— ja metīs atombumbu

 

esat noguruši no politkorektuma?

es esmu nogurusi atvainoties par to ka mans ķermenis nogurst ātrāk
nekā citi līdzīgi ķermeņi
esmu nogurusi just kaunu kad pienāk mana kārta rindā bet es vēl neesmu aizpildījusi
kārtējo veidlapu anketu vai reģistrācijas formu
nosvērusi dārzeņus un uzlīmējusi tiem lapiņu ar pareizo cenu
esmu nogurusi no pasta darbinieku paceltajām balsīm
VAI TIEŠĀM JŪS NEREDZAT ŠOS MILZĪGOS CIPARUS
esmu nogurusi ka cilvēki uz mani kliedz
no rindas printeriem sīkām bultiņām slikti apgaismotos gaiteņos
auditoriju numuriem kas atrodas krietni virs acu augstuma
neskaidriem rokas mājieniem ko pavada frāze “tajā virzienā”
es esmu nogurusi mierināt svešiniekus
lai viņiem manis dēļ nav jājūtas neērti
vai jāraizējas ka nevarēšu piedalīties radošajā grupas aktivitātē
jo neredzu žestus vai nevaru izlasīt sakopētos materiālus
esmu nogurusi no blenšanas
no nepazīstamu cilvēku jautājumiem lielveikalā
KAS VAINAS MANĀM ACĪM
esmu nogurusi paskaidrot no vajadzības būt gatavai paskaidrot
nogurusi no tā ka tomēr nebūšu gatava paskaidrot
esmu nogurusi just spriedzi dusmas bailes un apjukumu
esmu nogurusi būt iestrēgusi pa vidu starp
“tu izskaties pārāk vesela lai tev būtu vajadzīga palīdzība”
un
“tu esi pārāk slima lai mēs tevi pieņemtu darbā un pielāgotu vidi un apstākļus”
esmu nogurusi būt iestrēgusi uz nabadzības sliekšņa
kārtējā iestādē vai iekšpagalmu labirintā kur nespēju orientēties
esmu nogurusi kavēt sarunātas tikšanās jo pa ceļam esmu apmaldījusies
esmu nogurusi veikalā fotografēt pārtikas produktu etiķetes lai tās varētu izlasīt
es esmu nogurusi neatbilst līdzcilvēku estētiskajiem un morālajiem priekšstatiem
par slimības skartu ķermeni
esmu nogurusi raizēties par to vai neesmu pārāk liels apgrūtinājums sev tuvajiem
esmu nogurusi no bažām ka cilvēki no manis izvairās jo nejūtas droši
no bažām ka izvēlas komunicēt aiz žēluma
esmu nogurusi no tā ka nevaru viena doties garos pārgājienos vai pastaigās pa nepazīstamām vietām
esmu nogurusi nevarēt pārrunāt lielu daļu jaunāko filmu un grāmatu ar draugiem un domubiedriem
esmu nogurusi no slimības skaidrošanas ar ezotēriku vai reliģiju
esmu gājusi šo ceļu un tas ir netīrs
esmu nogurusi izlikties vesela lai mani neatstumtu
esmu nogurusi no neiederēšanās izraisītas depresijas sociālas trauksmes un panikas lēkmēm
esmu nogurusi saņemt sliktākas atzīmes
jo kārtējā universitātes seminārā uzdotais teksts
bijis pieejams tikai drukātā veidā vai ieskenēts kā attēls
es esmu nogurusi no mājieniem ka es tikai izliekos slima lai varētu darīt mazāk
vai nedarīt vispār
es esmu nogursi atvainoties par to ka nevarēšu uzrakstīt
jūsu noliktajā termiņā
esmu nogurusi justies neērti par to ka man nepieciešams vairāk laika
ka nevaru darīt vairākus darbus paralēli un nopelnīt vairāk/pietiekami daudz naudas
esmu nogurusi nevarēt izlasīt kolēģu literātu un pētnieku jaunākās grāmatas
esmu nogurusi lasīt grāmatas kurās es neeksistēju
grāmatas kurās tieku saukta par kropli vai invalīdi
grāmatas kuras par mani runā ar puņķainu žēlumu vai viszinīgu aroganci
esmu nogurusi tikt idealizēta un padarīta par varoni
esmu nogurusi no mākslas (tostarp feministiskas un sociāli aktīvas)
ar ko nespēju identificēties
esmu nogurusi no tā ka atrašanās manā ķermenī ir bezgalīgi vientuļa pieredze
no intelektuāļu nebeidzamajām vaimanām
par politkorektuma radīto postu
no kritiķu sūkstīšanās ka līdztiesība
pazeminājusi estētisko kvalitāšu latiņu
un atnesusi garlaicīgu sliktu mākslu
kas patiesībā nav nekāda māksla bet sociālais darbs

esmu nogurusi no ieteikuma vairāk censties saprast otru pusi un neuztvert personiski
uzaudzēt biezāku ādu
esmu nogurusi no padoma nebūt tik jūtīgai un uzlabot attieksmi (ejiet pie velna)
esmu nogurusi sajust kā izmainās atmosfēra telpā man pieminot ka esmu vājredzīga
esmu nogurusi atrotītām piedurknēm cīnīties par lietām kas manām vienaudzēm ir pašsaprotamas
esmu nogurusi no vainas sajūtas savā un labākas nākotnes priekšā
kas mani piemeklē
ja man nav spēka cīnīties atrotītām piedurknēm
par lietām kas manām vienaudzēm ir pašsaprotamas

 

noliegums

kara nebūs viņi teica
mani draugi un paziņas
kas saprot politiku ekonomiku un sociālus procesus
lai gan karš bija noticis jau septiņus gadus
septiņus?
karš par kuru mēs pamazām aizmirsām
uzsūcām ziņas par to
kā ķermenis pacietīgi uzsūc hematomu
(alkas sadzīt un dzīvot par jebkādu cenu)

kara nebūs
viņi vienmēr to atkārtoja
iekrampējušies savas realitātes margās
iemācījušies kā reizrēķinu
tik ietiepīgi
kā smagas padomju vilciena durvis

karš neesot racionāls krievija to nevarot atļauties
nato to nepieļaušot
bet visspēcīgākais no visiem argumentiem – tas vienkārši nevar būt iespējams

vēl ilgi pirms tas viss sākās
lasīju
skatījos filmas un izrādes karš bija it visur
pludoja suloja un gāzās aumaļām
kara spokainā sirds dauzījās
kā neapturams šaušalīgs dzelzs pulkstenis

mana pasaules uztvere vienmēr bijusi izteikti eklektiska
vienā un tajā pašā dienā varu
lasīt Annu Poļitkovsku un skatīties seriāla Sex Education jaunāko sezonu
domāt ka abi ir vienlīdz svarīgi
un uzskatīt ka abus drīkst kritizēt
par niansēm
varbūt robeža starp rietumiem un austrumiem
kas paši par sevi protams ir izdomāti konstrukti
ir novilkta manā ķermenī
starp kauliem audiem un šūnām

esmu lasījusi apgalvojumu
ko arī jūs droši vien esat lasījuši
ka genocīda upurus jāatceras un jāpiemin tāpēc
lai ko līdzīgu nepieļautu vēlreiz
tomēr man sen ir aizdomas par šī izteikuma
izteikti teorētisko dabu

 

***

no gaismas mēs izskrējām tumsā
tā bija žilbinoša kā starmetis
niedrēs skanēja čerkstoša mūzika un maiga žūžošana
atcerējos kā skrienu krosu pa jūrmalas kāpām
tas laikam bija trešajā klasē
tu elpo nepareizi kāds teica
tāpēc tev sāp

 

čuksti ir vienkārši lēnprātīgi un savtīgi

*
ir tā it kā aukstums būtu kaut kur zem ādas
kā viegla kņudoņa vai nieze
mēs atkal ejam gar kāzu kleitām uz Avotu ielas
man mugurā dzeltenā jaka
atkal ejam pastaigāties uz kapiem
tikai tagad ir aprīlis
sarkanās lapas nomainījušas zilsniedzītes un dzeltenās vizbulītes
es nemaz nezināju ka vizbulītes var būt arī dzeltenas

tu parādi man forsītijas bergēnijas un zelta lietu
es parādu tev ezīti miglā
ko neesi redzējusi
vienmēr esmu prātojusi –  kas ir tā būtne upē kas iznes ezīti krastā
tu saki – tas esot viņš pats
vai arī mēs iznesīsim sevi krastā bez skaņas
ielās kas ir kā mīksta vate siltākas par mūsu mājām
tu vāri man biškrēsliņu tēju
kad man ir vēdera vīruss
arī biškrēsliņi ir ļoti dzelteni
mēs atkal spēlējam alias
es neuzminu nevienu aktieri vai popmūzikas dziedātāju
neesmu redzējusi Terminatoru un klausījusies Teilori Sviftu

(tomēr vēlāk paklausos Teilori
It’s me, hi
I’m the problem, it’s me)

 

*

vai tie ir savtīgie biškrēsliņu un vizbulīšu
čuksti
kas vakaros šņākuļo un čab dzīvokļa bezvējā
vai tie ir saulpureņu lēnprātīgie čuksti kas sasilda
manas pēdas
kas tu apgalvo esot tik aukstas
it kā gultā būtu iekritis ledus

 

*

ja metīs atombumbu
vai raķetes
ja iebruks
ja atslēgs elektrību un gāzi
ja nebūs vairs gaismas pat ne taustiņu zilganās spozmes
ja tanki un kāpurķēdes vai plūdi
ja karš
visstulbākais vēsturiskais vīriešu izgudrojums
ir jau ceļā pie mums
pirms tam
es gribu vēl daudz reižu gulēt tev blakus un
virtuvē spēlēt milzīgās kārtis no taigera
visu krāsu vizbulītes violetās mirtes
lauztās sirdis bastejkalna dobē
vēršmēles visādus zvaniņus un cigoriņus
viņu uzstājīgos neatlaidīgos čukstus un nopūtas
gribu vēl neaprakstāmi daudz reižu steigā sajaukt datīvu ar ģenitīvu ar deminutīvu
neparezi izlocīt un skaidrot jocīgus vārdus ar vēl jocīgākiem