punctum

Literatūra un kultūra

Laikmetīgais Novaliss

Artis Ostups

04/08/2014

 

Tas notika jau kādu laiciņu atpakaļ, tomēr joprojām var jautāt – kāpēc laikmetīgās literatūras un filosofijas žurnālam būtu jāpublicē Novalisa pārdomas par valodu, ja ņem vērā, ka Monologs sarakstīts tālajā 1798. gadā un pieder romantisma domai? Varbūt tā saturs pāraug tekstu kā sava laikmeta liecību? Tam noteikti piekristu Manfreds Franks un Gerhards Kurcs, kuri savā nozīmīgajā esejā Ordo inversus (1977) apgalvo – ordo inversus jeb inversīvās refleksijas figūra, ko Novaliss sākotnēji iezīmē Fihtes studijās (1795 – 1796), ieņem būtisku vietu modernisma poētikā,1 un, kā var piemetināt, tad ne tikai literatūrā, bet arī glezniecībā (ja piekrītam Klementam Grīnbergam, ka modernismā katra māksla iedziļinās sava medija unikalitātē).2 Proti, ordo inversus – tas izpaužas valodai ienirstot sevī – kā kaut kas vairāk par pretsparu Johana Gotlība Fihtes bezgalīgi regresīvajai domāšanai par domāšanu. Inversīvā refleksija kā poētikas elements, ko izmanto virkne moderno dzejnieku (šos izmantojuma piemērus palīdz atsegt 20. gs. valodas filosofija un literatūras teorija).

„Valodas būtisko iezīmi – to, ka tā ir noslēgusies sevī, – nezina neviens,” raksta Novaliss. „Tāpēc tā ir tik brīnišķīgs un auglīgs noslēpums – ka runā, lai runātu, un tieši tā izsaka varenākās, oriģinālākās patiesības.”3 Šie vārdi liecina, ka Monologa centrā ir idejas par objektus reprezentējošu valodu noraidījums; uz šo protestu vēlāk atsauksies arī Valters Benjamins un Martīns Heidegers savos patiesības meklējumos (kurus nevar nodalīt no šo pašu meklējumu izvaicāšanas – ne vienmēr viegli uztveramas). Novaliss – un arī citi romantiķi, piemēram, Frīdrihs Šlēgelis4 – liek uzsvaru nevis uz lietu identificēšanu, bet uz veidiem, kā valoda sakārto lietas vēl nebijušās attiecībās, un tieši šīs attiecības nosaka, kas ir tā vai cita lieta. Valoda ir tā, kas nosaka reālo, un dzejolis var dzejot pasauli, dzejot dzīvi – tam piekristu arī modernisti, kas literatūru uztver kā jaunu realitāti, tātad nevis kā „garām logam slīdošās realitātes” kalponi. Tiesa, jau romantiķu ironija, kas pavada Absolūta medības, liek skaidri noprast – pilnīga norobežošanās no realitātes nav iespējama, tāpat kā realitātes izpētē nav iespējams izbēgt no valodas māņiem, un tāpēc viss skaistums slēpjas drīzāk kustībā starp noslēgšanos vārda dzīlēs un atgriešanos pie cilvēkam pieejamās realitātes.

walterbenjaminValters Benjamins

Tas, kas noplicina valodu, attālina to no „varenām un oriģinālām patiesībām”, ir tās reducēšana uz komunikācijas līdzekli – un pret to iebilst kā filosofi, tā dzejnieki. Studiju laiku esejā ar noslēpumaino saturu Par valodu vispār un cilvēka valodu (1916) Benjamins jautā: „Ko komunicē valoda? Tā komunicē sev atbilstošu garīgo esenci (geistige Wesen). Tas ir fundamentāli svarīgi, ka šī garīgā esence komunicē sevi valodā un ne caur valodu.”5 Benjamina frāzē ieskanas augstāk piesauktā kustība – valoda ir nodarbināta ar sevi arī tad, kad nosauc konkrētu lietu, tā ir iestrēgusi starp inversiju un reprezentāciju. Savukārt Heidegers ir apgalvojis: „Valoda savā būtībā nav nedz izpausme, nedz cilvēka darbība. Valoda runā.”6 Gan Benjamins, gan Heidegers – starp citu, grūti atrast ko vēl abiem kopīgu – „izstrādā neplatonisku valodas izpratni, viņi atsakās pieņemt konvencionālo domu, saskaņā ar kuru valoda ir līdzeklis, ar ko nevalodisks saprāts pauž sevi un komunicē nozīmes, saprastas kā mentālas un/ vai ideālas vienības.”7 Novaliss, Benjamins un Heidegers – viņi iebilst pret valodas esences sašaurināšanu līdz „padod cukuru” un „debesis ir zilas”, jo tā ir valoda bez burvības. Literatūra, kā to uzskatāmi parāda modernisma eksplozija, ir šī protesta manifests.

