— Monologs

 

Patiesi, ar runāšanu un rakstīšanu ir viena vienīga traka lieta: īsta saruna ir tikai vārdu spēle. Var tikai apbrīnot tos, kas ir tik pārliecināti, ka cilvēki runā lietu dēļ. Valodas būtisko iezīmi – to, ka tā ir noslēgusies sevī, – nezina neviens. Tāpēc tā ir tik brīnišķīgs un auglīgs noslēpums, – ka runā, lai runātu, un tieši tā izsaka varenākās, oriģinālākās patiesības. Ja kāds turpretī grib runāt par kaut ko noteiktu, tad viltīgā valoda liek viņam izteikties smieklīgi un absurdi. No šejienes arī ceļas tas naids pret valodu, kurā iedegas daži nopietni cilvēki. Tie pamana tās pārdrošību, taču nemana to, ka viņu nicinātās pļāpas ir bezgalīgi nopietna valodas iedaba. Ja vien šie ļaudis varētu saprast, ka ar valodu ir tāpat kā ar matemātiskām formulām: tās ir pasaule par sevi – tās spēlējas ar sevi, izsaka neko citu kā vien savu brīnumaino dabu, un tieši tāpēc ir tik izteiksmīgas; tieši tāpēc tajās spoguļojas lietu dīvainā attiecību spēle. Tikai savā brīvībā tās ir vienotas ar dabu un tikai to brīvajās kustībās izpaužas pasaules dvēsele un padara tās par lietu smalko mēru un veidolu. Tā ir arī ar valodu – kam ir smalka izjūta par tās aplikatūru, takti, muzikālo garu, kas spējīgs uztvert valodas iekšējās dabas smalko darbīgumu un, vadoties no tā, kustina mēli vai roku, tas būs pravietis; turpretī tas, kurš visu to labi zina, taču nav pietiekami atvēris tai ausi un uztveri, rakstīs šādas te patiesības, lai gan valodas pašas pacilāts, bet tomēr cilvēku izsmiets – kā reiz trojiešu Kasandra. Ja man šķiet, ka tā esmu poēzijas būtību un aicinājumu jo labi izcēlis, tad tomēr es zinu, ka to nevar saprast neviens cilvēks un esmu pateicis kaut ko pavisam dīvainu, jo es to gribēju pateikt un tā nu netop nekāda diža poēzija. Bet kā būtu, ja man būtu jārunā un šī valodiskā dziņa būtu valodas iedvesmas, valodas darbīguma manī zīme? Un, ja mana griba arī gribētu visu to, kas man būtu jādara, tad bez manas ziņas un miņas taptu poēzija un tā atklātos valodas noslēpums? Un tā nu es būtu aicināts rakstnieks, jo rakstnieks laikam gan ir tikai valodas apgarotais? –

 

No vācu valodas tulkojis Raivis Bičevskis

Novalis, Schriften. Die Werke Friedrich von Hardernabergs. Band 2. Das philosophische Werk I. Hrsg. von Richard Samuel in Zusammenarbeit mit Hans-Joachim Mahl und Gerhard Schulz. Stuttgart, 1965. S. 672-673.

Novalis, Werke. Hrsg. und komm. von Gerhard Schulze. 4. Aufl., München, 2001. S. 426-427.