, protams, es tikai gribēju apstiprināt, tā teikt, ka esmu godīgs cilvēks. Māte grūtniecībā bija kā traka uz īrisiem, nu un, tēvs, kad piedzimu, kādas trīs nedēļas no vietas dzēra, tāpēc nebija, kas māti no šīs domas atrunā, lai gan dzimtsarakstu nodaļā esot centušies, tad jau nebija, kā mūslaikos tie dīvainie vārdi – Džeris un Reno,” viņš nez kāpēc nosauca savu bērnības labāko draugu, suņu, vārdus, tikmēr ar kāju piekārtodams savas jau tāpat glīti novietotās viesu čības.

Nolikusi somiņu uz grīdas, sieviete noāva puszābakus, palikdama krietni īsāka. Ievērojis, kā zeķubiksēs sakustas viņas pēdu pirksti, viņš sausi secināja, ka tie nu gan nav visai glīti.

“Tualete ir te,” viņš, plaši atvēzēdamies ar roku, ietriecās durvīs, kas atradās turpat aiz muguras.

“Varbūt, ē, kafiju?” viņam izlauzās kliksis, cerībā, ka viņai garšo 3in1, ko viņš bija sapircies akcijā.

“Ai nu še tev,” viņš pie sevis pukstēja, vadīdams viešņu dziļāk istabā. Īriss tā bija cerējis, ka viņam nebūs jābūt vīrietim!

 

***

Marija savukārt bija cerējusi, ka viņš, nu jā, nebūs vardarbīgs mērglis, bet bez tā arī tomēr, ka pieredzējis (bet vesels!), apņēmīgs, pārliecināts vai vismaz ļoti (ļoti) ātrs, bet tā vietā… šis… viņa mēģināja noformulēt… pusmūžā. Izkāmējis. Mati atkāpušies, noskuvies sāpīgi gluds. Tikai tie trīs rugāji, kas stiepās no zoda. Viņa nodrebēja. Citādi āda šķiet gandrīz vai rozā, gluži sāpīgi skatīties. Sausām plaukstām. IT? Vai kaut kas ar datiem, visticamāk, varbūt grāmatvedis? Gan jau strādā attālināti, dzīvo viens, gredzena pirkstā nav. Varbūt to noslēpis? Visapkārt dzīvoklī tomēr jutās tāds kā sievietes pieskāriens.

Mēbeļu dzīvoklī, cik manāms, maz. Pelēkais dīvāns istabā bija izvilkts un pārklāts ar puķainu gultasveļu, kas šķita pilnīgi jauna, audumā vēl varēja saskatīt ieloces. “Labāk jau tā,” piesēdusi uz pašas, pašas dīvāna maliņas, viņa pēc mirkļa sajuta, kā iesvilstas vēdera un augšstilbu muskuļi. Ilgi tā nosēdēt nevarēs.

Marija pievērsās ar porcelāna niekiem aizbāztajai skapja vitrīnai. Viņas prāts bija tik drudžains, ka, pat apstājoties pie katra no sūdiņiem, viņa nespēja piefiksēt, kas tas ir – kaut kādi rūķi, te vāvere, te pulkstenis. Viņa papurināja galvu, piespiezdama sevi pievērsties Īrisam, kurš tikmēr bija piemeties pie darba galda. Kādu mirkli abi sēdēja klusumā.

“Ekhm, jūs varat… sākt,” Marija, visbeidzot, saņēmusies sacīja, lūkodamās sev klēpī un, šķiet, nemaz neapzinādamās, ka viņas grimase savilkta skābā izteiksmē. “Kā es… ee… varu, nu, ko jūs, gribat?” tas izskanēja dusmīgāk, nekā plānots. Marija pacēla acis.

Īriss tikmēr aizrautīgi bija sācis knibināt kaut kādu lapu, kas mētājās turpat uz galda viņam priekšā.

“Jūs vēl nepateicāt, kā jūs sauc,” viņa redzes leņķis apstājās, šķiet, viņas krūšu rajonā.

“Ak dievs, cerams, viņš negaidīja kaut kādu C variantu,” viņa, kā aizstāvēdamās, sakrustoja rokas uz krūtīm.

“Jūs mani varat saukt, kā vēlaties,” Marija pēc mirkļa atbildēja. Tam bija jāizklausās kaut kā pavedinoši, bet viņai bija tik izkaltusi mute, ka vārdi bija kā atdzisušas, kopā salipušas plānās pankūkas.

Klusums.

“Esmu, ekhm, Melodija,” viņa sakautrējās. Vajadzēja izdomāt kādu parastāku vārdu.

“Ārā šodien tik jauka saule,” viņa tūlīt papildināja, lai novērstu uzmanību.

“Jā, jā,” viņš nopietni māja ar galvu, it kā to izsvērdams. “Tagad jāizbauda labās dienas, tad jau atkal sals būs klāt.” Viņi abi raudzījās laukā pa aizvērtā balkona durvīm.

