punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Logoss viņpus logosa: mīti Platona filosofijā

Laura Bitiniece

28/08/2014

 

Varētu iztēloties, ka filosofijas un literatūras žurnāla pastāvēšanas lielākais pretinieks būtu Platons, kurš izraidīja dzejdarus no valsts un palikušajiem izveidoja priekšrakstus pareizas dzejas radīšanai. Proti, filosofijai nevajadzētu sajaukties ar dzeju. Tomēr Platona darbos sastopami daudzi mīti, un tiem piemīt arī augsta literārā vērtība. Platona rakstītais nes vēsturisku liecību, bieži esot viens no senākajiem kāda mīta, antīkās pasaules domāšanas fragmenta avotiem. Tāpēc – no otras puses – Platons varētu būt arī šāda izdevuma patrons.

Platona filosofijas attiecība ar mītu pasauli un mītisko domāšanu visādā ziņā var tikt uzlūkota kā paradokss. Kā zināms, dažādos ievadrakstos un enciklopēdiju šķirkļos tieši Platons tiek saukts par pirmo domātāju, kas īstenojis pāreju no mīta uz logosu,1 mēģinot attīstīt filosofiju kā atsevišķu, precīzas un viennozīmīgas domāšanas mākslu. Logos, kas (visnotaļ plaši un filosofiskas sarunas kontekstā) varētu tikt definēts kā pamatots skaidrojums, tiek saistīts ar loģikas likumiem un nepieciešamību noskaidrot visu mainīgo nozīmi pirms to iesaistīšanas sarunā,2 turklāt sagaidot to, ka sarunas partneri, izsverot un analizējot pateikto, spēs nonākt pie kopīgas sapratnes (vai apjausmas, ka sapratne nav iespējama, proti, pie aporijas). Mythos, no otras puses, attiecināms uz savdabīgi poētisku stāstu, pasaku vai teiku, kam nav piemērojami nekādi likumi ārpus tā paša. Tas bieži ir maldinošs, atklāti fantastisks un izdomāts (tas ir, tas varētu būt cēlies no pašām domām, burtiski iz-domāts, nenesot nekādu saikni ar to, ko mēdz dēvēt par reālo lietu stāvokli, kura aptveršana pieprasa domāšanu, taču ne izdomājumus). Mīts ir nefalsificējams, tas stāsta par lietām ārpus mūsu pieredzes, taču attiecas uz to un ir sava veida pateiktais (phēmē, Leg. 713c) vai vienkārši dzirdētais (akoē, Phaidr. 274c).3

Paradokss slēpjas tajā, ka Platona filosofijā atrodami vairāki apjomīgi un vairāki nelieli mīti. Platons ir gan mītu stāstnieks, gan radītājs. Viņš izmanto tradicionālos mītus (mīts par Gīga gredzenu (Rep. 359a–360d) un Hēlija dēla karieti (Tim. 22c), mīts par amazonēm (Leg. 804e)), kā arī pēc savām vajadzībām apvieno vairākus mītus vienā (cēlie meli (Rep. 414b–415d), kas ir kartāgiešu autohtonijas mīts un Hēsioda mīts par pieciem laikmetiem (Op. 109–201)), kā arī rada jaunus (Era mīts (Rep. 621b), mīts par Atlantīdu4 (Tim. 26e).5 Plašākā nozīmē mīts ir arī tas, ko aukles stāsta maziem bērniem, un, lai arī nesniedzot saturisku izklāstu, Platons (ar pavisam skaidru mērķi)6 ieskicē tā vadlīnijas (Rep. 377b–c). Kā atsevišķa parādība varētu tikt uzskatītas Platona līdzības un alegorijas (sadalītās līnijas līdzība, alas alegorija u. c.), kuras skaidro inteligiblās un sensiblās pasaules attiecības, taču reizēm tās tiek piesauktas kopā ar mītiem.

