— Lūkoties pagātnē ar ilgām vai iet uz priekšu

Par Dāvida Bezmozga stāstu krājuma Imigrantu pilsēta (no angļu valodas tulkojusi Anete Ivsiņa; Aminori, 2026)

Latvijā dzimušā ebreju izcelsmes kanādiešu rakstnieka, kino režisora un scenārista Dāvida Bezmozga (1973) stāstu krājumu Imigrantu pilsēta (2019) ar Latviju veido īpašas saiknes. Tajā iekļautie septiņi stāsti, tāpat kā citi Bezmozga darbi – īsprozas krājums Nataša un citi stāsti (Natasha and Other Stories, 2004), kurš Silvijas Brices tulkojumā 2005. gadā izdots apgādā Atēna, kā arī romāni Brīvā pasaule (The Free World, 2011) un Nodevēji (The Betrayers, 2014) –, ir veltīti vienai tēmai – no Padomju Savienības emigrējušu ebreju dzīvei Rietumos. Lai gan Bezmozga daiļradē visai plaši atklāta krieviski runājošo ebreju diasporas ainava, darbu fokusā ir ebrejs, kura senču izcelsme meklējama Baltinavā un kurš kopā ar vecākiem devies prom no dzīvesvietas Rīgā, Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Tādi ir arī Dāvida Bezmozga dzīves fakti – kā sešgadīgs bērns viņš kopā ar vecākiem 1979. gada 8. septembrī no LPSR izceļojis uz Rietumiem, vispirms kādu laiku pavadot Vīnē un Romā¹ un gaidot vīzas, bet 1980. gadā pārceļoties uz Kanādu. Dāvida un viņa vecāku pieredzes tolaik sabalsojās ar citu no PSRS emigrējošo ebreju dzīves stāstiem, jo spēcīgais nacionālās apziņas pacēlums, kas aizsākās pēc Izraēlas valsts nodibināšanas un savstarpējās vienošanās ar PSRS par ebreju izceļošanu, rezultējās faktā, ka laikā no 1968. līdz 1980. gadam izbrauca 13 153 jeb 35,8 % LPSR teritorijā dzīvojošo ebreju.² Daļa no viņiem nonāca Izraēlā, daļa – Rietumvalstīs. Bezmozga debijas krājumā Nataša un citi stāsti ietverts spilgts dialogs, kurā apspriestas mītnes zemes izvēles labās un sliktās puses. Tas liecina, ka par labu Izraēlai spēlējusi iespēja izmantot Izraēlas vīzas un cerība, ka tur nekad nebūs jādzird frāze “riebīgais žīds”, bet par sliktu – tas, ka tur ir “15 miljoni saniknotu arābu” un būs jādzird frāze “riebīgais krievs”.³ Lai gan Rietumvalstis tolaik neapdraudēja saniknoti arābi un tāpēc šī galamērķa izvēle šķitusi drošāka, tur varētu gadīties dzirdēt “gan vienu, gan otru” no iepriekš minētajiem apvainojumiem. Šī tiešā epizode pietiekami skaidri iezīmē to problēmu kompleksu, kāds jaunajās mītnes zemēs sagaidīja krievvalodīgos ebrejus, un tieši šai sarežģītajai pieredzei un imigranta neskaidrajai, hibrīdajai identitātei arī Bezmozgis velta visu savu daiļradi.

Pirmais, ko svarīgi izcelt, raksturojot krājumu Imigrantu pilsēta un atsaucoties arī uz latviešu lasītājam pieejamo Bezmozga debijas darbu, ir tas, ka neatkarīgi no tēmas un saiknes ar Latviju tā ir augstas raudzes, estētiski, intelektuāli un emocionāli uzrunājoša literatūra, kas lasāma ar interesi un atstāj paliekošu, eksistenciāli piesātinātu pēcsajūtu. Detaļās noslīpētais krājums, kurā uzmanības vērts ir katrs no tajā iekļautajiem stāstiem, vēsta par Rietumu sabiedrībai tik pazīstamo urbāno, intensīvi kosmopolītisko un multikulturālo, tomēr nemainīgi aizspriedumaino vidi. Lai arī centrēti uz vienotu tēmu, tie pārraida ne tikai imigranta dzīvei raksturīgas, bet ikvienam cilvēkam atpazīstamas izjūtas. Stāstu šķietamā nepretenciozitāte un balstīšanās ikdienas situācijās ir mānīga, jo sadzīviskums ir izejas punkts ceļā uz daudz dziļākiem slāņiem, līdz kuriem autors aizved pārsteidzoši nemanāmi un bez krasām pārejām, ļaujot tagadnes notikumiem pārklāties ar pagātnes pieredzi un savienojot vieglu humoru un pašironiju ar absurdu un melanholiju. Stāstu šķietamajā klusinātībā rodams emocionāls dziļums un eksistenciāli nospriegots virstonis.

Stāsta formas un krājuma vienotības izstrādes meistarība redzama jau debijas krājumā. Imigrantu pilsēta lasāma kā pirmo stāstu turpinājums, taču, atšķirībā no debijas darba, kurš bija veltīts krieviski runājošu ebreju imigrantu – Bermanu ģimenes locekļu – asimilācijai Amerikā un stāstīts no dēla Marka perspektīvas, atklājot viņa ģimenes pieredzi un novērojumus gan bērnībā un pusaudža gados, gan arī jau pieaugušā vecumā, jaunie stāsti skatpunkta un fokusa ziņā ir izkliedētāki. Tāpat kā debijas krājumā, arī šī darba stāstītājs ir no Latvijas emigrējis ebrejs un rakstnieks, kas saskaņā ar Edvarda Saīda secinājumu atrodas pat dubultas trimdas stāvoklī,⁴ jo – kā tas atklājas stāstā Kā senāk – gan iebraucējs, gan rakstnieks lielākajai sabiedrības daļai rada mulsumu un citādības sajūtu. Imigrantu pilsētā stāstītājs, kurš ietver rakstnieka alter ego, ir iemiesojies vairākos tēlos un tiecas jaukt pēdas. Titulstāstā un stāstā Kā senāk skan fikcionāla paštēla balss, stāstā Gailītis tiek pat lietots rakstnieka īstais vārds. Savukārt stāstos Bērnība un Romāna dziesma Bezmozgis atgriezies pie debijas krājuma stāstītāja Marka Bermana un viņa tēva, bet stāstā Jauns kapakmens vecam kapam iemiesojies Viktora tēlā. Šīs perspektīvu un fokusu variācijas ļāvušas autoram emigrācijas/imigrācijas aspektus pacelt plašākā vispārinājumā un devušas iespēju turpināt hibrīdās identitātes spēli, rakstot par to, kas viņam svarīgs.

Risinot imigranta identitātes jautājumus, Bezmozgis parāda aizspriedumainības spēcīgo sakņojumu cilvēku dabā. Stāsts Imigrantu pilsēta ir kā spoguļattēls – pret sevi pagātnē vērstos aizspriedumus stāstītājs projicē savā jau kā asimilētas personības attieksmē pret imigrantiem no Somālijas, pats mācoties to, ko citiem reiz bija jāmācās attieksmē pret viņu – spēju pieņemt, izkāpjot no pārliecības par savas kultūras “normalitāti” iepretim citai kultūrai. Savukārt stāstos Gailītis un Jauns kapakmens vecam kapam ieraugāmi ebreju aizspriedumi pret latviešu emigrantiem. “[..] etniskie latviešu emigranti darīja viņu piesardzīgu”⁵ un “[..] nevainīgi latvieši kopā ar nacistiem neatkāpās”⁶ – šīs frāzes liecina par savstarpēji nošķirtu atmiņu kopienu pastāvēšanu un neatrisinātiem vēstures samezglojumiem. Bezmozgis tos nenogludina, citādu viedokli atklājot tieši un nedomājot par latviešu lasītāja labsajūtu. Toties viņš neuzbāzīgi un bez didaktikas parāda šādu aizspriedumu pārvarēšanas iespēju, ja ir vēlēšanās to darīt. To, ka atsevišķos gadījumos izmaiņas nav iespējamas, Bezmozgis demonstrē stāstā Krievu Rivjēra, kas ir vienīgais darbs krājumā, kurš rakstīts no pavisam citāda skatpunkta nekā pārējie un atklāj krievu emigrantu daļas visai stabilo, ideoloģijas gadsimtiem iepotēto pašizpratni. Priekšstatu mainīšana šajos stāstos iezīmējas kā ceļš uz priekšu, bet palikšana tajos – kā strupceļš.