“Es tieši vakar atgriezos no kartupeļu talkas!”

“Ā-ā,” viņa novilka pamādama.

“Man ir lauki, tur, Iecavas pusē,” viņš sasparojies sacīja, “šogad noveicās, mums labi kartupeļi, citgad nekas tur nebija, vairāk jau sportiņš, tā teikt, bet šogad tādi smuki, es varu parādīt, man te maiss virtuvē, es varu, nu, arī iedot līdzi…” viņš pēkšņi aprāvās, “nu, pēc tam, ja jums būs kur ielikt. Nu, bet man ir arī maiss. Nu mazais maiss. Tas Rimi vai kāds, es tur atvilktnē salocītus glabāju.”

“Mmm,” viņa sašķobīja smaidam līdzīgu grimasi.

“Nē, nē, jums jau nav jāņem,” viņš, šķiet, to bija pamanījis. “Es jau varu aizvest, kur jums vajag, kur jūs dzīvojat. Man tepat lejā ir ritenis.”

“Es, man, nē, būs labi, nu, mums laikam vajadzētu… s-sākt,” viņa stostījās, viegli pasizdama pa savu rokas pulksteni.

“Jā-jā-jā-jā,” Īriss piešāvās kājās, pamādams balkona virzienā, “es tikai uzpīpēšu,” viņš taustīja kabatas.

“Jā. Labi,” Marija pietrausās no gultas un apjauta, ka viņš uz viņu skatās sastindzis, gandrīz vai ar… tādām kā bailēm? “E-e, vai man nenākt jums līdzi?”

“Jūs smēķējat?”

“Ja jūs vēlaties,” viņa nobēra.

“Nē, nu, es… Jūs, protams, varat nākt. Kā vēlaties. Tas ir, es saprotu, ka šis nav tas, ko jūs vēlaties. Jums gan jau tādi apstākļi, es jau varu iedot naudu tāpat, mums nemaz nevajag, es nezinu, kas man bija uznācis, vienkārši biju, nu, esmu šķīries, saprotiet un…”

“Jums nekas nav jāpaskaidro un…”

“Varbūt balzamu,” viņš pēkšņi izmetās no istabas, viņu pārtraukdams. “Man kaut kur bija, nu ne balzams, tāds liķieris, dzimtenīte drīzāk, nu, savai lietošanai tas ir, nu, ne jau sev pašam, bet mums, tas ir, mēs nepārdodam, nu, neizplatām, tā teikt,” viņš, šķiet, jau no virtuves, kliedza skaļāk, nekā nepieciešams.

Varēja saklausīt trauku šķindēšanu. Marija sajuta, cik sāpīgi sasprindzis ir viņas vēders. Viņa to aizskāra ar plaukstu.

“Velns, kur tu esi,” Īriss murmulēja nu jau klusāk, tomēr joprojām dzirdami, un Marija pēkšņi nobijās, ja nu viņš to saka viņai? Varbūt bija domāts, lai viņa tam seko? Paminstinājusies viņa nedroši lavījās uz priekšu, nez kāpēc pārvietodamās pirkstgalos.

Nostājusies durvju stenderē, Marija dziļi izelpoja, nē, viņš, šķiet, runāja pats ar sevi. No plaukta bija izkrautas dažādas burciņas. “Čigānu salāti,” viņa izlasīja uz vienas no tām. Pamanījis, ka tiek vērots, Īriss pielēca kājās, atsizdams galvu pret augšējā atvērtā plaukta durtiņām.

Tikmēr, pamanījusi krānu, Marija apjauta, cik ļoti gribas dzert. “Vai drīkstu?” viņa pasniedzās glāzes virzienā, ko bija ievērojusi viņam aiz muguras. Tikmēr Īriss, acīmredzot pārpratis kustību, entuziastiski palēcās, pārtverdams Marijas roku. Pietuvojies viņai pavisam tuvu klāt, viņš sakļāva rokas ap viņas vidukli. Viņa augšlūpu klāja plānas ūsiņas, ko Marija iepriekš nebija pamanījusi. Tajās, lai arī gandrīz pūkās vien, kaut kas bija ieķēries, un viņa sajuta riebuma trīsas, kas nekontrolēti pāršalca ķermeni, viņai laužoties ārā no tvēriena. Īriss tikmēr aizvēris acis, stiepdams kaklu arvien tuvāk viņas sejai. “Bet mēs,” viņa izrāvās, “taču neskūpstāmies! Vai tad ne!?”

Kļuvis tumšsarkans kā ķirsis, Īriss tūlīt atkāpās.

“Protams, atvainojiet,” viņš murmulēja, sācis nesakarīgi krāmēt burkas, te iekšā, te ārā no kastes, kur tās glabājās plauktā.

“Vai drīkstu padzerties?” šoreiz viņa glāzes virzienā asi pameta ar zodu.

