— No Kuibiševas līdz rozā kūciņām

Par Inga Žoludes romānu Tēvs (Dienas Grāmata, 2026)

Šogad aprit 18 gadi kopš Ingas Žoludes debijas romāna Silta zeme (Dienas Grāmata, 2008) iznākšanas. Savulaik šis romāns latviešu literatūrā iezīmēja nozīmīgu postpadomju apstākļos veidojušās paaudzes literārās balss ieskanēšanos. Simboliskā jubileja izskatās pēc laba impulsa jaunam solim – daļēji autobiogrāfiskam liela apjoma darbam Tēvs, kas, šķiet, ir autores līdz šim autobiogrāfiskākā proza. Romāns risina galvenās varones problemātiskās attiecības ar “radiem”, tomēr tā ambīcijas ir daudz plašākas: Tēvs cenšas būt gan homo sovieticus¹ mikrokosmosa enciklopēdija, gan eksistenciāla atmiņu jēdziena analīzes rokasgrāmata mūsdienu lasītājam. Inga Žolude izdara daudz, lai pats ceļš uz izpratni būtu piesātināts un ne vienmēr ērts, brīžiem pat kritiski vērtējams. Bet vai tad ģimenes temats allaž neparedz nelielas neērtības un mīlīgus apgrūtinājumus?

Šajos 18 gados izplosījusies pa psiholoģiski fantasmagoriskās prozas laukiem (Sarkanie bērni, Santa Biblia), ieguvusi Eiropas Savienības balvu literatūrā par psiholoģiski reālistisku īsprozas krājumu (Mierinājums Ādama kokam), pieskārusies bērnu literatūras žanram (Pirmo reizi uz zemes) un veltījusi pamatīgu laiku biogrāfiskai un kultūras vēsturi pētošai prozai (1904, Vendenes lotospuķe), Inga Žolude sniedz savu versiju par to, kā homo sovieticus ieiet 21. gadsimtā un kur tas paliek. Daļēji Tēvu var uzskatīt par autores atbildi uz jautājumu, kas varētu būt noticis ar tiem “tēviem”, ko neredz Noras Ikstenas Mātes pienā un Māras Zālītes Piecos pirkstos. Turklāt šie “tēvi” ir nedaudz radniecīgi Paula Bankovska trako veču (nestigmatizējot!) pasaulei, ja to destilē no ironiskiem piemaisījumiem, kā arī viņu dzīves, šķiet, iekļautos Gundegas Repšes skarbajā padomju dzīves tēlojumā. Un, lai orientētos vēl precīzāk, tā pavisam noteikti nav Latvijas krievu cilvēka iekšējā stāvokļa izpēte kā Andras Manfeldes Virsnieku sievās vai Janas Egles Svešajos.

Tēvs Žoludes romānā ir Agneses tētis. Pirmkārt, krievs un homo sovieticus.² Otrkārt, apaļīgs, mīksts un gandrīz bez matiem. Treškārt, viņam konstatē Alcheimera slimību, kas ir galvenais sarežģījums romāna virskārtā, jo drīz tēvs sevi vairs neatpazīs pat spogulī, par pārējo atmiņu klāstu un spēju uzturēt ierasto dzīvesveidu nemaz nerunājot. Interesanti, ka Agnesi citu iespējamo Alcheimera slimības simptomu starpā (piemēram, nespēja gremot vai staigāt) visvairāk uztrauc tieši atmiņas izdzišana, jo, grib viņa vai ne, tēva atmiņās ir arī viņas izcelsme, bērnība un, iespējams, kādi netieši mājieni par to, kā dzīvot tālāk. Tēva atmiņai un līdz ar to arī viņam pašam pamazām izgaistot, Agnese romāna gaitā apkopo fotogrāfijās un savā prātā saglabājušās ģimenes atmiņas un arī savu tēvu it kā rada no jauna. Varbūt tas ir tāds robusts piemineklis priekštecim, kurā iekļautas dažas zīmīgas detaļas.

