— Piekļāvība

Ričards Sikens (Richard Siken, 1967) ir amerikāņu dzejnieks, gleznotājs un režisors, kurš lielāko dzīves daļu aizvadījis Taksonā, tuksnešainajā Arizonas pavalstī. Autora debijas krājums Piekļāvība (Crush, 2005) uzskatāms par visai fundamentālu tekstu amerikāņu kvīru literatūrā, AIDS epidēmijas uzliesmojuma pēcvakarā, taču tā ietekme nav noreducējama uz atsevišķu sociālo grupu, un krājums ieguvis atzinību plašākā savas paaudzes lasītāju un literātu lokā, uz ko norāda virs 20 000 pārdotu eksemplāru, kā arī prestižās Jeila Jauno dzejnieku balvas piešķiršana tās autoram.¹ Krājumā jo sevišķi izcelta varmākas un upura dinamika intīmu attiecību kontekstā, no tās izrietošā līdzatkarība un bezspēcības noskaņa. Homoseksuāla liriskā es sociālā atšķirtība noved pie mēģinājumiem izlauzties no iekšējas noslēgtības, rast pašapliecinājumu saskarē vai pārejā uz citu ķermeni, ko autors nereti atveido homoerotiskās attiecībās ar varmāku, tām kulminējot ar varoņa padošanos, atteikšanos no sevis, pat varmākas impulsu pārmantošanu un, visbeidzot, vardarbīga attiecību modeļa pakāpenisku pieņemšanu par normu, kā tas jaušams dzejolī Mazo, savādo mīlu ābece.

Nobela prēmijas laureāte, amerikāņu dzejniece Luīze Glika krājuma priekšvārdā dzejoļus raksturo šādi: “Šī grāmata ir par trauksmi. Vārds ne reizi netiek pieminēts. Nedz arī šis stāvoklis tiek analizēts vai aprakstīts – liriskais es to nepamet gana ilgi, lai atšķirtu trauksmi no citiem stāvokļiem. Piekļāvības pasaulē trauksme ir sinonīms esībai: tās aizturēs, tās līkumainajā un steidzīgajā sintaksē, tās plosīgajos uzskaitījumos un jautājumos, tā atkaujas no laika un zaudējumiem. Tās pretmets ir aizmirstība: nevis rāmā aizmiršanās miegā, bet gan draudīgā aizmiršanās, ko iedveš sekss un nāve. Dzejoļu spēkavots ir apmātība, toties Ričarda Sikena manierei raksturīga māniska improvizācija, dzejniekam atveidojot visas lomas: viņš ir priekšējos lukturos notvertais, sastingušais zvērs; reizē arī traucošais spēkrats, automašīna, kas nestājas, bēgšanas aizsargmehānisms.”

Gan minētajā krājumā, gan arī Sikena gleznotajos portretos, kas radniecīgi Edvarda Munka un Frēnsisa Bēkona groteskajiem un trauksmainajiem tipāžiem, jūtamas atsauces uz dzejnieka pieredzi deviņdesmitajos, kad paralēli augstākajām studijām Sikens uzņemas gadījuma darbus restorānos, kā arī strādā psihiskās veselības aprūpes iestādēs.² Piekļāvības sērīgo noskaņu un zaudējuma tematiku iespaidojusi arī autora drauga traģiskā nāve 1990. gada Ziemassvētkos, kā tas vēstīts vēlīnākā dzejolī Viltus stāsts.³

Kopš debijas iznākšanas izdoti vēl divi autora krājumi, no kuriem pēdējais Šo to gan es zinu (I Do Know Some Things, 2025) iznācis pērn un ticis izvirzīts Nacionālās literārās balvas īsajam sarakstam dzejas kategorijā.

Atdzejotājs

Šeherezāde

Stāsti man par sapni, kur mēs no ezera izvelkam līķus
                                                            un no jauna ievīstām siltās drānās.
            Kā bija vēls un neviens nespēja aizvērt ne acu, kā rikšoja zirgi,
iekams tie aizmirsa, ka bija zirgi.
                        Tas nav kā koks, kura saknēm reiz jābeidzas,
            tā drīzāk ir dziesma kārtībsarga radio,
                    kā mēs satinām paklāju, lai varētu dejot, un koši
sarka dienas, un ikreiz, kad mijām skūpstus, bija vēl kāds ābols,
                                                                                                ko uzgriezt.
Palūkojies uz gaismu loga rūtī. Tā liecina par pusdienlaiku, par to, ka esam                       
            neremdināmi.
                        Stāsti, kā visas šīs lietas un arī mīlestība sagraus mūs.
Šos mūsu ķermeņus, ko apsēdusi gaisma.
                                                                        Stāsti man, ka nekad pie tā nepieradīsim.

Improvizācija jūras malā

Es novelku savas rokas un atdodu tev, bet tu tās
                                                negribi, kamdēļ es savācu
      un nolieku tās ar nepareizo pusi uz nepareizajām plaukstām. Pagalms ir tumšs,
tomāti blakus balsinātajai sienai,
                                    grāmata uz galda vēsta par Spāniju,
                                                                        logi – aizmālēti ciet.
Šonakt tu sapņo par pilsētām, kuras kronējis
            sniegs, un es tevī veros, kā vērtos pa logu,
                                                skaitīdams putnus.
                                    Tu izvēlējies laimi, to es tev nevaru pārmest,
un varbūt mute muļķīgi skan, kad bez mitas vārās par prieku,
            bet saki man,
ka mīli, saki, ka neesi vīlies.
                                                Tu veic aprēķinus, tu paredzi briesmas.
                   Pilsēta jūras malā. Elektriskais gans.
Uzzīmē apli ar gabalu krīta. Iedomājies sevi stāvam nepārtrauktā gaismas
                                                kūlī. Iztēlojies padošanos. Iztēlo sevi bezjēdzīgu.
Akmens uz takas nozīmē, ka tēja nav gatava,
            akmens kāda rokā liecina par dusmām, akmens tevī joprojām nav sasniedzis zemāko punktu.

Zābaku teorija

Vīrietis ienāk bārā un saka:
                                    Lūdzu, ņem manu sievu.
                                                                        Sacīts, darīts.
            Tu izved viņu lietū un iemīlies,
                                                un viņa tevi pamet, un tu nīksti.
Zvilni uz muguras apakškreklā, salauzts vīrs
                        uz neglīta gultas pārvalka, blenz uz ūdenstraipiem
                                                                                    griestos.
                                                                                   
            Un dzirdi vīrieti virsējā dzīvoklī
                                    aunam nost apavus.
Dzirdi nokrītam pirmo zābaku un turpini lūkoties augšup,
                                                                                    tu gaidi,
            jo domāji, ka tas sekos, ka tur būs kāda
                        likumsakarība, iespējams, kāds kopsavilkums,
                bet te nu mēs no jauna skaldām matus,
                                                                        atrodamies pašas
būtības centrā: tavai pasaulei nav sakara.
            Un tad nokrīt otrs zābaks.
                                                Kam seko trešais, tad ceturtais, piektais.

Vīrietis ienāk bārā un saka:
                                                Lūdzu, ņem manu sievu.
                                                                                    Taču tā vietā tu ņem viņu pašu.
Aizved mājās un uztaisi viņam siera sviestmaizi,
            un mēģini tam noaut apavus, bet šis tev iesper
                                                                                    un turpina spārdīt.
            Tu norij pudelīti miegazāļu, bet tās nenostrādā.
                        Zābaki turpina birt zemē
                                                            dzīvoklī virs tevis.
Nākamajā dienā ej uz darbu un izliecies, ka nekā nav bijis.
            Kolēģi taujā,
                         vai viss labi, un tu sakies
                                                            esam vienkārši noguris.
            Un mēģini smaidīt. Un smaidīt mēģina viņi.

Bārā ienāk vīrietis, šoreiz tas esi tu, un saka:
                                    Lai iet dubultais.
                        Bārā ienāk vīrietis, šoreiz tu, un saka:
                                                                        Noej jūdzi manās kurpēs.
Vīrietis, joprojām tu, ienāk veikalā, sacīdams:
                                    Man prasījās tikai ko vienkāršu, ko prastu…
            Bet bodnieks tev pavēl – vai nu pērc, vai lasies.
Vīrietis nones savas skumjas līdz upei un upē tās sviež,
                        bet upe joprojām

paliek. Vīrietis ņem un aizsviež savas skumjas,
                                                            bet rokas tam paliek vēl arvien.

Mazo, savādo mīlu ābece

1

            Blondais zēns sarkanajās peldenēs tur tavu galvu zem ūdens,
jo cenšas tevi nogalināt,
                        un tu esi to pelnījis, patiešām, tu to apzinies,
                                    un esi gatavs šajā peldbaseinā mirt,
            jo gribēji glaust viņa rokas un lūpas, kas nozīmē,
                                                            ka tavas dienas ir skaitītas jebkurā gadījumā.
                              Tu ej astotajā klasē. Tu zini šīs lietas.
            Zini, kā vadīt krosa moci, un zini, kā
                        dalīt rakstos,
un arī to, ka zēnam, kuram patīk citi zēni, ir jāmirst, ja vien viņš
                                                pievalda muti, ko tu
                                                            nedarīji,
            jo esi vājš un sekls, un tam vairs nav nekādas nozīmes.

2

Tumšmatains vīrietis īrētā bungalo laiza viskiju
no tavām plaukstām.
            Viņš neko nejūt,
                        kabatā tur nazi,
                                         mizo ābolu tavu acu priekšā,
            kamēr tu klimsti pa sinepjkrāsas istabu
vienās apenēs,
                        no zaļas pudeles sūkdams holandiešu alu.
     Pēc tam, kad viss, kam bija jānotiek, ir galā,
tu prasi vien tik, cik taksim mājup,
                        un apjaut, ka vajadzēja prasīt vairāk,
                                                jo viņam šā vai tā ir pajāt.

3

Vīrietis tev virsū māca, kā nīst, uztver tevi
kā nekustamā īpašuma daļu,
                                        kārtējo atmatā atstāto lauku guļam zem viņa
                                                                        kā upuri.
            Viņš pārveido tavu muguru par galdu, lai nebūtu
                        jāēd no zemes, lai viņš spētu justies ērti,
atspiezdamies pret tevi, iekams ierūmējas, rod vietu
                                                                        tevī iekšā.
Pulkstenis tikšķ no pieciem uz sešiem. Skūpsti pārvīst kodumos.
            Tāpēc tu saņem sitienu nierēs, mazliet asins urīnā.
                                                            Nekas nav beidzies, šis ir tikai sākums.

4

      Norūc
            Puika neder. Puika vienkārši neder.
     tomēr viņš saņem tevi rokās un paspaida tavu miesu,
                        lai saprastu, vai tu varētu būt neglīts viņam.
Tevi, nu jau ierasto peramo zēnu, taču tu esi skaists,
                                                viņš sajūt suņus laizām sev sirdi.
      Kurš saņem pletni un kurš uguns riņķus?
                                    Viņš tevi sit un sit, un sit.
Iekāre triec rokas tieši tavā miesā.
                        Kušu, dārgumiņ. Šie viesuļi veltīti tev.
Tu tiecies sevi pieņemt kā cilvēku, kas nodarbojās ar šādām lietām.
                                    Tu gribēji mīlēt,
                                                un viņš neviļus patrāpījās tavā ceļā.

5

     Zaļacainais puika pasteļzilajā T kreklā, kurš lielveikalā
stāvēja tev blakus, atkrīt, it kā to būtu sašāvusi
            virkne vīriešu atkal un atkal, it kā viņu ar to vienotu gara vēsture.
     Tā nav tava darīšana.
                                    Tev pašam sava miesa, ar ko gana noņemties.
      Naktslampa ir saplīsusi.
Tu izjūti lietas, ar kurām viņš nekādi vairs nav saistīts.
                        Un visi runā klusi,
                                                lai cits citu neuzmodinātu.
      Vējš sasit kopā ziedgalviņas.
                           No katras tases uz katra galda reizē ceļas garaiņi.
Nepārtraukti noris lietas, ik minūti noris lietas,
                                                            ar kurām mums nav nekāda sakara.

6

Tātad tu gribi ainu ar nāves gultu, zināšanas
                        pirms zināšanām,
                                    un tu gribi to neķītru.
              Un neviens nekad nespēj uzminēt, ko tu gribi,
                                                                        un tu to nesaki,
un apjaut, ka tas viens cilvēks uz zemes, kas tevi mīl,
                                                nav tas, kuru biji iedomājies,
            un tu neuztici viņam mīlēt sevi veidā,
                                                            kas tev būtu baudāms.
                        Un zēns, kurš mīl tevi greizi ir nerātns.
Un zēns, kurš mīl tevi greizi, turpina vārgt.
            Tev šķita, ja tu atdotu savu ķermeni,
                                                            viņš pasāktu ko interesantu.

7

Svešinieks saka, ka citu dīvānu nav un viņam būs
            jāguļ tavā gultā. Tu mēģini viņu brīdināt, bilsti,
                                    ka gribēsi tikt viņā iekšā un viņu iznīcināt,
            taču viņš neliekas zinis.
Tu patiešām tā dari. Ņem lietas, ko mīli,
                                                            un plēs tās pušu,
            vai arī nospied ar savu miesu un izliecies, ka tās ir tavas.
Tāpēc tu viņu noskūpsti, un viņš nekustas, viņš
            neatraujas, un tu turpini viņu skūpstīt. Un viņš nav izkustējies,
ir sastindzis, un tu esi viņu noskūpstījis, un viņš nekad
                        tev nepiedos, un varbūt tagad viņš liks tevi mierā.

Es sapņoju par tevi

            Visas govis krita no debesīm un piezemējās dubļos.
Tu dzēri sangriju, un es sviedu tev ar apelsīniem,
                                                             bet tas nebija būtiski.
                        Teicu, ka manas rokas ir dikti garas, bet tava galva ir vienās liesmās.
            Teicu, lai skūpsti mani šeit un šeit, un šeit,
                                                              ko tu arī darīji.
                                                                           Tad tev sagribējās pastu,
tāpēc mēs iebridām tomātu laukā un turpat vien mīcījāmies, lai pagatavotu mērci.
            Tu biji ļoti skaists.

            Mēs atradāmies Volmārta stāvlaukumā. Es nespēju sameklēt cigaretes.
                        Pasteidzies! tu teici, bet es bažījos, ka veikalu aplaupīs
un ļaudis saņems ķīlā, ka nāksies slēpties aiz
                                    saldētās gaļas sekcijas stundām ilgi bez cīgām.
            Neāksties, tu atcirti,
                        tāpēc sekoju tev līdzi.
Mēs mīdījām melones, kad izdzirdu kādu saucam Stāt!
                                    Pieliecos klāt un čukstēju: Vai nebrīdināju?

                        Televīzijā raidīja par apraktiem dārgumiem.
Tu centies mani pierunāt nopirkt dvieļus
                                                            un iziet pagalmā,
                        kamēr jaudāju tev iestāstīt, ka esmu vampīrs.
Ceļā uz elektronikas veikalu es neatlaidīgi kodu tev rokā,
            līdz atzīmēji, ka īsts vampīrs tēmētu tuvāk kaklam,
                                                            tāpēc pārmetos uz kaklu,
                                                                                    un tu norūci: Pietiks!
            un nopirki man saldējumu, un tad mēs redzējām NLO.

Lūk, kādus sapņus mums pienāktos raudzīt. Man tos nevajadzētu
                                                                                                šādi ķidāt.
            Tu gulēji tukša lielceļa vidū.
Sārtoja debess, un sārtas bija smiltis, un tev mugurā bija brūns mētelis.
                        Putu pēdām ieklāti bija tavu lūpu kaktiņi.
                                                            Uz tevi nolūkojās putni.
Acīm ciet tu klausījies ceļā, un es dzirdēju
            tevi elpojam, dzirdēju dunam tavu sirdi.
                        Es aiznesu tevi līdz mašīnai un aizvedu mājās, kamēr
tu nejēdzīgi uzvedies.
            Nomazgājos un centos atgūt elpu.
                                    Tu zvilnēji uz gultas pārvalka
bokseršortos, skatījies multenes un mēmi smējies.
            Tavu ādu televizora gaisma darīja zilu.
                                                            Tavi zobi izskatījās dzelteni.
Joprojām slapjš es apgūlos tev blakus. Tavas rokas, tavas kājas, tavas kailās krūtis,
                                                tavas ribas, izspiedušās kā sētas krancim.
            Vairs nav, kur sprukt, es domāju. Vairs nav, kur sprukt.

            Tu sēdēji slimnīcas vannā un raudāji.
                                                            Teici, ka sāp.
Proti, sāp ar slimnīcu nesaistītās ēkas.
                                                Labāk vispār nebūtu slimnīcu minējis.
                        Liekas, es nespēju šo ilgāk vairs panest.

            Sapnī, ko nevienam nestāstu, tu noguldi galvu manā klēpī.
Iztēlosimies, ka brauc pa ceļu aizvērtām acīm,
                                                bet acis ir ciet arī man.
            Tu apturi ceļa malā.
Tu apturi ceļa malā un uzrādi doķus,
                                    kamēr es blenžu uz savām kurpēm.
Tās ir lāga kurpes, brūnas un ērtas, un man patīk tava balss.
            Sapnī, ko nevienam nestāstu, es baidos tevi uzmodināt.

Šajos sapņos tas allaž esi tu:
                                    zēns džemperī,
            zēns uz tilta, zēns, kas mani atrunā,
                                                            kad gribu lēkt no tilta.
                        Ak, ko gan mēs neizdomājam, kad baidāmies
un vēlamies tikt glābti.
                        Tavs džips. Tavi zobi. Kafija, ko man pirki.
                                                Šķīvis ar pārgriezto sviestmaizi.
            Es pamodos un tumsā ēdu saldējumu,
                        sakumpis uz virtuves koka krēsla,
klausīdamies lietū.
                                    Es aizņēmos tavas kurpes un neatliku tās vietā.            

Tu raudāji un ēdi rīsus.
                        Ūdensklajs bija rāms un skaidrs.
Tev svila pēdas, tādēļ saņēmu tās rokās, bet manas rokas arī
                                                                                                svila.
            Tev līdzi bija zāļu pudelīte, bet es tev neļāvu tās norīt.
                        Tu sacīji Vai mīlēsi mani stiprāk, kad būšu pagalam?                        
un es atbildēju, ka Nē, un iesviedu ripiņas smiltīs.
                                                Skaties, tu teici. Tie ir kā smaragdi.

Iespundēju tevi būrī ar ocelotiem. Centos tevi uzbarot
                                                                        ar cīsiņiem un bekonu.
            Tu pamanījies izmukt un uzskriet pa bumbieres zariem.
Kad to nocirtu, neviena nebija.
                        Es devos uz upes gultni gaidīt, kad atnāksi.
                                                            Tu neatnāci.
                                                                        Es turpināju gaidīt.

Aprautais duets

Sākumā bija par daudz zaru,
tālab viņš tos apgrieza, un tad nāca ziema.
Viņš, tas ir, tu. Jā. Viņš mēdza vērties
pa logu un uzlūkot kokus, kam reiz
bija par daudz zaru, bet tagad, šķiet,
to bija krietni par maz. Vai tas viss? Nē, bija arī
citi mēģinājumi, brokastis: servēti trauki,
novākti trauki. Viņš nezina,
ko iesākt ar savām rokām. Viņam patīk
kafijkannas tekstūra. Vairāk par zāģi?
Jā gan, un viņam patīk nocelt krēslus,
vērot, kā tos aizpilda ļaudis. Viņam garšo
apelsīnu sula un tajā grauzdēta maize, un vaskotas
grīdas zem visādām gaismām. Viņš vēlas būt maigs
un žēlīgs. Cik pārlieku bruņnieciski tas skan.
Kā izpirkšana. Un viņa rokas?
Viņa rokas turpina pārvērsties putnos un
lidot no viņa prom. Viņa, tas ir, tavas.
Jā. Vai tu mīli sevi? Uz šo man
nav jāatbild. Tam vajadzētu būt svarīgi. Viņam ir
miesa, bet tā nav no svara, tīra
veļa, bet arī tā nav no svara. Te nu
viņš velk ārā savas skumjas. Melno
mākonīti, melno lietussardziņu. Tev
nepielec: sejas atspulgs ir sīks
nodevējs, sejas atspulgs ir bāls
un atkailots ķīlnieks, un neviens nezina,
kurā telpā šo tur. Tas grib
iestāties, izstāties, grib pretindi.
Stāv ar tīklu spoguļa priekšā,
cerēdams ko notvert. Grib
virzīties tālāk pēcpusdienā, jo
citu variantu nav. Visi šai
telpā kaut kā nokļuva un visiem
no tās būs jādodas prom. Tad kas mums atlicis?
Novilkt dziesmu par mūsu kopējo telpu?
Iesist tapas, kas ainavai piestiprina
jēgu? Balss grib tapt par
roku, un roka grib darīt ko
vērtu. Ko tu patiesībā gribēji? Kādu,
ar kuru šo pārdzīvot. Tu gribēji vairāk.
Gribu to pašu, ko citi. Lai atstātu iespaidu,
ar celtni viņš paceļ mēnesi, uzstīgojieties.
Tam vijoles radītas. Un patiešām,
ar celtni viņš paceļ mēnesi un pulē,
līdz tas spīd. Uz ko tad tas spīd?
Neko. Vai bez neviena bija vēl kāds? Kreiļa
tiesa, labroča tiesa, skaidri
nepateiksi. Uzpūš vējš un rada
troksni. Sāpes rada troksni. Mēs dauzām
pa caurulēm, kas rada troksni. Vai bez neviena
bija kāds cits? Viņa rokas turpina pārvērsties
putnos, viņa rokas turpina
lidot prom. Ar laiku putniem ir jāpiezemējas.

Sniegs un netīrs lietus

Aiztaisi acis. Mīlnieks ir pienācis pārāk cieši,
lai būtu izšķirams. Ļauj man izplūst un krīti pret mani
ar visu savu ķermeni. Ievīsties segās, tēlodams,
ka guli, kamēr rosos blakustelpā. Iedomājies
manas kājas sakrustotas, matus izķemmētus, manu zābaku atspīdumu
režģotajā gaismā. Prātoju Mans augs, viņa krēsls,
pelnutrauks, ko nopirkām kopā. Prātoju Te nu mēs
dzīvojam. Kad bijām mazi, mēs būvējām namus no
kartona kastēm. Esam spējīgi uz visu. Nevis pateicoties
mūsu lielajām sirdīm, tādu mums nav, bet gan tam,
ar ko netiekam galā. Centienam izrunāt vārdus Brauc šurp. Aicini
draugus. Ierasties ar groziņiem. Uzcepšu gaļu, izvārīšu
tās garās nūdeles, kas tev tā garšo. Mana spāre,
mana melnacainā liesma, virtuvē naži dzied pēc
asins, bet mēs esam krustceles, manu karātavputniņ,
un šī ir manas sirds karte, aina
pēc nežēlības, kas, protams, ir dārzs,
maigums, istaba un mīlnieks, kurš bilst Skauj mani
cieši, kļūst vēsi. Mēs neesam skāruši zvaigznes,
nedz mums ir tapis piedots, kamdēļ atgriežamies
pie varoņa pleciem un maiguma, kas ceļas
nevis no cietsirdības trūkuma, bet tā dāsnumam
par spīti. Nogremdēts mauriņš, liesmaina debess,
zeltīta gaisma, kas ačgārni krīt caur katras istabas
logu. Tev sniegšu savu sirdi kā vietu,
kur tam piepildīties, kā liecību mīlai, kas transcendē badu.
Vai solu par daudz? Ka nosaukšu tev
zvaigznes? Ka aizgādāšu turp? Ka slacīšu tevi ar mēli,
likdams tev izkust kā cukura graudam? Esam lasījuši
grāmatas vāku, mēs zinām, kas mums priekšā.
Nosvilināti lauki, nīcināta augsne, salauzti mīlnieki,
atstāti brūnajā zemē. Un cauri.
Cik skumji. Tavi draugi ir citos ceļos. Ardievu,
ardievu. Raudāts jau gana. Priecāšos sastapt jūs
debesīs. Bet kaut kur pa vidu izskan
sapņu litānija. Uz vannasistabas grīdas
izlīst mēnesnīca. Lappuse, kurā mēs
transcendējam savus dzīvesstāstus, pāri tako stendiem
un ierakstu bodēm. Kur mēnesnīca uzvelk krustus
tavam augumam, un es nolieku lūpas uz katra no tiem.
Esam bijuši drosmi, esam gribējuši uzzināt
ļaunāko, pacelt priekškaru, kas nosedz mūsu acis.
Šis sapnis, kurā piedalāmies mēs visi. Skicēdami
labsirdīgo dīkdieni, skicēdami viņa izstieptās rokas.
Mūsu Tēvs debesīs. Mūsu pagalmā apraktais
Tēvs. Kāds patlaban uzrok tavu kapu.
Kāds velk vannu, kurā tevi apmazgāt, viņš teica,
tālab domā par vēju, tik līksmu, tik siltu. Tā ir brīnumpasaka,
stāsts zem stāsta, kas slīd pa pulētām
zālēm, te uzzibsnām un nozūdam. Mēs radām šos
muļķīgos elkus, lai varētu pielūgt to, ko tie slēpj,
taču kas seko pēc tam, kad uzkāpjam pa trepēm?
Vienkārši noskatāmies uz to, kas drausmīgs, un piedodam?
Lūk, upe un kaste, un, lūk, arī
mošķi, ko kastē liekam, lai izmēģinātu savu
spēku. Lūk, kūka un dakša, un
iekāre to iekraut sevī, un jautājums
katra jautājuma galā: Ko tālāk?
Veids, kādā tu triec manī savu ķermeni atgādina,
ka esmu dzīvs, bet mošķiem vienmēr salkst, dārgumiņ,
un tie turas pāris soļu attālumā, uztaustīdami
vājību, trūkstošo salaiduma vietu, irstošo
ielāpu, punktu, kur tie teju būtu spējuši
iespraukties, ja vien āda nebūtu tos
aizturējusi, atstājusi tos šeit, otrā skatuves pusē,
kur priekškars turpina celties.
Es izrausos pa logu un ieskrēju mežā.
Nācās pašam izgudrot vārdus. To
garšu, to izskaņu gaisā. Iespraucos
starp šaurajiem vārtiem, iemaldījos, maldījos
apkārt, izmaldījos laukā. Es radīju
šo vietu tev. Vietu, kur tev mani mīlēt.
Ja šī nav apsolītā zeme, es nezinu, kas gan cits tas varētu būt.
Tad kā tu to iegrāmatotu? Kā rītausmu virs lauka?
Kā sniegu un netīru lietu? Spaiņiem sanestu gaismu?
Es centos aprakstīt apsolīto zemi, bet burti
izsmērējās, kolīdz tos uzvilku: mednieka sirds,
mednieka lūpas, koki un koki, un
koku atstarpes, laistāmies zeltā. Stingi
vārdi. Stingas būtnes. No somas
pilošā plūmju mērce. Skaidrojumi mūs nekur nenovedīs.
Biju prom, nezinu, kur tieši, gulēdams uz grīdas,
izlikdamies miris. Gribēju tevi sāpināt,
bet uzvara ir atziņa, ka es nespētu to sagremot. Esam
to aprījuši, viņi teica. Tas ir skaisti, nudien.
Es sapņoju par tevi. Mēs atradāmies zelta istabā,
kur visi beidzot iegūst to, ko kārojuši.
Tu teici Pastāsti par savām grāmatām, vīzijām, kas veidotas
no miesas un no gaismas, un es teicu Šis ir Mēness. Šī ir
Saule. Ļauj man nosaukt tev zvaigznes. Ļauj, lai turp
aizvedu. Ļauj slacīt tevi ar mēli, liekot tev izkust kā cukura
graudam… Mēs atradāmies zelta istabā, kur visi
beidzot iegūst to, ko kārojuši, tāpēc teicu Ko tu
vēlies, dārgais? Uz ko tu atbildēji Noskūpsti mani. Nu
es atstāju pavedienus. Es dziedu, kamēr deg
Roma. Mēs visi vienkārši cenšamies būt svēti. Manu šerij,
mana klusā nakts, mīci savas lūpas pret mani.
Mēs visi virzāmies uz priekšu. Neviens no mums nedodas atpakaļ.

No angļu valodas atdzejojis Eriks Dekoneks

1. https://www.poetryfoundation.org/articles/70216/the-need-for-making  (atpakaļ uz rakstu)
2. https://www.poetryfoundation.org/articles/1736632/dont-call-me-during-the-day  (atpakaļ uz rakstu)
3. https://pitheadchapel.com/cover-story/  (atpakaļ uz rakstu)