Iepriekšējā rindkopā es pretnostatīju inversiju un reprezentāciju, lai skartu romantisma un modernisma literatūrā (un arī daļā laikmetīgās rakstības) aktuālu problēmu. (Guntis Berelis par Edvīna Raupa dzeju izteicies manierē, kuras saknes ietiecas romantismā (it īpaši skatīt inversijas saikni ar oriģinalitāti): „Vārds, zaudēdams sakarības ar priekšmetisko pasauli, noslēdzas sevī – un, paradoksāli, tieši šī noslēgšanās piesātina vārdu ar bezgala daudzām jaunām jēgām; vārds top nepārtraukti dzimstošs.”)8 Reprezentācijas cena – vēlreiz „debesis ir zilas” kā banāls piemērs – ir zaudēta nepastarpinātība, klātbūtne vai patiesība (lieki piebilst, ka šie ir romantisma mērķi), rodas plaisa starp intenci un realizāciju, oriģinālu un kopiju. Var pat norādīt uz reprezentācijas slikto slavu 20. gs. sākuma formālajās un abstraktajās mākslas teorijās. Modernismā un mazākā mērā arī romantismā (tomēr skatīt Monologu) reprezentētais objekts tiecas izzust, kad valoda iesaistās pašrefleksīvā spēlē.9 Mimētiskās literatūras emblēma ir spogulis, kas vairāk tiek saistīta nevis ar dzeju, bet ar prozu, un, iespējams, tieši tāpēc liriskajā dzejā tiek apkarota prozaiskā rakstība. Tomēr nevarētu teikt, ka pastāv kaut kas tāds kā absolūti ne-mimētiska dzeja, runa drīzāk ir par strīdu starp reprezentāciju un inversiju – un šis strīds nav aktuāls visiem, bet tikai tiem, kuri mimēzi izjūt kā slogu, kas ģenerē viegli uztveramas nozīmes, lai gan modernā dzejas vēlas problematizēt objekta un nozīmes saikni. Un to palīdz īstenot valodas niršana sevī, kas ir bezgalīgs process, jo nemitīgi met atpakaļ ūdens virspusē, no kuras var saskatīt realitātes krastu. Pat hermētisms ir „tīrā māksla” tikai nosacīti, proti, caur novēršanos no fašistiskās mākslas; konkrēti fakti joprojām ir svarīgi.10

de_manPols de Mans 

Pols de Mans, kam bijušas svarīgas Benjamina un Heidegera idejas, atmasko mītu par absolūti ne-mimētisku dzeju, skatot 19. gs. franču simbolista Stefana Malarmē daiļradi – kā dzejniekam, kurš raksta starp romantismu un modernismu, „objekta izzušana” viņam, bez šaubām, bija būtiska tēma. Malarmē poētiskās konstelācijas izkārtoja lietas jaunās, bieži vien nereālās attiecībās. Jā, ļoti iespējams, ka tēls vairs nedāvā lasītājam skaidrību, ka „blanc” var apzīmēt daudz ko, tostarp (inversīvi) pašu rakstības telpu,11 un ka patiesība kā nozīmes un objekta jeb „garīgās un uzskatāmās kārtības vienība”12 līdz ar to paliek aizplīvurota, tomēr tekstā kaut kas tiek reprezentēts un šis kaut kas, kā uzskata de Mans, varētu citstarp būt Malarmē patība, turklāt neatkarīgi no tā, cik bezpersoniski un ironiski patība tiek atspoguļota.13 Valoda, kā parādīs pat hermētiskākie darbi, nespēj aizbēgt no izkliedētā „es”, kas ir iespiedies realitātē (vai izsakoties piesardzīgāk – realitātes uztverē) tik ļoti, ka vietniekvārda „es” lietojums nav obligāts priekšnosacījums personiskam tekstam. Taču kaut kāds sakars ar realitāti ir nepieciešams tamdēļ, lai mēs vispār izlasītu gan personisko momentu, gan valodas pašrefleksīvo spēli – spēli, kas saskaņā ar aplūkotajiem autoriem, nav noturīga. Šos prātojumus labāk palīdz saprast Hanss-Georgs Gadamers: „Domāšanai tik un tā vienmēr jābūt domāšanai par kaut ko un tikai „pēc tam” vērstai pašai pret sevi.”14