“Jā, jā,” viņš entuziastiski māja, tūlīt atšaudams vāļā krānu. Ūdens no tā šļācās ar ļoti spēcīgu spiedienu, tādēļ glāze, ko viņš bija pabāzis zem strūklas, arvien palika pustukša. Regulēdams ūdeni, Īriss sāka krāna rokturi svaidīt te pa labi, te pa kreisi, laikam pielāgodams temperatūru, Marija minēja.

“Būs jau labi,” viņa pastiepās pēc glāzes, saslapinādama roku. Ūdens glāzē bija silts.

“Jā, man te ir arī maizītes, no rīta ēdu šprotu pastēti. Tur ir vairāk olbaltumvielu nekā tajā bezgaršas jogurtā, zinājāt? Es tagad sekoju līdzi proteīnam,” viņš pabeidza teikumu, nu jau ar galvu atrazdamies ledusskapī, no kura tad iznira ar šķīvīti, uz kura gulēja pusapgrauzta maizīte.

“Uj, likās, ka palicis vairāk,” viņš atkal pazuda ledusskapī. “Sataisīšu vēl,” Īriss bubināja, pievērsies galdam, kur nu jau rušināja vaļā maizes iepakojumu.

“Būs labāk, ja atgriezīsimies… es, man pēc tam jābūt…” viņa ātrumā nevarēja izdomāt, kur viņai jābūt, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens.

“Kas tur?” Īriss viņai pārsteigts jautāja.

“Tas nav pie manis, neviens nezina, ka esmu šeit,” Marija izspļāva. “Tas ir, zina, protams, mans, tas, nu, miesassargs,” viņa murmulēja, “bet viņš,” monologu pārtrauca balss aiz durvīm.

“Mīļais! Te mammiņa, atver! Kāpēc tu necel telefonu?” balss aizpildīja visu kāpņu telpu, caur durvju apakšu pārliecinoši ielauzdamies arī dzīvoklī. “Atvedu tev pusdienas! Dēliņ?!” viņa turpināja. “Ver vaļā!”

Sastinguši Īriss un Marija blenza viens otrā, līdz uztraukumā viņš norāva viņu sev līdzi uz virtuves grīdas, maniakāli čukstēdams: “Izliksimies, ka mūsu nav,” viņš māja ar galvu, “viņa aizies!” viņš turpināja māšanu.

Tomēr māte nekur negāja. Turpinādama sarunāties, bet nu jau, šķiet, pati ar sevi, viņa aktīvi raustīja durvju rokturi. Tad iestājās klusums.

Atvieglojumā Īriss izpūta smagu elpu un iesmējās: “Fūuuuu, es jau domāju…” Teikuma vidū viņu aprāva jauns troksnis.

“Tu guli?” māte bija koridorā. “Labi, ka uztaisīju sev atslēgas,” viņa atkal pievērsās pati sev.

“Ātri!” Īriss rāvās augšup, “slēpies!”

“Slēpies!?” Marija atkārtoja.

“Zem galda, aiz durvīm!” Īriss turpināja Mariju raustīt, kad kundze ar tašām jau bija ievēlusies virtuvē.

“Mamm! Mēs tevi nedzirdējām, tā ir mana līgava!” viņš izsaucās, pēkšņi izslējies taisns kā zaldāts, pagrūzdams Mariju mātes virzienā.

Marija lēni pamāja.

Mamma, šķiet, pirmo reizi dzīvē bija zaudējusi valodu.

“Līgava?!” viņa pēkšņi griezīgi iekaucās tādā kā jautājuma, apgalvojuma intonācijā.

“Panāc!” nometusi somas, viņa ar asu galvas mājienu pasauca dēlu uz blakusistabu. “Uzgaidiet… līgava!” viņa nozibināja acis Marijas virzienā.

“Ak, Svētais tēvs, man Zina jau teica, ka šitā būs, paskat, kā viņas uzož vecpuisi, pa kilometriem, pa slēgtām sienām, aizbultētām dzīvokļa durvīm, va vellos, viņa grib tikai vienu, dēliņ – tavu mantu!” Māte noslaucīja siekalas, “tu tak esi šķīries, labi, ja pusgadu, kāpēc tev jauna līgava?” Viņa sadrūvējās arvien vairāk, sparīgi šķērsodama viesistabu.

Uzmetusi īgnu skatienu puķainajai gultasveļai, ko viņa bija Īrisam uzdāvinājusi, māte turpināja: “Šī tevi grib tikai izmanot, paskat, kāda švilpaste, kāpēc viņa tā uzmālējusies gaišā dienas laikā? Nemaz nav darbā jābūt, dēliņ, nu, klausies, es taču jau par to pirmo mauku zināju, ka šitā izies, tikai iedzīvoties gribēja, pēc trīsdesmit gadiem pamest, nekauņa, bet tādas tak rindā stājas, jezujezu, nenosargāju. Nu būtu tak paņēmis kādu sievieti par naudu, jezu! Viss mammai jāmāca.”