Piemēram, Agneses uzburtais tēvs ir ar ērmīgu dzimumzīmi, jo Agnese vispār ir dzimusi jocīgo dzimuzīmju ģimenē. Agnese spēj attēlot pat to brīdi, kad tēva dzimumzīme tiek likvidēta, atstājot neskaidras pēdas uz sejas. Vēl tēvs ir psihiatrs un vēlāk psihologs, lai gan ģimenes dzīvē tas īsti nenoder, vecāki izšķiras, bet ar meitām tēvs runā pavisam maz. Agneses tēvam ir arī dažas “superspējas”, piemēram, viņš patīk vismaz divām savām nākamajām sievām. Un varbūt tas daļēji ir saistīts ar viņa kā mediķa spēju iekārtoties interesantos, supervaroņiem pietuvinātos darbos, kur, iespējams, pastāv arī blats – Aeroflotā un policijā. Bet vai viņš bija labs tēvs? Par laiku, kad viņš izvēlējās pakļauties padomju sistēmai un braukt uz Čornobiļu, nevis palikt ar ģimeni, Agnese saka tā: “Mans tēvs nekad nav bijis varonis [..]. Mans tēvs nekad tā pa īstam nav bijis tēvs.” (114. lpp.) Taču, ja par tēvu saraksta romānu un ja uz grāmatas vāka ir ne tikai TĒVS lieliem, baltiem burtiem, bet arī viņa iemīļotākie ziedi (tāpēc jau nesa mājās tikai šādus), tad viņš ir vismaz vērā ņemams. Varēja būt labāks, bet kopumā, ja latiņa nav augsta, arī ne sliktākais – iemācījis Agnesei fotografēt un slēpot, vedis ceļojumos, nav žņaudzis kā patēvs, nav sitis suni. Romāns Tēvs necenšas diktēt, kādam jābūt tēvam, tas tver īstenību caur Agneses brīžiem ļoti skarbo, brīžiem maigāku atmiņu prizmu. Tomēr šis jautājums uzpeld virspusē, kad iepazīstamies ar Agnesi un viņas ģimeni. Turklāt Žoludes meistarība slēpjas arī tajā, ka tiek attēlotas diezgan mīlīgas un ticamas pretrunas tēva un meitas attiecību sistēmā, kurā iztrūkst vienīgi garāku sarunu. Iespējams, neviennozīmīgas bērnu attiecības ar tēvu ir viena no nelaimīgo (it īpaši jaukto un šķirto) ģimeņu pazīmēm; iespējams, tieši homo sovieticus tēvam neklājas būt pārlieku emocionālam un atvērtam ar bērniem, radot mūžīgi nedzīstošo vientulības brūci.

Romāna otrā plāna problēma ir tēva pēkšņie atbalsta vārdi Krievijas uzsāktajam karam Ukrainā. Grāmatu ievada nodaļa ar Agneses šoku un neticību, pat vēlmi tēvu nosūdzēt (es gan nespēju iedomāties, ko viņa ar to panāktu). Šokam ik pa laikam atgādinot par sevi, Agnese, šķiet, pamazām pieņem, ka tā ir tēva slimības izpausme, tāpat kā viņa pēkšņā kāre pēc kafijas, ko viņš līdz šim nekad nav dzēris, vai viņa karstā vēlme notiesāt abas rozā kūciņas koncertzāles bufetē, vai neizskaidrojamā nepatika pret līdz šim iemīļotākās grupas Akvarium mūziku, kas retu reizi vienojusi tēvu un meitu kopējā izklaidē. Un tieši politisko uzskatu saikne ar slimību, par laimi vai nelaimi, apslāpē šīs problēmas asumu. Hronoloģiski gan laikam no tēva proputiniskā izteikuma līdz rozā kūciņām paiet dažas viņa dzimšanas dienas. Bet varbūt ideja par to, ka romānā jāiekļauj kara tēma, nāca jau tad, kad grāmatas skelets bija gatavs? Vai varēja cerēt uz dziļāku šīs problēmas analīzi, ja tēvs būtu atbalstījis karu pirms diagnozes? Vai arī Alcheimera slimība te ir metafora proputinismam? Vai tas nebūtu izpētes  vērts gadījums, ja Agnesei nāktos kopt un paciest savu ne visai ideālo, proputinisko, bet slimo tēvu? Atrisinājums jau būtu tāds pats – uzskati nomirtu līdz ar pašu homo sovieticus. Varbūt kādreiz kāds uzrakstīs aukstasinīgu romānu par to, kāpēc Latvijā ir cilvēki, visbiežāk krievi, kuri atbalstīja karu Ukrainā, un kāda ir šīs “slimības” etimoloģija un klīniskā aina.

