— Tas ir Rubinšteins

Par Ļeva Rubinšteina dzejoļu izlasi Tas esmu es (no krievu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš; Orbīta, 2026)

Kad pirms neilga laika raidījumā Grāmatu stāsti pretstatīju krievu konceptuālismu “klasiskajam”, Artis Ostups komentēja, ka dzejā drīzāk ir pastāvējuši divi klasiskie konceptuālismi – krievu un amerikāņu.¹ Hronoloģiski raugoties, krievu, jeb, precīzāk, Maskavas konceptuālisms, pie kura pieder Ļeva Rubinšteina darbi, turklāt radās labu laiku ātrāk: šī kustība, kurā būtiska loma bija dzejniekiem, neoficiālajā padomju mākslā parādījās 20. gadsimta 70. gadu sākumā, bet terminu tās apzīmēšanai 1979. gadā ieviesa Boriss Groiss rakstā Maskavas romantiskais konceptuālisms.² Līdz ar to, lai gan Rietumu vizuālajā mākslā konceptuālisms kā virziens jau pastāvēja kopš 60. gadiem, turklāt bija cieši saistīts ar tekstu un valodu, tieši krievu konceptuālisms kā dzejas virziens bija pirmais, jo ASV tas uzplauka tikai 21. gadsimta sākumā. Radio sarunā Ostups min arī iemeslu, kāpēc man ātrumā gribējās to nosaukt par mazāk “klasisku”: “Amerikāņu konceptuālisms varbūt ir vēsāks, provokatīvāks un vairāk orientēts uz laikmetīgās mākslas paņēmienu pārcelšanu literatūrā,”³ – ar laikmetīgās mākslas paņēmieniem saprotot trīs no četrām Tonija Godfrija klasificētajām konceptuālās mākslas formām: redīmeidu, intervenci un dokumentāciju.⁴ Man gribas vārdu “vēsāks” papildināt ar “garlaicīgāks”, proti, 21. gadsimta amerikāņu konceptuālistu darbus bieži vien nespēj izlasīt ne tikai lasītāji, bet arī to nosacītie autori, kuri paši nemaz nav tos rakstījuši, bet gan izgriezuši no kaut kurienes un publicējuši grāmatā, līdzīgi kā Marsels Dišāns izstādīja redīmeidus.

Turpretī Maskavas konceptuālisms, kas turklāt laikā, kad tā pārstāvji savus darbus nevarēja atklāti publicēt, bija arī visai provokatīvs, man un daudziem šķiet aizraujošs. Tas bieži ir personiskāks un pavisam noteikti siltāks; vienlaikus smieklīgs un traģisks. Tas atbilst Godfrija definīcijām, taču bez pretrunas ar tām sakņojas dziļi absurda tradīcijā, kas ilgstoši totalitārā valstī ir bijusi viena no pavisam nedaudzām izejām no varas diktētiem noteikumiem. Līdzīgi kā konceptuālisma priekšteču dadaistu kustība radās kā reakcija uz Pirmo pasaules karu, krievu avangards, brīdi iedvesmojies no kreisām idejām, drīz vien kļuva par radošu pretošanos padomju režīmam, kritizējot un izsmejot tā ietekmēto vidi un valodu, bet reizē nepastāvot ārpus tās. Vēlākie Maskavas konceptuālisti ir iedvesmojušies no dažādiem krievu un Eiropas absurda autoriem, vistiešāk no oberuītiem,⁵ kuru latviešiem zināmākais pārstāvis ir Daniils Harmss. 

