— vai pietiks?

Par igauņu mūsdienu dzejas antoloģiju man pietiks ar latviju (Orbīta, 2026; atdzejojis Guntars Godiņš)

 

Lai arī rakstīt recenzijas man neviens īsti nav mācījis, tīri intuitīvi ir skaidrs, ka analizēt antoloģiju ir kas cits, nekā analizēt viena autora krājumu. Ja es pārvaldītu igauņu valodu vai būtu nodarbojusies ar atdzeju, varētu komentēt lingvistiskos risinājumus. Ja es labi pārzinātu igauņu literatūru, varētu komentēt izvēlētos autorus. Ja man būtu pieredze ar antoloģiju sastādīšanu, varētu izteikties par kompozīciju vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet neviens no nosacījumiem manā gadījumā nav spēka esošs. Toties pāri visam prevalē, kopš agras jaunības dienām veidojusies, milzīga pietāte pret Godiņa vārdu un paveikto Latvijas un Igaunijas kultūrtelpā. Pateicoties viņa svētīgajam darbam, latviešu lasītājiem jau ir bijusi iespēja iepazīties ar daudziem brīnišķīgiem igauņu autoriem, no kuriem daļu Godiņš arī uzskaitījis grāmatas ievadā. Tie galvenokārt ir igauņu literatūras klasiķi, “zelta laikmeta” paaudze, kā to raksturo Godiņš. Kaplinskis, Alliksārs, Rummo… No laikmetīgākiem autoriem domāju daudziem būs zināms (:)kivisildniks vai Contra. At this point būtu jābrīnās, ja kāds nav dzirdējis par Contru. Viņš reiz pat viesojās manā vidusskolā. Bet ir skaidrs, ka igauņu literatūras akā noteikti ir vēl ko smelt un smelt, tāpēc jo vairāk priecē šāda mūsdienu dzejas antoloģija.

Tā nu sākotnējais satraukums ātri vien pārvēršas ierastajā sajūsmā, kas mani pārņem, katru jaunu grāmatu atšķirot un redzot, cik daudz potenciāli labu tekstu, ko lasīt un baudīt, kuros iedziļināties. Jau veicot sākotnējo, žiglo pāršķirstīšanu, pamanos iekrist vairākos tekstos, no kuriem grūti atrauties, un tā ir laba zīme. Nopriecājos arī par personisko dimensiju, ko grāmatai piešķir tās autoru nelielie komentāri par Latviju katras nodaļas ievadā, – brīžam ir jāsmejas skaļā balsī, brīžam jāpasmaida aizkustinājumā. Aizrāvusies sāku arī gūglēt autoru vārdus – tik ļoti gribas zināt, kā izskatās cilvēki, kam pieder šīs balsis. Daži ir pazīstami no retām publikācijām žurnālā Punctum, daži ir piedalījušies Dzejas dienās, daži nav pat dzirdēti. Bet vai tik Riste Sofie Kēra nav tā pati Riste, kuras pankroka dziesmu pavadījumā sajūsmināta lēkāju gar vienu no LMA 2025. gada karnevāla skatuvēm, kamēr visi mani draugi bija aizgājuši klausīties grupu Alejas? Intereses pēc arī apskatos satura rādītājā, kāda ir vīriešu un sieviešu autoru proporcija, un parādās vēl kāds iemesls nopriecāties – sieviešu autoru te ir pat vairāk nekā vīriešu. Lai arī Godiņš mana mūža laikā pilnīgi noteikti ir atdzejojis arī pa kādai sieviešu autorei, kaut kādu nesaprotamu iemeslu pēc manās rokās allaž ir nonākuši tikai vīriešu darbi.

Atminos, kad vēl studēju Latvijas Universitātē un kā C daļas kursu biju paņēmusi ievadu igauņu valodā, mūsu igauņu pasniedzēja mums teica, ka igaunis nekad neteiks, ka mīl; labākajā gadījumā tu dzirdēsi, ka esi lieliska. Par to savā dzejolī Doma par ko sāku prātot dienu pēc manas vectantes nāves (47. lpp.) runā arī Jirgens Rooste, un tomēr, par spīti tam, šajā krājumā vārdu “mīlestība” (turklāt bez ironijas) ieraudzīju pārsteidzoši bieži. Jādomā, ka igauņiem netrūkst mīlētāja kvalitātes, viņi vienkārši dod priekšroku savu jūtu izteikšanai rakstiskā, nevis mutiskā formātā. Iepriecināja arī dzejnieka Krūsas Kalju ironiskās, bet vienlaikus sirsnīgās “īsdziesmas”, kas vēsta par radoša cilvēka ikdienu, kurā nākas gan žonglēt ar ģimenes cilvēka un rakstnieka lomām, gan ciest no finansiālām grūtībām un nenormēta darbalaika. Kā raksta Kaljus: “Darba cilvēka, ģimenes cilvēka un bērnu vecāku –/ visu dzimšanas cena ir/ radoša cilvēka nāve.” (74. lpp.) Arī Tenis Vilu pieskaras šim jautājumam, aprakstot grūtības, ar kurām saskaras cilvēks, kam jāsadzīvo ar bipolārajiem traucējumiem. Pārsteidzoši bieži šajā antoloģijā rodams arī vārds “dievs”; pārdomas par dievišķo, kurām raksturīga gan sirsnība, gan ironija apvienojumā ar filozofisku vērienu. Visi iepriekš minētie motīvi – mīlestība, dievišķais, mentālā veselība – ir pieskaitāmi pie tādiem, kas mani ļoti uzrunā un kuriem mēdzu pievērsties arī savā daiļradē. Bet pastiprinātu uzmanību manī šoreiz izraisīja kāds cits motīvs, kurš pie tam parādās tekstos vismaz pusei no autoriem. Tas ir karš. Gan vispārinātā nozīmē, gan pavisam konkrēts – tepat Ukrainā notiekošais.

Sākumā pieļāvu, ka savos novērojumos kļūdos – dzīvoju desmit kilometru attālumā no krievijas robežas un domāju par karu teju katru dienu; ļoti iespējams, ka nolasu to kā klātesošu arī tur, kur tā nav. Bet, lasot Ingmāras Balodes sarunu ar Guntaru Godiņu, pārliecinājos par savu novērojumu patiesumu. Arī es faktā, ka igauņi domā un reflektē par karu, jūtu savādu mierinājumu. Līdz šim lielākoties esmu domājusi par Baltijas valstīm joku vai baltas skaudības līmenī, bet, parādoties apdraudējumam, jūtu sevī iepriekš nepazītu tieksmi pēc kopības ar pārējiem baltiešiem. Godiņš sarunā ar Balodi atklāj, ka darbs pie antoloģijas sākts jau pēc krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un ka tas neizbēgami ietekmējis to, kādus tekstus iesnieguši uzrunātie autori. Man šķiet visai zīmīgi tas, ka pats pirmais dzejolis šajā antoloģijā ir Trīnas Soometsas spēcīgais kā jūs uzdrošināties tur dzīvot un vēl riet (20. lpp.), kas īsi un salīdzinoši skopiem, bet iedarbīgiem līdzekļiem izstāsta baltiešu gadsimtu gaitā izieto “skolu”. Stāstu, ko ir sevišķi svarīgi pavēstīt šodien, bet kas ne vienmēr sasniedz klausītājus ārpus bijušās impērijas robežām, un, ja arī sasniedz, ne vienmēr tiek saprasts pareizi. Šī bezspēcības, bezpalīdzības sajūta rezultējas dusmīgā rezignācijā: “acīmredzot tomēr pārcelsimies uz portugāli uz spāniju / dzīvojiet tad paši impērijas malā / sāciet jau radināties velns lai parauj.” (20. lpp.) Kādā citā dzejolī Soometsa uzsver mazā cilvēka bezspēcību vēstures priekšā, kura “nāk ar savām kāpurķēdēm un raķetēm” (22. lpp.), bet vissatriecošāko iespaidu atstāj dzejolis glābiet (27. lpp.), kurā aprakstītajos tēlos – dvēselēs, kas “grib celties/ sabombardētās debesīs”, kas “grib laukā/ no bezskābekļa plaušām”, kas grib “laukā/ no iebrukušām patvertnēm”, bet pats svarīgākais – “grib izglābt/ jūs pašus”, – neizbēgami saskatu ukraiņu varonīgās dvēseles, kas katru dienu par visas Eiropas drošību maksā visaugstāko cenu.

Zināma bezspēcība, pat ja piesegta aiz humora, parādās arī Jirgena Roostes liriskajā varonī, kura “sirdī vairs nerodas dzīva cerība”, kad viņš lasa “ka Krievijai drīz beigsies munīcija”, jo “ja vajadzēs pret Ukrainu no lielgabalu stobriem / viņi aizšaus savas pēdējās vecāsmātes” (48. lpp.). Tā ir cīņa ar politisko iekārtu, kurā dzīvībai nav nekādas vērtības, pat ja runa ir par saviem pilsoņiem. Savā provokatīvajā dzejolī kam mums ir vajadzīga dzeja (40. lpp.) Rooste izsaka nožēlu par dzejas nespēju ietekmēt pasaules notikumus – “pilna pakaļu idiotu raksta [..] ka karš ir slikts” (41. lpp.), bet vai tas kā palīdz? Viela pārdomām.

Karolinai Pihelgas ir atšķirīga pieeja, kādā dzejolī viņa pauž: “Es neprotu rakstīt par lielām traģēdijām, tāpēc rakstu par mazām.” (112. lpp.) Bet arī tas ir jāmāk. Pihelgas sonetos rodamas sāpīgi pazīstamas izjūtas: viņas liriskā varone gluži kā es bāž “ausīs vati lai nedzirdētu kā uz ielas sirēnas gaudo tik briesmīgi skaļi”, bāž “acīs vati jo gaisma ir pārāk dedzinoša”, brīnās, “kāpēc pēkšņi saule ir vērsusies tik spilgta vēl taču nav vasara”, un savu istabu piebāž “ar vati cik tajā lien lai te būtu silti lai kaut kas pasargātu no jaunākajām ziņām kas stāsta kā snaiperi nogalinot bērnus” (108. lpp.). Kādā citā sonetā liriskā varone, nogurusi no nebeidzamās trauksmes, ko uztur pasaulē notiekošās nežēlības, nolemj: “šodien es visu aizmirsīšu un vienkārši kaut ko jauku padarīšu aiziešu uz kafejnīcu uzspēlēšu pingpongu izslēgšu kara ziņas [..] sarukšu par sīciņu tritoniņu jo dažreiz gribas būt tik mazai lai nekas nebūtu atkarīgs no tevis.” (110. lpp.) Un, ak, kā es to saprotu! Lai arī parasti pietiek vien aizbraukt līdz Rīgai un pasēdēt Cadets de Gascogne atmosfērā, savos mēģinājumos aizbēgt no satraucošās realitātes ir gadījies uz dažām nedēļām nonākt pat katoļu klosterī.

Visdrosmīgāk un tiešāk par kara tēmu šajā antoloģijā runā no bilingvālas ģimenes nākusī Sveta Grigorjeva, kuras liriskā varone, tās liktenīgās dienas rītā pamostoties, tā arī secina: “un tad kādu dienu pamodos / un kopš tā brīža biju – / kara laika dzejniece.” (167. lpp.) Vēlāk viņa retoriski jautā savam lasītājam: “starp citu vai nav tā / ka visi dzejnieki kādā savas dzīves brīdī ir / kara laika dzejnieki” (168. lpp.), – un pati uz šo jautājumu arī atbild: “mēs vispār vairs nemākam dzīvot / bez kara un kara laika dzejas.” (169. lpp.) Iespējams, ka tad, kad nācu šajā pasaulē, mani vecāki ticēja, ka viss šausmīgākais šīs pasaules vēsturē jau ir aiz muguras un ka viņu bērnam vairs nenāksies piedzīvot karus vai totalitāras iekārtas. Kad es gāju skolā un mācījos vēsturi, arī es pati tam ticēju. Bet dzīve diemžēl pierāda pretējo. Pēc būtības nekas šajā pasaulē nav mainījies. Kā raksta Grigorjeva: “visa cilvēces vēsture ir viena vienīga / iekarošana / nogalināšana izvarošana un laupīšana.” (170. lpp.) Līdzīgi futūristiem mēs joprojām “ticam karam / kā dažs labs līdz šim tic / tikai vienam vīrietim dievam / alleluja un āmen” (169. lpp.). Gluži kā Pihelgas, kuras dzejā minētas alkas sarukt līdz mazam tritoniņam, no kura nekas nav atkarīgs, arī Grigorjeva izsaka līdzīgu vēlmi: “es negribu būt cilvēks kurš it kā ir lielāks par karu / es gribu būt mazāka par cilvēku / jo kāpēc gan kāds gribētu būt cilvēks / pasaulē kuras sākumā bija vīrietis / un šis vīrietis teica / karš.” (171. lpp.) Šeit, manuprāt, labi velkamas paralēles ar Katrīnas Rudzītes dzejoli ja metīs atombumbu, kurā karš raksturots kā “visstulbākais vēsturiskais vīriešu izgudrojums”; abas autores savā dzejā uzsver saikni starp militāro pasaules kārtību un patriarhālo sabiedrības iekārtu. Grigorjevas liriskā varone “vairs negrib dzīvot šajā briesmīgajā un briesmīgi / garlaicīgajā vīriešu pasaulē / kur tikai karo kaut gan varētu mīcīt mīklu / visus pabarojošai lielos gabalos sadalītai maizei” (174. lpp.). Maizes tēls šeit, manuprāt, gan iemieso ideju par feministisku pasauli, kurā valda godīga resursu pārdale un vienlīdzīgas iespējas visiem, gan atgādina par alternatīvu realitāti, kas būtu iespējama, ja lielvaras savus līdzekļus tērētu nevis uzšaušanai gaisā, bet ieguldītu, piemēram, mežu atjaunošanā.

Dienā, kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, es atrados Islandes ziemeļos. Man bija divdesmit trīs gadi, un aiz apjukuma un satraukuma nezinādama, ko iesākt, attapos vietējā bārā. Piedzērusies kopā ar gandrīz pilnīgi svešiem cilvēkiem. Pieņemu, ka lielākā daļa no mums atceras, ko tajā dienā darīja un kā jutās. Grigorjeva raksta: “dienā kad sākās / karš es pirmo reizi / redzēju flamingus.” (175. lpp.) Disonanse, kas veidojas starp cēlajiem flamingiem un kara jēdzienu, dzejoļa noslēgumā pārvēršas par disonansi starp dzīvnieku pasauli un cilvēku pasauli per se. Jo “pasaulē / kur par naudu nāk / skatīties lidot / nespējīgus putnus / [..] nekad nevar / būt nekas cits // kā tikai kari” (176. lpp.).

Ne visi dzejnieki savos darbos nodarbojas ar kara kritiku (arī es ne) un visiem tas arī nav jādara (vismaz manuprāt). Bet apiet šo reāliju ir grūti un reti kuram tas izdodas. Tenis Vilu liriskais varonis sarunā ar bankas finanšu padomnieku nonāk līdz jautājumam “par karu iespējamību šajā laikā” (211. lpp.), Mārjas Pertnas liriskā varone ar savu draugu apmainās stāstiem “par dumpi pret vardarbību, / par kara briesmās atrasto augšāmcelšanās spēku” (314. lpp.), savukārt jaunā dzejniece Riste Sofie Kēra raksta: “kā ballistiskā raķete es gribu riņķot / virs kormorānu saliņām.” (337. lpp.) Kādreiz es nemaz nezināju vārdu savienojumu “ballistiskā raķete”. Domāju, ka arī Riste tādu nezināja.

Mana mamma deviņdesmitajos bija to Baltijas studentu starpā, kas pirmie devās mācīties Skandināvijā. Brīdi, kad rakstīju šo recenziju, viņa saņēma ziņu, ka studiju laika draugs ir miris Ukrainā kā kara varonis. Pagaidām nav zināms, vai viņš zaudējis dzīvību kā civilpersona vai būdams armijas rindās. Bet šis traģiskais notikums ir iesējis manas mammas prātā ideju par to, ka būtu nepieciešams atjaunot draudzības saites ar pārējiem baltiešiem, ar ko viņa kopā mācījusies. Manuprāt, tā ir viena no būtiskākajām lietām, ko šobrīd darīt. Turēties kopā. Lasīt un atdzejot vienam otru. Redzēt, ka neatkarīgi no valodas mūs uztrauc vienas un tās pašas lietas. Sajust kaut maziņu, bet tomēr kopības spēku. Ja ne ikdienā, tad vismaz grāmatā. Un, cerams, nekad kaujas laukā.

Jo ar Latviju vien diez vai pietiks.