— Jezuīti

Kopš dienas, kad Alma nokļuva Īrijā, viņai bieži likās, ka skatās filmu un pati tajā spēlē vienu no lomām. Bija pagājis prāvs laiciņš no tās dienas, kad boss ar busu viņus atveda uz jezuītu kopienu.¹ Tas bija liels ēku komplekss, tur bija baznīca, teoloģijas institūts, bibliotēka, viesnīca ar restorānu un pansionāts mācītājiem. Pats galvenais jezuītos bija Brālis Adamss. Nākošā hierarhijā bija Misis Klinča, kundze cienījamā vecumā, stīvām kājām, lielu pērļu rotu ap kaklu. Tad labsirdīgais Lielais Džons. Tā bija jaukā trijotne. Tiem sekoja riebīgā sekretāre Anna Lane, tad apsargs, kuru Alma uzreiz nodēvēja par Žurku Veci, tāds nu viņš izskatījās, un Melnā Mērija – patiešām melna kā vārna un ļoti neglīta veca sieva. Sanāca tāda paliela Adamsu ģimenīte. Kad pirmās darbadienas beigās visi strādnieki sakāpa busā un brauca prom, Adamsu ģimenīte stāvēja uz galvenās ēkas sliekšņa, atvadoties. Cirks aizbrauc, klauni paliek, nodomāja Alma.

Institūtā mācījās jauni un ne tik jauni vīrieši no visām pasaules valstīm, kur vien bija katoļu ticība. Viesnīcā dzīvoja apmēram četrdesmit mācītāji. Kāds atbrauca, kāds aizbrauca, kāds pārcēlās uz pansionātu vai pa tiešo uz debesu valstību.

Mācītāju restorāna vadītājs bija ķīnietis, kuru visi dēvēja par Baironu. Par cik ķīniešu vārdi īriem bija neizrunājami, kur vēl atcerēties tos, viņiem deva pasaulē zināmus un populārus vārdus – Šekspīrs, Mocarts, Bahs. Alma par to nebeidza iesmiet. Par restorāna oficianti strādāja brazīliete Simona. Reiz Alma satika Simonu un pamanīja, ka meitenei zem blūzītes nav krūštura.

– Kas tad nu? Tu strādā pie mācītājiem!

– Lai meitenes atpūšas!

Alma pamazām iepazinās ar visiem mācītājiem. Mācītājs Kellijs bija visskaistākais, atgādināja kādu Holivudas aktieri. Neskatoties uz sirmo vecumu, viņš no visiem bija visjestrākais. Kādu dienu viņš svinīgi pasniedza Almai ziedošu sakuras zaru un zilu plastmasas krustiņu.

No sākuma darba nebija daudz. Alma ātri visu padarīja, tad kāpa uz baznīcas jumta sauļoties, pēc tam mācītāju vannā mērcēja kājas, smēķēja garās More cigaretes, ēda šokolādi un taisīja sev pedikīru. Pati pie sevis smīkņāja, ka viņas nekaunībai nav robežu.

Melnā Mērija ļoti pieķērās Almai. Sāka cienāt ar saldumiem, uz svētkiem dāvināja mazas dāvaniņas. Mērija reizi gadā lidoja uz Lasvegasas kazino. No pēdējā brauciena, kur paspēlēja visu naudu, atveda Almai zilganzaļu jaciņu, ar piebildi – no Santabarbaras. Alma izstāstīja mājiniekiem, tie neticēja, domāja, ka muld.

Žurku Vecis pierādīja savu žurkulību, nosūdzot Almu Brālim Adamsam par nevīžīgi padarītu darbu. Viņš rādīja ar abām rokām, plati izpletis pirkstus, uz vorsalīna paklāju, kurā bija ieķērušās skavas. Alma tikai paskatījās uz viņa rokām un nodomāja – mērglis tāds. Tajā dienā, braucot no darba mājās ar velosipēdu, Žurku Vecis ietriecās autobusā, savainoja seju un salauza abas rokas. Alma to viņam nebija novēlējusi. Bumeranga likums nostrādāja. Kad viņš pēc četriem mēnešiem ieradās darbā, uzreiz atkal Almu nosūdzēja par kādu sīkumu. Viņa nodomāja, cik ātri vecim aizmirsušās salauztās rokas. Brīvdienās viņš nomaucās no skrituļdēļa un atkal padzīvoja mājās. Almai palika jocīgi ap dūšu.

Viendien Almai lika Jezuītu bibliotēkā noslaucīt putekļus grāmatu plauktiem. Bibliotekāre viņu ieslēdza un aizgāja pusdienās. Laika bija maz. Alma attapās, ka nebija paņēmusi lupatas. Darbs bija jāpadara. Aizslēpās aiz plauktiem, novilka džinsus, pēc tam apenes, uzvilka atpakaļ džinsus, un ar baltām apenēm noslaucīja visus plauktus un izmeta melno lupatu atkritumu grozā. Vai tas bija liels grēks ar sieviešu apakšbiksēm slaucīt putekļus jezuītu bibliotēkā, kas to lai zina, domāja Alma. Vēl palika brīdis līdz darba beigām. Viņa apsēdās pie loga uz koka trepēm. Sāka salt dibens, viņa pastiepa roku un izvilka no plaukta visbiezāko grāmatu, izrādījās seksa enciklopēdija, pabāza to zem dibena. Domāja, jāpalasa kaut kas, izvilka nākamo grāmatu – celibāta vēsturi. Tajā brīdī draudzene atsūtīja īsziņu ar jautājumu – ko dari. Alma uzrakstīja, ka sēž jezuītu bibliotēkā bez apenēm uz seksa enciklopēdijas un lasa celibāta vēsturi. Īsziņa palika bez atbildes, laikam draudzene nenoticēja.

Brālis Adamss vispirms uzmeta Almai savu jezuīta skatienu² un tad palūdza iztīrīt mācītāju istabu, kas paredzēta viesmācītājiem. Kad viņa iegāja istabā, ieraudzīja, ka visus priekšmetus bija apklājis un savienojis viens liels zirnekļu tīklojums, gluži kā Halovīna dekorācija. Nezināja, ar ko sākt. Tad pamanīja, ka gultas galvgalis ir augstāks, zem kājām paliktas grāmatas. Almai kā lielam grāmatu tārpam nebija vienalga, viņai bija jāredz, kas tās par grāmatām, ko mācītāji var palikt zem gultas kājām. Vispirms viņa notupās četrrāpus, bet, tā kā dibens aizsedza sauli, tad izstiepās guļus uz vēdera. Pustumsā nevarēja izlasīt grāmatu nosaukumus. Ieslēdza telefonā gaismu. Tad vajadzēja kreiso vaigu pieglaust netīrajai grīdai. Izlasīja nosaukumus – Dostojevska Noziegums un sods un Brāļi Karamazovi. Jā, Dostojevskis bija kritis nežēlastībā.

Alma stāstīja īru kolēģiem, ka Latvijā ir viesojušies Romas pāvests, princis Čārlzs, karaliene Elizabete II, Amerikas prezidenti Klintons un Bušs. Īri skatījās uz viņu līdzjūtīgi kā uz psihiski slimu cilvēku. Viņuprāt, Krievijas pierobežā, kaut kādā nekurienē, nevarēja viesoties tādas personas. Līdz tam Elizabete II vēl nekad nebija apmeklējusi Īriju. Mācītāji gan zināja, jo sekoja pasaules ziņām.

Kad Alma bonierēja gaiteņa parketu, pie viņas pienāca mācītājs.

– How are you?!

Tā nebija tradicionālā pieklājības frāze, viņš patiešām gaidīja atbildi.

– Thanks, I’m well!

– You work hard.

– As you see.

– My name is Emmanuel. What is your name?

– Alma.

Pāris minūšu saskarsmes laikā Alma pamanīja, ka mācītāja acu čūskiņas aplaizīja viņas krūtis. Vai tiešām viņš ir miesas kārs? Pēkšņi Alma atcerējās, ka pirms vairākiem gadiem viņas draudzene teica, ka gribot pārgulēt ar afrikāni un mācītāju. Alma smejoties bija novēlējusi, kaut tie abi būtu vienā personā. Un te nu viņš stāvēja, nokāpis no Kilimandžāro kalniem, tanzānietis Emmanuels, mācītājs afrikānis. Divi vienā.

Ar piebildi, ka neviens sen nav tīrījis baznīcas balkonu, Misis Klinča deleģēja Almu. Balkona koka konstrukcijas krakšķēja no pārkalšanas. Katru viņas soli un kustību pavadīja skaļš krakšķis. Sānos uz ērģelēm bija piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu latīņu valodā: Šīs ērģeles un gleznu virs loga Dievam uzdāvināja barons Kristofers Palless. Lūdziet par viņu.

No balkona pavērās plašs skats uz baznīcas iekārtojumu. Altāra pusaplī pieci logi. Vakara tumsā neizgaismotās vitrāžas izskatījās melnas. Starp logiem tumšās krāsās uzgleznoti astoņi eņģeļi, kuru spārni kā striķi nokarājās līdz pat kāju pēdām. Aiz galvām nimbi zelta krāsā. Rokas bija saliektas tā, ka elkoņi virs jostas vietas, bet plaukstas pavērtas uz augšu. No balkona bija grūti saredzēt eņģeļu kājas, Alma nolēma nākošā dienā pa sakristeju aiziet līdz altārim un izpētīt tuvāk. Tas nebija katoļu greznais altāris, nebija Jēzus gleznas. Altāra vietā pie sienas uz plaukta stāvēja mazs koka skapītis ar stikla durtiņām, iekšā zelta krusts. Skapīša priekšā stāvēja sēdeklis, pārklāts ar bordo samtu. Pa vidu marmora galds, uz tā divas resnas baltas sveces. Galdam labajā pusē – divmetrīgs metāla krusts, kreisajā – balta katedra.

Pēkšņi baznīcā dziedādami ienāca mācītāji, Jezuītu ordeņa virsnieki, lai veiktu kādu rituālu. Alma sastinga uz balkona ar nodomu slepus noskatīties. Tikai nez kāpēc visa darbība notika tieši zem balkona. Alma neko neredzēja, viņa nevarēja vairs aiziet, sēdēja uz ērģeļu sola, nekustējās un centās elpot sekli, jo likās, ka, dziļāk ievelkot elpu, krakšķēs sols un viss balkons.

No darba brīvajā laikā Alma lasīja Džeimsa Džoisa Ulisu. Rakstnieks, atkritis no katoliskās baznīcas un ticības, visu mūžu palika ļoti augstās domās par jezuītu izglītošanas sistēmu, nosauca to par katoļu džentelmeņu skolu. No jezuītiem esot iemācījies sakārtot lietas tā, ka tās kļūst viegli pārskatāmas un izvērtējamas. Īriju viņš sauca par priesteru apsēsto un Dieva pamesto zemi.

– How are you?! – negaidīti pie pašas auss Almai nočukstēja Emmanuels.

– Thanks God it’s Friday! – atbildēja Alma.

Emmanuels piedāvāja Almu aizvest uz mājām. Viņa piekrita vairāku apstākļu vadīta. Piektdienas vakars, lielais attālums līdz mājām, novembra vēja brāzmas un auksts lietus. Pa ceļam viņš izstāstīja savu biogrāfiju, ka reliģiskos uzdevumus pildīdams, pa pasauli ceļo ar mazu koferīti un Platinum kredītkarti.  Pabeidzis institūtu, viņš kļūs par Kenijas baptistu baznīcas galvu. Dīvaini, domāja Alma, katolis un jezuīts par baptistu.

Pieklājības pēc Alma piedāvāja Emmanuelam ābolu tēju un samulsa, ko nodomās mājinieki, afrikānim nebija uz pieres rakstīts, ka viņš ir mācītājs. Par laimi, Almas istaba bija tuvu mājas ieejas durvīm. Abi ieslīdēja istabā, nevienam nemanot.

Dzerot tēju, Emmanuels nepārprotami lika saprast, ka vēlas seksu. Alma strikti noteica, ka celibāts ir, lai nešķeltu dvēseli un atteikšanās no dzimumattiecībām ir labākais ceļš patiesa garīguma sasniegšanai, un katoļu mācītāji nedrīkst mīlēt sievietes. Uz to viņš atbildēja, ka varot mīlēt visus – bērnus, vecus cilvēkus, dzīvniekus, jo mīlestība uz tuvāko ir mīlestības forma kristietībā tāpēc, ka tuvākais ir Dieva žēlastība.

Alma aizgāja uz tualeti. Atgriežoties istabā, ieraudzīja satriecošu ainu. Pie kamīna uz sniegbaltā paklāja pilnīgi kails tumšās šokolādes krāsā gulēja Emmanuels. Izņemot galvas virsu, viss apmatojums bija noskūts, ķermenis spīdēja no eļļas vai vazelīna. Viņa erektētais draudziņš bija šampanieša korķa lielumā. Alma bija šokā no jezuītiskās kārdināšanas meistardarba. Mācītājs bija pārpratis aicinājumu uz tēju. Alma viņam nebija devusi ne mazāko mājienu par iespējamo seksuālo kontaktu. Tostarp izgaisa mīts par afrikāņu lielajiem falliem.

1. Jezuīts ir katoļu mūku ordeņa – Jēzus biedrības loceklis. Otra nozīme šim vārdam ir liekulīgs, viltīgs, divkosīgs cilvēks. (Autores piezīme.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Jezuīti izmantoja acu skatienu kā apzinātu komunikatīvu instrumentu, izveidojot īpašu skatienu – nekustīgu, caururbjošu, vērstu starp partnera uzacīm, fokusējot to aiz pakauša. Skatiens ir it kā vērsts partnera sejā, taču patiesībā ir neuztverams, cilvēks kļūst nemierīgs un zaudē, pirms strīds ir uzsākts. (Autores piezīme.)   (atpakaļ uz rakstu)