Kā norāda nesen iznākušā eseju krājuma Platons un mīts redaktori, Platons savos darbos nav pievērsies mīta teorijai, un vismaz pagaidām arī pētnieku vidū šāda koherenta teorija nav tapusi.7 Glens Vorens Mosts (Glenn W. Most) sniedz, viņaprāt, astoņus būtiskākos kritērijus, kas ļauj provizoriski apvienot visus mītus pēc to kopīgajām īpašībām. Mīti ir (1) monoloģiski, (2) stāstnieks ir vecāks par klausītājiem, (3) mīti nāk no mutvārdu vēstures, (4) tie ir neverificējami, (5) mīti smeļas autoritāti tradīcijā, (6) tiem ir psiholoģiski pedagoģisks efekts, (7) mīti ir deskriptīvi un stāstoši, (8) Platona darbos tie novietoti tieši pirms vai pēc dialektiska izklāsta8 posma.9

Pēc kritērijiem spriežot, redzams, ka mītam piemīt savdabīga autoritāte, ko nemēdz iztaujāt, un mīta saturs atstāj zināmu ietekmi uz tā klausītājiem. Tas, vai autoritāte paredz satura iespaidu uz cilvēku, kas to dzird, vai mīta saturs nodrošina tā autoritāti (kādā neanalizējamā veidā uzrunājot klausītājus, piemēram, kā pašsaprotamais vai patiesais), nav līdz galam skaidrs.

Mosts kritēriju sarakstā nav minējis, kāda specifiska veida ietekme mītiem būtu jāatstāj, proti, kādu psiholoģisku un pedagoģisku efektu no tiem varētu sagaidīt. Dialektiskā domāšana ļauj cerēt, ka pie attiecīgās patiesības potenciāli varētu nonākt katrs (kurš tam, piemēram, veltīs laiku un vingrināsies, kā arī risinās sarunu ar pieredzējušāku domātāju). Darbā Valsts atrodamas norādes, ka Platons neuzskata mītu ietekmi par nejaušu (Rep. 377c; sal. Rep. 595 a–b, Rep. 605c) – viņš izklāsta nosacījumus (kā sava veida mītrades paņēmienus), ar kuru palīdzību varētu pārvaldīt gan mītus, gan mītu klausītājus.

Viens no paņēmieniem, kas nodrošina mīta iespaidu, tiešām ir autoritāte. Bērns, kurš dzird stāstus no aukles un vecākiem, tos uztver diezgan nopietni (Rep. 377a–b) – līdzīgi kā sabiedrība, klausoties valsts vadītājos un likumdevējos. Otrs paņēmiens ir patiesības ietērpšana melos (Rep. 377a) – bērni vispirms jāaudzina ar maldīgām runām, kurās varbūt ir kripatiņa patiesības, tikai tad ar patiesām. Tas ir jādara tādēļ, ka bērns (līdzīgi kā pieaugušais, kurš nav paradis un neprot lietot pats savu sapratni) vēl nav spējīgs adekvāti uztvert, piemēram, dialektisku sarunu vai argumentus (savukārtnoticēt pasakai jeb mītam ir krietni vieglāk).10