Romāna trešais plāns – pati Agnese. Diezgan kņudinošs personāžs – noslēpumaina rakstniece. Ko vien vērts ir, piemēram, viņas iracionālais kauns par to, ka viņa nav 100 % latviete un viņai nav “latviešu pelēko acu” (96. lpp.), proti, ka viņas identitāte ir hibrīda, etniskajā piederībā un kultūras pieredzē balstīta un raksturīga postpadomju telpai. Tā vien gribas pa jokam nomierināt Agnesi: Latvijā galvenais ir būt ar pareizo ādas krāsu, vēlams gan arī ar pareizo orientāciju un dzimumu, neizcelties un nevienam neko nestāstīt, turklāt (ironiski!) tavs tēvs to visu zina kā jau homo sovieticus. Agnese neienīst krievu valodu (viņa klausās Akvarium), lai gan piekrīt krievu režisoram Andrejam Tarkovskim, ka krievi ir tumsonīgi (201. lpp.). Viņa arī neienīst bērnības ceļojumu uz Krieviju (Pēterhofas skulptūras viņā radīja siltākas jūtas nekā radi). Iespējams, tā ir identitātes krīze jaunajos kara apstākļos. Savukārt, spriežot pēc romāna teksta, Agnese, būdama bilingvāla, ir lieliska latviešu rakstniece un iedvesmojošs piemērs ikvienai mikrorajona meitenei, kas domā, ka latviešu kultūrā grūti integrēties. Un vispār Agneses raksturs brīžiem ir smaga ironija par to, kāds latvietis gribētu būt, bet nav. Jo pat uz Latvijas ģerboņa grifs ir divdaļīgs, un ir tikai dabiski būt kā divdaļīgam Mīnotauram, kurš maldās pa savas privātās dzīves nesakārtotības un kompleksu labirintiem. Tā darot, Agnese uzdod aptuveni 60 retoriskus jautājumus, kas norāda uz viņas atmiņu meklējumu kompasa trīcošo bultiņu. Toties Agnese mīl mammu un kā īsta latviete spēj orientēties savā dzimtas kokā un tā likteņos, kas, līdzīgi kā Markesa Simts vientulības gados, ieguļas romāna Tēvs lapaspusēs bez drošiem panākumiem izsekot Modrim, Tenim, Ēcim un pāris Marijām. Tas arī nav nepieciešams, jo Agnese šajos brīžos apliecina vien to, ka nu viņa ir ģimenes “tēvs”, – viņa taču no atmiņām uzceļ ne tikai tēvu un māti, bet visus zināmos priekštečus.

Agnese spriež tiesu pār padomju iekārtu un ikdienu, un šis spriedums ir diezgan nežēlīgs. Agnese apmeklē arī debesu tēvu pareizticīgajā baznīcā, jo viņu var skart tēva grēku sekas, taču, tā kā katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu rīcību, Agnese izvēlas vilties. Agnese izvelk no zināšanu šūplādes stāstu par to, cik paradoksālos apstākļos Markss un Engelss radījuši sociālisma idejas, taču labākais ārpussižeta stāsts romānā ir par Alcheimera slimības atklāšanu 20. gadsimta sākumā. Agnese palasa gan Hipokrāta rakstus, gan Komunistiskās partijas manifestu, kas jauki kontrastē viens ar otru nodaļu moto lomā, tātad Agnese cenšas iedziļināties, viņa ir īsta pētniece. Agnese nav ideāla, brīžiem viņa aizraujas ar pārlieku enciklopēdiskumu un skaidro gados jaunajam, varbūt pat vēl nedzimušajam lasītājam, kas ir Kuibiševa, ko radīja Vera Muhina un kuri Matisa kolēģi tomēr bija komunisti. Šajā mozaīkā iekļūst arī vēsturnieka Kaspara Zeļļa profesionālais, bet nebūt ne obligāti nepieciešamais pēcvārds, jo pats romāns kopumā ir ļoti emocionāls un dažviet spēj iežēlināt lasītāju līdz asarām. Un nekas nevar pārspēt romāna pēdējās nodaļas skumjo un cerīgo novēlējumu.

Romāns Tēvs varētu kļūt par “tēvu” ļoti daudziem svarīgiem jautājumiem un nākotnes tekstiem. Varbūt pēc šīs grāmatas iznākšanas un izlasīšanas latviešu literatūrā varētu atspoguļoties plašāka refleksija par karu Ukrainā un tā atbalstīm Latvijā. Tikpat svarīgs ir arī ieskats jauktas ģimenes problemātikā. Goda lieta ir Tēva atgādinājums par sava un svešā attiecībām kolektīvajā un privātajā atmiņā. Bet vislielākā laime šajā romānā – Inga Žolude ir daļēji atgriezusies pie tā stila, kādu piekopa dažos brīnišķīgos krājuma Mierinājums Ādama kokam stāstos. Viņas lasītāji visvairāk sagaida brīžus, kad stāsts aizraujas ar stāstu.

1. Ingas Žoludes lietotais jēdziens homo sovieticus tiek saprasts kā padomju sistēmas radīts sociālpsiholoģisks tips, kas strukturē indivīda attiecības ar varu, atmiņu un privāto telpu.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Agneses lietotais termins var tikt uzskatīts arī par pārlieku vispārinošu, bet tāds jau arī ir bijis Agneses mērķis. Vai Agneses mamma arī ir homo sovieticus?  (atpakaļ uz rakstu)