Literatūra (visbiežāk dzeja) svārstās starp šīm abām kustībām, un tieši starptelpā iemanto savu burvību. Manuprāt, to saprata arī Novaliss, tātad ciktāl mēs redzam viņa ideju atblāzmu modernismā un valodas filosofijā un modernisma un valodas filosofijas iespaidu uz laikmetīgo literatūru, tiktāl varam uzskatīt, ka viņa pārdomas ir vērts aktualizēt.

  1. Hanssen B. ‘Dichtermut’ and ‘Blödigkeit’ – Two Poems by Friedrich Hölderlin, Interpreted by Walter Benjamin. In: Hanssen B., Benjamin A. (Eds.) Walter Benjamin and Romanticism. New York and London: Continuum, 2002, p. 140.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Greenberg C. Modernist Painting. In: The Collected Essays and Criticism: Modernism With A Vengeance, 1957 – 1969, vol 4. Ed. by John O’Brian. Chicago and London: University of Chicago Press, 1995, p. 86.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Novaliss. Monologs. Tulk. R. Bičevskis. Pieejams tiešsaistē: http://www.punctummagazine.lv/2014/06/12/monologs/  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Lai izprastu romantiķu literatūras ideālu, mēdz izmantot Šlēgeļa 116. Athenaeum fragmentu, kurā romantiskā dzeja raksturota kā progresīva un universāla, tās mērķis – apvienot ne tikai atsevišķus dzejas aspektus, bet arī dzeju un prozu, iedvesmu un kriticismu. Sīkāk skat.: Schlegel F. Lucinde and the Fragments. Transl. by P. Firchow.Minneapolis: University of Minnesota Press, 1971, p. 175 – 176. Der izcelt arī 238. fragmentā teikto: „Pastāv tāda veida dzeja, kuras būtība gulst ideālā un reālā saistībā un kas tātad, analoģiski filosofijas žargonam, būtu jāsauc par transcendentālu dzeju.” Ibid.,p. 195.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Benjamin W. Über Spracheüberhaupt und über die Sprache des Menschen. In: Gesammelte Schriften. Bd II, 2. Hrsg. von R. Tiedemann, H. Schweppenhäuser.Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1991, S. 143.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Heidegger M.Language. Transl. by A. Hofstadter. In: Poetry, Language, Thought. New York: Harper Colophon Books, 1971, p. 197.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Ruin H. Origin in Exile: Heidegger and Benjamin on Language, Truth, and Translation. In: Research in Phenomenology, Vol. 29, 1999, p. 155.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Berelis G. Edvīna Raupa portrets. Pieejams tiešsaistē: http://www.literature.lv/lv/dbase/portrets.php?id=47  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Sīkāk skat.: Mitchell W. J. T. Representation. In: LentricchiaF., McLaughlin T. (Eds.) Critical Terms for Literary Study. Chicago: Chicago University Press, 1990, p. 11–22.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Briedis L. Prombūtnes dzeja. No: Montāle E. Cilvēki ar murdiem. Sast. un atdz. L. Briedis. Rīga: Minerva, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Sīkāk par „blanc” vietu Malarmē tekstos skat.: Derrida J. Mallarmé. Transl. by Ch. Roulston. In: Derrida J. Acts of Literature. Ed. by D. Attridge. London and New York: Routledge, 1992, p. 115.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Benjamins V. Divi Frīdriha Helderlīna dzejoļi. No: Iluminācijas. Tulk. I. Ījabs. Rīga: LMC, 2005, 25. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. de Man P. Lyric and Modernity. In: Blindness & Insight: Essays in the Rhetoric of Contemporary Criticism. New York: Oxford University Press, 1971, p. 182.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Gadamer H. Praise of Theory. In: Praise of Theory: Speeches & Essays. Transl. C. Dawson. New Haven and London: Yale University Press, 1998, p. 35.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu