— Kakājošs suns, Gorbačovs un pāvests

 

Par Rolanda Virka stāstu krājumu Nekas man nepatīk (Latvijas Mediji, 2025)

 

Rolanda Virka stāstu krājums Nekas man nepatīk valdzina ar līdzīgu stilu kā pirmais (Cilvēki man nepatīk, 2023). Nelielajos īsprozas darbos apvienojas drūms humors, groteska, pašironija un urbāns vērojums, turklāt no abām pusēm – sākuma un beigām – krājumu rotaļīgi ieskauj arī autora piezīmes, kas viņa klātbūtni padara pilnīgi nepārprotamu tiešā komunikācijā ar lasītāju.

Abiem krājumiem kopīga ir ne tikai vēstījuma noskaņa. Šķiet, Virka otrā grāmata sakāpina pirmajā aizsākto šķietami nebūtisko situāciju vērojumu teju līdz eksistenciālam absurdam, turklāt to bagātīgi izrotājot ar dažnedažādām kultūratsaucēm. Te līdzās sadzīvo kakājošs suns un cilvēks, kurš savu suni pazaudējis, pāvests Benedikts XVI, Gorbačovs un Lija Brīdaka, atsauces uz kristietību un visdažādāko tautu mitoloģiju un pilnīgi ikdienišķām, ikvienam atpazīstamām situācijām. Tomēr neviens no Virka stāstiem nav pašmērķīgs vai bezmērķīgs – caur šķietamu vieglumu un īsti prasmīgu bubināšanu autors pamanās teju katrā no tiem ievīt vismaz kādu vispārcilvēcīgu un ikdienā nebūt ne viegli domājamu tēmu, tādējādi lielā mērā atšķirdamies no tiem latviešu īsstāstu (vai zibprozas?) meistariem, kuru teksti līdzinās urbānai pastaigai tiem piemītošā postmodernā bezmērķīguma dēļ. Ir vilinājums Virka rakstīto nodēvēt par pastāstiņiem (vai anekdotēm) un tādējādi pielīdzināt viņu nevis kādam no mūsdienu spalvasbrāļiem, bet gan asprātīgajam vācu romantiķim Heinriham fon Kleistam. Nāve, vēsture, dzīves netaisnīgās sakritības, mīlestības absurds, sabiedrības ieradumi un tradīcijas Virka tekstos parādās caur asprātīgu ikdienības prizmu. Ilustrācijai kaut vai viens teikums: “Mamma dzīvoja tālu, bet tēvs vēl tālāk – kaut kur Pupenu kapsētā.” (80. lpp.) Šī ir grāmata, kurā sabiedrības kritika izpaužas caur apceri par cepures nēsāšanu un taromāta apmeklējums iedveš eksistenciālas šausmas, bet pasaules gala un Jēzus otrreizējās atnākšanas baiļpilnās gaidas noslēdzas ar cilvēka komisku iznācienu.

Tomēr personīgi mani iepriecināja Virka rotaļīgā tendence pārbaudīt lasītāju, piedāvājot atkalsastapšanos ar jau krājumā Cilvēki man nepatīk iepazīto varoni Raimondu, kurš tajā uzrodas, neviena nepieprasīts un tiek raksturots kā “pilnīgs absurds”. Otrajā krājumā Raimonds jau ir krietni darbīgāks (lai arī aizvien paliek “pilnīgs absurds”) un atkal uzrodas kā no zila gaisa, tomēr uz palikšanu. Postmodernā garā viņš te uzrodas, te pagaist (arī burtiski), piedzīvo visdažādākās dzīves situācijas (tostarp nāvi), turklāt tiek veikli sapludināts ar tēlu, kuram autors piešķīris vārdu Romāns. Tādējādi šis tēls ne vien veido tādu kā Nekas man nepatīk caurviju motīvu, bet piedzīvo arī attīstību – noteikti ne psiholoģiskā stilā, jo Virkam nepiestāv psiholoģija, taču īsti “virkiskā” veidā, vienlaikus ieviešot nelielu intrigu, kādus piedzīvojumus jau tā daudzcietušajam Raimondam autors plāno radīt trešajā grāmatā (kura taču lasītājam tiek apsolīta!). Turklāt tēlu galeriju papildina arī citi spilgti personāži, kuri Virka pastāstiņos parādās atkārtoti – piemēram, nešpetnā sētniece Ņina. Tādējādi varoņu tīkls savijas aizvien ciešāk, vedinot uz pārdomām par vecum veco atziņu, ka ikviens autors visu mūžu raksta vienu un to pašu grāmatu. Ideālā gadījumā tā kļūst aizvien labāka un labāka.  

Atsevišķi gribas izcelt divus noslēguma pastāstiņus – Zelta rokas jeb zinātniskā fantastika un Atzīšanās, kurš piesaista uzmanību jau vien ar augustīniski provokatīvo nosaukumu. Varbūt tā ir tikai manis kā lasītājas asociācija, taču šķiet, ka abos šajos stāstos ieskanas atsauces uz agrīno latviešu postmoderno literatūru (konkrēti – Paula Bankovska Laiku grāmatu). Stāsti ir savstarpēji saistīti un to pamatā ir vēstījums par rakstītu tekstu, kas ir pasaulē valdošā posta pamatā. Zelta rokas jeb zinātniskā fantastika sākas ar ainu, kas atsauc atmiņā par Otro pasaules karu lasīto – pussagruvušā bibliotēkā karavīri dedzina grāmatas (te vietā atkal atsaukties uz fon Kleistu, kura pastāstiņos arī parādās, piemēram, vēstures kritika); taču tieši šā stāsta ietvaros tiek atrasts teju mītiskais teksts Atzīšanās, par kuru esot spriests pat Vatikānā. Atzīšanās savukārt ir stāsts par kāda ģēnija kļūmi, un to caurvij autora pamatīgās zināšanas par sengrieķu mītiem un kultūrtelpu, kas ar viņam raksturīgo vieglumu parādās zinātniskās fantastikas sižetā. Salikt kopā Augustīnu, klasisko mitoloģiju un Mēriju Šelliju, tekstu papildinot ar tik spēcīgu tēlu kā Bībele un tomēr saglabājot ironisku noti, – tas patiešām ir jāprot, un Virkam lieliski izdevies. Manuprāt, veiksmīgi, ka Atzīšanās ir grāmatas noslēguma stāsts (ja neskaita autora vēstījumu pašās beigās), jo vienlaikus kalpo kā iespaidīgs pēdējais akords Nekas man nepatīk kontekstā un norāda, ka autors spēj eksperimentēt ar visdažādākajiem žanriem. Būs interesanti uzzināt, kā turpmāk attīstīsies Virka literārā darbība un jācer, ka tas notiks gana drīz.