— Mīts par Vērdiņu

Par Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumu Nekas (Neputns, 2026)

 

Gadu gaitā par Kārļa Vērdiņa dzeju profesionāli izteikušies vairāku paaudžu lietpratēji, turklāt pats autors analizējis valodu gan kā pētnieks un redaktors, gan iepazinis tās visdažādākos slāņus dzejā, atdzejā un performancēs. Saskaņā ar literatura.lv dzejnieks bijis recepcijas persona vismaz 38 reizes.

Ko gan profānā līmenī iespējams paust par nacionālas kultūras vērtības, aka Kārlis Vērdiņš, jauno dzejas krājumu Nekas? “Neko,” būtu likumsakarīga atbilde. Tomēr “nekas” katram cilvēkam ir kas cits – visu zaudējumu summa, metafiziska koncepcija, galu galā kādam “nekas” ir tehnoloģiju kompānija, ko dibinājis Karls Pejs (Carl Pei).

Man “nekas” raisa asociācijas ar apkaunojuma vai neveiksmju situācijām, kuras piedzīvojam. Bet tad galvu durvīs kā sens draugs pabāž dzejas varonis un nosaka: “Nekas. Man arī tā gadījās.” Tādēļ, pirms grāmatu ielikt plauktā blakus never, lai tīksminātos par skumjo harmoniju, mēģināšu identificēt galvenās asociācijas, kas rodas saistībā ar Kārļa Vērdiņa nesen klajā laisto dzejas krājumu Nekas.

Vispirms jāpiemin dzejnieka prasme nepazemināt eksistences mirkli. Ja Gētes Faustam vajadzēja noiet sarežģītu attīstības ceļu, līdz mirklis kļūst gana skaists, lai to apstādinot iemūžinātu, tad Vērdiņš, līdzīgi kā iepriekšējos krājumos, pasmeļ no ikdienišķuma glāzītes izlijušu substanci. Tā vietā, lai parasto, neglīto un neievērojamo ignorētu vai devalvētu, Vērdiņš to paaugstina.

Minēšu dažus piemērus. Dzejolī Ātrais ēdiens Vērdiņš naturālā manierē apraksta džankfūda košanas, rīšanas un gremošanas procesus, bet dzejoļa noslēgumā pāriet uz noslāņotas patērētājsabiedrības vispārinošu raksturojumu, kas vienlaikus atklāj kā materiāla, tā garīga rakstura cilvēcisku vēlmju nepiepildāmību: “To smalki ļaudis nesaprot: uz restorāniem staigā, / ēd gardumus un brīnās, ka nekad nav gana.” (26. lpp.)

Savukārt dzejolī Pirmsākumi, no kā nosaukumu aizguvusi krājuma pirmā nodaļa, Vērdiņš dekonstruē rasolu, lai nonāktu līdz filosofiski totālam nekam: “Mēs majonēzi skalosim no rasola / un sastāvdaļas šķirosim pa kaudzītēm / …kur sabāzts ledusskapī / viss esošais. Bet neesošā nav.” (24. lpp.)

Līdzīgi dzejolī Zefīrs (25. lpp.) dzejnieks norāda uz visa esošā ambivalenci un pārejošo raksturu: “Cik pretīgs zefīrs. Taču izspļaut žēl. / …Uz galda atlikusī puse, kārdinoši rozā. / Tas viss, kas pāri palicis no svētkiem.” (25. lpp.) Tā šķiet universāla doma. Rozā zefīriņš atsauc atmiņā viduslaiku un renesanses cilvēku piedzīvoto Nāves deju (Danse Macabre – fr.) un tās kontekstā uzplaukušo dzeju, tai skaitā Fransuā Vijona Parunu balādi: “Tik kaza ganās, kamēr krīt, / …Nāk ilgi Jaungads, ātri aiziet.” (Dzeja, 133. lpp., atdzejojusi Cecīlija Dinere)

Autora radošie meklējumi, literatūrpētniecības un izcilu cittautu autoru atdzejošanas pieredze izslēdz neapzinātību attiecībā uz poētisko izteiksmi, formu vai kultūrvēsturiskām atsaucēm. Tomēr Vērdiņa dzeja nav augstprātīga vai formāla. Pēc skaita septītajā dzejas krājumā rodama autoram raksturīgā labdabīgā ironija, tomēr Vērdiņa dzejā līdz galam nekad nav skaidrs, vai tā tiešām ir ironija, vai arī ironija par ironiju. Tā dzejnieks lasītājam neļauj atslābt pašapmierinātībā, drīzāk veicina kognitīvu disonansi un domāšanu.

Vērdiņš savā daiļradē ir cilvēkcentrēts. Lai par ko vēstītu dzejolis, dzejnieks pauž antropomorfu skatījumu. Vienalga, vai runa ir par pasaules radīšanu dzejolī Iepirkšanās (13., 14. lpp.) vai kontinentu atdalīšanos dzejolī Pangeja (15. lpp.), Vērdiņš stāsta par cilvēkiem. Tādiem, kādi tie, iespējams, ir. Vērdiņa tekstiem humānisms piedēvēts vairākās recenzijās – to atzīmējusi Anda Baklāne saistībā ar dzejas krājumu Pieaugušie. Vērdiņa dzejas balss cilvēciskumu uzsvēris Haralds Matulis, rakstot par Vērdiņa otro krājumu Biezpiens ar krējumu: “Nepaceļas pāri notiekošajam, bet piedalās.” Nekas pirmā nodaļa, kurā meklēti esamības pamati vai to trūkums bērnības reminiscencēs vai plašāku notikumu mērogā, turpina autora dzejas balsij raksturīgo sava čoma praksi.

Krājuma nākošā nodaļa Ubagu dzeja ir īsāka, tā sastāv no divām tematiski vienotām apakšstruktūrām, attiecīgi ar četriem un pieciem dzejoļiem katrā. Pirmajā dzejnieks pievērsis uzmanību sociālajai nevienlīdzībai, kas skar radošus cilvēkus, bet otrajā ietverts skatījums uz plašākas sabiedrības norisēm. Nezinu, vai Fiļa, Esterkina un Riekstiņa kungi lasīs Vērdiņa jaunāko grāmatu (“cienīgs žēlīgs fiļa kungs”, 44. lpp.), tomēr autors sākotnējo vektoru, kurā radošie elementi varētu vēlēties iegūt materiālus labumus no kapitāla turētājiem, asprātīgi pavērš pretējā virzienā, potenciālajiem lasītājiem piesolot piecīti. Vienlaikus dzejnieks uzdod jautājumu, kurš kura eksistenci determinē: kapitāls kultūras vai kultūra – kapitāla? Katram gadījumam citēju konta numuru: “LV26HABA000151AI52551.” (44. lpp.)

Viens no savdabīgiem sociālās dzīves procesu aprakstiem rodams dzejolī par dumpošanos. Epigrāfā Vērdiņš ietvēris Latvijas Vēstnesī publicētu informāciju, kurā dumpis definēts kā “sacelšanās pret Dievu. Kad saceļas pūlis, tas vairs neatšķir labo no ļaunā. Dumpim ir raksturīga nevaldāma postīšanas kāre. Tāpēc laicīgai varai ir jāķeras pie zobena”. Dzejolī dumpinieku balss drīzāk aicina uz Kundalīni jogas retrītu vai labdarības tirdziņu: “būsim savstarpēji iejūtīgi un atsaucīgi / saglabāsim pieklājību gan cits pret citu / gan policistiem un armijas specvienībām / lietus gadījumā dumpis notiks baznīcas pagrabā / ar draudzes dāmu komitejas tēju un pīrādziņiem.” (52. lpp.) Epigrāfs, kurš tiešām publicēts Latvijas Vēstnesī, ir citāts no filosofa Egīla Baldzēna raksta par Mārtiņu Luteru un atklāj Lutera uzskatu kvintesenci. Vērdiņam raksturīgais paņēmiens ieslēpt dzejoļos dažādas norādes un veidot daudzslāņainu tekstu varētu iepriecināt citus lasītājus, tāpat kā mani. Dzejolī pausta ironija par cilvēku pieradināšanu pie varai netraucējošām, konformistiskām izpausmēm vai nu ar zobena, vai ar sociālo gaidu palīdzību. Šādu nesterilu, izpētei pakļaujamu kaktu Vērdiņa dzejoļos ir daudz, gluži kā izdzīvošanas kvestā.

Dzejas krājuma trešajā nodaļā lasītāji atradīs gan kultūrvēsturisku notikumu atsauces, gan literāru tēlu reintrodukciju citā kontekstā, bet formas amplitūdu no strofikas līdz dzejprozai. Tēmu daudzveidību piesaka nodaļas nosaukums, kas ņemts no dzejoļa Pa tumsu. Tajā dzejnieks uzsver, ka: “Tumsa ir laba, tumsā es varu būt jebkas.” (81. lpp.)

Vērdiņš, lai cik nozīmīgas būtu viņa dzejā skartās daudzveidīgās tēmas, manā uztverē asociējas ar dekadenci tādā nozīmē, kā to 19. gadsimta beigās interpretēja franču dzejnieki Rembo, Bodlērs u. c. Ne tikai tādēļ, ka Vērdiņš dzejā oriģinālā veidā izmanto apvērstas semiotikas paņēmienu (piemēram, dzejolī Par krāpniekiem (74. lpp.), kur krāpnieki beigu beigās izrādās visi apkārtējie – līdz ar to jēdziens “krāpnieks” iegūst pretēju nozīmi), bet galvenokārt tādēļ, ka robežu apšaubīšana ir vieta, kur Vērdiņam eksperimentēt.

Vienkāršs teksts – teksts, kas novests (apzināti destilēts) līdz naturālistiskam aprakstam, – iegūst citu nozīmi, kad lasītājs veic tā vivisekciju. Piemēram, migrācijas, bet plašākā nozīmē liekulības apraksts dzejolī Pasažieri, kurā atainota īslaicīgu, secīgu darbību virkne lidostā, kas ir fundamentāli izšķiroša pasažieru dzīvēs. Attieksme, kas laikmetiem cauri dehumanizē citādo. Autors izmanto galēji naturālu metaforu, kas jutelīgākam lasītājam varētu izraisīt nelabumu: “Pasažieri stumjas caur lidostas labirintu / kā sūdi pa zarnu somās tiem indīgu / augu sēklas beigti dzīvnieki ķilavmaizes.” (66. lpp.)  Dzejoļa noslēgumā teksts iegūst sociāli paškritisku nozīmi, personificējot kolektīvo vienaldzību lidostas darbiniekos: “dvēseli ilgi groza pirkstu galos pēta / ar datorizētu lupu nosver uz aptiekas / svariem paskatās sejā parunā rācijā / iestrebj no krūzes pakrata galvu parāda / durvis izgrūž gaitenī norauj ūdeni / noslauka rokas.” Un šis “noslauka rokas” liek tirpām skriet pār kauliem.

Īpaši spilgti Vērdiņa dzejas daudzslāņainība nolasāma krājuma noslēgumā viltus sonetu vainagā OHOLA, OHOLIBA (92. lpp.), kurā sintezētas divas būtiskas dzejnieka daiļrades tēmas – seksualitāte un mitoloģija. Kurš gan cits varētu radīt feiku sonetu vainagu, ja ne Šekspīra sonetu pazinējs?

Katram, kurš vēlas ticēt racionālismam vai tam, ka cilvēku attieksmē pret citiem dominē humānisms, OHOLA, OHOLIBA ir efektīva pretinde. Viltus sonetu vainagā vienlīdz spilgti pausts gan seksualitātes, īpaši sievietes seksualitātes, uztvērums viedās galvās gadsimtu gaitā, gan arī bailes no seksualitātes. Lai gan sonetu vainags balstās kristīgajā tradīcijā, stāstā par Oholu un Oholibu, kas senlaiku ģeogrāfiskās lokācijas personificē kā seksuāli nepārtraukti uzbudinātas, robežas nepazīstošas sievietes, tikpat labi tas varētu būt pasmēlies iedvesmu, piemēram, no Freida 19. gadsimta nogalē radītās, nereti joprojām apjūsmotās, psihoanalīzes, kas gluži patriarhālā garā seksualizē sievietes, traktējot tās kā histēriskas un manipulatīvas – tiesa gan, apspiestas, nevis neapvaldītas – seksualitātes kontekstā. Vīrieši šādā shēmā ir tikai pakārtotas būtnes, kuru uzvedību nosaka visu varenā un pēc noklusējuma patoloģiskā sieviešu miesaskāre. Vīrieši ir kā patērētāji, kuri maksā ar spermu, bet sievietes – ar dzīvību, jo netiklība, izlaidība un maucība – gan bībelē, gan viltus sonetu vainagā lietotie apzīmējumi – ir jāapkaro. Tādēļ neizbrīna ne Oholas, ne Oholibas gals, jo mīts nepazīst vidusceļu – tas paņem visu vai neko: “Tie nogriezīs tev degunu un ausis. Kas no tevis vēl paliks, / Tas kritīs no zobena.” (106. lpp.)

Dzejnieks virtuozi apkopojis gadsimtiem eksistējošus, primitīvās bailēs balstītus stereotipus un aizspriedumus, tos pastiprinot ar fonētiski veiksmīgām seksuāla uzbudinājuma un fizioloģiska akta skaņu atveidēm tekstā, kas vietumis, šķiet, piepalīdzot atkārtojumiem, sasniedz rituāla spēku. “OHOLA ŌHOLA MMMMM OHOLA.” (93. lpp.) “Ū Ū Ū HUHŪ OHOLIBA MANA OHOLIBA.” (98. lpp.) “ALELUJA ALELUJA ALELUJA ALELUJA ALELUJA.” (102. lpp.)

No individuālas seksualitātes atklāsmēm Ledlaužos dzejnieks krājumā Nekas seksualitāti integrējis mūsdienu mītā. Nebūtu pārsteigums, ja starp Napoleona armijas karavīriem parādītos Ādams Panks, pa tiešo teleportējies no koka dobuma Vērmanes dārzā, vienlaikus arī urbānās mitoloģijas paraugs no vairākiem agrākajiem Vērdiņa dzejas krājumiem.

Kopumā man radās iespaids, ka Nekas būtu jāaplūko kontekstā ar pārējo dzejnieka daiļradi. Un gan jau kādreiz eksistēs Kārļa Vērdiņa vārdā nosaukts zinātnisks institūts, kas centīsies aptvert komplicēto un apjomīgo dzejnieka poētisko vēsti, kas profānam krājuma apceres ietvaros, protams, ir pārāk liels kumoss.  

Grāmata izdota izdevniecībā Neputns, redaktors – Raimonds Ķirķis, korektore – Juta Ance Ķirķis. Ko lai vēl piebilst? Subjektīvi varu ieteikt dzejas krājumu nelasīt vannā. Pat ietītu pārtikas plēvē ne. Tā ir zaimošana pret skaisto, konceptuālā mākslinieka Andra Kaļiņina veidoto vāciņu. Bet tādas lietas jau saprot tikai tad, kad ir par vēlu. Nekas, jādzīvo tālāk.