Rodas juceklis par to, kas mītos ir patiess, kas izdomāts. Teiktais – stāsts, pasaka, mīts – var būt gan tīrs izdomājums, gan saturēt patiesību. Jebkuram stāstam var būt vismaz divi līmeņi – faktiskais fons un stāsta ētiskā jēga. Līdz ar to jebkurš stāstījums var būt faktiski nepatiess un nepatiess ētiskās jēgas ziņā vai arī veidot attiecības nepatiess/patiess, patiess/patiess un patiess/nepatiess. Izmantojot Platona terminoloģiju, mēs varam nošķirt melus runā (τὸ ἐν τοῖς λόγοις ψεῦδος) no īstiem meliem kā dvēseles neziņas (τό ὡς ἀληθῶς ψεῦδος – ἡ ἐν τῇ ψυχῇ ἄγνοια) (Rep. 382a–d). Darbā Valsts Sokrats skaidro Adeimantam: „Melot dvēselei par lietām, kas ir, un būt nezinošam, noticēt šiem meliem un tos paturēt ir kaut kas tāds, ko neviens nepieņemtu; visi ienīst šāda veida melus. [..] Manis minētā lieta vispareizāk būtu saucama par īstiem meliem – tā ir dvēseles neziņa. [..] Bet kā ar meliem runās? Kad un kam tie ir noderīgi, neizraisot naidu? Vai tie nav noderīgi pret ienaidnieku vai kā zāles slimam draugam, kad tas muļķības vai trakuma dēļ vēlas izdarīt ko sliktu? Kā arī – vai stāstot par senām lietām, par kurām patiesību nezinām, un, pielīdzinot melus patiesībai, cik iespējams, mēs nepadarām tos lietderīgus?” (Rep. 382b–d). Meli runā neizraisa dvēseles neziņu par svarīgākajām lietām, tie vienkārši piedāvā fantastisku stāsta fonu, kura alegorijas spēcīgi uzrunā nenobriedušu sapratni.

Šajā citātā nepieminēts palicis jau Mosta minētais psiholoģiski audzinošais iespaids. Audzināšanā drīkst izmantot tikai skaistus mītus (καλόν, Rep. 377b). Tas, ko Sokrats dēvē par patiesi skaisto melu saturā (Rep. 377a), iekļauj sevī ētiskos uzvedības modeļus, principus, likumības, ētisku vērtību sistēmu dažādus traktējumus un interpretācijas, respektīvi, ētisko pasaules ainu. Stāsta daļa, kas attiecas uz ētisko, ir svarīgākais vēstījums, un šādus melus ienīst kā Dievi, tā cilvēki (tie ir meli kā dvēseles neziņa, ἄγνοια).

Esam nonākuši tiktāl, ka varam nojaust Platona ieceri – izmantot ētiski skaistus mītus, lai ietekmētu vēl nenobrieduši sapratni. Jautājums tomēr – kurā virzienā? Lai mūsos rastos vēlme atdarināt ētisku uzvedību? Tas būtu diezgan cinisks scenārijs, un tas līdz galam nepieder Platonam. Protams, varētu domāt, ka daži cilvēki, kuri rīkojas morāli pieņemami kādas sabiedrības robežās, dara to, jo tā dara vairākums, proti, viņi atdarina ētisku rīcību jeb izliekas. Tostarp varētu pieļaut, ka bīstami daudzos gadījumos ar to arī pietiek. Taču ne šajā kontekstā. Platons norāda, ka sekošana likumiem (ko varētu uztvert kā ētiskas rīcības atdarināšanu, jo likumi mūs piespiež rīkoties tā un ne citādi, neatkarīgi no mūsu iekšējās ētiskās pārliecības vai tās trūkuma) un refleksija par likumiem nav viens un tas pats. Mēs varam atpazīt labus likumus, kas sakrīt ar ētisku patiesību, pie kuras var nonākt dialektiskā ceļā, un piekrist tiem, izmantojot savu sapratni (vai izmantojot, piemēram, darbā Likumi tam paredzētās likumu prelūdijas; sal. Leg. 722b–c). Varam atpazīt sliktus jeb nepareizus likumus, kas nesakrīt ar mūsu sapratni, un tiem nepakļauties vai tos mainīt.  Ētiski skaisto mītu mērķis ir veicināt sapratnes attīstīšanos, lai cilvēks būtu spējīgs spriest patstāvīgi. Tomēr ne vienmēr tas ir sasniedzams, un tāpēc mīti, dažos gadījumos nespēdami realizēt attīstošo funkciju, kļūst par atdarināšanas paraugiem.

Trešais mītrades paņēmiens – līdzās tā autoritatīvajam statusam un alegoriskajai dabai –  saistīts ar vārdu „skaists”. Skaistais ir gan pievilināšanas līdzeklis, gan mērķis. Cilvēkus piesaista skaistais, jo tas ir „visgaišāk mirdzošā” no formām (Phaidr. 250d), kura iedarbojas uz cilvēkā mītošo pilnības ideju. „Kad bērni pieredz stāstu kā skaistu, tas šķiet izcils un priecē tos kā labs, tas ir, akurāts pasaules attēls,” raksta Gabriela Ričardsone Līra (Gabriel Richardson Lear).11 Skaistais ir būtisks arī tāpēc, ka sniedz baudu (Gorg. 474d). Platons neizdara vēlākajai filosofijai, mākslas filosofijai un estētikai tik raksturīgo, taču no konsekvences viedokļa apšaubāmo soli pretī idejai par estētiskā vērojuma absolūti neieinteresēto dabu. Ja skaistais mums sagādā baudu, mēs esam ieinteresēti tā vērojumā.

Skaistais baudu sagādā, jo ir saistīts ar labo. Labais ir cēlonis pareizajam un skaistajam it visā (Rep. 517c). Skaistas lietas manifestē izcilību. Tieši izcilība, ekselence un labais ir tas, kas mūs piesaista skaistās lietās un liek tās slavēt, apbrīnot un godāt (Phaidr. 251d, Symp. 206d). Tomēr Sokrats ir uzmanīgs: iespējams, ka labais kādā lietā ir tikai šķitums (Rep. 505d), taču mēs tik un tā spējam skaisto izbaudīt. Tātad ne visās skaistās lietās patiesībā ir labais. Tādēļ, mēģinādami būt tikpat uzmanīgi kā Sokrats, varam teikt, ka lieta šķiet skaista, kad tā šķiet pilnīga. Tās izcilība/skaistums ir saskatāma ar acīm un ar prātu, kas sagatavo dvēseli mīlēt skaisto vispirms sensiblā (varētu teikt arī tēlainā, alegoriskā, iztēles piesātinātā) aspektā un vēlāk inteligibli (jēdzieniski, spējot izvērst dialektisku sarunu).

Atgriežoties pie mītu nozīmes un vietas Platona filosofijā, varētu izdarīt vismaz dažas piezīmes. Pirmkārt, mītu izmantošanas motivācija visticamāk balstīta psiholoģiskos novērojumos par cilvēka sapratnes attīstīšanos un ir paredzēta tās veicināšanai, rodot vietu arī filosofijā (un, kas Platona gadījumā ir ne mazāk svarīgi, motivējot nodarboties ar filosofiju). Otrkārt, mītu saturiskais uzdevums ir sniegt ētiskas uzvedības modeli, kā arī, treškārt, palīdzēt izskaidrot ētisko jēgu, proti, sniedzot alegorisku un reizēm autoritatīvu pamatojumu kādas ētiskas nostādnes pieņemšanai un saglabāšanai (piemēram, šaubu brīžos). Turklāt pašiem filosofiem mīti var kalpot kā sava veida stimulants, kas norāda gan jaunus pētniecības virzienus, gan iztaujā pašas filosofijas (un valodas) robežas. 

  1. Dixsaut M. Myth and Interpretation, Collobert C., Destree P., Gonzalez F. J. (eds.) Plato and Myth. Studies on the Use and Status of Platonic Myths. Leiden: Brill, 2012, p. 26.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Zināšanai par lietu būtību jeb definīcijai ir jābūt noskaidrotai pirms sarunas par lietas īpašībām un attiecībām ar citām lietām. Darbā Valsts Sokrats salīdzina sevi ar negausīgu cilvēku, kurš, pirms paspējis izbaudīt pirmo ēdienu, jau ķeras pie nākamā, ko tam noliek priekšā: “[..] pirms atradu pirmo sarunas priekšmetu – kas ir taisnīgums – palaidu to vaļā un sāku apsvērt kaut ko par to, proti, vai tas ir netikums un nezināšana vai gudrība un tikums. [..] Tāpēc šībrīža sarunas iznākums ir tāds, ka es nezinu neko. Jo, ja nezinu, kas ir taisnīgums, es nezinu, vai tas ir tikums vai nē, un vai taisnīgais ir nelaimīgs vai laimīgs.” (Rep. 354b–c; sal. Men. 71b, 86d–e; Lach. 190b, Gorg. 448e.)   (atpakaļ uz rakstu)
  3. Logosa un mīta attiecības bieži mēģina raksturot arī ar atšķirību starp jēdzienisko un tēlaino domāšanu.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Ir pētnieki, kas uskata, ka, lai arī mīts par Atlantīdu ir Platona radīts, filosofs iedvesmu guvis, piemēram, Ēģiptes kultūrā (skat. Griffiths J. G. Atlantis and Egypt, Historia 34 (1), 1985, p. 3–28).  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Partenie C. Plato’s Myths, Stanford Encyclopedia of Philosophy. (Skat. 16.08.2014.)   (atpakaļ uz rakstu)
  6. Šis mērķis jeb lielais jautājums par to, kāpēc kādam filosofam, kādam valstsvīram vai audzinātājām būtu nepieciešams izstrādāt mītus, kas ietekmē cilvēkus, kā arī to, cik lielā mēra tas būtu iespējams vai utopisks domu gājiens, jāatstāj ārpus šī raksta robežām.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Collobert C., Destree P., Gonzalez F. J. Introduction, Plato and Myth, p. 2.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Dialektika Platona filosofijas kontekstā parasti tiek saprasta vismaz divējādi: (a) izteikumu pierādīšanas un atspēkošanas veids, kas notiek sarunā jeb dialoģiski, (b) Platona mācība par idejām jeb formām.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Most. W. G. Plato’s Exoteric Myths, Plato and Myth, p. 24.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Tomēr Platona mērķis nav audzināt cilvēkus, kas tic tikai pasakām. Jau minētie cēlie meli (Rep. 414b–415d), kas stāsta, ka „patiesībā tie [cilvēki] visu laiku bijuši zem zemes, kur tikuši ieveidoti un audzēti”, ir paredzēti, lai jaunos cilvēkus mudinātu pirmo reizi pievērsties refleksijai un apdomāt savu līdzšinējo pieredzi, sējot neuzticību dzirdētajiem mītiem kā vienīgajai patiesībai. Cēlie meli tiek izmantoti, lai alegoriskā veidā pateiktu, ka visa līdzšinējā audzināšana ir bijusi alegoriska, proti, lai mudinātu pielietot sapratni. Mīts ir paredzēts tam, lai radītu epistēmisku diskomfortu (līdzās citiem mērķiem, piemēram, lai vienotu sabiedrību). Atšķirībā no cēlajiem meliem, alas alegorija paredzēta pieaugušajiem, kuri neprot saskatīt ikdienas pieredzes alegorisko dabu. Džonatans Līrs (Johnatan Lear) uzskata, ka tie, kas dzirdējuši cēlos melus, alas alegorijā saskata to skaidrojumu un jēgu: „Aha! Lūk, par ko bija šis mīts! [..] Tas ir gluži kā saprast joku vairākus gadus vēlāk. Tikai šajā gadījumā joks ir tas, ka realitāti veido fiziski objekti un artefakti. No specifiskas platoniskas perspektīvas tas ir ļoti amizanti. Un, ja jūs bērnībā esat dzirdējis cēlos melus, kā pieaugušais varat krietni izsmieties.” (Lear J. Allegory and Myth in Plato’s Republic, Santas G. (ed.) The Blackwell Guide to Plato’s Republic. Cornwall: Blackwell Publishing, 2006, p. 34.)   (atpakaļ uz rakstu)
  11. Lear G. R. Plato on Learning to Love Beauty, Santas G. (ed.) The Blackwell Guide to Plato’s Republic. Cornwall: Blackwell Publishing, 2006, p. 111.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu