— Empedokls

Intervijā žurnālam Paris Review (Nr. 253) Eliots Veinbergers (1949) stāsta, ka literatūrā sācis kā “slikts dzejnieks”: lai kļūtu par labu dzejnieku, viņam pietrūcis iztēles un “baiļu no dzejas”. Toties ap trīsdesmit gadu vecumu viņš sevī atklājis citu spēju – ņemt jau pastāvošas lietas (proti, citu sarakstītus tekstus) un no tām radīt kaut ko jaunu. Tieši šī pārradīšanas māksla Veinbergeru padarījusi par vienu no erudītākajiem un neparedzamākajiem mūsdienu amerikāņu esejistiem. Viņa tematika sniedzas no obskūriem rituāliem, eņģeļiem un bezspalvu žurkām līdz politiskiem tekstiem (slavenākais ir pret Džordža Buša uzsākto Irākas karu), kas dzimstot no “kaisla sašutuma”. Savukārt kolāžveida esejās fakti tiek kārtoti ar atturīgu, tikko jaušamu ironiju, nekad nelietojot pirmo personu un ļaujot nozīmēm rasties no pašu fragmentu savstarpējās berzes. Šī metode īpaši spilgti atklājas 2007. gada krājumā Kaut kas stihisks (An Elemental Thing) – enciklopēdisku, mitoloģisku un vēsturisku fragmentu montāžā, kas meklē pasaules pirmvielas.

Veinbergers sacījis, ka viņa ideālais lasītājs ir tāds, kas izlasīs dažas lappuses, iesnaudīsies un tad redzēs brīnišķīgu sapni. Šādam lasītājam paredzēta arī eseja Empedokls, kurā pretrunīgie nostāsti par sengrieķu filosofu kārtojas pēc leģendas, kataloga un sapņa hipnotiskās loģikas.  

Tulkotāja

 

Viņš bija Parmenida vai Ksenofona, vai Anaksagora, vai Pītagora, vai Pītagora dēla Tēlauga skolnieks. Viņš valkāja purpura drānas un kaltu zelta galvas stīpu vai purpura auduma galvassaiti, bronzas sandales un Delfu vainagu. Viņam bija biezi mati. Viņš staigāja ar zizli.

“bālacainā mēness”

“aklacainā nakts”

“no divām – viena redze”

Viņš bija sicīlietis, dzimis Akragās, no kurām viņš vai nu tika vai netika padzīts un kuru pilsoņi, viņš sacīja, dzīvo ekstravaganti, it kā viņiem jau rīt būtu jāmirst, taču mājas būvē tādas, it kā grasītos dzīvot mūžīgi.

“caur redzi viņu pārņem vēlme pēc dzimumsakariem”

“no visām lietām, kas nākušas pasaulē, strāvo izgarojumi”

Viņš sarakstīja divas poēmas – Šķīstīšanās un Fizika [jeb Par dabu] – vai vienu poēmu ar nosaukumu Šķīstīšanās un apakšvirsrakstu Par fiziku [jeb Par dabu]. Viņš sarakstīja poēmu vai traktātu prozā par medicīnu un septiņas vai četrdesmit trīs traģēdijas, kas nav saglabājušās, iespējams, tāpēc, ka viņš tās nemaz netika sarakstījis. Viņš sarakstīja vēstījumu Kserksa gājiens un himnu Apollonam, ko viņa māsa vai meita sadedzināja – vai arī tie nekad nav eksistējuši. Saglabājušies 138 vai 153 fragmenti.

Viņš uzskatīja, ka pasaule sastāv no četrām saknēm – zemes, ūdens, gaisa un ūdens – un diviem spēkiem – mīlestības un naida. Tie ir mūžīgi: nekas nav cēlies no nekā, un nekas nepārtaps par neko. Cilvēks nevar novērot nevienu sakni tīrā veidā; itin viss pasaulē rodas, saknēm savienojoties un pārgrupējoties sīkās daļiņās, – tās izkārtotas kā ķieģeļi, un tās satur kopā caur daļiņu porām plūstošu izgarojumu sajaukšanās, gluži kā vējam pūšot cauri klinšu spraugām. Viss ir brīžiem atšķirīgs, tomēr mūžīgi līdzīgs – mirklīgas parādības, kas veidojas, sadalās savās nemirstīgajās sastāvdaļās un tad atkal apvienojas.

“Es jau esmu bijis zēns un meitene, un krūms, un putns, un ugunīga zivs no jūras.”

[vai “mēma zivs”]

[vai “zvīņaina zivs”]

Kad stipri gadskārtējie vēji no Ziemeļāfrikas apdraudēja ražu, viņš ņēma ēzeļādas, izgatavoja no tām maisus, uznesa tos apkārtējo kalnu virsotnēs, lai notvertu vēju, un izglāba pilsētu. Viņu iesauca par Vējturi. Viņš izglāba Selinuntes pilsoņus, ko bija piemeklējis mēris, vai nu pagriežot mēra sērgu nesošu upi, lai tās sagandētie ūdeņi sajauktos ar svaigiem, vai arī aizkurot milzīgu sārtu.

Galvaskauss sastāv no četrām daļām uguns, divām daļām ūdens un divām daļām zemes. Miesa sastāv no vienāda četru sakņu daudzuma; tāpat ir ar asinīm, kurās katras saknes ir nedaudz vairāk vai mazāk.

Viņš uzskatīja, ka mīlestība un naids atrodas mūžīgā ritumā: pieaugošas mīlestības laikmetā pasaule apvienojas, līdz iegūst mīlestības saturētas, pilnīgas lodes stāvokli – tā kļūst par sava veida vaibstus neieguvušu dievu, tīras domas orgānu, kas ir ilgmūžīgs, taču ne nemirstīgs un “gavilē savā vientulībā”. Tam sekojošajā pieaugoša naida rituma posmā tā atkal sabrūk.

“ir tikai skaisti pat divreiz pateikt to, kas jāsaka”

Viss ir brīžiem atšķirīgs, tomēr mūžīgi līdzīgs. Viņš uzskatīja dabas pasauli par paraugu tam, kā mums vajadzētu dzīvot. Saviem mācekļiem viņš aizliedza ēst gaļu, jo dzīvnieki ir tādi paši cilvēki, kuros tās pašas sastāvdaļas savienojušās nedaudz citādi nekā mūsos, vai arī pārdzimuši cilvēki, un tādējādi kādam varētu gadīties nejauši apēst savu tēvu.

Viņš uzskatīja, ka vienotības laikmetā starp dzimumiem nav nekādu atšķirību. Dzimumvairošanās notiek naida posmā – tā apliecina dzimumu nošķirtību un no diviem rada daudzus, kas nozīmē tālāku šķelšanos. Mīlestība cilvēku starpā ir bezcerīga piepūle laikmetā, kad trūkst kosmiskās mīlestības. Saviem mācekļiem viņš aizliedza nodoties dzimumattiecībām, taču trūcīgām sievietēm dāvināja pūra naudu.

Kad viņam vaicāja, kāpēc daži bērni neizskatās pēc vecākiem, viņš atbildēja, ka augli veido tas, ko sieviete gara acīm redz ieņemšanas brīdī. Sievietei, kas tajā brīdī domā par skulptūru vai gleznu, vai kādu citu cilvēku, piedzims bērns, kas būs līdzīgs šim domas priekšmetam.

Līdzīgi pītagoriešiem viņš aizliedza saviem mācekļiem ēst pupas. Par pupām žargonā sauca sēkliniekus, vai arī pupām piemīt vējīga daba un tās ir pārāk pilnas ar dzīvības spēku, vai arī pupas atgādina Aīda vārtus, vai arī tajās mājo mirušo dvēseles, vai arī tām ir dobi, taisni stublāji, pa kuriem mirušo dvēseles mēdz kāpt augšup no pazemes, vai arī zemē ieraktas pupas mēdz pieņemt cilvēka vai bērna galvas, vai sievietes dzimumorgānu veidolu, vai arī sakošļātas un saulē pamestas pupas ož pēc vīrieša sēklas: “nelaimīgie, ak, nelaimīgie, rokas nost no pupām!”

“ikviens ir pārliecināts tikai par to vienu, kam gadījies nejauši uzdurties”

Pastāv dievu, cilvēku, dzīvnieku, augu hierarhija. Cilvēku vidū labākie ir pareģi, dziesminieki, ārsti un prinči, un viņi atgriežas kā dievi. Dzīvnieku vidū labākais ir lauva; augu vidū labākais – lauru koks. Saviem mācekļiem viņš aizliedza ēst lauru lapas.

Viņš uzskatīja, ka pieaugošas mīlestības ritumā dzīvnieku galvas vai locekļi tiek radīti atsevišķi un tad mīlestības spēks tos saliek kā pagadās: vērši ar cilvēka galvu, radījumi ar divām sejām. Taču izdzīvo un vairojas tikai stabilie un veiksmīgie savienojumi.

Ir dievi, kam, lai arī tiem “dāvāts ilgs mūžs, trīsreiz tūkstoš gadu jāklīst projām no svētlaimīgajiem, un laika gaitā tie pieņem visdažādākos mirstīgo veidolus, ejot pa mainīgajiem un grūtajiem dzīves ceļiem. Jo gaisa spēks tos iedzen jūrā, bet jūra izspļauj atpakaļ uz sauszemes, un zeme – svelmainās saules staros, bet saule – gaisa mutuļos, un cits pēc cita tos saņem, un visi tos ienīst.” Viņu noziegums ir asinsizliešana, dzīvnieku nogalināšana, un Empedokls ir viens no viņiem: “Es esmu bēglis no dieviem un klejotājs, kas ticējis naidam.”

Iespējams, viņš nomira Peisianakta lauku īpašumā sarīkotā mielastā, jo nākamajā rītā viņš nekur nebija atrodams; kalpotāji naktī esot dzirdējuši skaļu balsi, kas saukusi “Empedokl!”, un debesīs redzējuši dīvainu uzliesmojumu. Iespējams, viņš nomira Peloponēsā, uz kuru bija devies un no kuras tā arī neatgriezās. Viņš nomira, 71 gada vecumā izkrītot no ratiem. Viņš nomira 60 vai 109 gadu vecumā. Viņš pakārās; viņš noslīka jūrā. Kā dramatiski attēlo Helderlīns un Ārnolds, viņš nomira, ielecot Etnas krāterī, zinādams, ka, būdams pareģis, dziesminieks un ārsts, viņš var cerēt, ka nākamajā dzīvē sastāvdaļas savienosies tā, lai viņš atkal kļūtu par dievu, un krāteris izsvieda virszemē vienu no viņa bronzas sandalēm.

Kad viņam vaicāja, kāpēc kāds suns vienmēr guļ uz vienas un tās pašas grīdas flīzes, viņš atbildēja, ka suns un flīze ir kaut kādā ziņā līdzīgi; mēs par to neko nezinām, taču viņi šo līdzību atpazīst.

“pazemē deg daudzas ugunis”

“acis maldījās vienas, bez pierēm”

“auglīgu zivju nemuzikālā cilts”

 

 

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska