— Par visu to

Par Ingeras Kristensenas grāmatu Tas (no dāņu valodas tulkojis Uldis Priede; Neputns, 2025)

1

Lai arī Uldis Priede par Tā tulkojumu iekļauts Latvijas Literatūras gada balvas nominantu garajā sarakstā, šis dāņu klasiķes Ingeras Kristensenas (1935–2009) 239 lappuses garais dzejolis (sic!) Latvijā, šķiet, iekritis diskursīvā melnajā caurumā. Tas ir maz aprunāts un pamanīts, savāds, turklāt neērts Latvijas atdzejas izdevumu ainavā, ko pamatā veido sērijas, izlases un antoloģijas (protams, ir izņēmumi), kuru atsevišķus dzejoļus lasītāji iepriekš varējuši iepazīt periodikā. Manuprāt, pa daļai pie šīs situācijas vainojama Kristensenas dzejoļa specifika, pa daļai – izdevējs. Lai kā mīlu un cienu Neputnu, gribas iebilst, ka priekšvārds šādiem izdevumiem nav vis greznība, bet nepieciešamība – ja tāds būtu, tas dotu orientierus un ļautu labāk saprast, ko ar To darīt, kur To likt un kā To lasīt. Uzskatu, ka konkrētā teksta gadījumā tas ir īpaši svarīgi, jo forma oriģinālā ir būtiska jēgas nesēja, bet valodas struktūras dēļ to ir neiespējami pilnībā pārnest atdzejojumā. Tad nu šajā tekstā raudzīšu dot kādas konteksta kripatas, ko pats būtu gribējis izlasīt priekšvārdā. Citējot Līvu Martu Rozi, kura citē profesoru Raimondu Briedi: “Klasiķus nerecenzē, par klasiķiem raksta apskatus.”

2

Ingera Kristensena latviešu lasītājam nav sveša: latviski lasāms viņas sonetu vainags Tauriņu ieleja (1998; atdzejojis Knuts Skujenieks) un romāns Apgleznotā telpa (2002; tulkojusi Dace Deniņa). Kristensenas lielās tēmas literatūrā ir valoda, esība un abu attiecības. 1992. gada esejā Zīds, Visums, valoda, sirds Kristensena raksta: “Dzejas valoda ir bezgalīga, bet loģikas valoda ir bezgalīga tikai šķietami. Visā visumā valoda ir pirmsloģiska, kamēr loģika ir joma ar ierobežotu tvērumu – ļoti noderīga joma, kas ļauj objektīvi runāt par to, ko dēvējam par objektīvo pasauli. Tomēr vienlaikus bīstama joma, jo mums acīmredzami piemīt tedence jaukt objektīvo pasauli ar pasauli pašu par sevi. [..] Valoda nevar tikt atdalīta no pasaules, neatdalot pasauli no sevis pašas.”¹ Kristensenas dzeja ir filozofiska (to acīmredzami ietekmējis, piemēram, Vitgenšteins, Čomskis, strukturālisms, antipsihiatrija, dabas filozofija), bet vienlaikus konkrēta, miesiska un politiska. Viņa ir viena no nozīmīgākajām dāņu 20. gadsimta rakstniecēm, kuras vārds vairākkārt figurējis starp iespējamajiem Nobela prēmijas laureātiem; vācu rakstniece Herta Millere pēc prēmijas saņemšanas 2009. gadā teica, ka notikusi kļūda un balvu bijis jāpiešķir Kristensenai.

3

Tas dāniski iznāca 1969. gadā un pieskaitāms dāņu vēlīnajam modernismam kā viens no pazīstamākajiem sistēmdzejas (systemdigtning) paraugiem. Šis strāvojums dāņu literatūrā bija centrāls no aptuveni sešdesmito gadu vidus līdz septiņdesmito gadu sākumam – sistēmdzejā teksts balstās stingrā struktūrā, ar kuru nesaraujami saistīta un caur kuru atklājama tā jēga. Piemēram, Kristensenas 1981. gadā sarakstītais darbs Alfabēts balstās Fibonači skaitļu virknē, tajā Kristensena katram nākamajam alfabēta burtam veltītajā dzejolī audzē teksta apjomu atbilstoši Fibonači virknes matemātiskajam principam, kā arī plaši izmanto asonansi un aliterāciju; motīvos un tēmās Alfabēts ir radniecīgs Tam un noslēdzas ar 610 rindiņas garo dzejoli pie burta N. Lai cik savādi tas šķistu mūsdienās, Kristensenas garais, samērā eksperimentālais dzejolis Tas Dānijā iemantoja paliekošu popularitāti, padarīja Kristensenas vārdu zināmu plašākai publikai (Tas ir viņas piektā grāmata) un atstāja dziļas pēdas kultūrā. 2019. gadā ar atkārtotu izdevumu tika atzīmēta pirmizdevuma 50 gadu jubileja, taču izdevējs bija mainījis teksta burtveidolu – oriģinālizdevumā izmantots mašīnraksts, kurā visi burti un atstarpes uz lapas aizņem vienlīdz daudz vietas. Tas ir būtiski, jo oriģinālā visas cikla pirmās daļas rindas ir simetriskas, precīzi 66 zīmes (ieskaitot atstarpes) garas un stingrā struktūra veido grafiskus taisnstūrus. Pēc lasītāju protestiem pret burtveidola maiņu izdevējs atgriezās pie pirmizdevuma dizaina.

4

To veido trīs daļas: Prologs, Logoss un Epilogs. Dāņu teksts seko stingrai matemātiskai struktūrai: Prologs sākas ar 66 līnijām 66 zīmju garumā, tam seko divi teksti ar 33 līnijām, katra no tām 66 zīmes gara, tālāk trīs teksti 22 līniju garumā ar tādu pašu zīmju skaitu utt., līdz nodaļa noslēdzas ar 66 tekstiem vienas līnijas garumā. (Lai arī grāmatas vāks, manuprāt, ir diezgan blāvs un man diemžēl raisa asociācijas ar pamatskolas darba burtnīcām, šeit gribu to uzteikt, jo vienīgā liecība par Prologa stingro matemātisko struktūru, ko uzgāju latviešu izdevumā, ir iekodēta Zanes Ernštreites dizainā, kur vāka nosaukuma burti brīžiem sairst simetriskās kolonās un rindās.) 1970. gada esejā Iesākumā bija miesa, atskatoties uz Tā tapšanu, Kristensena raksta: “Tad es aizdomājos par šo teikumu: “Iesākumā bija Vārds… un Vārds tapa miesa.” Es prātoju, ja nu mēs spētu domāt nedomājamo – ka miesa spēj runāt, ka viena šūna spēj dot signālu otrai tā, ka visa mēmā pasaule piepeši piedalās neiespējamā (cilvēka apziņai) pieredzē: iesākumā bija miesa, un miesa tapa vārdi…” Dāniski dzejolis sākas ar teikumu: “Det,” – kas latviski tulkots kā: “Tas.” Lai arī tas ir labākais iespējamais latviskojums, gribas norādīt, ka dāņu “det” atšķirībā no mūsu “tas” var būt (un šajā gadījumā visdrīzāk arī ir) bezmiesisks, nekonkrēts gramatiskas jēgas nesējs līdzīgi angļu “it” teikumos “It rains” vai “How is it going?”. Proti, latviešu gramatika neļauj pilnībā atveidot Kristensenas ambiciozo ieceri, kurā vārds top par miesu. Prologa turpinājumā, ko brīnišķīgi iemieso tā matemātiskā struktūra, “det” šķeļas, dalās, vairojas kā šūna, kā bioloģisks organisms un pārtop miesiskās, arvien sarežģītākās, mums pazīstamās struktūrās – pasaulē, pilsētās, cilvēkos, attiecībās. Kristensena ir dievišķā iekustinātāja, viņa ar knipi uzsit pa pieri valodas fraktālim, kas ievārdisko Lielo sprādzienu, Visuma tapšanu, kur valoda ir autonoma, cilvēkam nepakļauta viela (jo cilvēka vēl nav), kas pati apraksta un tā rada cilvēku. “Pasaule ar savu dabisko turpinājumu valodā pati nāk pie apziņas, un valoda ar savām saknēm pasaulē pati kļūst par pasauli, kas aizvien atveras tālāk. Tāpēc var teikt, ka, rakstot dzeju, mēs mēģinām radīt kaut ko, kā radīti jau esam paši,” viņa vēlāk raksta esejā Zīds, Visums, valoda, sirds.

5

Grāmatas apjomīgāko nodaļu Logoss veido trīs apakšnodaļas: Skatuve, Darbība, Teksts. Katra no tām sadalīta vēl astoņās apakšnodaļās, no kurām katru veido astoņi dzejoļi. Esejā Zīds, Visums, valoda, sirds Kristensena raksta: “Reiz iegrimu dāņu lingvista Vigo Brēndāla darbos, cita starpā viņš sarakstījis grāmatu Prievārdu teorija. Tajā viņš mēģina sistematizēt prievārdus, lai atspoguļotu ideju, ka attiecības, kuras tie pauž valodā, jau pastāv pasaulē, kura radījusi valodu. Viņš iedala šīs attiecības tādās kategorijās kā simetrija, tranzitivitāte, kontinuitāte, koneksitāte, verbalitāte, ekstensija, integritāte un universalitāte, kas sakārtotas taksonomijā ar pieaugošu sarežģītību.” Samērā plūstošie un kriptiskie Brēndāla (1887–1942) taksonomijas apzīmējumi ir Logosa apakšnodaļu virsraksti, kļūstot par dzejoļus organizējošu principu. Šajā nodaļā caur dažādām stingrām formām, atkārtojumiem, arī verlibru atklājas Kristensenas dzejnieces meistarība. Sākumā pieteiktas un tālāk cauri visai nodaļai ritmiski risinātas dažādas ar aktīvismu, seksualitāti, varu, valodu, uztveri saistītas tēmas – lielā esība, kas sākusies ar vienu pašu Tas, pēc tam, kad Tas izaudzis miesās, sašķeļas savstarpēji saistītās, dabā un sabiedrībā pastāvošās, aizvien sarežģītākās sistēmās un to attiecībās – parauj vienu valgu, un viss esības murskulis nāk līdzi.

6

Epilogs ir īsākā no grāmatas nodaļām. Tajā Kristensena caur baiļu motīvu atver iepriekš rūpīgi būvēto sistēmu entropijai, vienlaikus liecinot, ka entropija nav sistēmas beigas, bet pārkārtošanās: “paļauties uz valodu / kā bioloģijas daļu / paļauties ka valoda arī pati no sevis / ražo nepieciešamās / jūtas domas / ja nepieciešamas jaunas” (228. lpp.). Un grāmata, kā sākusies ar vārdu “Tas”, turpat arī atgriežas – Visums elpo, Visums izplešas un saraujas.

7

Ulda Priedes vārds man līdz šim bija svešs; kopš izdevniecības Atēna un milēniuma viņš, šķiet, ir attālinājis no literārajiem procesiem. Apbrīnoju atdzejotāja drosmi pieķerties pēc būtības netulkojamam tekstam, kas nozīmē jau sākotnēji atzīt savu sakāvi un izdarīt sāpīgus kompromisus. Kopumā tulkojums ir tiešām uzteicams, lai gan atsevišķas atdzejotāja izvēles man nav saprotamas. Piemēram, dāņu tekstā divu lielo nodaļu nosaukumi ir Prologos un Epilogos – tie nav dāņu, bet gan grieķu vārdi (dāniski būtu prolog un epilog), kas visdrīzāk izvēlēti, lai uzsvērtu grieķu logos – sakārtotību, valodu, vārdu, to, kas nāk pirms un pēc tā. Latviski nodaļu nosaukumi atveidoti vienkārši kā Prologs un Epilogs, tādējādi zaudējot šo uzsvaru. Kāpēc tā? Līdzīgi jautājumus rada apakšnodaļu nosaukumu transitiviteter un konnexiteter tulkojums tranzitivitātes un koneksitātes, jo Tēzaurs.lv piedāvā vārdus transitivitāte un konneksitāte (nemēģinu akli piekasīties, es vienkārši nezināju šo vārdu nozīmi un meklēju skaidrojumu). Varbūt tas ir apzināts mēģinājums vecināt valodu, atsaucoties uz Brēndāla darba tapšanas laiku, bet izdevumā tam trūkst konteksta. Prologā atdzejotājs cieši turējies pie Kristensenas teksta, un rezultātā latviskā teksta apjoms ir nekonsekvents – piemēram, tur, kur Kristenai ir 22 triju rindiņu garuma teksti, latviski ir 22 triju vai divu rindiņu garuma teksti. Apzinoties, ka tulkojumā nav iespējams turēties pie simetriska zīmju skaita rindiņā, gribas tomēr jautāt: vai nevarēja saglabāt vismaz rindiņu skaitu, ja reiz tas ir būtisks jēgas nesējs? Līdzīgas atkāpes citviet tulkojumā jau ir: Kārļa Vērdiņa atskaņotajos un ritmizētajos Logosa dzejoļos vietām (pamatoti) vērojama mazliet brīvāka pieeja oriģināla saturam, lai saglabātu formu. Piemēram, dāņu “Energien er glæden i verden den lyser / ansigtet lyser på den der er glad / Sorgen ser ud som når mennesker fryser / bare fordi de må undvære mad” (burtiski: “Enerģija ir prieks pasaulē tā spīd / seja spīd tam kas ir priecīgs / Sēras izskatās kā tad kad cilvēkiem salst / tikai tāpēc ka viņiem jāiztiek bez ēdiena”) latviski kļuvis par “Enerģija ir prieks un visas pasaules balsts / seja staro tam ko nemoka raizes / Bēdas izskatās tā kā kad cilvēkiem salst / tikai tāpēc ka jāiztiek viņiem bez maizes” (106. lpp.), vai arī dāņu “Det er morgen og solen står op / I et ganske forrygende lys / Selv en ganske almindelig krop / Kan mærke hvordan den fornys // Den begynder at synge om solen / Det er vigtigt at solen står op / Den begynder at stråle som solen / Det er vigtigt at alt er en krop” (burtiski: “Ir rīts un saule ceļas / Pavisam satriecošā gaismā / Pat pavisam parasts ķermenis / Var just kā tā atjauno // Tas sāk dziedāt par sauli / Ir svarīgi ka saule ceļas / Tas sāk starot kā saule / Ir svarīgi ka viss ir ķermenis) tapis par “Gluži satriecošā gaismā / Saulīte no rīta lec / Un pat parastākais rumpis / Pēkšņi nejūtas vairs vecs // Dziesmu uzsāk tas par sauli / Saules lēkts ir itin viss / Pats tas starot sāk kā saule / Itin viss ir ķermenis” (96. lpp.).

8

Tas tulkots un izdots desmit valodās, turklāt nesenā pagātnē. Visdrīzāk – likumsakarīgi, jo lasot teksts nešķiet novecojis ne formāli, ne saturiski. Varbūt vien ambīciju vēriens un eksaktās struktūras utopiskā tiekšanās veidot visa esošā kartējumu liecina, ka te darīšana ar citu laikmetu, kas vēl nav padevies postmodernajam sistēmu sairumam un cinismam. Citu lasījumu piedāvā dāņu filozofe Estere Olufa Pedersena: “Kristensenas rotaļai ar matemātiku piemīt kritiska konotācija, tās zemteksts izvaicā, cik saprātīga un nekaitīga ir mūsu intelektuālā dziņa saprast un kontrolēt dabu. Spēja teorētiski modelēt dabisko pasauli paredz iespēju pārveidot dabisko kārtību, tā iespējojot cilvēci kļūt par spēcīgu un potenciāli destruktīvu demiurgu.” To viņa raksta par jau piesaukto Kristensenas dzejoli Alfabēts, bet, manuprāt, šo spriedumu var attiecināt arī uz To. Interesants un auglīgs būtu teksta lasījums valodas filozofijas kontekstā vai, piemēram, no šobrīd aktuālās posthumānisma perspektīvas. Manī Tas atgriež to brīnuma sajūtu, ko jutu bērnībā, naktī nevarot aizmigt no atklājuma, ka Visums ir bezgalīgs, jo smadzenes kūp, mēģinot saprast, kā tas var būt – un kā tas var būt, ka mēs esam, nevis neesam, kā tas var būt, ka es esmu Visums, kas domā pats par sevi? “Tā pasaule, kura reiz dzima pati no sevis un kura caur cilvēkiem ļāva dzimt vārdiem, tagad turpina dzimt dzejolī, apziņā pašai par sevi, par savu rašanos un nepārtraukto esību,” raksta Kristensena esejā Zīds, Visums, valoda, sirds. Tas ir savā ziņā reliģisks, tripīgs un pārlaicīgs dzejolis, tomēr vienlaikus apzinātība par esības un dabas brīnumu, mūsu iemiesotību bioloģiskos, politiskos, vārdiskos (iespējams, Kristensena teiktu, ka tie ir sinonīmi) un tātad trauslos ķermeņos un attiecībās ir akūta laikā, kad piedzīvojam sesto masveida izmiršanu, ekoloģisko un politisko sistēmu sabrukumu, jau atkal atrodoties atomkara draudu ēnā. Lai mainītu šo iznīcības trajektoriju, ir nepieciešams brīnums, un esības brīnums ir tas, par ko atgādina Kristensena.

1. Šeit un turpmāk Kristensenas eseju citāti tulkoti no angliski iznākušās antoloģijas: Christensen I. The Condition of Secrecy. Transl. by S. Nied. New Directions, 2018. Atvainojos par iespējamām neprecizitātēm, tulkojot tulkojumu, – eseju oriģināli Latvijā nav viegli pieejami.  (atpakaļ uz rakstu)