Atdzejotājs pēcvārdā raksta, ka Ļevs Rubinšteins – atšķirībā no Dmitrija Prigova, kurš saglabā atsevišķas balss efektu, tieksmi uz lirismu, –  pilnībā iznīdē savos dzejoļos (konkrēti – Tas esmu es) liriskās balss unikalitāti un suverenitāti.⁶ Turpmākā rindkopa būs drīzāk refleksija par Rubinšteina tekstu manā recepcijā. Pēdējos gados (kopš mātes nāves un Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā) esmu gandrīz pilnībā apklusinājusi savu krievisko personības daļu, tomēr esmu augusi ar Maršaka pantiņiem un tamlīdzīgu krievu padomju bērnu dzeju. Manā bērnības vasarnīcā, bet pirms tam – vecāsmātes un tad arī vecāku dzīvoklī virs māsas gultiņas karājās tipisks piecdesmito gadu austais paklājiņš ar zaķiem. Kad es 2013. gadā Rīgā izdzirdēju Ļevu Rubinšteinu kopā ar Kārli Vērdiņu katru savā valodā lasām dzejoli Dabas kāpnes (2006, 249. lpp.), nonākot līdz tajā šķietami citētā pantiņa daļām, es, pirmkārt, pilnībā ieraudzīju aprakstīto ainu, otrkārt, biju pārliecināta, ka pantiņa rinda par cūciņām ir apmēram tāds hrestomātisks bērnu dzejolis kā Agnijas Barto Идет бычок, качается (Iet vērsītis, šūpojas). Taču, ievadot meklētājā šīs rindas kirilicā, atradu vienīgi Ļeva Rubinšteina publikācijas – tieši tāpat kā savulaik, meklējot Marta Pujāta pieminēto velna vēkšziedi u. tml., kas veda tikai un vienīgi pie Pujāta dzejas. Rindas dzejolī sākotnēji ir iestarpinātas pa vienai, bet, kopā saliktas, latviskojumā skan šādi: “Jau gaisma izdzist sāka, bet pēdas palika. Nav nekā briesmīgāka un nekā skaistāka. Ar skābi saldu slienu tev spilvens rasināts. Lūk, paklājiņš pie sienas no ķēdes noraujas. Tik lēnīgas ir cūciņas, tās šūpojas un dzied.  No bildes puse atraujas un tālu lidot skrien. Un palikušās pusītē te gruzd, te aizdegas. Gan Āfrika, gan cūciņas, gan doktors Aikāsāp. Ir cauri gaismas strēķis. Un kaklā vates sprosts. Un radio pa ķēki.” (Viss kopā 263. lpp.)   

Gan citētās valodas driskas, gan pašsacerētie pantiņi šķiet bezpersoniski, bet arī raksturo konkrētu laikmetu. Jo vairāk zināšanu par vēsturi, jo plašāku ainu tie paver. Tāpat kā Harmsa bērnu dzejoļus lasot, papildu dimensiju piešķir zināšanas par to sarakstīšanas laikā ciesto badu, piedzīvotajiem arestiem un citiem draudiem, arī Rubinšteina paklājiņš, cūciņas un viss pārējais, arī dokumentu citāti un nejaušie triviālo sarunu fragmenti, metonīmiski pārstāv noteiktu kultūrtelpu, kuras mantinieki vismaz daļēji diemžēl esam arī mēs Latvijā – un tāpēc vairāk vai mazāk spējam novērtēt šīs telpas baroto absurda poētiku.  

Secinājums, ka krievu konceptuālisti nevis izsmej, bet gan iemieso [padomju vai postpadomju] masu apziņu,⁷ ir visai precīzs. Tomēr katrs talants ir atšķirīgs, “savas balss” trūkums – šķietams. Rubinšteina dzeja demonstrē tajā skanošās balss veidošanās vai neveidošanās traģiskos apstākļus, ko izsaka jau viņa dzīvesvieta (visu mūžu Maskava) un gadi (1947–2024; sk. arī Dmitrija Prigova dzejoli Manā laikā…). Vērdiņš atzīst, ka paradoksālā kārtā Rubinšteina “fragmentārie, aprautie teksti lasīšanas gaitā akumulē krietnu daudzumu skumju, sentimenta, atmiņu un sajūtu, kā arī apjausmu par paejošu laiku, varbūt pat pazaudētu dzīvi, kuru neviens nekad nespēs kompensēt un kurā cerības uz pārmaiņām nav sevišķi nopietnas.”⁸ Patiesi, pats Rubinšteins intervijā, reflektējot par attiecībām ar valsti, norāda, ka “90. gadu sākumā Krievija vispār diezgan strauji tiecās Eiropas virzienā, bet tas ātri beidzās”, joprojām atstājot dzejnieku disidenta statusā, lai gan līdz nesenam laikam “apspiestība ir ekonomiska, nevis politiska”.

Atgriežoties pie dzejas balss, iespējams, darbības mehānisms te ir līdzīgs, kā raksturots A. Ostupa aktualizētajā Pola de Mana izteikumā par pavisam atšķirīgo Stefanu Malarmē: lai gan “tēls vairs nedāvā lasītājam skaidrību, [..] tomēr tekstā kaut kas tiek reprezentēts un šis kaut kas, kā uzskata de Mans, varētu citstarp būt Malarmē patība, turklāt neatkarīgi no tā, cik bezpersoniski un ironiski patība tiek atspoguļota”. 

Esmu laimīga un pateicīga par iespēju būt klāt Rubinšteina lasījumos kopā ar atdzejotāju 2013. un 2017. gadā Rīgā. Grāmatā nodrukāti, Rubinšteina teksti līdz galam nesniedz priekšstatu par autora īpašo “kartotēkas” žanru, ko  Rubinšteins izveidoja 20. gadsimta 70. gadu vidū, ietekmējoties no sava toreizējā maizesdarba bibliotēkā, kur vēl ilgi katalogs bija izvietots uz kartītēm. Žanrs apvieno verbālo, vizuālo un performatīvo mākslu, un šodien, kad bibliotēku katalogi lielākoties ir digitāli, bet autora jau divus gadus nav starp dzīvajiem, varam vērot viņa performanci YouTube video vai aplūkot kartītes, ierakstot meklētājā attiecīgos atslēgvārdus krievu valodā.

282 lappušu biezais sējums, kur apkopoti gan tādi jau publicēti un iemīļoti dzejoļi kā Tas esmu es,⁹ Mazā Alma rāvā bradā un Literatūras jautājumi, gan arī iepriekš latviski neredzēti darbi, protams, īpaši noderēs tiem, kas nesaprot oriģinālu, bet ne tikai – tas būtiski papildina mūsu tulkojumos dzimušās nācijas tekstu klāstu ar interesantu, bagātīgu un veikli atdzejotu materiālu (Kārlis Vērdiņš spēj pāris stundu laikā lieliski atdzejot sonetu). Šķēršļi, kas varētu traucēt uztvert tulkojumu, nav saistāmi ar atdzejojuma kvalitāti, bet gan ar neiespējamību pārcelt noteiktu rindu daudznozīmību un arī ar konteksta izpratni, kas jaunāko paaudžu vidū, laikam jau par laimi, ir kļuvusi par specifiskām zināšanām, ne vairs atmiņām. Gribu, piemēram, pastāstīt, ka Literatūras jautājumi (Вопросы литературы) ir arī pabiezs žurnāls, kas Maskavā joprojām tiek izdots kopš 1957. gada.

1. Vilsons R. Padomā, drīkst nelasīt! Saruna par konceptuālo literatūru Latvijā. Latvijas sabiedriskais medijs. 21.03.2026. Pieejams tiešsaistē: https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/padoma-drikst-nelasit-saruna-par-konceptualo-literaturu-latvija.a218659/ [skatīts 28.03.2026.].  (atpakaļ uz rakstu)
2. Publicēts neoficiālā mākslas žurnāla A – JA, kas tika gatavots PSRS, bet izdots Parīzē, 1. numurā.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Vilsons R. Padomā, drīkst nelasīt! Saruna par konceptuālo literatūru Latvijā.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Taurens J. Konceptuālisms Latvijā: domāšanas priekšnosacījumi. Rīga: Neputns, 2004. 38.–39. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Apzīmējums Обэриу ir abreviatūra no Объединение реального искусства (Reālās mākslas apvienība).  (atpakaļ uz rakstu)
6. Vērdiņš K. Pēcvārds. Ļ. Rubinšteins. Tas esmu es. Rīga: Orbīta, 2026. 279. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Vērdiņš K. Pēcvārds. 278.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat, 280.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Rubinšteins Ļ. Tas esmu es. Latvju Teksti. Nr. 9. 2012. 24. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)