Viena no imigrantu stāstu caurvijus līnijām ir melanholiskas ilgas pēc bijušā. Lai gan pats autors, tāpat kā vairums viņa stāstu tēli, pametis Latviju, būdams bērns, saglabājot vien neskaidrus priekšstatus par dzimteni, viņa varoņi netiek rādīti kā cilvēki, kuri skumtu pēc tās. Vairākos stāstos emigrējušie stāstnieki ierodas jau neatkarīgajā Latvijā, Rīgā, vēro tās izmaiņas, ar ārpusnieka acīm asredzīgi atklājot pilsētas tēlu, bet neizjūt ciešu saikni ar to. Tomēr šīs ilgas pēc īsti neapjaustās dzimtenes varētu būt iemājojušas viņu zemapziņā, liekot izjust ilgas pēc visa, kas pagājis. Saskaņā ar Dominika Lakapras traumas teoriju, visticamāk, vēsturiskais zaudējums, kā domātājs klasificē emigrāciju, ir noticis pārāk mazā vecumā, līdz ar to šis zaudējums nav apzināts un transformējies zaudējuma izjūtā attiecībā pret daudzām citām pieredzēm, vai arī pārvērties par aptverošu, nekonkrētu neesamības jeb prombūtnes sajūtu.⁷ Stāstā Romāna dziesma varonis ilgojas pēc sava dēla bērnības kā laimīgākā un piepildītākā laika, atklājot dominējošu melanholijas sajūtu. Savukārt stāstā Kā senāk stāstītājs ar moderno tehnoloģiju palīdzību cenšas atgriezties zudušajā laikā – jaunībā, mīlestībā, tuvībā –, liekot secināt, ka tās ir pieredzes telpas, kuras cilvēks dzīves laikā negribot un nemanot pamet, lai pēc tam lūkotos “pagātnē ar tikpat lielām ilgām, kā reiz raudzījies nākotnē”.⁸

Toties tas pagātnes laiks, kurš iesniedzas dziļākā vēsturē un saistās ar varoņu vecākiem vai vecvecākiem, Bezmozga darbos atklāts kā izziņai nepieejams. Autors vairākos stāstos rādījis situācijas, kurās varonis cenšas kaut ko atrisināt savu vecāku attiecībās ar pagātni vai ko noskaidrot par savu priekšteču izvēlēm, taču no šiem centieniem nekas neizdodas. Stāstos Gailītis un Jauns kapakmens vecam kapam izskan fatāla attieksme pret vēsturē iegrimstošo laiku un nojauta, ka vissaprātīgāk būtu likt to mierā, jo šie senie notikumi taču nevienu vairs neskar. Tomēr tam pretrunā nereti rādīta varoņu pašpozicionēšanās, iestrēgstot pagātnē.

 ““Vai jūsu ģimene ir krievi?

“Īstenībā latvieši. Sovjeti,” Marks stomījās. “Bet pamatā krievi.””⁹

Šāda ir 21. gadsimta Kanādas ebreju imigranta atbilde Bezmozga stāstā Bērnība. Vai tā liecina par to, ka pagaidām, kamēr vēl pastāv tiešās pieredzes atmiņas, no pagātnes nav iespējams izrauties?

Pagātnes klātbūtne tagadnē, neatrisinātu jautājumu izcēlums, vēlme saprast vēstures lielos notikumus, kas rada tik daudz individuālu traumu, – šīs Imigrantu pilsētā risinātās tēmas ir latviešu prozas uzmanības lokā jau vairākas desmitgades. Bezmozga stāstījums tām piešķir jaunu, neierastu skatpunktu un liek padomāt par vairākiem lokāli nostiprinātiem priekšstatiem. Līdzās tādiem angļu valodā rakstītiem darbiem kā Mika Koljera Stārks (2024) vai Baņutas Rubess Te bija Brunis (2024) tas piedāvā vēl kādas maz uzklausītas atmiņu kopienas skatījumu, kas dažādo kopējo Latvijas atmiņas telpu.

1. Ue T. Citizenship, diaspora, and Toronto in Bezmozgis’ “Immigrant City”. The Palgrave Encyclopedia of Urban Literary Studies. Ed. J. Tambling. Cham: Palgrave, 2022. Pp. 402–405. Pieejams tiešsaistē: https://link.springer.com/rwe/10.1007/978-3-319-62592-8_140-1.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Bezmozgis D. Nataša un citi stāsti. Tulk. S. Brice. Rīga: Atēna, 2005. 83.–84. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Said W. E. Intellectual exile: Expatriates and marginals. Grand Street. No. 47. 1993. Pp. 112–124.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Bezmozgis D. Imigrantu pilsēta. Tulk. A. Ivsiņa. Rīga: Aminori, 2025. 43. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Turpat, 106. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Lakapra, D. Rakstīt vēsturi, rakstīt traumu. Tulk. S. Meškova. Rīga: LU LFMI, 2025. 74.–75. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Bezmozgis D. Imigrantu pilsēta. 25. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Turpat, 78. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)